Navigate / search

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.

Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.

Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.

No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.

Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.

Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.

Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

%d bloggers like this: