Navigate / search

Noljāras kristāli by ViVo (Visvaldis Voldemārs Jākobsons)

Noljāras kristāli

Pamatā es lasu fantāzijas žanra grāmatas, un tādēļ jauna latviešu autora parādīšanās šajā žanrā mani saintriģēja. Tomēr tā uzreiz lasīt vis negribējās, vienmēr jau pastāv risks, ka rakstītājs ir kārtējais grafomāns, kas piepildīs simtiem lapaspušu ar neko. Pagājušonedēļ, izlasījis pāris atsauksmes par šo grāmatu, nolēmu, ka ir pienācis laiks to izlasīt arī man pašam un izveidot savu viedokli. Ar Zvaigznes ABC starpniecību „Noljāras kristāli” nonāca manās rokās.

Uz Zemes rit četrdesmit trešais gadsimts. Pasaule dzīvo relatīvā mierā un pārticībā, un neviens pat nenojauš, ka no laika sākuma mūsu visumam atrodas paralēla pasaule Domhanda. Vēl vairāk Domhandas iedzīvotāji jau gadsimtiem ilgi ir netieši ietekmējuši Zemes vēstures gaitu. Arī Sedram, Zefāram un Igrai ir pārsteigums uzzinot, ka tieši viņi ir izvēlēti par zobenvalžiem, kuriem lemts cīnīties pret dēmoniem un citiem tumsas radījumiem Domhandā. Skaidrs, ka cīņā pret tumsas spēkiem nekas nav vienkārši. Viņiem ir sabiedrotais un skolotājs Obzāns, kurš savu zobenu ieguvis daudzus gadus atpakaļ. Ir arī pretinieks Smagārs, zobenvaldis, kas nolēmis visus piecus zobenus pakļaut sev un iegūt absolūtu varu abās pasaulēs.

Domāju, ka savā mūžā esmu izlasījis pāris tūkstošus fantastikas un fantāzijas darbus, tādēļ būtu pārsteigts, ja man šeit izdotos atrast kādu jaunu konceptu vai sižeta pavērsienu. Bet tas lasot nebija mans mērķis. Mērķis bija noskaidrot, cik darbs ir lasāms un sakarīgs. Šeit autors pārspēja visas manas cerības, grāmata mani sevī ievilka. Nebiju ne lāga attapies, kad jau biju ticis līdz beigām un sāku domāt, kad gan iznāks nākamā daļa.

Kā jau tas sagaidāms no fantāzijas žanra pirmās grāmatas, autors sakomplektē varoņu komandu, nedaudz diversificējot katra spējas, lai viņi viens otru papildinātu. Iepazīstina lasītāju ar abām pasaulēm. Tā sakot, izkārto figūras uz laukuma  pirms cīņas.

Pozitīvi, ka ļaunie tēli nav absolūti ļauni, tāpat kā labie tēli balti un pūkaini. Tomēr arī šeit ļaunā puse ir tā, kas diktē noteikumus. Antivaroņi ir aktīvi savas nākotnes plānotāji, labajiem atliek vien reaģēt uz jau notikušo. Diemžēl tā ir visa žanra kaite, jo labajiem varoņiem nenākas būt proaktīviem. Viņiem ir jāļauj tumsas spēkiem izpausties, lai tad nu būtu uz kā pamata veikt labos darbus.

Mans mīļākais tēls nenoliedzami ir Smagārs. Viņš ir tas, kas virza uz priekšu grāmatas darbību, un ceru, ka viņš savā pārliecībā paliks tāds, kāds ir tagad. Tas ir, ja pārmetīsies pie labajiem, tad vismaz ne jau tādēļ, ka puņķaini nožēlos visu izdarīto.

Pasauļu uzbūve ir klasiska un, iespējams, nedaudz pārapdzīvota ar mitoloģiskajiem tēliem. Tomēr nekā ļauna tajā nesaskatu, arī tas šim žanram nav nekas neparasts. Ir jau vietas, kur autora paskaidrojumi liek izbrīnā saraukt pieri, piemēram, sintēzes procesa aprakstā. Tas būtu tik energoietilpīgs pasākums, ka lētāk būtu audzēt tomātus uz Plutona un vest tos uz Zemi. Arī četrdesmit trešais gadsimts ir nedaudz pāri strīpai. Cilvēces attīstība labākajā gadījumā pavirzījusies uz priekšu pāris gadu simteņus. Labi, pa vidu bija liela kataklizma, bet vismaz pagaidām no tās nav bijis nekāda efekta.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Jāpiestrādā pie personāžiem, lai tie būtu dzīvelīgāki. Ja salīdzina ar darbiem krievu valodā, šī grāmata ir virs vidējā līmeņa. Gaidīšu cikla nākamo grāmatu un ceru uz autora izaugsmi.

%d bloggers like this: