Navigate / search

Пятое сердце by Dan Simmons

untitled

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, man bija kaut kur jānobumbulē pusstunda, un es šim procesam izvēlējos grāmatu veikalu. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag, tieši krievu valodā. Pirmkārt tādēļ, ka tulkotājs savu lietu pieprot un otrkārt tādēļ, ka grāmatas beigās ir atrodamas tulkotāja piezīmes. Es šo to zinu par deviņpadsmitā gadsimta beigu aktualitātēm, bet ne tik daudz, lai spētu pats atkost visas kultūrvēsturiskās atsauces.

Savos ceļojumos pēc savas “nāves” Reihenbahas ūdenskritumā Šerloks Holmss Parīzē satiek amerikāņu rakstnieku Henriju Džeimsu. Neskatoties uz Holmsa grimu, Henrijs viņu atpazīst un iesaistās Holmsa jaunajā dēkā. Kopā ar Holmsu viņš dodas uz Ameriku, tur Holmss lietojot dedukcijas metodi grasās atklāt Kloveras Adamsas nāves patiesos apstākļus. Tur Holmss cer rast atbildi uz jautājumu, kurš viņu nomoka jau daudzus gadus – vai viņš nav izdomāts tēls?

Šo grāmatu var lasīt divējādi – kā kārtējo Holmsa stāstu, kurā iejaukta vispasaules sazvērestība, Irēna Adlere un vēl daudzi citi Holmsa ienaidnieki. Par noziegumiem, kurus atrisināt un novērst spēj tikai pasaules izcilākais detektīvs. Par to, kā šis izcilais detektīvs ir spiests apšaubīt pats savu eksistenci un par to kā doktors Vatsons patiesībā ir diezgan draņķīgs notikumu atstāstītājs. Šeit mēs varēsim uzzināt par Holmsa patieso bērnību un jaunību, un tā nepavisam nav tāda, kādu tas to reiz ir izstāstījis Vatsonam. Uzzināsim arī par Holms darba metodēm un viņa aizraušanos ar narkotiskajām vielām. Kā Holmsa stāsts šī grāmata ir vienkārši perfekta, un tikai tādēļ vien to ir vērts lasīt.

Kas gan šis būtu par moderno Holmsa stāstu, ja tas reizē nekritizētu oriģinālu? Kritiķa darbs tiek uzticēts Henrijam Džeimsam. Nopietnās literatūras autoram Holmsa deduktīvā metode šķiet pārvērtēta un tādēļ viņš nolemj mest kaunu pie malas un izlasīt doktora Vatsona literārā aģenta Doila lubu literatūru, kas veltīta viņa ceļabiedram. Lasītājam Doila oriģināls tiek pamatīgi dekonstruēts, Henrijs ir spiest secināt, ka Doils vai Vatsons pat īsti nav centušies, lai padarītu Holmsa piedzīvojumus ticamus. Vatsona sievai mainās vārds, Vatsona ievainojums no muguras pārceļo uz kāju, daudzos stāstos ir loģiskas kļūdas, šie visi sīkumi tikai pastiprina viņa aizdomas. Līdz brīdim, kad Holmss pastāsta katras lietas patiesos apstākļus un to, ko Vatsons ir salaidis grīstē (jo viņš jau nav tas attapīgākais cilvēks).

Otra daļa papildus Kloveras Adamsas nāves izmeklēšanai ir deviņpadsmitā gadsimta pēdējo gadu Amerikas atviedojums. 1893. gadā tur notika World’s Columbian Exposition, uz kuru ieradās daudzas tā laika slavenības. Tad nu autors ir pacenties un visas tās iepinis Holmsa detektīvā. Lasītājs uzzina tik daudz dažādu vēsturisku sīkumu par šo laika posmu viņu dzīvēs, ka brīžiem šķiet, ka pats ir pabijis tā laika ASV. Autors rakstot šo grāmatu ir veicis rūpīgu laikmeta izpēti un acīmredzot nav spējis noturēties, neiekļaujot uzrakto informāciju grāmatā. Dažam labam varbūt nepatiks atkāpe no centrālā sižeta un daudzie vēsturiskie fakti, kuri tiek iepīti tekstā tikai tādēļ, ka tie ir interesanti. Man gan šādas lietas patīk, nav nekā labāka kā lasīt interesantu detektīvu un papildus uzzināt šo to jaunu.

Grāmatai visu laiku cauri vijas jautājums par realitāti, ko var saukt par reālu un ko par izdomājumu. Kā cilvēks var garantēti apgalvot, ka viņš ir īsts, ka nedzīvo kaut kādā grāmatā, izdomātā pasaulē. Holmss personīgi ir spiest secināt, ka viņš ir izdomāts tēls, bet lasītājam par savu eksistenci ir jāpārliecinās pašiem.

Lieku 9 no 10 ballēm. Labs detektīvs, izcils vēsturiskais romāns, laba Doila Holmsa stāstu kritika. Ir gan viena problēma, autors kā tas viņam ir ierasts īsti nemāk uzrakstīt labas grāmatas beigas. Tā vien šķiet, ka viņš ir izšāvis visu pulveri pirms tam un beigas sanāk samocītas. Tomēr neskatoties uz to iesaku izlasīt ir tā vērts.

Etīde purpura toņos (Sherlock Holmes #1) by Arthur Conan Doyle

etide-purpura-tonos

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatas. Daudz vairs nav palicis, un katru nākamo lasāmo grāmatu kļūst aizvien grūtāk izvēlēties. Šoreiz nenoturējos un paņēmu vien labo grāmatu, kuru taupīju beigām. Es ļoti vēlos beidzot piebeigt šo lasīšanas projektu un pāriet uz brīvo lasīšanas stilu, kurā tev katru gadu nav jāziedo piecdesmit grāmatu lasīšanas laiks šaubīgas kvalitātes darbiem.

Doktors Vatsons ir nolēmis paziņot pasaulei par vairākām Šerloka Holmsa veiktajām izmeklēšanām. Stāstījums norit viņam raksturīgajā manierē, pie Šerloka Holmsa ierodas svešinieks/ svešiniece un abi kungi pēc viņa stāsta noklausīšanos pa galvu pa kaklu metas uz vilcienu, lai novērstu vai atklātu noziegumu. Vatsons parasti ir naivā neziņā par apkārt notiekošo, un neviens no viņa neko īpašu arī nesagaida. Labi, asākos brīžos viņam nākas paņemt līdzi savu uzticamo revolveri no Afganistānas kara laikiem.

Kad Doils šīs grāmatas rakstīja, viņas tika ieskaitītas lubeņu skaitā. Sākumā stāstus publicēja avīzēs, tad apkopoja mazās grāmatiņās un pārdeva dzelzceļa stacijās. Šīs bija “guilty pleasure” grāmatas, kuras nebija augstā literatūra, bet kuras visi lasīja. Intelektuālie lasītājai par šīm grāmatām izteicās kritiski.

Iedomājaties – divi vīri kā tādi Pītera Pena varoņi dzīvo savu puišeļu dzīvi metoties no viena piedzīvojuma otrā. Viņu dzīve ir dīka, un viņi dara tikai to ko vēlas. Holmss, lai ar tiek uzdots par džentelmeni, patiesībā nemaz tāds nav. Īsts džentlmenis taču nepīsies ar šaubīgiem tipiem, vieglas uzvedības sievietēm un atklāti nerunās par morfija lietošanu. Ar Vatsonu lietas ir vēl trakākas, autors laiku pa laikam aizmirst, kur viņš īsti ir savainots, un viņa brūce klīst no muguras uz kājām. Tad vēl mistera Vatsona sievas ir pavisam atsevišķs stāsts, cik var noprast, tās viņam ir veselas divas vai varbūt viena, kurai autors nolaidības dēļ sajaucis vārdus. Taču līdz ko sieva ir atdevusi galus, viņš ir atpakaļ Beikerstrītā.

Arī lasot pašus detektīvgabalus ir labi pievērt acis un pārāk neiedziļināties, ļaut stāstam sevi aizraut un skriet slavenajam detektīvam līdzi. Šajos stāstos ir vēl viena nianse, kas aizrāva tā laika lasītājus un mūsdienu arī. Te runāja par tādām lietām, uz kurām labā sabiedrībā centās pievērt acis, vardarbība ģimenē, piespiedu laulības, ģimenes vēstures skeleti, augstu kungu un kundžu sānsoļi. Tas viss rosināja neizvēlīgā lasītāja iztēli, kuru vairāk interesēja notiekošā skandalozums nevis loģiskums.

Nav jau arī tā, ka visas šīs nesakritības es pats personīgi esmu atklājis, par tām tiek runāts jau sen sevišķi no Doila dzīves laika kritiķu puses. Taču, kur ir tie kritiķi un kur ir Šerloks Holmss. Neskatoties uz doktora Vatsona (cilvēka, kuram vienā stāstā pat paša sieva sajauc vārdu) paviršo stāstījumu Holmss ir mūsdienu kultūras pamatos kā detektīvžanra kanons. Un ne ar ko to no šīs vietas neizšūposi!

Droši lasiet, laba izklaide ir garantēta, ja iedziļināsies katrā stāstā, spēsi sevi nobremzēt un analizēsi notiekoša loģiskumu, tad lasīšana kļūs pavisam jauka. Kaut vai mājkalpotājas, kas var satikties ar slaveno detektīvu brīvi izvēlētā laikā, viņai jāstrādā nemaz nav? Un citām tā laika niansēm, kas tikai samaitātu labu stāstu.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram. Neapšaubāmi viens no detektīvžanra pīlāriem. Un visas nesakritības un paviršības varam norakstīt uz doktora Vatsona vājo literāro talantu. Lasiet droši!

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Šī ir sešdesmit pirmā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā izlasītā grāmata, vismaz skaitot ierakstus blogā, man tā sanāca. Ja skatīsimies sarakstā, tad sanāks vairāk, jo pāris grāmatas dublējas krievu valodā. Bāskervillu suni izvēlējos izmisuma dzīts. Tajā atlikušo grāmatu kaudzē ir palikušas vai nu ļoti labas grāmatas, vai tādas kuru lasīšana prasītu zināmu piespiešanos. Tā kā patlaban neesmu gatavs lasīt vājus darbus, tad paņēmu vienu no labajām.

Anglijas laukos mīklainos apstākļos miris sers Bāskervils. No Amerikas ierodas viņa vienīgais radinieks, lai nokārtotu mantojuma lietas. Šerlokam Holmsam jāizmeklē muižas īpašnieka nāves apstākļi, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo noziedznieks darbojies visai neparasti, un pirmajā mirklī šķiet, ka atšķetināt tik sarežģītu lietu nav nekādu cerību.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata patiešām ir klasisks detektīvs. Visa darbība noris ierobežotā telpā, informācija ir koncentrēta noteiktā laikā. Ja lasītājam patīk dedukcija, viņš var droši mēģināt noziegumu atšķetināt pats. Stāsts ir salīdzinoši garš, un tā kā grāmatu biju lasījis ļoti sen atpakaļ, tad es vainīgo biju aizmirsis. Stāsta vidusdaļā man atmiņa atgriezās, un lasīšana vairs nebija tik aizraujoša. Bet suni to gan es atcerējos jau no bērnu dienām.

Galvenais tēls šajā grāmatā ir doktors Vatsons. Holmsam nav laika nodarboties ar šo lietu. Rakstīšanas stils ir diezgan nelīdzens. Autors ir ļoti centies radīt autentiskuma piegaršu. Stāsts sākas kā Vatsona stāstījums. Tad tas pēkšņi pāriet vēstuļu formātā, kuras Vatsons raksta Holmsam. Pēc tam notikumus mēs lasām no Vatsona dienasgrāmatas, un pašas beigas atkal pasniegtas kā Vatsona stāstījums. Nezinu, kā agrākos laikos, bet man šis paņēmiens vairāk atgādināja svaidīšanos starp izklāsta formām un nekādu autentiskumu notikumiem nepiešķīra.

Tēli ir spilgti, lai gan viņu raksturiem neļauj izpausties tas, ka viņi visi ir džentlmeņi. Viņi visi uzrunā viens otru uz Jūs, kopā pusdieno, par svarīgām lietām runā aplinkus, lai neaizvainotu viens otru. Stāstā var pamanīt dažus autora uzskatus par cilvēkiem. Autors ir liels piekritējs idejai, ka cilvēka ārējais izskats liecina par tā īpašībām un raksturu. Noziedznieki vairāk izskatās pēc alu cilvēkiem, jo viņu raksturs ir viņus pārmainījis uz dzīvniecisko pusi. Sieviete savukārt pēc savas būtības nevar būt noziedzniece. Vismaz augstdzimusi noteikti ne. Viņu var iepīt noziegumā padarīt par līdzdalībnieci, bet viena pati viņa ne uz ko nav īpaši spējīga. Pat nodot savu kūdītāju. Sava vaina te ir arī britu likumdošanai. Un, ja sieviete ir smuka, tad viņa noteikti būs apstākļu upuris.

Avīzes gabals

Nedaudz tiek veikts arī cilvēku psiholoģijā, noziedznieka motivācijā un nozieguma upura apstrādāšanā. Jāatzīmē, ka savam laikam Doils bijis visnotaļ slīpēts rakstnieks. Viņa noziedznieki lielākoties nav acumirklīga vājuma motivēti. Viņi ir plānotāji ar saviem mērķiem un stratēģiju. Dažs labs pat gadās īsts viltnieks kā šajā stāstā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Detektīva klasika, noteikti vērts izlasīt, ja vien tas vēl nav izdarīts.

PS. Tā kā grāmatu pirku antikvariātā, tad tajā atradu iepriekšējā lasītāja grāmatzīmi, avīzes gabaliņu. Tas bija izplēsts no 2001. gada avīzes, kuras nosaukumu es nezinu.

Stāsti par Šerloku Holmsu by Arturs Konans Doils

Stāsti par Šerloku Holmsu

Rakstīt par šādu grāmatu apskatu ir visnotaļ neprātīgs pasākums, tas ir apmēram tas pats, kas stāstīt kāda izskatās zaļā krāsa. Praktiski visi šo grāmatu ir lasījuši vai redzējuši filmas, balstītas uz šīs grāmatas stāstiem. Mans personīgais viedoklis ir, ka padomju TV seriāls ir vislabākais, un no izrādēm – Dailes teātra 1982. gada izrāde Šerloks Holmss.

Šajā Šerlokam Holmsam veltītajā stāstu krājumā ir apkopoti divdesmit stāsti no 56 sarakstītajiem. Kā apgalvo stāstu atlasītājs, tad stāsti izvēlēti ņemot vērā padomju lasītāja smalko gaumi. Stāsti nav gari, tādi ap divdesmit lapaspusēm, taču pietiekami interesanti, lai noturētu lasītāja uzmanību līdz stāsta beigām. Tajos var iepazīt Holmsa nesavtīgo dabu, kura galvenais atalgojums no izmeklēšanas ir sarežģīta problēma. Doktoru Vatsonu, kurš pilda Holmsa apbrīnotāja un sarunu biedra lomu. Stāstus mums stāsta Doktors Vatsons, un notikumi mums tiek pasniegti viņa interpretācijā.

Mans lasāmās grāmatas eksemplārs ir totāli nolietojies. Vāki vairs sen neturas klāt, arī uz pašiem vākiem no bildes nekas vairs nav palicis pāri. Cik var spriest, pāris reizes grāmatai ir nācies iekrist peļķē, var atrast kafijas traipus uz lapaspusēm, un vietām ir nobiruši pelni. Liels bija mans pārsteigums atklājot, ka grāmata nākusi no Pastendes bibliotēkas. Nezinu, kurš no maniem rada gabaliem šo grāmatu tur ir pievācis un nav atdevis atpakaļ, jo cik atminos viņa vienmēr ir bijusi mūsu grāmatu plauktā.

Visi stāsti par Šerloku Holmsu balstās uz trīs vaļiem – dedukcija, maskēšanās un kriminālā ekspertīze.

Dedukcija – spēja izdarīt loģiskus secinājumus balstoties uz zināmiem faktiem. Nevar teikt, ka Doils to būtu atklājis, bet viņa stāsti kalpo kā atskaites punkts visiem nākamajiem detektīvu rakstītājiem. Te vairs nenotiek izmeklētāja izmisīga klīšana apkārt līdz nejauši tiek atklāts notikums. Te ir nopietna notikušā analīze, kuru autors pamanās iespiest pārdesmit lapaspusēs. Holmsa izpildījumā viss tiešām ir elementāri.

Maskēšanās- Holmss spēj pārvērsties par jebko – vecu večuku, zemnieku, ubagu vai opija smēķētāju. Reizēm izmeklēšanai nepieciešamo faktu ir par maz, reizēm jāpārbauda kāda hipotēze. Ne visas lietas var uzticēt citam, Holmsam tas nav šķērslis, viņš vienmēr ir gatavs iesaistīties izmeklēšanā arī pats.

Kriminoloģija – tieši zābaks ir visu loģisko spriedumu ierosinātājs. Vienmēr jāskatās atnācēja zābaki, ja nav -pašu zābaku, tad to nospiedumi. Pakavu un velosipēdu riepu nospiedumus ar nevajag ignorēt. Un kurš gan to nezinās labāk kā Holmss? Viņš ir sarakstījis monogrāfiju par dažādiem augsnes veidiem Londonā un tās apkaimē, viņam ir arī monogrāfija veltīta dažādiem tabakas veidiem. Vakari un naktis viņam paiet, veicot dažādus eksperimentus. Arī aktuālāko baumu un skandālu zināšana tai laikā bija droši pieskaitāma pie kriminoloģijas.

Nevarētu jau teikt, ka stāsti būtu pārāk filigrāni un dzīvei atbilstoši, bet ideja ir ļoti laba. Tāda idealizēta pasaule, kur izmeklētājiem tiek pasviesti pierādījumi lietas atrisināšanai. Gods kam gods, tas notiek neuzbāzīgi un nerodas iespaids par „dievu no mašīnas”. Ņemot vērā stāstu sarakstīšanas laiku, nevajadzētu brīnīties par pārāk formālo valodu.

Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tikai tādēļ, ka Holmsam viss ir pārāk elementāri, varbūt autoram noderētu viņam piespēlēt arī kādu neatrisināmu uzdevumu. Iesaku visiem, kas vēl nav lasījuši, detektīvu cienītājiem – vispār obligātā literatūra. Vispār jau vajadzētu vienreiz saņemties un izlasīt pilnīgi visus stāstus par Šerloku Holmsu un vēlams – oriģinālvalodā.

%d bloggers like this: