Navigate / search

The Greatest Show on Earth: The Evidence for Evolution by Richard Dawkins

The Greatest Show on Earth

Cilvēkiem, kuriem Dawkins nav svešs, uzreiz sapratīs, ka grāmata neizbēgami būs par vienu no tematiem: evolūcija vai ateisms. Šoreiz šī grāmata ir veltīta evolūcijai, lielākoties uzmanība ir vērsta uz to, lai parastam cilvēkam izskaidrotu tās norisi, un kas patiesībā slēpjas zem vārdu salikuma „evolūcijas teorija”. Protams, netiek aizmirsta pamatota kritika viltus zinātnei, kas slēpjas zem vārdu salikuma „Intelligent Design” un kreacionismam.

Grāmata sākas ar nodaļu, kas lasītājam parāda to, ko zinātnē saprot ar teorijas definīciju. Tā nebūt nav tāda pati kā ikdienā lietojama. Tad viena nodaļa tiek veltīta dzīvnieku pieradināšanai un tā sauktajam ciltsdarbam – kā piemēri izmantoti suņi, govis un kāposti. Diezgan uzskatāmi un pārliecinoši parādīts, kā cilvēks salīdzinoši īsā laika posmā spēj izveidot vizuāli savādākus īpatņus vienas sugas ietvaros.

Tad viena nodaļa tiek veltīta citam pielāgošanās veidam jeb simbiozei. Šeit apskatīts, kā puķes lēnām pielāgojušās insektiem un otrādi. Nedaudz par dzīvniekiem, kuri, lai veiksmīgi atrastu savu partneri ir spējīgi izaudzēt garāku seksti utml. Un tikai tad autors ķeras klāt dabiskajai atlasei.

Grāmatā tiek arī apgāzts populārais uzskats, ka evolūciju mūsdienās nevar novērot, ka to nevar eksperimentāli pierādīt. Patiesībā ir notikuši daudzi eksperimenti, kas pierāda evolūciju, sākot ar baktērijām un beidzot ar zivīm. Pierādījumi ir, tikai viņus neviens nezin kāpēc nevēlas ieraudzīt.

Tad daļa grāmatas tiek veltīta „trūkstošajiem” evolūcijas starpposmiem un cilvēka evolūcijai. Nav izlaista arī embrioloģija un kontinentālo plātņu kustības ietekme uz sugu daudzveidību. Ir aprakstīta arī klasiskā geparda – antilopes ieroču evolūcija. Šķiet, ka autors apskatot evolūcijas teoriju nav aizmirsis nevienu svarīgu aspektu.

Manuprāt labākā nodaļa ir veltīta evolūcijas pēdām mūsos. Piemēram, kādēļ mūsu acs ir tik švaki uzkonstruēta, ka tai papildus vajag smadzeņu simulāciju, lai mēs cilvēki vispār spētu saprast to, ko mēs redzam. Nepietiek, ka mēs vienlaikus skaidri redzam tikai niecīgu redzeslauka daļu, tam visam pa virsu, lai gaisma nonāktu līdz gaismjutīgajām šūnām, tām jātiek garām veselam nervu slānim. Tas būtu tāpat kā, ja digitālās fotokameras matrica būtu iemontēta aparātā otrādi ar čipu prom no gaismas. Un protams, slavenais Recurrent laryngeal nerve (nezinu nemaz kā to sauc latviski).

Kopumā izcila grāmata, kas veltīta evolūcijai. Grāmatā starp citu ir pieminēta arī Latvija, tradicionāli pieminēšanas iemesls nav diez ko slavinošs. Latvijā tikai 49% iedzīvotāju uzskata, ka cilvēks ir radies evolūcijas rezultātā, kas ir ceturtais sliktākais rezultāts Eiropā, mūs pārsit tikai Lietuva, Kipra un Turcija. Savukārt 27% mūsu valstī uzskata, ka cilvēki uz Zemes ir dzīvojuši vienlaicīgi ar dinozauriem (laikam mūsu skolā ar bioloģijas mācīšanu ir pavisam švaki). Tātad grāmatai 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, gan tiem, kas domā, ka saprot evolūcijas teoriju, daži fakti te ir diezgan interesanti un arī tiem, kas vēlas uzzināt kāpēc evolūcijas teorija nav tikai teorija, bet pierādīts fakts.

The Hollowing by Robert Holdstock

Hollowing

Kārtēja „Mitago meža” cikla grāmata. Arī šo grāmatu ar iepriekšējām vieno tikai Mitago mežs un Tallis tēvs no grāmatas „Lavondyss”. Sižeta galvenā līnija ir sekojoša. Pēc vairāk kā gadu ilgas prombūtnes no Mitago meža atgriežas Tallis tēvs. Viņš ir diezgan izmainījies un saikne ar mūsu pasauli viņam rodas tikai, ja blakus atrodas Alex Bradly, pazudušās meitas draugs. Pēc kāda laika arī šis puisēns pazūd Mitago meža biezoknī. Skaidra lieta, ka viņa tēvs Ričards dodas viņu meklēt un atgriezt mūsu pasaulē.

Šoreiz pastaiga mežā nenotiek vienatnē, izrādās, ka mežā ir vesela zinātnieku apmetne, kas nodarbojas ar mītu ģenēzes izpēti. Tas piedod stāstam tādu kā zinātniskuma piegaršu. Autors arī nedaudz nolaižas līdz lasītājam un ievieš pāris jaunus konceptus, mežā eksistē daudzas paralēlas pasaules, kur katra ir kāda mītu daļa. Šīs pasaules savukārt savieno portāli „Hollowing”, no dažiem pētnieki atgriežas, no dažām nē.

Ričarda dēls Alex ir radījis problēmu pētniekiem, bērna fantāzija ir sākusi nopietni mijiedarboties ar mežu, pamazām aizstājot George Huxley radīto pasauli ar savu, daudz bīstamāku, kurā mājo dinozauri un dažādi citi radījumi. Arī katram pētniekam ir savs tēls, kuru viņš mēģina atrast mežā. Cits, lai vienkārši satiktos un aprunātos, cits lai nogalinātu.

Grāmata ir pilna ar dažādiem mītiem un lasās tikpat viegli kā „Mitago mežs”. Man personīgi patikās mīta par Jāsonu interpretācija. Varenā argonautu komanda apceļo mežu vākdama dažādas eksotiskas lietas un amuletus. Jāsons ir kļuvis par laupītāju un tirgoni, kuram ļoti patīk aitas. Ievērības cienīga ir arī Bābeles torņa interpretācija un Ziemeļamerikas indiāņu pasaku varoņa viltīgā Koijota iesaistīšana sižetā. Un, protams, centrālais grāmatas mitaago Jack In The Green.

Kā nedaudz uzkrītošs sāk palikt fakts, ka atšķirībā no pirmās grāmatas koncepcijas – dziļāk mežā vairāk plašuma, autors ir ķēries pie dažādu portālu radīšanas, kas meža telplaika jēdzienu nedaudz nonivelē. Parādās pat mitago, kurš spēj radīt pats savu Hollowing. Šī parādīšanās tad arī bija fakts, kas mani nedaudz sarūgtināja (tā bija kā klavieru izstumšana no krūmiem).

Kopumā ir vērts izlasīt, es personīgi, kā pieķēros, tā arī nost neliku, kamēr netiku izlasījis līdz galam. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un iesaku izlasīt visiem, kurus ir nobaidījis „Lavondyss” apcerējums, šī noteikti ir saprotamāka un vieglāk uztverama. Tomēr šī noteikti nav fantasy tās tradicionālajā izpausmē, te cilvēka prāts bieži vien pavēršas pats pret sevi.

Mani bērnības lasīšanas paradumi

Lasīt iemācījos jau ~3,5 gadu vecumā un sākot iet skolā jau biju pamanījies izlasīt pāris grāmatas. Jā tajās bija daudz bilžu un maz burtu, bet tomēr.

Kā pirmā grāmata, ko esmu spējīgs atcerēties – paša lasītu, man prātā nāk M.Stārastes „Lācīša Rūcīša raibā diena”. Atceros to tikai tādēļ, ka laikam no viņas esmu guvis arī pirmo bērnības traumu, kas saistīta ar grāmatām. Tur ir viena lapaspuse, kur lācītis Rūcītis satiek mežacūku. Tad, lūk, lasot šo grāmatu, šis atvērums lasīts netika, bet gan tika šķirts pāri. Mežacūkas atvērumā zīmējums bija tik baiss, ka man vienkārši nebija iekšās to pētīt vēlreiz. Bet grāmatai varētu dot 10 no 10 ballēm.

Skolā, nullītē, pirmā lasāmā grāmata saucās „Valodiņa” varbūt arī „Ābece”, reāli garlaicīgs pasākums, jo lasīt es jau mācēju. Spēju lasīt 33 vārdus minūtē skaļi, pie sevis klusu noteikti ~120 vārdiem. Tad nu tā, kamēr citiem bija jāvelk ar pirkstiem līdzi dīvainām strīpām, izsakot dīvainus teikumus, es reāli garlaikojos, grāmatā lasāmā bija maz un līdz vasarai es viņu biju izlasījis un izšķirstījis n reizes.

Šajā laikā man TOP lasāmviela bija, grāmatas autoru neatceros, bet stāstīja par zvēriem mežā, vilks bija ļaunais postītājs, saucās „Ziema” un „Vasara”, tad protams visādas „Ieviņas Āfrikā” un nezinu kāpēc, bet dikti patikās Baltvilka dzeļoju krājums „Skrejvabole pieliek soli”.

Tai pat laikā visu bērnību biju apsēsts ar dinozauriem un arheoloģiju, kur es par viņiem biju uzzinājis, tā arī vēl neesmu atkodis, jo grāmatas par šādu tēmu man bērnībā nebija. Toties tai laikā es veicu izrakumus, tā vismaz man vecāki apgalvo, veiksmīgākais atradums esot bijis cūkas žoklis (labais, to es atceros), kuru es uzskatīju par autentisku dinozaura kaulu, ceru ka Duksis par krājumu izlaupīšanu neapvainojās. Pirmo reālo grāmatu par dinozauriem es izlasīju tikai 3. Klasē, kad mājās atradu grāmatu par Saules sistēmas rašanās vēsturi un dzīvība attīstību. Izdota piecdesmitajos, kā viņu sauc, neatceros, reāli patikās Pompeju nopostīšanas bildes un protams dinozauri.

Pirmā grāmata, ko pakāsu bija pirmās klases „ĀBECE”. Biju ielikts pagarinātās dienas grupā un pēkšņi vienu dienu atklāju, ka visiem citiem klasē ir Ābice, bet man nav. Izrādījās, ka Ābece mājās ir jālasa un tad skolā atprasa. Tā kā savu biju pakāsis, tad nācās vien atprasīšanas brīdī aizņemties no solabiedra un lasīt no viņa Ābeces. Pēc kāda mēneša savu ābeci atradu uz skolotājas galda grāmatu čupā, laikam kādreiz būšu to aizmirsis savākt skrienot uz „strādnieku” autobusu.

Read more

%d bloggers like this: