Navigate / search

Seifam vajadzīgs kramplauzis by Anatols Imermanis

Seifam vajadzīgs kramplauzis

Šīs grāmatas izvēle lasīšanai bija nopietna cīņa ar sevi. Anatols ImermanisPiedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā mani ir nepatīkami pārsteidzis praktiski ar visām savām grāmatām. Patīkams izņēmums bija tikai Mortona piramīda. Arī šī grāmata ir no Mūna un Deilija sērijas, kas manās acīs sevi jau ir pierādījusi kā kapitālisma nekritiska kritika.

Romāns pamflets – īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižetu, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus. Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.

Kā par brīnumu, es tieši nesen uzzināju, ko padomju literatūrā nozīmē romāns pamflets. Ar šādi noklasificētu romānu autoram atraisīja rokas, un viņš par kapitālistiem varēja rakstīt, ko vien vēlas. Neviens viņam nepiesiesies, neaizrādīs, ka nav pietiekami dedzīgs komunists, ka pietrūkst trāpīga Marksisma-Ļeņinisma pārākuma parādīšana un citi sīki nieki. Šie nieki varēja rezultēties ar visas izdevniecības redakcijas atlaišanu un autora karjeras izbeigšanos līdz nopelniem bagātā titula dabūšanai. Rakstīt par kapitālismu bija kā fleksēt Otrā pasaules kara lādiņu, varēji dabūt tolu, bet varēja arī izsmērēt pa šķūni. Teikšu, kā ir – autors ir labi darījis, nosaucot romānu par pamfletu, tas viņam dod indulgenci pret visu, gan kritiķiem, gan lasītāju.

Grāmata acīmredzot ir domāta kā patērētāju sabiedrības kritika un reklāmas dominance kapitālistiskajā iekārtā. Reklāma ir ne tikai piecpadsmit minūtes svētdienas rītā kā padomju pilsoņiem, tā ir visur. Seriālos tiek izvietoti produkti, mārketinga speciālisti balansē uz likumības robežas, jaucoties iekšā policistu darbā un manipulē ar cilvēku prātiem. Tas viss tiek novests līdz absurdam, kas pārvēršas superļaunajā ģēnijā Džekā Kreilī, kurš veic lielāko aplaupīšanu vēsturē.

Par sižetu neko daudz nevar teikt, farss un karnevāls, kurā grūti ieraudzīt humoru vairāk gan izsmiešanu. Viss noris hipertrofētās proporcijās. Var jau saprast, kādēļ grāmatu LPSR cilvēki pirka un lasīja, lai ar kā skatīties greizajā spogulī, tā tomēr bija par visiem nīsto ASV kapitālisma citadeli, kur veikalos bija pārpilnība un četrdesmit televīzijas kanālu. Domāju, ka padomju lasītājs sijāja nost kapitālisma kritiku un klusībā vēlējas, lai arī viņam būtu kaste ar Coca-Colu, krāsaini žurnāli un televīzijas šovi.

Lai ar grāmatas anotācijā autors apgalvo, ka tā prasīs no lasītāja iedziļināšanos, man bija grūti saprast, kurš nopietns cilvēks vēlētos iedziļināties šajā pretkapitālisma aģitācijas mēslu čupā. Man ar to bija lielas problēmas, un jau pēc pirmā lapaspušu simta man absolūti trūka motivācijas viņu lasīt tālāk, vēl vairāk – lasot vilcienā mājupceļā, es lasot Džeka Kreiļa aizraujošos piedzīvojumus gandrīz aizmigu, un kaut kas tāds man sen nebija noticis.

Šim grāmatai līdzīgajam izstrādājumam lieku 1 no 10 ballēm. Tā viena balle ir godam nopelnīta par vāka noformējumu. Grāmatas lasīšanas procesa uzlabošanai iesaku ik pēc pāris nodaļām izlasīt pa PSKP CK plēnumu izrakstiem, kurās tiek nosodīta kapitālistiskā iekārta, kā dzērienu izvēlēties saulē noturētu limonādi SPORTS, kuru malkot brīžos, kad tiek pieminēta Kosmo-Kola, klāt var piegrauzt formas maizes kukulīti. Fonā vislabāk iederētos programmas Vremja skaņu celiņš, jo atgādinās tos laikus, kad visu patiesību par kapitālistiem uzzinājām no šī raidījuma un TASS korespondentu ziņojumiem.

Viesnīcas “Holivuda” rēgi by Anatols Imermanis

Viesnīcas Holivuda rēgi

Turpinu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu. Šoreiz gadījuma skaitļu ģenerators man iedeva lasīšanai šo grāmatu. It kā jau Mūna un Deilija cikls skaitās pie detektīvžanra, taču patiesībā tā ir nesaudzīga un tieša kapitālisma kritika.

Detektīvi Mūns un Deilijs nelielā Spānijas kūrortpilsētiņā Panotarosā izmeklē šķietami triviālu nāves gadījumu: ar konserviem saindējušies un miruši pazīstama miljonāra sieva un dēls. Bet tā kā šeit nokritis arī viens no amerikāņu stratēģiskajiem bumbvedējiem, tad izmeklēšana iegūst pavisam necerētu pavērsienu.

Lasot šo grāmatu, vajag ņemt vērā vēsturisko kontekstu. Septiņdesmitajos gados aktuālās tēmas bija kodolkara draudi un komunisma uzvara pār kapitālismu. Detektīvs te ir tikai tāds šķidrs sižeta pavediens, kas vijas cauri stāstam pieskaroties pareizajiem kapitālisma aspektiem. Tie atspoguļoti tā, lai padomju cilvēkam saraukt pieri un riebumā novērsties (iespējams, nākamajā dienā pēc grāmatas izlasīšanas mudināt uz normas pārpildīšanu pa 20 %). Apskatīšu, manuprāt, galvenos propagandas aspektus, kas atrodami šajā grāmatā.

Pirmais un galvenais ir militārisms. Aptrakušie amerikāņi nepārtraukti žvadzina savus kodolieročus, viņi tur gaisā stratēģisko bumbvedēju armādas, kas riņķo virs rietumu pasaules 24 stundas diennaktī. Viņi visur saredz padomju uzbrukumu. Viņu rīcība jau vairākkārt ir gandrīz novedusi līdz kodolkara sākumam. Tikai padomju cilvēku vēsās galvas ir apturējušas eskalāciju. Tiek piesauktas radaru kļūdas, nekompetenti ģenerāļi un, protams, stratēģiskie bumbvedēji, kas zaudē savas ūdeņraža bumbas. Augstākais komandējošais sastāvs ir atainots kā salašņu un bezprincipiālu karjeristu bars. Viņi būs gatavi pāri līķu kaudzēm rāpties pēc jauniem uzplečiem, viņi darīs visu, lai noslēptu savu nekompetenci un nogrūst vainu uz apakšniekiem. Netiek aizmirsti arī bumbvedēju piloti, tie no pārguruma ir prātā sajukuši indivīdi, kas neatšķir realitāti no savas fantāzijas. Viņi visur redz kara liesmas. Kā jau labā propagandas materiālā pienākas, te patiesība ir sajaukta ar meliem, piešķirot notikumiem pareizu nokrāsu.

Kapitālisma vienaldzība pret parastajiem cilvēkiem. Miljonārs nemaz nenojauš, ka viņa ģimene iet bojā viņa paša darbības dēļ. Savus kapitālus tas ir sarausis apkalpojot militāristu pasūtījumus. Viņa dēls ir stratēģiskā bumbvedēja pilots. Savukārt sieva un meita ir tipiski dīkdieņi, kas nesaprot ko darīt ar savu brīvo laiku. Varētu teikt, paša radītais ļaunums vienmēr atnāks atpakaļ. Kā uz to norāda autors, tā nebūt nav tikai neveiksmīgu atgadījumu ķēde.

Avīzes un manipulēšanu ar sabiedrisko domu. Jā, buržuju avīzes nebūt neatspoguļo tikai patiesību un dziļus analītiskus PSKP lēmumu izklāstus. Tur ārzemēs avīzes publicē tikai lētus skandālus. Jo atgadījums ir skandalozāks, jo labāk. Pusplikas aktrises pelde jūrā spēj novērst sabiedrības uzmanību no ūdeņraža bumbas vienā mirklī. Nemaz nerunāsim par to, ka objektīvu informāciju no avīžniekiem neizdabūsi. Taču šai skandalozai presei ir arī savi plusi, ja kas izies tautās, tad politiķi dabūs trūkties, vai būs spiesti izdomāt kādu uzmanību novērsošu manevru.

Gangsteri, tie iet roku rokā ar militāristiem. Mafija spēj darboties tikai tādās atpalikušās valstīs kā Itālija un ASV, pārējās valstīs pat kapitālistiskajās tās sen ir nospiestas. Vismaz tā uzskata autors. Šeit ir grūti izšķirt, kurš ir militārists un kurš gangsteris, viņu intereses pārklājas, sevišķi, ja kāds jānoliek pie vietas. Labie ļaudis no gangsteriem mēģina bēgt, bet viņi ir visur.

Reliģija te izpaužas interesanta ordeņa “Opus Dei” veidolā. Tās pārstāvis par visu varu mēģina pievērst slavenu aktrisi katoļticībai, lai popularizētu savu maldu mācību. Vispār jau viņš bija iebāzts sižetā, lai nedaudz jauktu gaisu. Tomēr autors nepalaida garām iespēju parādīt, ka katoļu baznīca nav tikai ticība vien, tās pakļautībā ir slepenas un bīstamas organizācijas.

Franko režīma apspiestie ļautiņi. Parastie cilvēki, kuri spiesti turēt savas domas pie sevis un pakļauties režīmam. Gaidot brīdi, kad varēs sacelties un satriekt pīšļos diktatoru. Tie ir parasti zemnieki, zvejnieki un citi darbaļaudis, kas nodzīti pagrīdē pašu zemē. Ir skaidrs, ka jebkurā kapitālistiskajā valstī cilvēki to vien gaida, kad viņiem tiks dota iespēja nomest savus kaklakungus.

Un nu nedaudz par sižetu. Tie ir gan gangsteri, kinoaktrises, militāristi, nabadzīgi spāņi, nēģeri. Vienu vārdu sakot, pilns komplekts. Notikumi risinās tik spraigi un juceklīgi, ka lasītājam lielākoties nekas nav skaidrs, tāpēc drošāk ir turēt aizdomās visus 20+ personāžus. Mūns kā detektīvs nerada pārliecinošu iespaidu. Tā vien šķiet, ka viņš dara visu, lai iestieptu izmeklēšanu, kas zina, varbūt viņam maksā par stundām. Viņš regulāri aizmirst apskatīt svarīgus pierādījumus, parasti tos iebāžot kabatā un tad pievēršoties kam citam. Tādēļ beigās, kad notiek konfrontācija, viss pārvēršas par farsu, kur viens pēc otra visi personāži ieslīgst atklāsmēs, pinas savos melos, un lasītājs tā arī nevar saprast, pa kuru laiku Mūns to visu uzzināja.

Izlasās jau naski, taču nopietnu gandarījumu kā no detektīva šeit nevarēs gūt. Grāmata ir vairāk ar politinformatorisku raksturu, kas vairāk atsedz sliktās buržuju iekārtas puses un militārās diktatūras, nevis lai radītu komplicētu detektīvsižetu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt neiesaku, ja vien neinteresē “detektīvi” LPSR laikos.

Pavadonis met ēnu by Anatols Imermanis

Pavadonis Met ēnu

Mana sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” epopeja turpinās. Šī ir 27. no 147 grāmatām, kuras esmu apņēmies savākt un izlasīt. Tā kā negribēju neko garu un neko jaunu, nolēmu izlasīt vēl kādu grāmatu no man jau pazīstamā Mūna un Deilija detektīvaģentūras sērijas.

Mūns un Deilijs vēl strādā policijā, un viņu redzeslokā nonāk dīvains noziegums. Kāds pilsonis Spituels tiek nogalināts īres namā. Izmeklēšana nonāk strupceļā, visi pierādījumi liecina par krievu specdienestu iejaukšanos. Izmeklēšana noris Sputīka ēnā, kuru nupat kosmosā palaidusi Padomju Savienībā. ASV iedzīvotāju apziņai tas ir tāds trieciens, ka viņi visur ir gatavi saskatīti krievu sazvērestību.

Nu jau varu ar zinošu sejas izteiksmi teikt – tipisks Imermanis. Detektīvs vairāk domāts, lai ilustrētu ASV rusofobiju, komunistu medības un citas piecdesmito gadu beigu aktualitātes. Tas viss notiek tikko palaistā Sputņika ēnā. Amerikā visi runā tikai par šo tēmu, avīzes diktē pūlim pareizās domas, un tas labprāt seko. Mūna un Deilija darbības vide ir tipiska Padomju rakstnieku ASV, kurā daži puslīdz godīgi personāži, kas ironiski attiecas pret kapitālismu, cenšas darīt lietas pareizi, pēc labākās sirdsapziņas. Pārējais darbības fons ir mietpilsonisks, kur katru indivīdu interesē tikai pašiem savs labums. Lieciniekus uztrauc nevis notikušā būtība, bet gan tas vai viņš ir redzējis vairāk par kaimiņu. Policijas priekšnieks vairāk domā par politiku nevis par patiesības noskaidrošanu. Žurnālisti ir gatavi piemelot par jebko, lai tikai uzpūstu sensāciju. Ak, jā un šajā Amerikā pār visu valda nauda.

Grāmatas tēli un to izaugsme nav nekas tāds, par kuru būtu vērts ieminēties. Savā starpā viņi atšķiras tikai ar vārdiem, pārējās rakstura īpašības autors piemeklē pēc vajadzības. Tādi cilvēki, karikatūras, kuras pareizā vietā tekstā izbīdīt ārā ar kādu teikumu vai frāzi. Bet tēlu attīstība jau arī nemaz nav grāmatas mērķis.

Slepkavība un izmeklēšana ir izmantota, lai PSRS lasītājam parādītu, kāds balagāns ir visa tā ASV brīvība. Tajā valda korupcija, valsts piesegtas slepkavības, viltus apsūdzības. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti. Jauks propagandiskā stāsta piemērs, it kā detektīvs, tomēr uzrakstīts ļoti viduvēji. Arī pats autors atzīst, ka detektīvs te ir tikai tā ironiski, un precīzāk iederētos romāns pamflets. Bet neskatoties uz visu šo, tīri labs lasāmais, kas nedaudz aizveda mani atpakaļ bērnībā.

Centrālās grāmatas idejas ir likt lasītājam saprast sekojošas lietas. PSRS raķetes izgudroja paši, un neko ASV nav spiegojuši. Paraugprāvas pret it kā PSRS spiegiem ASV ir kapitālistu safabricējums, lai pazudinātu pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Padomju spiegs, ja viņu noķers, tiks ārā no jebkādiem amerikāņu cietumiem un nebaidīsies to pateikt izmeklētājiem acīs. Amerikāņi no krievu Sputņika ir pielikuši bikses, un nav tālu tā diena, kad PSRS panāks un apdzīs ASV, kas jau stāv bezdibeņa malā.

Lieku 6 no 10 ballēm. Lasāms vairāk kā vēsturiskā propaganda, detektīvstāsts ir viduvējs un detektīviem visa izmeklēšana ir kā aklas vistas mēģinājumi uzknābt graudu. Toties grāmatas autors ir salicis tajā tiem laikiem visus nepieciešamos kapitālistiskās iekārtas nosodījumus, un domāju tādēļ šī grāmata vispār ir tikusi līdz publicēšanai. Lasīt var, ja ļoti interesē latviešu rakstnieku piecdesmito gadu detektīvu rakstīšanas mēģinājumi, apvienojot tos ar pamatīgu propagandas piešprici.

Hamburgas orākuls by Anatols Imermanis

Hamburgas orākuls by Anatols Imermanis

Turpinu lasīt vecās labās “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Šo grāmatu reiz jau esmu lasījis bērnībā, bet, ja pavisam godīgi, tad tad neko lāga nesapratu. Neskatoties uz visai necilo autora grāmatas novērtējumu, nolēmu tomēr riskēt un izlasīt vēl kādu šī autora detektīvu.

Magnuss Menkups ir pazīstams Rietumvācijas publicists un laikraksta īpašnieks, saukts arī par Hamburgas oruākulu. Viņa uzskati un prognozes ne vienmēr ir pieņemams Adenauera valdībai. Taču nekas nespēj aizbāzt Menkampa muti, viņš ir pietiekoši bagāts, lai viņu neviens neapklusinātu ar vienkāršu šantāžu un piedraudēšanu ar cietušajiem. Galvenais strīdus objekts ir izbijušie hitlerieši, kas veiksmīgi pārlaiduši pēckara tiesas un nu atkal mēģina tikt varas virsotnē. Viņos ir saglabājies revanšisms, naids pret komunismu un vēlme saasināt Auksto karu līdz aktīvai karadarbībai. Menkups savukārt rūpējas, lai neviena noziegumi netiktu aizmirsti un, lai neviens nepaliktu nesodīts un nodots aizmirstībā.

Arī šis detektīvs ir veltīts Mūnam un Deilijam. Viņi ierodas Rietumvācijā, lai palīdzētu Menkupam. Situācija ir saasinājusies tik tālu, ka viņam ir radušās aizdomas par savu drīzu aiziešanu. Reizē ar detektīviem lasītājs tiek iepazīstināts ar buržuāzisko Hamburgu. Te darbaļaudis vakaros neiet vis mājās pie ģimenēm, bet uzdzīvo krogos. Tiek veikta neliela ekskursija pa Hamburgas sarkano lukturu kvartālu (domāju, savulaik tas nodrošināja grāmatai panākumus). Apmeklē eksperimentālo teātri, tādu, kuru saprot tikai diendari, kas iet uz teātriem regulāri. Te gan jāpiebilst, ka sagaidītās pseidofilozofijas vietā skatītājam nākas saskarties ar skarbu reālismu (skaidrs, ka publikai tādas izrādes nepatīk).

Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, šajā nedemokrātiskajā Vācijā valda revanšisms un valdība slepeni kopā ar NATO valstīm ir izstrādājusi uzbrukuma plānu austrumu blokam, kas iznīcinās pusi no Rietumvācijas iedzīvotājiem. Parastie cilvēki neko nenojauš, bet izbijušie hitlerieši ministrijās berzē roķeles. Tā tas turpinās pusi no grāmatas, kad beidzot Menkups tiek noslepkavots. Tad sākas tradicionāls slēgtas telpas detektīvs. Dzīvoklī kopā ar Mankupu atrodas tikai viņa tuvākie draugi. Draugi lielākoties ir bohēmiska dzīvesveida piekritēji mākslinieki, kuri dzīvo visai trūcīgi un pārtiek no Menkupa dāvanām. Teorētiski, ikvienam no viņiem ir motīvi un iespējas nogalēt slaveno publicistu. Taču Mūns nesteidzas ar secinājumiem un izmeklēšana atklāj pavisam dīvainas lietas.

Kā politiskais detektīvs šī grāmata jau ir daudz labākas kvalitātes nekā iepriekšējā. Grāmatai ir parādījusies struktūra un vienota sižeta līnija. Mētāšanās starp atrisinājumiem nav tik haotiska un nozieguma motīvi ir daudz nopietnāki. Arī grāmatas apskatītā tēma ir visnotaļ nopietna un aktuāla arī šodien. Vai kara laikā pastrādātus noziegumus var attaisnot ar pavēli? Vai šādiem noziedzniekiem ir jāpaliek nesodītiem, jo viņi ir atraduši veidu kā izvairīties no soda? Vai tādēļ viņi pēkšņi kļūst par respektabliem birģeriem bez pagātne,s un ko darīt tiem, kuru tuviniekus viņi ir iznīcinājuši? Autors gan mākslīgi polarizē abas Vācijas, kur viena it kā izpirkusi savu vainu, bet otra kurina kara mašīnu tālāk. Tā diemžēl ir laikmeta nodeva, kuras dēļ notiek vienas puses demonizēšana un otras pieminēšana tikai pozitīvā plāksnē. Lai ideja ir pietiekoši laba, lai labs stāsts sanāktu arī bez politikas.

Grāmatas tēli šajā grāmatā tiešām dara to, kas detektīvā tēliem ir jādara, viņi jauc gaisu, rada aizdomas, viņiem ir noslēpumi. Daļa no tiem izskatās arī pēc dzīviem cilvēkiem. Lielāko daļu no viņiem gan vada emocijas, tikai Menkups ir tāds racionāls pragmatiķis. Mūns un Deilijs, savukārt ir tādi kā situācijas izmantotāji ar saviem principiem. Viņi nenovēršas no patiesības, lai cik tā būtu neaptīkama. Viņi ir arī pietiekoši saprātīgi, lai spētu pieņemt morāli pareizus lēmumus, pat ja tas ir nedaudz pretrunā likumam. Tā teikt, gandrīz kā padomju pilsoņi, kuriem nav palaimējies piedzimt pareizajā pusē.

Detektīvsižeta  struktūra mūsdienās, un domāju, arī septiņdesmitajos nav nekāda novitāte, bet tā ir labi realizēta. Nepaliek atvērtu sižeta līniju, un atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors ir diezgan labi pastrādājis. Tas gan neattiecas uz kriminālizmeklēšanu. Es gribētu redzēt valsti, kurā kriminālpolicija atdotu izmeklēšanas grožus diviem no ASV atbraukušiem detektīviem, pat neturot tos aizdomās.

Kopumā grāmatu lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma un piedāvā savdabīgu ekskursiju tā laika domāšanā, propagandā un informācijas karā pret kapitālismu.

Lidmašīnas krīt okeānā by Anatols Imermanis

Lidmašīnas krīt okeānā

Esmu ķēries pie projekta, kas saucas „pārlasi bērnības grāmatas!”. Iesākumam izvēlējos pārlasīt visas “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Pie pilnīga sērijas saraksta man vēl joprojām nav izdevies tikt, bet viens ir skaidrs  – ap 130 lasāmu grāmatu man ir garantētas. Lidmašīnas krīt okeānā pirmo reizi lasīju kaut kur desmit gadu vecumā. Nolēmu pēc divdesmit pieciem gadiem pie šīs grāmatas atgriezties vēlreiz.

Detektīvu aģentūras “Mūns un Deilijs” ikdiena ir visai sūra. Klientu ir maz, daļa darbu, tādu kā noklīdušu papagaiļu meklēšana, īpašu entuziasmu neizraisa. Un te pēkšņi detektīvu aģentūrai tiek piedāvāts kontrakts lidmašīnu avārijas apstākļu noskaidrošanā. Visa izmeklēšana noris priekšvēlēšanu gaisotnē, un ir skaidrs, ka tās rezultāts tieši ietekmēs vēlēšanu rezultātus. Jo viens no kandidātiem ir lidmašīnas ražojošā uzņēmuma īpašnieks.

Pēc apraksta spriežot varētu šķist, ka grāmata ir politiskais detektīvs, ar korupciju un citiem demokrātijas trūkumiem piedevā. Tomēr tā kā grāmata ir izdota tālajā 1968. gadā, tad tā vispirmām kārtām ir veltīta tam, lai parādītu sapuvušo kapitālismu visā tā godībā. Ja ticam grāmatai, tad Mūna un Deilija ASV visi dzenās tikai pēc peļņas. Nevienu neinteresē, cik cilvēkus tu tādēļ piebeidz, galvenais, lai tava peļņas likme būtu milzīga. Tipiska parodija par – ja krīt, tad pagrūd; cilvēks cilvēkam vilks. Visi tēli, izņemot detektīvu Mūnu, ir bezkompromisa ierāvēji, kas centīsies nopelnīt, uz ko vien iespējams. Mūns ir tāds labais cilvēks visā šai buržuju perēklī, viņam godīgums ir pāri visam.

Pats grāmatas sižets ir saraustīts līdz ārprātam, daļa no notikumiem vispār nekā nav saistīti ar izmeklēšanu. Piemēram malajieša loma visā šai pasākumā man tā arī palika mīkla, tāpat kā opija smēķētavas kūrētāja loma stāstā. Tas pats par mistisko vjetnamiešu delegāciju, kuru it kā visi gribēja nogalēt, bet kādēļ un kurš, tas palika gaisā karājoties. Autora doma par izmeklēšanas vešanas metodēm ir visai interesanta, varbūt tā arī kādreiz bija, bet ne jau septiņdesmitajos. Šaubos vai pat tad tiesa ņēma vērā pierādījumus, kurus atstiepj uz tiesas zāli liecinieks vai aizdomās turamais. Tiesu, autoraprāt, spriež pūlis, un prokuroram acīmredzot nav atvēlēta nekāda loma. Šādi robi detektīvā tomēr ir nepiedodami. Var jau ņirgāties par kapitālismu, bet kaut kādai realitātes atblāzmai arī būtu jābūt.

Kopumā lieku 2 no 10 ballēm. Ja kapitālisma kritika vēl bija lasāma un vietām pat varēju pasmieties kopā ar autoru, tad pats detektīvstāsts bija samests kopā, izmantojot visbanālākās klišejas, pat nemēģinot izstrādāt nopietnu sižeta līniju. Visu cieņu autoram, bet kā detektīvs šī grāmata ir absolūts sviests. Varbūt savā laikā viņu rakstot ir domāts, lai tā izskatītos vairāk kā kapitālistisko valstu izsmiešana un kritika. Bet skatoties no mūsdienu viedokļa autors šķiet pievērsies tēmai, par kuru zinājis visai maz.

%d bloggers like this: