Slovākija Piektā Diena
22. jūnijs (Tatranska Lomnica – Demänovská jaskyňa slobody – Tatralandia)
Šodien dodamies nodarboties ar speleoloģiju, mums nāksies braukt uz paša Čopoka piekāji, jo vislabākās Slovākijas alas rodamas vien tur. Iekožam brokastis, šodien latviešus vairs nemana, sasmērējam līdzņemamās sviestmaizes un dodamies ceļā. Iepriekšējā vakarā esam nopirkuši vinjeti, kas mums ļaus vīlēt pa autostrādi. Tā nu pirms Popradas nogriežamies uz to un beidzot var normāli atvilkt.
Ivars līdz alas stāvlaukumam mūs aizved bez problēmām, tur mums autostāvvietas pārzinis ierāda pareizo un īsto parkošanās vietu. Iekasē septiņus eiro, nedaudz parunājamies, visnotaļ jauks cilvēks, lai arī nemāk noteikt āra temperatūru. Viņš apgalvoja, ka alā esot +18 grādi pēc celsija. Tad pa nelielu serpentīniņu kāpjam augša uz alas ieeju un pirkt biļetes. Maijai, šķiet, ka mēs visi tomēr tai alā nosalsim, un dodas atpakaļ pēc papildu jakām. Uzkāpjam augšā, iegādājāmies biļetes un gaidām iekšā laišanas rituāla sākšanos. Atrodam soliņu, piesēžam, pie ieejas stāvošā klases ekskursija, gan visi stāv kājās un atsevišķi tās locekļi izklaidējas ar došanos uz labierīcībām.
Kases telpās var papētīt alu kompleksa atklāšanas vēsturi un secināt, ka te visi tie kalni ir kā Holandes siers pilns ar alām. Šī gan esot atklāta vien 1921. gadā, varu derēt, ka neolīta iedzīvotājiem būtu ko pasmieties par šādu apgalvojumu. Pati ala ir ap 8 km gara, bet tūristiem apskatāmi tikai 1800 metri. Protams, ir arī brīdinājums, ka daudz pakāpienu un fotografēt uz visstingrāko noliegts. Ja dikti vajag un gribas, tad var nopirkt speciālu atļauju un knipsēt cik lien. Es daudz esmu domājis par šo alām raksturīgo fotografēšanas aizlieguma fenomenu un esmu nonācis pie secinājuma, ka tā nav mantkārība, bet lai daudz maz nodrošinātu ekskursantu plūsmas virzību. Jo mēs jau zinām, kā ir ar fotografēšanu tumšā vietā ar telefona zibspuldzi.
Beidzot sākas ekskursija, alas klimats ir visnotaļ patīkams. Diemžēl ekskursija norit slovāku valodā un ja vien vārdam nav kāda latīņu vai slāvu sakne, ir diezgan grūti saprast, par ko tiek runāts. Tā var klausīties un izdomāt pats savu stāstu. Pēc būtības šī ir tipiska ala, stalaktīti un stalagmīti, šur tur pa ūdens iedobei, kuru sauc par ezeru, dzidrs ūdens, veiksmīgi izvietots apgaismojums un jauka pastaiga pa tuneļiem.
Skaidra lieta, ka mūsdienās fotografēšanas aizliegums ir cilvēktiesību klajš pārkāpums un visi fočē uz nebēdu, gidam ar pa lielam pie kājas, tikai šad tad saka, lai netraucē pārējiem. Mums priekšā ir gadījusies īstena fočēšanās aktīviste, šķiet, ka visu alu viņa redzēja caur telefona ekrānu. Laiku pa laikam nācās apstāties, jo viņai bija jāfotografē kāds random stalaktīts, vai stalagmīts. Bet tā kā es pats ar neesmu galīgi bez vainas, es neko nevienam nepārmetu.
Pēc stundas, kad visiem jau akmensmežģīnes ir līdz kaklam, tiekam ārā un dodamies uz šodienas izklaidi – Tatralandia akvaparku. Šis jau ir nedaudz labāks pasākums kā Aquacity, vismaz vēriens lielāks. Bet arī te daļa no trubām ir ciet, pie esošajām lielas rindas, toties ir termālie baseini, kuros zīmes brīdina, lai nesēž ilgāk par 20 minūtēm. Tā arī daru vienā nosēžu 20 minūtes, tad kāpju ārā un eju uz nākošo, lai sēdētu atkal 20 minūtes. Puiši ir atraduši baseinu ar piepūšamo atrakciju – krokodilu un izpaužas tur kā nu var, viņus nekas cits vairs neinteresē. Kad esam nedaudz saguruši, apmeklējam iestādes ēdnīcu – negaidīti laba. Tad atklājam ka Ernests ir pazaudējis savu rokassprādzi ar čipu, atrast to vairs nevaram. Puiši patusē vēl kādu stundu un dodamies ārā. Par zaudējumu jāmaksā 5 eiro, bet ir ok.
Vakarā esam tā saguruši, ka ārpus mājas ēst nemaz nedodamies. Taču tā kā mammai rīt ir dzimšanas diena, mēs ar Armandu “izlavāmies” no viesnīcas, lai tuvējā veikalā iepirktu šo to dāvanai. Vakarā ar Maiju apspriežam rītdienas pārgājienu, tas nebūs nekāds nieks – ap 12 km (dabā izrādījās ap 16km) un, lasot aprakstu, uzzinām, ka tur ir posms, kur ejot būs jāturas pie ķēdes. Apskatāmies bildes – neizskatās nekas nopietns.