Navigate / search

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

%d bloggers like this: