Navigate / search

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

delfīnu sala

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

Kruīzs V

15. septembris

Kā jau iepriekšējā apraksta komentāros tika minēts, kuģim esot tranzītā uz tā īsti darīt nav ko un laiku var pavadīt lasot grāmatas. Protams, ja esi apkalpē, tad tu vari cītīgi mazgāt un krāsot. Arī šī diena ir tāda pati – nekur nav jābrauc, var mierīgi gulēt, cik tīk.

Mēs ar Maiju no rīta tā arī darām un uz brokastīm ierodamies jau pašās beigās. Pārtikas izvēles klāstu tas nemaz nav mainījis un ēst ir ko. Viena interesanta lieta, ko esmu novērojis stāvot brokastu rindās – cilvēki visu laiku runā par ēšanu. Itāļi kā atver muti, tad to vien dzird – mandžāre, mandžāre. Franči un spāņi ir tādi paši. Arī es, lai neatpaliktu no citu tautību pārstāvjiem, stāvot rindās esmu pasācis pie sevis dungot dziesmiņu, kas sastāv no viena vārda un skan apmēram šādi „ēst, ēst, ēst, ēst, ēst …”.

Kad atgriežamies no brokastīm uz kajīti, atrodam paziņojumu, ka mūsu izvēlētā rītdienas ekskursija nenotiks, nav nokomplektēta pietiekoši liela grupa, neko darīt ejam izvēlēties citu, būs jābrauc kopā ar vāciešiem.

Sauļošanās klājs

Pēc tam kā pieredzējis dīkdienis atrodu sev sauļošanās beņķīti, sauļojos un lasu grāmatiņu, joprojām par Austrāliju vai arī vienkārši gulšņāju. Nekas ievērības cienīgs nenotiek, riņķī gozējas vaļi un spīd saule. Pēkšņi uz sauļošanās klājiem sākās rosība ne pa knapi – ir pamanīti delfīni. Nav jau nekāds brīnums, visi skrien pie bortiem viņus apskatīt, man nekur nav jāskrien es jau esmu pie borta, atliek vien pagriezt galvu pareizajā virzienā. Tā kā Maija šajā laikā ir atradusies citur, tad šis pasākums man dod iespēju plātīties visu dienu, ka esmu redzējis delfīniņus brīvā dabā. Viņa gan atsaucas uz faktu, ka Jaunzēlandē tādi redzēti kaudzēm, mani tas nepārliecina.

titāniks

Tad seko pusdienas un atkal gozēšanās saulē, faktiski sēžu pie borta un lasu grāmatu, laiku pa laikam uzmetu acis jūrai, bet tur nekā interesanta nenotiek, viļņi vien, šad tad kāds kuģītis parādās un viss.

Pēcpusdienā balss no debesīm mūs uzaicina apmeklēt lekciju par Vidusjūras valstīm un kultūru. Aiz neko darīt aizejam, mūsu Deborah tiešām nav nekādas nojausmas kā jāveido un jālasa prezentācijas. Viss tiek lasīts no lapas, slaidi iepaliek un laiku pa laikam minūtē tiek parādīti četri uzreiz, lai pēc tam pēdējais stāvētu kādas piecas minūtes.

Patiesībā nav jau tā, ka uz kuģa nebūtu ko darīt. Vienkārši es biju nolēmis atpūsties un slaistīties. Ja kāds vēlas viņš var iet deju kursos, piedalīties dažādos konkursos, mācīties gatavot lazanju, spēlēt tenisu, mācīties itāļu valodu utml.

sunset

Vakaru iesākam ar saulrieta noskatīšanos, smuki izskatās un tikai tad dodamies ēst. Ēdiena izvēle kā vienmēr bagātīga, porcijas mazas, bet ņemt var, cik vēlies. Viena lieta gan mani itāļu virtuvē izbrīna – viņi neko nemāk pagatavot no kartupeļiem. Sajūta tāda, ka viņu šefpavāram (kas pēc vārda izskatās ir itālis) kartupeļa paņemšana rokā izraisa līdzīgas sajūtas kā vidusmēra latvietim patisons. Tu zini, ka tas ir ēdams, ka to var kaut kā pagatavot, bet kā tev nav ne jausmas. Vārīts kartupelis netiek izvārīts līdz galam, salātos iegrieztais vispār ir puszaļš, vienīgais viņi māk izcept to kartupeli folijā un tas arī ir viss. Paēdam un liekamies gulēt, jo rīt būsim Ēģiptē un jāceļas būs jau pussešos.

Turpinājums sekos…

%d bloggers like this: