Jāsaka uzreiz, šajā grāmatā Einšteins tiek pieminēts tikai nosaukumā. Tas, šķiet, izklausās trendīgāk. Einšteins tak bija ģēnijs, tātad grāmata par ģēnijiem – super. Ja godīgi, man ilgu laiku nebija ne jausmas, par ko šī grāmata vispār ir. Bet tad vienā intervijā izlasīju, ka ASV atmiņas čempionāts šogad, iespējams, būšot īpaši nīgrs, jo daudzi cilvēki būs lasījuši šo grāmatu.

Grāmatas autors reiz bija aizbraucis uz šo atmiņas čempionātu, tāpat intereses pēc, lai apskatītos kādi izskatās cilvēki ar labākajām atmiņām, un uzrakstītu par tiem kādu rakstiņu. Čempionātu viņš apmeklēja, sapazinās ar atmiņas čempioniem un sekoja nākamais jautājums, kā sasniegt šādus rezultātus. Piemēram, iegaumēt 50 000 pi ciparus aiz komata, vai trīspadsmit kāršu kavas stundas laikā. Izrādījās, ka nekā pārdabiska te nav, tikai smags darbs un uzcītība. Rezultātā autors gadu veltīja savas atmiņas trenēšanai, un nākamajā gadā jau piedalījās ASV čempionātā. Pašam par brīnumu autors uzvarēja. Lai visa pieredze neietu zudumā, autors sarakstīja grāmatu par saviem treniņiem un atmiņu vispār.

Senos laikos, kad vēl nebija izdomātās iespiedmašīnas, un papīrs bija dārgs, tad cilvēkiem bija lielākā daļa no savām zinībām jātur galvā. Tad nevarēji uzgūglēt vai apskatīties grāmatā. Grāmatas, iespējams, nokāva cilvēka vēlmi mācīties atcerēties. Bet kādreiz tā bija māksla, noskaitīt no galvas Iliādu vai runu Romas Senātā. Labs pilsētas vadītāja atspaids bija cilvēku pazīšana pēc sejas, tas cēla popularitāti un ļāva visiem justies pazīstamiem. Arī zinības tika nodotas mutvārdu formā no galvas. Daļa pergamentu pārrakstītāju pārrakstot grāmatas ne tikai veica kopēšanas darbu, viņi mācījās atcerēties visu, ko izlasījuši. Iespējams, tā bija vienīgā grāmata, ko viņi savā dzīvē būs lasījuši. Tad atnāca iespiedmašīnas, un atmiņa kļuva ne tik vajadzīga, mūsdienās internets to vispār lielākoties ir noreducējis uz iegūglēšanu jeb tā saukto ārējo atmiņu. Tagad cilvēki, kas spēj atcerēties vairāk kā septiņus skaitļus vienā piegājienā, tiek uzskatīti par brīnumbērniem.

Viss augstākminētais atrodams šajā grāmatā, tāpat kā vēl vesela kaudze ar interesantiem vēstures faktiem, intervijām ar atmiņas čempioniem, cilvēkiem ar interesantiem atmiņas defektiem. Piemēram, cilvēks, kurš spēj atcerēties tikai tekošo brīdi. Bet nu tagad kā kļūt par nepārspējamas atmiņas īpašnieku. Iegaumēšanā vienkārši vajag vizualizēt iegaumējamos datus, un tad salikt viņus secībā, teiksim, savā mājā, darbavietā. Cilvēkiem vieglāk ir atcerēties telpas un lietu savstarpējo izvietojumu, kontekstu nekā kaut kādas abstraktas lietas. Šī metode ļoti labi palīdz atcerēties garas skaitļu rindas un sarakstus. Treniņi ir nepieciešami tikai lai uzlabotu iegaumēšanas ātrumu. Parasti jau cilvēks kaut ko atcerēšanās vērtu iekaļ sev galvā ar daudzkārtēju atkārtošanu. Gadās, ka piemēram dažādu paroļu ievadīšana notiek tīri automātiski bez aizdomāšanās. Tomēr šāda metode negarantē ilgstošu atcerēšanos.

Patikās arī atsaukšanās uz grāmatu “Maza grāmata par lielu atmiņu”, par kādu N., kurš ikdienā būdams žurnālists, pat nebija iedomājies, ka viņš ir savādāks. Proti, viņš spēja atcerēties pilnīgi visus notikumus, kas vien ir bijuši. To es lasīju bērnībā, un uz mani tā atstāja dziļu iespaidu. Grāmatā tiek arī apgāzts mīts par cilvēkiem un fotogrāfisko atmiņu, neviens pētījums neko tādu nekad nav spējis atklāt. Tas gan žēl, reizēm sesijā mācoties man tā  gribējās, lai man tāda būtu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jauka izklaidējoša grāmata par atmiņu. Iesaku lasīt visiem.

Mani visvairāk aizķēra grāmatu degradējošā ietekme uz atmiņu, un nodaļu par intensīvu un ekstensīvu lasīšanu. Nav jau ko liegties, ka arī es grāmatas vairāk lasu ekstensīvi nekā intensīvi. Un iemesls, kādēļ pastāv šis blogs, ir ekstensivitātes ierobežošanai. Izrādās, ka vislabākais veids kā sakārtot domas par izlasīto grāmatu, nepārlasot to desmitiem reižu, ir uzrakstīt pāris rindkopās par galveno, ko esi izlasījis. Tas ļaus tev pēc pāris gadiem atcerēties, ko tu esi lasījis un ko ne, bet tekstā ietvertie vārdi tev atsauks atmiņā izlasīto.