Navigate / search

Ar “Džū” pāri Klusajam okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Ar Džū pāri klusajam okeānam

Nupat nupat izlasīju šo autoru grāmatu Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam un nolēmu, ka nav vērts stiept gumiju, uzreiz lasīšu arī nākamos viņu piedzīvojumus. Tādēļ šoreiz nākamā “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” projekta grāmata man problēmas neradīja.

Bulgāru ceļotāju otrā grāmata par viņu braucienu glābšanas laivā ar buru pāri Klusajam okeānam no Peru līdz Fidži salām, pa ceļam apmeklējot Taiti un Rietumsamoa. Šajā ekspedīcijā, kuru abi laulātie draugi veica simt četrdesmit dienās, tika izpildīta plaša pētījumu programma, piemēram, kādas iespējas ir izglābties kuģa bojāejā cietušiem tālu no krasta, u. c.

Rakstīšanas stils autoriem nav mainījies, rakstītais ir uz dienasgrāmatu bāzes, kas pēc tam izvērsta plašākos teikumos un pārdomās par to, kas nemaz nenotika ceļojuma laikā, bet darīts pirms un pēc tam. Šoreiz viņi gan ir izvēlējušies nelikt klāt datumus, un tādēļ viss ceļojuma apraksts ir gara epizožu virkne. Arī tas vēl nebūtu nekas traks, bet uz grāmatas iekšvāka ir uzzīmēta karte ar datumiem. Pie tam tādiem, kas nekādi netiek pieminēti pašā grāmatā. Bet tā ir vairāk piekasīšanās. Visādi citādi autori ir uzlabojuši savu rakstīšanas stilu un piedzīvojumi raisa patiesu interesi.

Vispār jau šādi ceļojumi septiņdesmitajos bija īsts varoņdarbs, laikā, kad visiem kabatās nebija GPS uztvērējs, koordinātes nācās noteikt pēc sentēvu metodēm ar sekstantu un Rolex hronometru. Šāda lieta mazā laiviņā bija īsts sasniegums, un spēja laivu vadīt uz noteiktu mērķi arī ir vērā ņemams sasniegums. Es te nemaz nerunāju par salauztu stūri un nolauztu mastu. Tiešām var tikai pabrīnīties par abu kuģotāju uzņēmību.

Viņi paši savu motivāciju pamato ar saviem planktona pētījumiem. Sak, nākotnē glābšanas laivas aprīkojot ar planktonu ķeramajiem tīkliem, ar tādām uzpariktēm aprīkotas laivas varētu nodrošināt katastrofā cietušos ar pietiekošu kaloriju un mikroelementu devu, lai noturētu tos pie dzīvības mēnešiem ilgi. Diemžēl viņiem pašiem nākas atzīt, ka planktons garšo pretīgi, grūti atšķirt indigo no ēdamā, un ķeras viņi švaki. Vajag noteiktu laivu ātrumu utt. Ņemšanās ir tik liela, ka viņi labāk izvēlas badoties. Lielāka nozīme ir dalībnieku psiholoģiskajam stāvoklim. Pat pazīstami cilvēki, kas dzīvojuši kopā jau daudzus gadus, ierobežotā telpā un patstāvīgā stresā ātri vien var sākt viens otru ienīst. Tad nu abi dalās ar padomiem, kā izvairīties no konfliktiem, prast turēt muti un nemurkšķēt nevietā. Vispār šķiet, ka sievietes šādiem pasākumiem ir daudz izturīgākas nekā vīrieši. Pārējie zinātniskie pētījumi bija asins un urīna analīžu vākšana un okeāna piesārņojuma novērtēšana.

Grūti jau ir aprakstīt ceļojumu, kurā lielākoties ir ūdens klajums no apvāršņa līdz apvārsnim, tādēļ liela daļa no grāmatas ir veltīta salām, kurās piestāts laiku pa laikam. Jūtama neliela skaudība pret jahtu īpašniekiem, kuriem ir gan ķīlis, gan automātiskā stūres iekārta un duša. Taču viņi paši labi apzinās, kādēļ ir izvēlēta glābšanas laiva, kura vētras laikā ir pakļauta viļņu varai bez nekādām ērtībām. Ūdeni konservēt gan viņi joprojām nav iemācījušies, šoreiz pretīgās garšas vietā viņiem tas bija pilns ar rūsu un arī nedzerams. Būtu labāk sapildījuši plastmasas pudelēs (zinu jau ka tajos laikos PET pudeles nebija izplatītas, tad pat polietilēna maisiņu mazgāja vairākas reizes un gāja uz bodi), daļu jau viņi veda plastmasas kannās.

Grāmatu vērtēju uz stabilām 8 no 10 ballēm. Malači, gan ar savu vērienu un izturību. Iesaku lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumu apraksti, kas fano par Bišopu un Heijerdālu, noteikti patiks. Pat šie cilvēki augstu vērtēja Popazovu ģimenes sasniegumus.

PS. Bildes gan tāpat kā pirmajā grāmatā viņiem ir padevušās reti draņķīgas.

Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Ar Džū pāri Atlantijas okeānam

Arī šo grāmatu es izlasīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas ietvaros. Bērnībā mani grāmata tā arī neuzrunāju, nudien nevaru atminēties, ka būtu viņu lasījis. Nekas labs nāk ar gaidīšanu. Grāmatu es izlozēju gadījuma skaitļu ģeneratorā. Nezinu, kas notiek, bet, ja nostājos pie šīs sērijas grāmatu plaukta, es nespēju izvēlēties ko lasīt nākamo. Acis aizslīd uz sēriju Fantastikas pasaulē, no kuras es būtu gatavs lasīt praktiski visu. Taču neko darīt jāpabeidz viens projekts un tad varēs ķerties pie nākamā.

Bulgāru ceļotāju populāra grāmata, kurā Ikdienas piezīmju veidā attēlots pētniecības brauciens vienkāršā glābšanas laivā no Gibraltāra pāri Atlantijas okeānam līdz Kubai 1974. gadā, Abi ceļotāji — vīrs un sieva — brauciena laikā veica plašu pētījumu programmu un parādīja īstu drosmi un vīrišķību.

Visas šīs ekspedīcijas notiek pēc vienotas shēmas. Entuziasti izvirza kādu hipotēzi un vēlāk mēģina to pārbaudīt praksē. Popazovi izvirza hipotēzi, ka cilvēks pie vajadzības var glābšanas laivā šķērsot okeānu, pat ja uz tās nav nekā ēdama, iztiekot no planktona. Te gan uzreiz ir jāveic vesela kaudze ar piebildēm. No glābšanas laivas standartā viņiem bija tikai korpuss, masts un buras tika pārbūvēti. Arī pārtika un ūdens tika uzņemti pietiekami daudz, lai kritiskā gadījumā izbadējušies viņi varētu noturēties maksimāli ilgi.

Man visinteresantākā daļa bija ekspedīcijas plānošanas un gatavošanas process. Mūsdienās, kad katrai dzīves situācijai ir savs specializēts aparāts, speciāli ietērpi un citas fīčas. Te lai izvilktu jūrā viņi ņem līdz drēbes no skapja, konservus nopērk veikalā, Ūdeni iekonservē rūpnīcā par blatu. Braukā ar Reno, kuram hroniski plīst riepas un bērnu nodod institūtā uz ceļojuma laiku, lai pieskata mediķi.

Pats ceļojums ir diezgan atklāta dienasgrāmata un var tikai apbrīnot, kā divi cilvēki ap diviem mēnešiem var notupēt tik šaurā laivā nevienu reizi pa īstam nesakašķējoties. Tas būtu pāri maniem spēkiem un iespējams tādēļ es šādās avantūrās nepiedalos. Cik var noprast viņiem nav īpaši paveicies un pirmās desmit ceļojuma dienas uz Kanāriju salām paiet vētrā. Tā kā visu laiku kādam jātur stūre un jādežūrē, tad nesanāk nedz izgulēties nedz paēst, tas rada ceļotājos depresiju. Lai viss būtu vēl labāk viņi atklāj ka konservi ir neēdami un iekonservētais minerālūdens ir sabojājies termiskās apstrādes procesā. Šinī brīdī es noteikti tītu makšķeres uz māju pusi, bet šiem nekas brauc vien tālāk.

Kopumā dienasgrāmata ir visnotaļ interesants lasāmais bez nopietnas piedzejošanas, noteikti jau nedaudz vēlāk pieslīpēta, bet abi autori raksta diezgan saskanīgi un interesanti. Neviens nemēģina pūst taures par savu varoņdarbu, vienkārši burā un ēd negaršīgo zooplanktonu. Dončo ir patiesi priecīgs, ka viņam no Gibraltāra ir izdevies ne tikai tikt pāri okeānam, bet arī sasniegt paziņoto beigu punktu Santjago Kubā. Tas nudien ir lielības vērts, jo glābšanas laivas manevra spējas ir visnotaļ ierobežotas un ne visas straumes nes pareizā virzienā. No neinteresantajām daļām bija Dončo ūdensgabali par labu sabiedrību, kurus viņš it kā sacerējis, lai stāstītu savai sievai un kliedētu garlaicību.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kārtējo reizi pierāda, ka nonākot nelaimes situācijā, nekrist panikā un domāt racionāli. Ja neatstiepsies pirmajās stundās, tad visticamāk izvilksi vēl pāris nedēļas, atkarībā no ūdens pieejamības. Un pa šādu laika sprīdi var paveikt diezgan daudz.

%d bloggers like this: