Navigate / search

Slade House by David Mitchell

Slade House by David Mitchell

Šīs grāmatas iegādes iemesls bija visur klāt pieliktās atsauces uz “Bone Clocks”. Tās vēstīja, ka šīs ir stāsts, kas norit paralēli “Bone Clocks” notikumiem. Man ar to pilnīgi pietika, iepirku, mēnesi uz kindles pamarinēju un tad vienā dienā izlasīju.

Londonā ir tāda vieta Slade House, par to praktiski neviens neko nezina, bet tie, kas uzzina, parasti par to vairs nespēj pavēstīt pārējiem. Reizi deviņos gados Slade House apkaimē pazūd cilvēki, pazūd, lai vairs nekad neatrastos. Lasītājam tiek piedāvāta iespēja visu uzzināt pašam, skatoties uz notikumiem ar piecu pazudušo cilvēku acīm.

Sāksim ar to, ka sākumā autors publicēja stāstu tviterī, kurš vēlāk izauga par šo grāmatu. Tas gan vairāk bija domāts cilvēkiem, kuriem izlasīt vairāk ko par simts četrdesmit zīmēm sagādā galvassāpes. Šķiet, ka pasākums bija populārs, un autors nolēma to monetizēt veselas grāmatas veidā, kurā apkopoti veseli pieci uz vienas sižeta līnijas uzvērti stāsti.

Ja ir lasītas autora grāmatas – “Cloud Atlas”un “Bone Clocks”, tad viņa rakstīšanas maniere nebūs sveša. Te ir vairāki stāsti, kas katrs notiek savā desmitgadē un kurus visus kopā vieno vien Slade House. Kā jau katrs šausmu stāstu pazinējs mācēs teikt: “Nekad neej pa tumšu aleju, neej iekšā pa dīvainiem vārtiem, neej iekšā svešās pamestās mājās. Ja esi kļūdījies, tad neko neēd un nedzer. Citādi ar tevi ir cauri!”. Šeit lasītājs var iepazīties ar veseliem pieciem cilvēkiem, kas pielaiduši šādu kļūdu.

Slade House patiesībā nemaz nav tik viegli nokļūt, var tikai šķist, ka te reizi deviņos gados var nejauši kāds ieklīst. Taču tā nav neviens pats neieklīst, viņi visi tiek ievilināti. Gan Nātans ar autismu sirgstošs puika, gan detektīvs Gordons Edmonds, kuram patīk skaistas atraitnes, gan Sallija – meitene ar pāris kompleksiem, gan Freja Timma – žurnāliste, kuru interesē Slade House. Visi viņi ir rūpīgi izraudzīti, viņi ir Apdāvinātie, un tieši šī Apdāvinātība ir vajadzīga Slade House īpašniekiem.

Ir grūti aprakstīt šo grāmatu nenomaitekļojot visu saturu stāstot par lakūnām (vietas, kas atrodas ārpus laika), orsioniem (virtuālām simulācijām, kas pakļauj cilvēku prātus), atemporāļiem (cilvēki, kuri izmantojot Apdāvinātos cilvēkus spēj dzīvot mūžīgi) un horoloģisti (cilvēki, kas pēc būtības ir nemirstīgi, viņu dvēseles pēc nāves pārdzimst no jauna). Ja esi lasījis “Bone Clocks”, tad tas būs skaidrs, taču priekšzināšanas nav obligātas. Rūdīts autora daiļrades cienītājs zinās, ka visi Mitčela romāni notiek vienā un tajā pašā pasaulē, un tie visi ir nedaudz savstarpēji saistīti. Arī te īstens entuziasts varēs atrast daudzus saskares punktus.

Grāmata lasās kā aizraujošs piedzīvojums. Aizraujošs lasītājam; nudien negribētu būt to vietā, ar kuriem piedzīvojums notiek. Viss lielākoties sastāv no dialogiem, un gandrīz visiem stāstiem ir vienādas beigas. Visnotaļ šausmīgas un neatgriezeniskas. Autors ir pacenties un mēģinājis katru no stāstiem radīt kā unikālu. Varbūt Sallijas stāsts bija pārāk klišejisks studentu dzīves un X failu sajaukums, bet viņš ir vajadzīgs. Autoram joprojām patīk pasniegt informāciju dozēti, pa kripatiņai. Tādējādi dodot iespēju lasītājam visu kopsakaru aptvert tikai beigās. Vislabākie ir pirmais, ceturtais un piektais stāsts. Piektais un ceturtais tādēļ, ka viss kļuva skaidrs, un visi mozaīkas gabaliņi sakrita savās vietās.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav tiks noslīpēts kā autora pārējie darbi, varbūt nedaudz par daudz piesaistīts iepriekšējai grāmatai. Nav arī īsti tāds šausmu stāsts, par kādu to mēģina pataisīt. Toties vēsturiski viss ir smuki un pareizi, un katra upura stāsts nudien ir interesants.

The Bone Clocks by David Mitchell

The Bone Clocks by David Mitchell

Pēc Cloud Atlas izlasīšanas šis autors ir nokļuvis manos favorītos. Šīs grāmatas iznākšanu es ļoti gaidīju, tik ļoti, ka man viņu gribējās iegādāties papīra veidā. Galu gala sanāca tā, ka papīra veidā nenopirku un iegādājās elektroniski. Tad sanāca tā, ka lasīšana atlikās uz pāris mēnešiem. Pie tā es vainoju salīdzinoši lēno sākumu, kad pēc pāris izlasītām lapaspusēm mani nekas neaizķēra, lai rautu grāmatu cauri uzreiz. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad no grāmatas izlasīšanas vairs nebija iespējams izvairīties.

Kādā saulainā 1984. gada rītā Holly Sykes aizbēg no mājām. Šajā dienā Hollija satiek arī kādu vecu sievieti, kura pret nelielu labu darbu palūdz viņai patvērumu. Paiet daudzi gadu desmiti, līdz Hollija vispār saprot, ko īsti ir nozīmējis šis viegli dotais solījums. Pasaule ir ierauta lēnā un klusā karā, kur savā starpā cīnās Anchorites ar Horology. Vieni ir gatavi nogalināt, lai tikai atliktu savu nāvi, otriem tas nav vajadzīgs, viņi pārdzimst paši no sevis. Cilvēces likteni šī cīņa neietekmēs, bet atsevišķu cilvēku gan.

Kā jau visas Mitčela grāmatas arī šī ir veidota savijot ap centrālo sižeta līniju daudzu cilvēku personīgos stāstus. Tie tad arī definē galveno grāmatas varoni Holliju, nosaka viņas vietu dzīvē un laikā. Šie personīgie stāsti arī rada kontekstu centrālajai sižeta līnijai. Tā pat kā Mākoņu Atlantā arī šeit ir atrodami seši šādi stāsti. Pirmais iesāk stāstījumu un pēdējais saliek visu pa plauktiņiem. Katrs no šiem stāstiem kalpo arī kā ilustrācija cilvēces attīstības tendencēm. Reiz mums nāksies samaksāt par savu izšķērdību un atmaksas laiks iespējams pienāks daudz ātrāk nekā mēs to paši gaidām. Šis romāns kalpo arī kā metagrāmata visām Mitčela iznākušajām grāmatām, te ir atrodamas daudzas atsauces uz viņa iepriekšējiem darbiem. Te gan nevajag satraukties, nebūt nav nepieciešams viņa pārējos darbus izlasīt, lai visu saprastu.

Man šī grāmata lasījās ļoti lēni. Viņa absolūti nav piemērota tam, lai izrautu cauri vienā vakarā. Tai noteikti vajadzēs daudz vairāk laika un uzmanības. Autora rakstīšanas stilā ir kaut kas tāds, kas liek man nesteigties un lēnā garā izlasīt katru vārdu. Viņa izveidotie varoņi ir ļoti spilgti un labi izstrādāti. Lasītājs var ielūkoties viņu dziļākajās domās un kopā atcerēties notikušo. Tas viss ievelk. Papildus ievilkšanai kalpo mūzikas pieminēšana notikumu kontekstā. Un mūsdienās jau nav nekas vieglāk kā lasot uzlikt attiecīgo mūziku. Tas tā lai būtu interesantāk.

Sižeta attīstība risinās ļoti lēni, ja būsim godīgi tad īsta darbība sākas tika ap četrsimto  lapaspusi. Pirms tam lasītājam ir jāpārtiek no nelielām informācijas drumstaliņām, lai vispār saprastu, kas un kādēļ notiek. Ja lielākā daļa no grāmatām, kuras izmanto šādu paņēmienu tiktu ielidinātas stūrī kā nelasāmas, tad šis nav tas gadījums. Informācijas drumstalas ir laba lieta, taču tos pavadošie stāsti ir vērtība paši par sevi. Ja nav nācies lasīt šī autora darbus agrāk, tad pateikšu viņam patīk izmētāt sižetam būtiskas sēkliņas un tad ļaut tām lēnām ienākties visas grāmatas garumā.

Grūti ir uzrakstīt kaut ko par šo grāmatu nesamaitājot citiem lasītprieku. Šajos atsevišķajos stāstos nav redzama kāda noteikta cilvēces tendences analīze, ja vien neizplūst šaubīgās alegorijās. Taču, ja tomēr nolemjam izplūst tajās, tad sanāk visnotaļ interesanta aina. Pirmo stāstu A Hot Spell: 1984, kas risinās Hollijas bērnībā, var uzskatīt par tādas cilvēces ilustrāciju, kura vēl nemaz nav apzinājusies savu likteni, nākotne ir bezrūpīga un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Otrā Myrrh is Mine, Its Bitter Perfume: 1991, veltīta jaunam sociopātam Hugho Lamb (Hollijas mīļākajam), viņš ir gatavs uz visu lai tikai uzlabotu savu labklājību. Viņam ir vienaldzīgi apkārtējie pasaulē ir tikai viņš. Taču arī viņam pienāk brīdis, kad ir jāizvēlas. Pēc šīs izvēles atpakaļceļa vairs nebūs. Var teikt, ka arī cilvēcei ap šo laiku bija laiks izvēlei.

Trešais stāsts The Wedding Bash: 2005 mums pastāsta par Ed Brandon kara žurnālista dzīvi. Viņš ir precējies ar Holliju, taču ģimenei nav diez ko daudz laika. Viņa visa dzīve ir karš, riskēšana ar savu dzīvību. Var droši teikt, ka šī laika pasaule cilvēkiem neko labu vairs nesola tā ir sākusi plaisāt un cilvēki pamazām ir atgriezušies pie visu laiku mīļākās nodarbošanās nogalināšanas. Irākas stāsts manuprāt ir visspilgtākais visa grāmatā.

Ceturtais stāsts Crispin Hershey’s Lonely Planet: 2015, ir stāsts par rakstnieku, kur slava ir norietējusi. Pēc inerces viņš vēl tiek vilkts līdzi izdevniecībām pa pasauli, piedalās kongresos, tiekas ar saviem faniem. Crispin Hershey ir īsts nīgrulis un arī ļaunatminīgs maitasgabals. Bet rakstniekiem, taču patīk rakstīt par rakstniekiem un domājams, ka Mitčela kritiķi nopietni padomās vai ir vērts rakstīt sliktu atsauksmi. Pasaulē savukārt smaguma centrs nobīdās uz Ķīnas pusi, Eiropa un ASV sāk zaudēt savas pozīcijas. Vecie buki savu ir izšāvuši ir jādod vieta jaunajiem. Ar valstīm ir tāpat kā ar rakstniekiem.

Piektais stāsts An Horologist’s Labyrinth: 2025, ir par kādu horoloģistu Mariniusu, par viņa daudzajām dzīvēm, piedzīvoto un motivāciju cīnīties pret Aklā Katara cilvēkiem. Šis noteikti patiks visiem dvēseļu pārdzimšanas teoriju piekritējiem, savukārt katariem (ja tādi vēl ir palikuši) šī nodaļa noteikti nepatiks. Pasaule lēnām iet uz galu, sāk trūkt resursi, bet cilvēce vēl turas.

Sestais stāsts Sheep’s Head: 2043 – Rietumu civilizācija ir sabrukusi, Ķīna un Krievija vēl turas, pāris mazās salu valstiņas vēl velk savu dzīvi. Hollija jau pieklājīgā vecumā dzīvo laikmetā, kad cilvēki vēl atceras laikus ar elektrību un feodālismu, kas lēnām sāk attīstīties.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viena nost par to, ka neskatoties uz jaukajiem stāstiem, brīnumaino valodu un patiešām interesantajām varoņu dzīvēm, reizēm gadījās aizmirst pašu centrālo sižetu. Lasīt ieteiktu tikai tiem, kuriem nav nepieciešams, lai spriedze tiktu uzturēta visas grāmatas garumā un kuri ir gatavi nedaudz novērsties no sižeta, lai noklausītos kādu labu stāstu.

Cloud Atlas by David Mitchell

Cloud atlass

Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.

Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē.  No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.

Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.

Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:

‘The weak are meat the strong do eat.’

Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.

Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.

Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.

Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.

Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.

Shame on you!

Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.

No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.

Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.

The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.

Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.

Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.

Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi by Deivids Mičels

Jākoba de zūta tūkstoš rudeņi

Par Deividu Mičelu zināju tikai tik daudz, ka viņš ir sarakstījis grāmatu „Mākoņu atlass”. Grāmatu gan lasījis neesmu. Taču uzzinājis, ka ir izdota grāmata „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” nolēmu izlasīt kādu no šī autora darbiem. Tam bija vairāki iemesli. Mani vienmēr interesējusi Japānas pašizolācija un holandiešu Austrumindijas kompānijas darbība. Šī grāmata, lai arī romāna veidā, piedāvāja man ieskatu šajos notikumos, un skaidra lieta, ka es nevarēju no tā atturēties. Ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas un faktiski uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Jākoba de Zūta galvenais uzdevums ierodoties Dedžimas salā ir pavisam vienkāršs: sapelnīt nākamo piecu gadu laikā pietiekoši daudz naudas, lai varētu būt cienīgs līgavainis savai izredzētajai Annai. Jākobs ir vienkāršs klerks, kura uzdevums ir pārbaudīt iepriekšējā Dedžimas pārvaldnieka mahinācijas, tādēļ Dedžimā viņš nav diez ko gaidīts. Tomēr Jākoba dzīve izmainās iepazīstoties ar Orito Aibagavu, ārsta samuraja sakropļoto meitu un pilsētas ietekmīgā maģistrāta nama vecmāti.

Dedžima ir Austrumindijas kompānijas priekšpostenis Japānā, neliela sala netālu no Nagasaki. Te reizi gadā tika atļauts ienākt vienam preču kuģim, kura galvenā eksporta prece bija varš. Visa tirdzniecība notiek ar tulku starpniecību, un neviens nedrīkst mācīt ārzemniekam japāņu valodu. Edo laikmetā Japāņi centās izolēties no apkārtējās pasaules un tirdzniecības ar ārvalstīm, lai gan saprata, ka ilgi saglabāt savas tradīcijas viņi nevarēs.

Jākobs ir visai principiāls un apķērīgs personāžs. Viņam gan ir tendence rīkoties impulsīvi, un tas viņa dzīvi vieglāku nepadara. Austrumindijas kompānija līdz ar britu ekspansiju piedzīvo savu norietu. Visi tās ierēdņi ir korumpēti un augstāk par kompānijas likteni vērtē paši savu labumu. Te vairs nekas nav izmaināms. Jāatzīst, ka arī Nagasaki ierēdņi ir tādi paši, un ir tīri vai brīnums, holandieši nav bankrotējuši jau ātrāk. Runājot par Jākoba mūža mīlestībām, tās diez ko nepārliecina. Anna šķiet vairāk kā iedomāts ideāls, nevis reāls cilvēks. Un lai ar viņa ir galvenais iemesls, kādēļ Jākobs vispār atrodas pie Japānas krastiem, nekādas citas attīstības te nav. Orito ar vairāk izskatās pēc mirkļa vājībās, sak, bada laikā pat mušas ēdamas. Bet skatoties visu grāmatu kopumā viņi visi ir likteņa ieroči.

Orito – laikmetam neraksturīga sieviete, zinātniece, interesējas par medicīnu, asu prātu un mēģinājumiem pašai noteikt savu likteni. Tomēr arī viņa nespēj pretoties sabiedrības noteiktajām paražām, un pēc tēva nāves nonāk slēgtā klosterī ar visai īpatnām tradīcijām. Šajā klosterī ir šausminoši noslēpumi, meli un nolemtība. Te nu viņai ir jāizlemj – cīnīties vai padoties.

Autors noteikti māk izstrādāt savus grāmatas personāžus. Tie visi šķiet kā dzīvi, pat tie kuri ieskicēti ar pāris teikumiem. Manuprāt, šeit neviens tēls nav divdimensionāls radījums, te visiem ir pagātne, motivācija un plāni. Autors katram atrod vietu grāmatā, kurā tiek izstāstīts viņa dzīvesstāsts. Ne visi Austrumindijas kompānijā strādā labprātīgi, un ne katrs ir gribējis būt jūrnieks. Parasti autori visu savu sparu iztērē galvenajos varoņos un pārējie paliek tikai kā dekorācijas. Te gan tā nav. Lai piesaistītu lasītāja uzmanību, autors laiku pa laikam nodarbojas ar tā laika medicīnas prakses aprakstīšanu. Grāmata tā arī sākas ar dzemdību aprakstu, un tās ir visai komplicētas.

Kopumā jauks vēsturisks romāns, labi izstrādāti personāži, notikumi, cik nu es no vēstures zinu, atbilst tā laika vēsturiskajām reālijām. Izlasās ļoti ātri un ir grūti atlikt malā grāmatu neizlasītu. No sākuma lasīšanu var apgrūtināt japāņu vārdi, bet ar laiku aprod un viss ir labi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Domāju, ka izlasīšu arī „Mākoņu atlasu”.

 

%d bloggers like this: