Navigate / search

The Devil’s Detective by Simon Kurt Unsworth

Devils detective

Šī ir no tām retajām grāmatām, kuru nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Iegāju savā mīļākajā grāmatnīcā un skatos – vēl neredzēta grāmata ar smuku nosaukumu. Nopirku. Vispār vākam jau ar ne vainas. Parasti, ja runa ir par Elli, tad neiztiek arī bez Asmodeja. Grāmatai pat uz lasīšanu nebija ilgi jāgaida – vien pāris mēneši. Līdz brīdim, kad mani sāka mocīt sirdsapziņa, ka es pērku grāmatas, kuras pēc tam nemaz nelasu.

Esiet sveicināti Ellē. Vietā, kur dēmoni bez ādas patrulē ezeru krastmalas, kur Limbo dvēseļu viļņi nerimtīgi sitas pret Elles sienām, kur nolādēto dvēseles cenšas uzpeldēt virspusē, lai viņas savāktu. Kad Ellē atrod līdz nepazīšanai izkropļotu ķermeni, izmeklēšana tiek uzticēta Tomasam Muļķim. Elles Informācijas cilvēkam, vienam no trijiem Elles detektīviem. Bet kā gan izmeklēt lietu vietā, kurā visi ir vainīgi, kur slepkavības notiek katru dienu?

Lai nu ko, bet šādu brutāli tiešu grāmatu es pirms lasīšanas nebiju gaidījis. Autors par Elli lasītājam nerada nekādas ilūzijas. Piemēram, Tomass Muļķis Elles Informācijas cilvēks. Viņš no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Viņam nav ne jausmas, ko viņš reiz ir izdarījis, un kādēļ viņam pienākas sods. Vēl jo vairāk, nevienam Ellē nav ne mazākās nojēgas, kā izpirkt savus grēkus un kā nokļūt Debesīs. Debesis, starp citu, laiku pa laikam ir redzamas augstu gaisā. Visus cilvēkus te vada nolemtība un bezcerība. Cilvēks ir leģitīms dēmonu medījums, un tie nudien nekaunas savas tiesības izmantot.

Šajā Ellē nez kādu iemeslu dēļ uguns ezeri ir apdzisuši, moku rati stāv tukši, dēmoni nodarbojas ar sutenerismu, cilvēku seksuālu izmantošanu, nogalināšanu, bet tās ir viņu mājas, un cilvēki te ir iebrucēji. Viņiem nez kādēļ ir uzkrauta cilvēku spīdzināšana un mocīšana. Nav jau tā, ka dēmoniem šis darbs nepatiktu, taču arī viņiem esošā kārtība ir piegriezusies. Vecie stiprie dēmoni ir noslēgušies savā pilsētas daļā un gaida atgriežamies labos laikus. Šajā Elles variantā velni nav nekādi filozofi, viņi barojas no cilvēku sāpēm un bezizejas, viņiem cilvēks ir tikai barība, un ja no tā izdodas iegūt papildus kādu dvēseles atlieku, tad ir ļoti labi.

Tomass parasti slepkavības neizmeklē, jo dienā (lai ko tas arī Elle nenozīmētu) tādas notiek simtiem, viņš uz šīm lietām uzspiež zīmogu “Izmeklēšana netika veikta” un nosūta pieprasījumus atpakaļ Elles birokrātijai. Neviens jau no viņa arī neprasa, lai reāla izmeklēšana tiktu veikta, Ellē ar tādiem sīkumiem neviens nekrāmējas. Taču viss mainās, kad Tomasam izdodas piesaistīt Elles birokrātijas uzmanību, viņš izdara ko vēl nebijušu – nogalina dēmonu! Līdz ar to viņa dzīve izmainās, to vairs nevar saukt par bezjēdzīgu ar nolemtības elementiem. Viņš uzsāk izmeklēšanu, kurā kāds ir nogalinājis cilvēku, ne jau tā pa niekam, bet pa nopietnam tā, ka ir pazudusi arī visa dvēsele, tā, ka pa tīro. Šāds slepkava ir bīstams ne tikai soda izcietējiem, bet arī pašiem dēmoniem. Viņam dzīve parādās mērķis. Tomass arī zināmu iemeslu dēļ ir vienīgais nostrādātais varonis, par viņu lasītājs uzzina tik daudz, cik viņš par sevi zina pats. Viņš ir izrāvies no aizmirstības un atšķiras no pārējās Elles vienādības. Ir piestrādāts arī pie daža laba arhidēmona un eņģeļa, taču tie ir spēles vadītāji nevis dalībnieki. Ievērības cienīgs ir arī cilvēks, kurš ir daļēji augs un daļēji cilvēks, būtne, kas iekļuvusi Elles vistumšākajos nostūros, un viņam patiesi ir pieejama gandrīz visa informācija.

Teksts lielākoties sastāv no aprakstošās daļas, jo šāda pasaule nemaz nav pašsaprotama, un Tomasam nākas daudz ko paskaidrot. Lai arī viņš Ellē ir pavadījis jau ievērojamu laika sprīdi, viņu līdz šim nekas nav interesējis, un tādēļ līdz ar viņu lasītājs var iepazīt dažādus Elles nostūrus, iemītniekus un tradīcijas. Ceļojums nav no patīkamākajiem, un lasītājam ar bagātu fantāziju vēlāk slikti sapņi ir nodrošināti. Bāreņu nams vien ir ko vērts vai slimnīca. Autoram ir sanākusi viena no iespaidītākajām Ellēm, par kuru es esmu lasījis, uguns jūra tāds nieks vien ir.

Taču šīs grāmatas mērķis nudien nav biedēt potenciālos grēciniekus ar pēcnāves dzīvi. Tas ir veids kā ilustrēt, ka dzīve bez nekādām pārmaiņām un stagnāciju, ja vien rit pietiekoši ilgu laiku, rada rutīnu. Un elles menedžeriem, lai arī kas viņi būtu nākas norauties, lai nodrošinātos pret cerības parādīšanos. Jo ar laiku cilvēks atkož sistēmu, un tad visas mocības vairs nav ne kapiķa jēgas. Jo tiek saprasts, kādā veidā iegūt iespēju tikt uz debesīm. Līdz šim izvēlētais risinājums bija vienkāršs un iedarbīgs, taču radīja zināmu spriedzi, tādēļ Elles birokrātija meklē jaunu viedu kā radīt cilvēkiem īstu Elli.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lielākais bonuss ir grāmatas beigas, kad viss kā jau tas detektīvā pienākas atklājas pilnībā. Var droši teikt, ka autoru ir dīdījis pats velns ko tādu uzrakstīt!

Nepieciešamais ļaunums (Milkweed Triptych, #3) by Ian Tregillis

Nepieciešamais ļaunums

Šī nu ir viena no tām retajām grāmatām, kuras ir izpelnījušās to, ka es ar nepacietību gaidu tās iznākšanu latviešu valodā. Pēc tam, kad jau biju izlasījis izdevniecības Prometejs izdotās Asinzāles triptiha pirmās divas grāmatas, mani nomocīja ziņkārība – kā tas viss beigsies? Vai labie uzvarēs? Un ja jā, tad kādā veidā? Protams, varēju jau padoties kārdinājumam un izlasīt pēdējo grāmatu angliski, taču sev nosolījos sagaidīt šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā. Mana pacietība tika atalgota – grāmatu man personīgi izsniedza izdevniecības Prometejs pārstāvis tās iznākšanas dienā. Lieki piebilst, ka visu jau iesākto grāmatu lasīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Lielbritānija ar saviem eidoloniem līdz šim ir izdevies veiksmīgi turēties pretī Trešajam Reiham un vēlāk Padomju Savienībai un to pārcilvēkiem. Taču šis konflikts, kurā maģija cīnās pret tehnoloģiju, beidzas katastrofāli abām pusēm. Tikai Asinzāles aģents Reibolds Māršs, iespējams, spēs izmainīt vēstures gaitu, lai atrastu to vienīgo notikumu scenāriju, kas ļautu saglabāt pasauli. Taču arī viņš ir tikai daļa no ārprātīgās gaišreģes Grētas lielā plāna. Grētas patiesos nolūkus un motīvus nezina neviens, taču viņa ir vienīgā, kas piedāvā reālu risinājumu. Reiboldam Māršam viņa ir pēdējais salmiņš, pie kura pieturēties, lai izglābtu savu valsti un ģimeni.

Labākais grāmatā ir tas, ka tā ir iespaidīga triloģijas noslēdzēja, lielākā daļa sižeta līniju tiek noslēgtas. Lasītājam tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas radušies lasot iepriekšējās grāmatas. Un tas, kas iepriekš šķita kā autora nevīžība, tagad parādās pavisam citā gaismā. Ir redzams, ka autors pirms ķerties klāt sērijas rakstīšanai ir to nopietni pārdomājis, un jau rakstot pirmo grāmatu ir zinājis kā beigsies trešā. Nu nevar izslēgt arī citu paņēmienu, kad rekursīvi saliktas nepieciešamās epizodes, lai viss izskatītos slīpēti pārdomāti.

Grēta noteikti ir visas šīs triloģijas dzinējspēks, taču tikai šajā grāmatas autors ļauj mums ieskatīties viņas domās. Saprast, kā tas ir, uztvert pasauli ne tikai attiecīgajā brīdī, bet apjaust arī visus iespējamos vēstures scenārijus. Kā tas ir apzināties, kā katra tava rīcība ietekmē nākotni un pats galvenais, kā šajā procesā saglabāt saprātu. Grēta šo spēju izmanto uz pilnu klapi un neskatoties ne uz kādiem līdzekļiem mēģina maksimizēt savu nākotnes labklājību. Ja man iepriekšējā triloģijas daļā šķita, ka Grēta varbūt nemaz nav ļauna, tad šajā grāmatā nācās vien saprast, ka sižetam labāku antagonistu ir grūti izvēlēties.

Šī grāmata ir tāda, uz kādu cerēju, sākot lasīt sērijas pirmo grāmatu. Tad es vēl savā naivumā cerēju, ka nebūs nekādas alternatīvās vēstures un globāli visi notikumi norisināsies tāpat kā manis lasītajās vēstures grāmatās. Tā vis nebija, un man nācās pieņemt autora radīto alternatīvo vēsturi ar visām tās šausmām un nolemtību. Šeit lasītājam tiek dota iespēja redzēt vēstures pārstartēšanu visā tās pilnībā. Autors gan vairāk pievēršas trillera un piedzīvojumu elementiem, nevis paradoksiem, ko izraisa ceļošana laikā un vēstures līniju kolapsēšana. Un labi vien ir, ka pārmaiņas pēc te netiek apsūkāta vecvecāku nogalināšanas iespēja (bez tā mūsdienās iztiek reti kurš alternatīvās vēstures romāns).

Taču ir arī lietas, kurām autors, manuprāt, varēja veltīt vairāk uzmanības. Nopietni izstrādāti ir tikai Reibolds un Grēta. Tomēr arī viņu iekšējā pasaule ir vairāk tādu „rīcības cilvēku” kategorijās. Jā, Reibolds mīl savu sievu un meitu, viņš darīs visu, lai glābtu viņas. Ar šī fakta konstatāciju viss arī aprobežojas, tas ir viņa virsmērķis, un ar nekādiem citiem motīviem un iekšējās pasaules analīzēm lasītājs netiek apgrūtināts. Grēta ir pusjukusi gaišreģe, kas spēj no tūkstošiem scenārijiem izvēlēties vienu sev vispiemērotāko, viņa ir egoiste, viņa ir pusdieviete un viņai vajag Reiboldu – ar to arī ir viss ir izskaidrots. Vils, Līza un visi pārējie ir tikai fona tēli, pat Klauss, kurš bija izveidots kā personība atkal pārvērties par figūru stāstā. Varbūt autors paļāvās uz to, ka šai lietai jau veltījis pietiekoši daudz uzmanības iepriekšējā grāmatā, un šeit ir pienākusi kārta lielajam finālam. Šis tomēr ir zinātniskās fantastikas un fantāzijas trilleris, nevis attiecību romāns, tādēļ šo lietu esmu gatavs autoram piedot. Kaut vai tādēļ vien, ka man ļoti patika Grētas apziņas plūsmas apraksti.

Vēl varētu pārmest pāris paviršības sižetā, nav tā, ka no krūmiem lēktu ārā glābēji un uz naidniekiem no gaisa kristu klavieres. Autors tik rupji nestrādā, te vairāk ir iebildes par cilvēku psiholoģiju. Neminēšu konkrētas lietas, lai nesamaitātu citiem lasītprieku, taču vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt. Un visu jau nevar norakstīt uz Grētu. Taču šī lieta patiesībā ir maznozīmīga un iespējams nav pat pieminēšanas vērta.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viņa beidzas tieši tā, kā triloģijas grāmatai ir jābeidzas. Daļa no varoņiem tiek novākta, daļa paliek, tiek ciesti zaudējumi un gūtas uzvaras. Iepriekšējo grāmatu notikumi nezaudē savu aktualitāti, bet piešķir notiekošajam jēgu. Pirms ķeries pie lasīšanas uzmanies, ja rīt būs jāiet uz darbu, var rasties problēmas ar pamošanos. Grāmatu nav iespējams atstāt puslasītu.

Šī ir viena no grāmatu sērijām, kuru es ieteiktu izlasīt visiem, kas mīl zinātnisko fantastiku, nebaidās, ja tajā iepinas pa kādam fantāzijas elementam un nav nekas pretī kopā ar autoru padomāt par „kā būtu, ja būtu” scenārijiem. Visas sērijas grāmatas ir atzīstamas par ļoti labām, viņu mierīgi var izlasīt vienā piegājienā visas trīs pēc kārtas. Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visu grāmatu summa kopā ir lielāka par katru grāmatu.

Visaukstākais karš (The Milkweed Triptych, #2) by Ian Tregillis

Visaukstākais karš

Pēc grāmatas “Rūgtās sēklas” izlasīšanas man bija izvēle: ņemt un izlasīt visu sēriju uzreiz vai arī pagaidīt, kad nākamās grāmatas iznāks latviešu valodā. Nolēmu pagaidīt un nenožēloju. Labu lietas labāk baudīt pamazām. Grāmatu lasīšanai saņēmu no izdevniecības “Prometejs”, liels viņiem par to paldies.

Šī ir Asinszāles triloģijas otrā grāmata, kā jau otrajās triloģijas grāmatās pienākas, galvenie varoņi tiek izvietoti uz laukuma lielajam finālam. Rit 1963. gads, karš ar Vāciju ir beidzies, Padomju Savienība ir iekarojusi visu Eiropu. Eiropā tagad atrodama “draudzīga” sociālistisko valstu saime. Piemēram, Francijā  vīns varbūt vairs nav tas, bet siers joprojām ir izcils. Lielbritānija ir kļuvusi par izolētu salu, un tās impērija lēnām grūst. No Ivanu iebrukuma viņu glābj tikai to bailes no burvjiem. Taču arī šī problēma ir atrisināma. ASV jau četrdesmit gadus slīgst depresijā un ne ar ko neatšķiras no mūsdienu Latīņamerikas valstīm. Tomēr ledus ir sakustējies, un krievi acīmredzot ir gatavi pacelt karu jaunā fāzē. Viņi savelk floti ap britu valdījumiem un pat nosūta pirmo misiju uz Mēnesi.

Iepriekšējās grāmatas varoņu dzīve ir izmainījusies – Vils nodarbojas ar fondu vadīšanu, kas stiprina attiecības ar Padomju valsti un mēģina aizmirst pagātni. Māršs nodarbojas ar dārzniecību un alkoholismu, šķiet, viņam viss ir beidzies. Taču, kad pēkšņi Londonā uzrodas Grēta ar savu dvīņubrāli Klausu, Vils un Māršs atkal kļūst vajadzīgi valstij.

Salīdzinot ar pirmo grāmatu, šī ir kļuvusi mērķtiecīgāka un tās varoņi detalizētāk izstrādāti. Nedetalizācija un plakanums mani pirmajā daļā kremta. Grāmata ir trilleris un bojeviks, un esmu patiesi pārsteigts, ka autors atkāpjas no žanra klišejām un pieķēries galveno varoņu tēlu noslīpēšanai. Parasti jau šādās grāmatā pa burzmu neviens i nepamana, ka galvenais tēls ir tikai kartona dekorācija, lielākoties visi ar to samierinās. Šeit galvenie varoņi ir ar pagātni, pārdomām, saviem iekšējiem dēmoniem. Tas viss ietekmē viņu plānus un rīcību, katrs no viņiem grib kaut ko sasniegt, aizmirst un, protams, izdzīvot. Vismazāk mēs uzzinām par Grētu, taču, ticiet man, tam ir nopietns iemesls, kura dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Nevarētu teikt, ka viss izdevies perfekti, Vils man joprojām šķiet tāds memmītis, kurš nespēj racionāli novērtēt reālo pasauli.

Otrs lielais pluss ir sižeta attīstības spriedze, kas tiek uzturēta visā grāmatas garumā. Ja tu viņu iesāc lasīt, tad atrauties ir grūti. Grāmatu dabūju īpašumā pusdienas laikā un pusnaktī jau biju izlasījis. Tāpēc uzmanīgi. Sižeta asums netiek uzturēts ar neloģiskiem konfliktiem un cīņām, tās visas smuki ierakstās galvenajā sižeta līnijā. Varoņu spējas te neizpaužas sava diženuma izrādīšanai, nu labi, vienā gadījumā ir gan, bet gan mērķu realizēšanai.

Trešais pluss un reizē mīnuss ir grāmatas beigas (viss notiekošais pēkšņi maina perspektīvu, ja vien es varētu to uzrakstīt bez maitekļiem es to labprāt izdarītu) un lasītājs paliek ar to, ko sauc par clifhanger nobeigumu. Tādas beigas mani vienmēr tracina un atkal esmu izvēles priekšā lasīt turpinājumu jau tagad vai gaidīt trešās grāmatas iznākšanu uz gada beigām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, cerot, ka trešā dabūs visas desmit. Iesaku lasīt visiem fantāzijas un fantastikas cienītājiem. Obligāti ir jāsāk ar cikla pirmo grāmatu.

The Dark Tower I: The Gunslinger by Stephen King

Pēc tam, kad biju izlasījis jaunāko Kinga noveli par Torni, nospriedu, ņemt un pārlasīt visas. Torņa cikls Kingam ir kaut kas tāds, ko viņš rakstījis visu savu rakstnieka mūžu. Kā viņš pats apgalvo pēcvārdā, ja nekas cits nav rakstījies, tad viņš sēdies pie Torņa cikla. To nevar nepamanīt, Torņa pasaule ir ietekmējusi, tieši vai netieši, daudzas viņa grāmatas. Ir sastopami gan Melnais vīrs, gan Sarkanais karalis. Torņa cikls ir autora mūža darbs.

Grāmata sākas pavisam vienkārši:

„ The man in black fled across the desert, and the gunslinger followed.”

Šis teikums pastāsta mums visu ko mēs šajā grāmatā izlasīsism. Strēlnieks Rolands dzenas pakaļ noslēpumainam vīram melnā apmetnī. Pakaļdzīšanās notiek vairāku iemeslu dēļ. Melnais vīrs ir pastrādājis daudz ļaunu lietu, kas novedušas pie pasaules kārtības sabrukšanas un Rolanda prāt ir pelnījis mirt, ir arī personīga atriebība un vēlme uzzināt par Torni.

Šī ir sērijas pirmā grāmata un pat autors vēl nav izstrādājis visus konceptus līdz galam, tādēļ pasaule sanāk tāda ieskicēta. Viņš pats atzīst, ka tad viņam nav bijusi pat nojausma, kas ir tie cilvēki uz kuriem Rolands atsaucas. Mēs saprotam, ka esošā pasaule ir pārpalikums no kādas senas civilizācijas, kas varbūt attīstības ziņā ir bijusi pārsimts gadus mums priekšā. Strēlnieki no visiem spēkiem cenšas saglabāt pasaulē civilizētu kārtību. Tai pat laikā Labā Cilvēka sludinātāji cenšas sagraut to pavisam. Viņi nesola neko, bet paņem visu. Tā nu Strēlnieks dzenas tuksnesī pakaļ Vīram melnā, uzduras sen aizmirstiem artefaktiem, dēmoniem , dīvainām pilsētām un atceras sen aizgājušus laikus .

Kā tēls viņš nav vēl pārāk attīstīts, viņam dominē tikai viens mērķis tikt līdz Tornim, lai tur tiktu ir jāpanāk šis cilvēks, burvis vai dēmons. Rolands nerēķinās  ne ar ko, viņš ir gatavs upurēt visu šā mērķa vārdā gan draugus, gan vienkāršus garāmgājējus. Viņam ir sava ideja par lietu kārtību un kā īsts strēlnieks viņš to cenšas ieviest visā pasaulē. Tikai vienu brīdi Rolands gandrīz novirzās no mērķa, sastopot Džeiku. Džeiks ir mazs puisēns, kas nonācis šeit no mūsu realitātes. Kadēļ un kā viņš nezina, viņš ir pārliecināts ka ir jau miris.

Man grāmata patika, ir viņa tāda savdabīga. Rolands vairāk atgādina biorobotu, kas iznīcina visus savā ceļā, bet viņa mērķis parauj līdz lasītāju. Grāmatas beigās arī lasītājam jau ir radušies jautājumi, kurus uzdot Vīram melnā un noskaidrot patiesību par Torni. Neteiksim, ka šī patiesība būtu liels izdomājums, viņa ir pat diezgan patiesa arī mūsu pasaulē. Tagad jautājums ir, kas Torņa pašā augstākajā stāvā atrodas aiz durvīm.

Grāmata ir izdota latviešu valodā, bet es šoreiz nolēmu izlasīt to oriģinālvalodā, līdz šim to biju lasījis krieviski. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm (te Torņa cikla grāmatas taps salīdzinātas savā starpā). Tik maz tādēļ, ka viss te ir tāds ieskicēts un nepabeigts.

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

Nu nevarēju es noturēties, nenopircis Pehova jaunāko gara darbu. Tas nekas, ka parasti pēc gada es par tiem atceros tikai to, ka bija labs un vispārīgu sižeta līnijas izklāstu, to, ka autors parasti iedvesmojas no kādas datorspēles, viņa pasaules izceļas ar detalizētību un diezgan labu balansu. Arī šajā autoram tipiskā pasaulē vienā katlā ir samestas visu autoram zināmo folkloru rases no elfiem līdz leperkoniem. Netiek aizmirsts praktiski neviens, īsta kosmopolītiska pasaule, kurā visi reiz ir karojuši pret visiem un kurā galvenais enerģijas avots ir dēmoni un galvenais transporta veids ir lidaparāti.

Grāmatas galvenais varonis, gaišais elfs no valdošās kliķes vārdā Lis (patiesai vārds viņam ir garāks, bet autors netērēja burtus un noīsināja). Viss būtu labi, otrais pretendents uz elfu troni, atzīts lidotājs iznīcinātājs, sešu karu veterāns, tikai ir salecies ar pašreizējo valdnieci un spiests bēguļot. Tā nu bēguļojot puisis nonāk uz Bruņurupuču salas un uzsāk savu pasta pārvadājumu biznesu. Te viņš iemanto gan ienaidniekus, gan draugus. Laiku pa laikam viņam cenšas piegriezt skābekli, bet varonis no ceļa nenoiet, attīsta savu biznesu iekrāj kapitālu un cīnās par labāku pasauli. Protams, piedzīvojumi te ir biezā slānī un neiztiek arī bez iespaidīgām gaisakuģu kaujām.

Šoreiz nevarētu teikt, ka sižets būtu kaut kāds ūnikums, pasauli autors jau bija ieskicējis kādā no saviem stāstiem, visa uzmanība vērsta uz aktīvu darbību. Neinteresantie varoņa dzīves mēneši tiek izlaisti, lai lieki nenogurdinātu lasītāju. Sešu stundu sacensības acīmredzami nosperta no “Zvaigžņu kariem”. Ir tipiskais orku un elfu naids, bet galvenais varonis ar vienu no tiem draudzējas. Ir ļaunie nekromanti, kas vēlas pārņemt dēmonu ieguves biznesu no rūķiem. Rūķi  dzīvo šahtās, elfi mežos, visi pārējie pa vidu. Atradusies vieta pat veselam purvu klātam kontinentam, kurā neviens nedzīvo, bet kur pilns ar senām pilsētām un apslēptiem dārgumiem.

Tipisks Pehova darbs, neteiktu, ka labākais, bet ja reiz esi sācis lasīt tev nav nekādas cerības lasīšanu pārtraukt netiekot līdz otram vākam. Nobeigums, nav grāmatai nobeiguma ir tikai aktuālākās tēmas aizvēršana, skaidra lieta, ka būs vēl un ja būs tad es arī lasīšu. 9 no 10 ballēm.

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

Šī nu ir no tām grāmatām, kuru turpinājumus Tu sākumā gaidi, bet pēc tam, kad tie beidzot ir sagaidīti, Tu vairs neatceries, par ko tad pirmajās grāmatās bija runa. Sākot lasīt šo grāmatu es diez ko daudz no pirmajām neatcerējos.

Grāmatas galvenais varonis Artjoms joprojām blandās pa Sosnovsku, tagad jau Kardināla grupējuma ietvaros un uzdevumos. Galvenais viņa uzdevums ir turēt perimetru no Gaišo un Kultistu uzbrukumiem un, ja paliek laiks, tad realizēt pašam savas idejas. To tad viņš arī dara, mācās savu paranormālo spēju pamatus, ar asinīm zīmē senas rūnas un cīnās ar vietējās pasaules dēmoniem. Viņa tagadējais mērķis ir noskaidrot, kas tie par radījumiem, kas pēc cilvēka nāves apēd to dvēseles.

Otra sižeta līnija veltīta Artjoma cīņu biedram Zaharam, šim dzīve ir nedaudz vienkāršāka. Viņa galvenais uzdevums ir nogalēt savu virsienaidnieku Leonīdu, kas blandās pa Sosnovskas apkaimi strādādams briesmu lietas, sarīdot grupējumus vienu ar otru un izmantojot to kašķus savās interesēs. Zaharam ir vara pār svēto gaismu un viņš, kad uznāk dusmas, spēj daudz ko paveikt. Kopā ar Artjomu viņi vispār ir īsta supervaroņu komanda, kas visus smērē gar sienām un rada respektu apkārtējos.

Neteikšu, ka šī grāmata ir žanra šedevrs, tas ir iespraudums stāstā, kurā būs daudz turpinājumu un, kā jau iespraudumiem ierasts, tas kalpo tikai galvenā varoņa grūtā ceļa uz pilnību atainošanai. Tādēļ teikšu tā, grāmata ir standarta fantasy pasaules sadzīves situāciju apraksts. Atšķirības ir tikai eksotiskās dekorācijās un regulārās cilvēku slepkavošanās, labi, monstrus un dēmonus jau ar slaktē.

Patiesībā grāmatas kodolu varētu izteikt pāris teikumos, varonis mācījās Patalas noslēpumus un nedaudz paaugstināja savu līmeni, senie dievi viņam bija labvēlīgi, un viņš atrada pat senu zināšanu krātuvi. Ļaunie aizmuka, labie nedaudz apgreidojās un dzīvoja tālāk.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja iznāks turpinājums tad izlasīšu, ja nē, tad neskumšu.

ПРОКЛЯТЫЙ МЕТАЛЛ by Павел Корнев

ProkMetal

Kārtējais smadzeņu brīvdienu gabals. Pasaulē dzīvo cilvēki un dēmoni. Dēmonu pasaule ir diezgan pelēka un garlaicīga, tādēļ viņi dara visu iespējamo, lai atrastu ceļu uz cilvēka dvēseli. Ja cilvēkā iemiesojas dēmons, tad darbs ir ekzorcistiem, kas dēmonu no cilvēka izdzīs. Vai arī inkvizitoriem, kas gan dēmonu izdzīs, gan cilvēku piebeigs. Tā nu visas lietas notiekas, līdz kādu dienu kādā karalistē parādās cilvēks, kas spēj dēmonus kontrolēt, un sākas jauns karš par pasaules pārdalīšanu.

Stāsts ir par tēmu maģija un tās pielietojumu feodālajā iekārtā. Mūsu galvenais varonis ir Sebastjans Marts, bijušais zaglis, tagad kādas karaļvalsts slepenā dienesta darbinieks. Tieši viņam pirmajam nākas saskarties ar dēmonu kontroles faktu kādā no savām operācijām. Skaidra lieta, katrai problēmai ir iespējams atrisinājums, tad nu Marta uzdevums ir šo atrisinājumu atrast.

Grāmatas plusi. Notikumi tiek aprakstīti no dažādu personāžu skatu punktiem, tas piešķir grāmatai interesantu pilnīgumu. Katrs cilvēks notikumus redz citādi, viņi saskaras tikai daļēju, un lasītājs ir vienīgais, kas nojauš kopainu. Protams, rakstniecībā šāda lieta nav nekāda inovācija, bet tomēr krievu fantasy ar to neviens īpaši nenopūlas. Grāmatai ir arī visai interesants un komplicēts sižets, kas tiešām ir pārdomāts un izstrādāts, nevis standarta no A uz B, nogalinot X ienaidniekus. Grāmatas autors ir diezgan labs rakstnieks, vismaz manā skatījumā cikls „Приграничье” nebūt nebija zemē metams sviests.

Grāmatas mīnusi. Autora vēlme nopelnīt, izdodot vairākas grāmatas. Kādreiz cilvēki godīgi publicēja sešsimt lapaspušu grāmatas un lasītājs beigas uzzināja grāmatu izlasot. Mūsdienās tiek izdotas divas trīssimt lapaspušu grāmatas un autors nopelna divtik. Tagad arī grāmata beidzas visinteresantākajā vietā. Un, ej nu saproti, kad tiks publicēta nākamā, šogad vai pēc diviem gadiem. Vispār jau skatoties no tirāžas 30’000 eksemplāri, domāju, ka turpinājumu jau lasīšu šogad.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta, interesanti lasās, klavieres no krūmiem pēkšņi izstumtas netiek.

ЖНЕЦ by Павел Корнев

Zhnec

Cikla otrā grāmata iznāca pat ātrāk nekā biju gaidījis. Vienīgā problēma bija fakts, ka elektronisko versiju bija iespējams iegādāties tikai pusotru nedēļu pēc papīra versijas iznākšanas. Patiesībā jau gan pirmā, gan otrā daļa ir viena grāmata, kas nez kādēļ interesantākajā vietā pārplēsta uz pusēm un izdota divās atsevišķās grāmatas.

Sebastjana Marta piedzīvojumi slepenajā dienestā turpinās, pēc nolādētā metāla uzgaļu pazaudēšanas viņam tiek dota iespēja reabilitēties – atrast bultu uzgaļus (reāls spoileris – ar tiem var nogalināt Pirmos, jeb visprofesionālākos apsēstos demonologus Sebastjana pasaulē). Ierocis, kas spēj nogalināt Pirmos ir reāls uzvaras garants. Ja paveiksies, tad iespējams tiks pielikts punkts arī galvenajam ļaunajam tēlam, kas tad arī ir visa sižeta dzinējspēks. Tā nu Sebastjans – pašmācīts eksorcists, Baltais bruņinieks – cilvēks bez dvēseles, Tumšais sotņiks (slinkums domāt kā pareizi pārtulkot varētu kā leitnantu vai kapteini) – arī cilvēks bez dvēseles, bet ar plānu atriebties. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai cīnītos pret tēlu vārdā ЖНЕЦ (dievs vien zina kā viņu pareizi nosaukt latvju mēlē, ne jau ražas vācējs, ne pļāvējs) .

Grāmata raksturojama kā tīrs komerciāls fantasy, no standarta rāmjiem izkāpts netiek. Feodālisms tātad maģija, lai tā izpaustos kā dēmoni vai svēto pīšļi. Šaujampulveris vēl nav izgudrots, tātad visspēcīgaākais ierocis ir arbalets, protams, izņemot maģiju. Ir supervaroņi, kas spēj savākt citu cilvēku tumšās emanācijas, tie tad arī ir Pirmie un protams viņu Overlords ЖНЕЦ.

Pasaules karte ir sadrumstalota daudzās feodālās karaļvalstīs, kurās vispār vidējam cilvēkam dzīvojas labi, ir katrai karalistei ir diezgan labi attīstītas aģentūras, kas cenšas katru nozīmīgu notikumu izmantot savas valsts interesēs. Otrā grāmata no pirmās atpaliek sižeta attīstības ziņā, notiek tāds kā hit&slash, lai līdz grāmatas beigām paspētu nokaut visus ļaunos.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Pēdējā bosa galināšana izskatījās nospiest no standarta datorspēles, arī pēkšņie ļaundara un ļaundara galinātāju pirmscīņas runas plūdos nekā jauna neatklājās. Bet visādi citādi lasīt var.

The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Brāļoi Grosbarti

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

Fires of Eden by Dan Simmons

fires of eden

Grāmatas darbība risinās Havaju salās. Miljardieris Bryan Tumbo kādā no salām ir uzcēlis lielisku viesnīcu ar mērķi pārdot to japāņu investoriem, bet ir viens neliels „bet”. Hotelī sāk pazust cilvēki, un apkārt tam notiek dīvainas lietas. Ir parādījušies senie dēmoni. Pa salu tagad klejo Suns, Haizivs un Kuilis, kas nesmādē cilvēku gaļu un vadās pēc sev vien zināmiem mērķiem. Grāmatas galvenā varone Eleanor ir labi informēta par šiem notikumiem, jo šādas lietas te nenotiek pirmo reizi, un dara visu, lai tos novērstu.

Drīz būšu kļuvis par Simmons daiļrades pazinēju, pēdējā laikā esmu izlasījis diezgan daudz viņa sarakstītas grāmatas. Teikšu uzreiz – šī nav viena no labākajām grāmatām, es pat teiktu – viduvēja. Parasts trilleris ar misticisma pieskaņu. Arī dekorācija ir standarta – nomaļš hotelis (S.Kinga „Shining”), nolādēta vieta, senču kapi, dēmoni (kurā šausmu stāstā tad tādu nav), cilvēku alkatība un pāris cilvēku, kas zina kādas lietas jādara. Tas viss kopā radīja iespaidu – kaut kur jau lasīts. Arī havajiešu mitoloģija nebūt nav attēlota tik saistoša, lai spētu ieviest sižetā novitāti.

Arī autora mēģinājums sižetā iepīt M.Tvena un galvenās varones Tantes ceļojumu uz Havaju salām mani nedaudz izbrīnīja. Neliels spoileris. Galvenā varone visu laiku vazā sev līdzi tantes dienasgrāmatu, kurā aprakstīti notikumi, kuri norisinājās uz šīm salām pāri par simts gadus atpakaļ. Dienasgrāmata visur tiek netieši pieminēta, lielākā daļa no galvenajiem tēliem viņu arī izlasa un nosaka, redz, kas te notiek, nu mēs zinām. Tajā pat laikā lasītājs nedabū uzzināt par tās saturu praktiski neko, arī lielie lasītāji, cik var noprast pēc sižeta no tās dienasgrāmatas nav ieguvuši neko daudz vairāk, cik parasts bērns izlasot Brīnumzemes pasaku grāmatu. Nezinu kāpēc, bet tieši šī dienasgrāmata mani reāli aizkaitināja.

Tumbo, iespējams, bija spilgtākais tēls. Jā, alkatīgs biznesmenis visa notiekošā galvenais vaininieks, tomēr viņš ne brīdi nezaudē optimismu par savu plānu veiksmīgu realizāciju un jāatzīst, ja autors nebūtu iejaucies viņš to hoteli visticamāk būtu japāņiem pārdevis.

Kopumā grāmata ir okei, ja negribas lasīt neko nopietnu. Es gan biju sagaidījis kaut ko nedaudz nopietnāku, bet diemžēl vīlos. Grāmatai liekamas 7 no 10 ballēm. Šo to jau par havajiešu mitoloģiju uzzinām, bet grāmatai, kas veltīta Havaju salām tā kā nedaudz par maz.

%d bloggers like this: