Navigate / search

The Dead Hand: The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy by David E. Hoffman

The Dead Hand The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy

Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.

Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.

Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.

ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.

Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.

Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.

%d bloggers like this: