Navigate / search

Skotijas apceļošana V

1. jūnijs

Šodienas plāns ir pavisam plāns – jātiek atpakaļ līdz Aberdīnai. Tas nozīmē, ka gandrīz visu dienu sēdēsim mašīnā. Ceļamies agri, paēdam brokastis, tās pilnībā atbilst tam, ko esam izvēlējušies iepriekšējā vakarā. Sakravājam mantas un braucam prom.

No name Skotijas ezers

Atpakaļceļš ir cits, nevis tādēļ, ka būtu plānā ko apskatīt, bet gan vairāk, lai neredzētu jau redzēto. Laiku pa laikam piestājam pie kāda kalnu ezeriņa, papētām apkārtni un atkal braucam. Brauciena laikā izlemjam apmeklēt Dunrobin castle. Tik daudz mums laika atradīsies. Šī pils savulaik ir bijusi lielākā māja Skotijā. Tās īpašnieks aizrāvies ar aitkopību, no zemēm patriecis daudzus savus zemniekus. Tomēr sliktie darbi viņam atpakaļ nav nākuši, un viņu dzimta ir topā joprojām.

Dunrobin pils

Apskatot pili secinu, ka tā patiešām atbilst pils kategorijai. Tai nav nocietinājumu, jo tās būvēšanas laikā artilērija jau bija vispārzināma lieta. Toties ir ļoti daudz tornīšu un klasiskais pils dārzs, tāda miniatūra Versaļas dārza kopija bez kanāla. Sākam ar pils apmeklējumu, te apskatei atvērtas nedaudz pāri divdesmit istabām. Ja nu kādu interesē, tad šī bija pirmā vieta, kurā redzēju īstas autentiskas Čipendeila mēbeles. Uz aci gan neizskatās miljonus vērtas, smuks galds, nekas vairāk. Kā cītīgam grāmatu lasītājam, mani visvairāk tracināja grāmatu plaukti, kuriem netiek klāt. Visiem priekšā aizskrūvēts organiskais stikls. Jā, skaidra lieta, te liela daļa grāmatu ir antikvariāts, tomēr gribētos jau nedaudz pašķirstīt vismaz kādu. Nākas kompensēt to ar grāmatu nosaukumu lasīšanu. Nevar teikt, ka tie būtu dikti iedvesmojoši, sējumi par dzimtu vēsturi, vietējās floras un faunas apraksti, kāda grāfa medību teorijas un tamlīdzīgi nieki.

Blandāmies pa pili, kur starp citu nedrīkst fotografēt, jo privātīpašums. Maija saslavē vietējo uzraudzi par skaistajiem puķu pušķiem, un dabūjam noklausīties stāstu par to, kā tie ik pāris dienas tiek atjaunoti, un viss lielākoties ir no pašu dārziem. Citi atkal grābstās gar svečturiem un dabū rājienu no uzraugiem par sliktu uzvedību. Kā jau visos populāros tūrismu objektos, galvenā māksla te ir neuzdurties lielai pensionāru grupai, kā likums, vācu. Jo tad nevarēs neko paši apskatīt. Cik var dzirdēt no gidiem, tie nestāsta neko vairāk kā no lejā nopērkamās grāmatas. Tā kā to esmu izlasījis kāpdams augšā pa trepēm uz apmeklējamo telpu sākumu, neko jaunu neuzzinu.

Dunrobin dārzi

Pils dārzs ir smuks, nekas grandiozs, vienkārši smuks, vietām pat nepļauts, bet nevarētu teikt, ka tas ko maitātu. Dārzā ir arī bonuss plēsīgo putnu šovs. Pēdējo reizi tādu redzēju Singapūrā. Te lieta nav tik industrializēta, šova vadītājs vanagu, ērgļu un piekūnu audzinātājs un dresētājs savai lietai nododas ar sirdi un dvēseli. Skatītājiem tiek pastāstīts par katru putnu, kas šovā piedalās. Par to dzīvesveidu un spējām, par to, ka pie viņa šie dzīvo cepuri kuldami, un ka labs putns var mierīgi apgādāt ģimeni. Ja gadās uz to pusi aizkulties, iesaku, nekad uz vanagu vairs neskatīsieties kā uz parastu putneli. Man kļuva skaidrs, kādēļ plēsīgie putni ir kā traki uz cālēniem. Tie viņam ir kā Red Bull aizstājējs. Cālēns, tikko izšķīlies, ir pilns ar vitamīniem un minerālvielām savām pirmajām dzīves dienām. Šovu skatoties, laiks rit nemanot, beigās iespēja fotografēties ar putniem, bet nu rinda tāda, ka dodamies vien atpakaļ.

Kā jau katrs pieredzējis publisko pasākumu apmeklētājs ir novērojis, pēc pasākuma beigšanās cilvēki sadalās praktiskajos un nepraktiskajos. Praktiskie zina sava pūšļa ietilpību un spēj stratēģiski izplānot savu virzīšanos uz tualetes pusi tā, lai nav sakrustojušam kājas jāstāv rindā pārdesmit minūtes. Nepraktiskie par to attopas tikai ieraudzījuši mērķtiecīgu baru dodamies uz iestādījuma pusi. Tā kā te cilvēki ir lielākoties vecāka gadagājuma, tad man īpaši jāsatraucas nav. Vispār jau vīrieša cilvēkiem viss tualetes apmeklējuma process norit ātrāk, un rindu pie durvīm praktiski nav iespējams novērot.

Inverness

Nākošais pieturas punkts ir Inverness pilsēta, noliekam mašīnu vecpilsētā un sākam pilsētas apskati. Maijai ir ideja, ka jāredz slūžas un kanāls. Neko darīt, velkamies vien uz tām slūžām. Pa ceļam iečekojam vecpilsētas baznīcas torņus, tīri smuka pilsētiņa, bet ne ar ko īpaši neizceļas. Līdz slūžām ir labs gabals, bet beigās atrodam arī tās. Nav nekāda izcilā inženiertehniskā būve, pa gabalu nemaz nevar ieraudzīt. Pa ceļam gan ievērojama, ka visas B&B mājas ir forši sakoptas un ar uzrakstiem vietu nav.

Inverness kanāls

Ejot gar kanālmalu iečekojam ķiršu kokus, kurus iespējams drīz varētu apciemot, ja sanāktu aizkavēties, papētām jahtu piestātni, cita te nekā nav. Ja vien neskaita ierāvušu puspliku, pusmūža vīru, kas kaut ko bļaustās un dikti grib komunicēt. Tā, ka neviens viņam nepievērš uzmanību, arī mēs viņu ignorējam. Šāda attieksme gan vīru aizkaitina, bet ko padarīs, ja sēž ne tajā kanāla krastā. Atpakaļ ceļā aplūkojam skotu dzīvojamos rajonus. Vienstāvu tipiskās mājas ar izbūvētiem bēniņiem, visas praktiski vienādas. Dārzi tie gan ir dažādi – no perfekti kopta desmit kvadratmetrus zāliena līdz tik pat pašam miskastes laukam. Tas iešanu padara ne tik garlaicīgu. Tikuši atpakaļ centrā, sākam šopingu. Gribās jau iepirkt pa kādam suvenīram, kuru pēc tam mājās ielikt stūrī un ļaut krāt putekļus. Es beidzot tieku pie sava Dark Souls II spēles eksemplāra, kas izmaksāja divreiz lētāk nekā mūsu zemē.

Tālākā dienas daļa ir visai vienmuļa, braucam uz Aberdīnu, un tās nomalē nonākam tikai ap vakara pusi, iekožam vakariņas, sakārtojam somas un liekamies gulēt.

Skotijas apceļošana IV

31. maijs

No rīta iekožam brokastis, arī te ir standarta komplekts. Papildus piedāvā arī putru, bet es nolemju lieki neriskēt, iztieku ar tostermaizītēm un ceptām olām. Taču jāatzīst, ka paēdu visai labi. Paēduši, samaksājuši sapakojam mantas un dodamies tālāk. Šodien aizspersimies praktiski līdz pašam Skotijas ziemeļu galam.

Makleoda pils

Pa ceļam gan mums ir citi plāni. Pirmais ievērības cienīgais objekts ir Ardvreck castle. Nav jau tā, ka speciāli uz turieni braucām, vienkārši gadījās pa ceļam. Šī pils reiz esot piederējusi Makleodu klanam. Tagad gan tur ir tikai daudz aitu mēslu un pussagruvuša torņa mūri. Nekur neredz arī piemiņas plāksni Dunkanam Makleodam – Nemirstīgajam, par kuru reiz Latvijas televīzijā rādīja seriālu. Netālu no pils redzamas arī kāda daudzstāvu nama drupas. Tas esot astoņpadsmitā gadsimta bagātnieku nams, saukts par Calda house. Pie pils ieejas infografiks mums stāsta, ka kāds ļoti slavens pareģonis par namu esot izteicies, ka pienāks diena, kad uz nama jumta izaugs koks, kura augstums sasniegs skursteņu augstumu, tad tuvumā būs baisā klope. Vietējiem paveicās, kad nams tika pamests, un tam jumts iebruka ātrāk nekā izauga koks.

Tiltiņš

Braucam tālāk pa kārtējo smuko ceļu (A894, ja gribam būt precīzi) ievērtējam tālumā redzamo klints atsegumu, kuram iespējamais vecums ir 3.5 miljardi gadu. Tā kā klints atrodas tālu pāri ezeram, palieku bez paraudziņa. Piestājam pie kāda tilta, kas šķērso Loch a Chrain-Bhain, cik noprotams, te kādreiz esot bijusi prāmju satiksme, bet jaunais tilts tai pielicis punktu.

Beidzot esam atbraukuši līdz dienas galvenajai atrakcijai – Tarbert. No šejienes mēs ar kuģīti dosimies uz Handa Island. Ja cilvēks ir ornitologs, tad par šo salu viņš jau noteikti būs dzirdējis. Ja būs tāds kā es, tad viņš par šādu salu neko nebūs dzirdējis. Sākumā samaksājam 12 mārciņas par biļeti un gaidām savu laivu. Jāgaida kādas padsmit minūtes, ievērtējams bēgumu, kas ir tikko sācies, no ciema praktiski nekā daudz nav, pāris mājeļu un tualete par brīvu.

Henda pirmais krasts

Beidzot sākas izbrauciens, prātīgākie ieņem vietas laivas pakaļgalā, nepieredzējušākie sēžas priekšā. Visiem tiek uzvilktas glābšanas vestes, mēs ar šo uzdevumu tiekam galā veiksmīgi, pat palīdzam citiem. Sākas brauciens, priekšā sēdošie rij šļakatas, aizmugurē sēdošie smīkņā. Visi cītīgi fotografē. Beidzot ir klāt arī sala, tiekam izsēdināti pludmalē, kur smilšu vietā ir smalki saberztas gliemežvāku drupatiņas. Mūs sagaida rezidējošie ornitologi, ekskursantus izved pārsimts metru garā pastaigā līdz ofisam. Ofiss ir šķūnis ar betonētu grīdu un visai nemājīgs, vienīgās ērtības soliņi gar sienām. Tur mums nolasa lekciju par uzvedību salā. No takas nost nelīst un putnus netraucēt. Tā nu es uzzinu, ka šī ir putnu sala. Lielie putni var pat stulbu tūristu savainot. Gar klints malām neložņāt, neviens ārā neizvilks, nemēslot un uzvesties kulturāli. Fotografēt var cik lien, no žurku lamatām šokolādi neēst. Viņiem te esot atkal ieviesušās žurkas, un tās apdraud visu putnu populāciju. Deviņdesmitajos gados tās visas esot izdevies izķert, bet nu tās ir atpakaļ.

Handa putnu ligzdošana
Akmens uz kura maz cilvēku uzrāpušies
Henda Krasts

Noklausījušos lekciju, dodamies pārgājienā. Tā ieteicamais ilgums ir ap četrām stundām. Vienā vārdā sakot, fantastisks! Mums ir paveicies, jau kuro dienu spīd saule, redzam tālumā salas, debesis zilas, un ir pat cerības saskatīt delfīnus. Ja gadās nonākt tajā pusē, iesaku nepažēlot laiku un aizbraukt pastaigāt pa salu. Putni tur tiešām ir un daudz. Stāvkrastos viņi mitinās praktiski visās klinšu spraugās. Pēc smakas var noprast, ka arī guano tiek ražots milzīgos daudzumos. Skati ir viens par otru labāki, stāvkrasti viens par otru smukāki! Ir ko redzēt, cītīgākie ornitologi gan sēž ar saviem pusrokas garuma Canon objektīviem un mēģina nofotografēt sev vien zināmus putnus. Te ari pienāk brīdis, kad nožēloju, ka neesmu nopircis iepriekšējā dienā binokli. Nākamreiz bez tā uz Skotiju nemaz nedošos.

Handa Pludmale

Uz salas pavadām vismaz četras stundas, kad esam redzējuši gan putnus (kuriem diemžēl nezinu nosaukumus), gan trušus un neatraduši nevienu žurku šokolādi, dodamies uz pludmali sagaidīt kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ. Īsinot laiku runājamies ar rezidējošajiem ornitologiem. Tie te brīvprātīgi strādā trīs mēnešus. Sestdienā viņiem iekritusi dežūra. Vīriešu kārtas ornitologs nav diez ko runīgs, bet sieviešu gan. Izprašņājam, ko viņi plāno darīt ar žurkām – mēģinās izķert, bet sala pa tuvu krastam, pēc laika atpeldēs vēl. Ko darīs ar zaķu populāciju, kas degradē augsni – tikšot galā ar žurkām, tad skatīsies, cerot gan, ka plēsīgie putni tiksi galā paši. Vai šogad jau redzēti delfīni – nav, šogad vēl neesot manīti. Ko viņi īsti dara, kad nevārtās pa pludmali – gredzeno un uzskaita putnus, šogad esot jāveic vienas sugas pilnīga uzskaite, būšot ko norauties. Ko dara ar tūristiem, kuri vakarā noteiktajā laikā neatnāk uz pēdējo laivu – ja tiem esot vīns un šokolāde varot gulēt tualetē, ja nav, tad VIP ceņņiks un laiva viņiem atbraucot pakaļ. Vai ir vērts braukt uz Orikneju salām – ir gan, sevišķi ja esi ornitologs, tikai, tad ir jābūt gatavam uz lielu vemšanu lielo viļņu dēļ.

Smoo Cave

Mēs VIP servisu neizvēlamies un, sagaidījuši laivu, dodamies atpakaļ. Jūrā sācies bēgums, jeb kā es saku, mukums, laivu piestātne jau ir pamatīgi virs ūdens. Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz mūsu nakstmītni Durness. Durness ir totāli mazs miestiņš ar vienu veikalu, daudz B&B, diviem restorāniem un Smoo Cave. Sākumā apmeklējam veikalu, tur iepērkam našķus un dodamies uz alu. Mums par nelaimi alā ekskursiju laiks ir beidzies, un varam apskatīties tikai tās sākumu, ala ir iespaidīga. Protams, līdz Slovēnijai vēl tālu, bet kādas piecdesmit Gūtmaņalas tur mierīgi satilptu. Tai ir sena vēsture, lai ar tradicionāli, par pirmo tūristu tiek uzskatīts Sers Valters Skots. Tas nekas, ka kontrabandistiem tur senāk bijis midzenis. Savulaik tur pat slīcināti valdības ierēdņi. Tagad, cik noprotu, laiki ir mierīgāki, un nevienam vairs tur dzīvību neatņem. Maija par slēgto ekskursiju iespēju ir pamatīgi sapīkusi un šķendējas.

Fjords pie Smoo cave

Kompensējot neizlocītās kājas, paejam no alas gar upes malu līdz jūrai. Arī te skats ir interesants, un vēl jaukāka ir doma, ka, ja skatās uz ziemeļiem, tad līdz pašam Ziemeļpolam nav cietzemes. Pablandījušies dodamies uz savu naktsmītni Wild Orchard Guest House. Tās saimniece mēģina mums savu iestādījumu nopārdot, klienti esot visu gadu, un ar astoņām istabām profits esot pietiekošs. Viņa te jau dzīvojāt daudzus gadus, bet vēlētos mest mieru. Mums diemžēl nav līdzi tik daudz naudas, nākas atteikt. Painteresējos par šejienes laika apstākļiem ziemā. Izrādās, ka te sniegs ir liels retums, bet vējš gan esot visu laiku.

Pienāk vakars, laiks atrast ko ēdamu. Pirmais restorāns ir ciet, un tāds būs vēl veselu stundu. Nekas, dodamies uz vienu dikti rekomendētu hoteļa restorānu. Aizbraucam, ejam iekšā, bet tur šķiet tiek svinēta kāda trešās līgas futbola komandas svētki. Viss pilns ar cilvēkiem līdzjutēju krekliņos, un galvenais ēdiens – alus. Cik var noprast, vietējiem nav latviešu apinīša vai Bocmaņa rūdījuma, jo grūti izprast, kā no alus var tā pielieties. Braucam atpakaļ uz pirmo ēstūzi, pasēžam bārā un iedzeram līdz restorāna atvēršanai.

Kapsēta

Pēc paēšanas aizbraucam līdz vietējai pludmalei. Tur nodarbojamies ar gliemežvāku meklēšanu. Skaidra lieta, ka no smukākajiem atrodam tikai fragmentus. Tad apskatām vietējo kapsētu, kurā esot apglabāta pat Džona Lenona tante, un ar padarīta darba sajūtu dodamies mājās gulēt.

%d bloggers like this: