Navigate / search

Pažarnieki

//janisti.six.lv

Piektdienas vakarā izejot no dzīvokļa ievēroja, ka blakus mājas pagalmā notiek ugunsgrēka dzēšanas darbi iesaistot kādas 4 mašīnītes. Tad nu es padomāju redz kur ir atšķirība starp laukiem un pilsētu.

Pilsētā šādu pasākumu sēžot savās četrās sienās nemaz nepamani, jo mazums mašīnu ar sirēnām brauc pa ielu, bet laukos tas ir vesels notikums. Laukos cilēks izdzirdis gaudojam sirēnu, kas sauc kopā vietējos brīvprātīgos pažarniekus, tūdaļ čībās ies ārā no istabas uz sētu, lai paskatītos no kuras puses ceļas dūmu stabs (dienā) vai sarkana atblāzma (diennakts tumšajā laikā), pat ja tajā laikā rādīs Panorāmu vai Degpunktā.

Pieredzējis cilvēks uzreiz noteiks azimutu, kur un kas deg. Ja kaut kas tāds notiks tuvumā, tad tūdaļ dosies uz notikuma vietu, kur ziņkārīgo pūlītis spriedīs, kas atbrauks pirmie vietējie vai no rajona centra, vai tuvējās mazpilsētas brigādes, tiks dzēsta uguns ar pie rokas esošajiem līdzekļiem. Zinot vietējo brīvprātīgo tehnisko nodrošinājumu uz tiem parasti cerības netiek liktas, jo ja ar atbrauks tad ar caurām trupām, vai samaitājušos sūkni. Kad pasākums beidzies ļaudīm ir ko pārrunāt un atcerēties gadiem.

Piemēram, viena no manām bērnības atmiņām ir paradoksāls gadījums ūdenstorņa nodegšana, kas skaidri ilustrēja kūdras siltinājuma mīnusus, gadījumos, ja caurules tiek atkausētas ar lodlampu. Vai gadījums, kad cits kaimiņš dedzina savu šķūni vienkārši tādēļ, ka tas ir viņa (tad pirmie atbrauca no rajona centra, bet par to kaimiņš viņus nedaudz pavajāja ar cirvi).

Tā lūk a Rīgā ne skatītāji nekā, parastā pelēkā ikdiena.

%d bloggers like this: