Navigate / search

Stouners by Džons Viljamss

Stouners

Pērngad par šo grāmatu lasīju daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes. Taču, izlasot anotāciju, es tomēr noraustījos un nelasīju. Taču tā sagadījās, ka Andris man iedeva to papīra versijā, sak, būs brīvs vakars, izlasīsi! Apritēja gads, brīvi vakari bija, taču lasījās pavisam citas grāmatas. Beigu beigās saņēmos un izlasīju.

Viljams Stouners, fermera dēls, apņemas studēt lauksaimniecību, taču atklāj sevī kaislību pret literatūru un kļūst par literatūrzinātnieku un pasniedzēju universitātē. Gadiem ritot, Stouners piedzīvo daudz vilšanos: ieprecēšanās “smalkā” ģimenē atsvešina viņu no vecākiem, karjerai tiek likti šķēršļi, sieva un meita salti novēršas no viņa, un jaunu mīlestību iznīcina skandāla draudi. Arvien vairāk ieiedams sevī, Viljams Stouners iepazīst stoisku klusēšanu un sastopas ar dziļu vientulību.

Sākšu uzreiz ar pozitīvajām lietām. Autors ir talantīgs, to es nemaz necentīšos apšaubīt. Valoda ir bagāta, un pat visikdienišķākās lietas tiek aprakstītas meistarīgi atklājot varoņu emocijas, raksturu un situāciju. Vēl vairāk, autors šajā grāmatā pierāda, ka viņš spēj labi rakstīt pat par visnotaļ garlaicīgu galvenā varoņa dzīvi.

Galvenais varonis Viljams Stouners man absolūti nepatika, bet tik depresīvu tēlu es sen nebiju manījis galvenā varoņa lomā, ja nu vienīgi kā Īā no Vinnija Pūka. Viljams ir gatavs samierināties ar pilnīgi visu, ko dzīve viņam liek priekšā. Viņu nevar īsti saukt par bezmugurkaulnieku, jo būtiskos jautājumos viņš tomēr spēj rīkoties mērķtiecīgi. Taču viņam trūkst jebkādas iniciatīvas, vēlmes uzlabot savu dzīvi. Var teikt, ka viņu neinteresē nekas, ja vien tas nav saistīts ar angļu literatūru, un tas neietekmē viņa mācīšanas procesu. Taču tā kā universitātes sienās dzīve lielākoties ir miera osta, tad Stounera dzīve ir peldēšana pa straumi.

Grozies kā gribi, lasot visu laiku ir jušana, ka autora centrālais vēstījums ir: katra dzīve ir dzīve. Lielākoties tā var būt visnotaļ bezjēdzīga nodarbe, un iespējams, ka dažam pagadās to nodzīvot tā, ka neviens to pat lāgā nepamana.  Taču pat ja tev šķiet, ka kādam cilvēkam dzīvē nav nekādas jēgas, tas nebūt nenozīmē, ka tev ir taisnība. Dzīvei aizraujoši piedzīvojumi un brīnumainas lietas ir diezgan rets notikums, visbiežāk tā ir pelēcīgā ikdiena, ar kuru mums katram nākas sastapties. Un iespējams, ka būt literatūras doktoram nemaz nav tas sliktākais variants. Taču mani pilnībā atgrūda varoņa šaurais skatījums uz dzīvi vispār, tāda nišas dzīve, kurā dominē viena vienīga samierināšanās.

Pats lasīšanas process man sanāca visnotaļ saraustīts, sākums aizgāja gludi, gandrīz kā latviešu literatūras grāmatās centrālais tēls zemnieku puika, un tādas lietas nedaudz aizdzen atpakaļ bērnībā un lasās labi. Mācību gaitas nav nekāda Hogvarta, bet universitātē Stouneram ir draugi un sociālā dzīve. Pēc kāzām es sapratu, ka grāmatu var mierīgi likt nost, jo sekoja visnotaļ garlaicīgs grāmatas posms, kas īsti atspērās tikai pie varoņa pusmūža krīzes.

Iespējams, ka es grāmatu lasīju nepareizajā dzīves sprīdī. Iespējams, ka lasot brīdī, kad esmu nedaudz depresīvākā noskaņojumā man autora vēstījums šķistu daudz nopietnāks un dzīvei pietuvinātāks. Iespējams, ka es par daudz esmu aizrāvies ar dižpārdokļiem un gribot negribot no grāmatām esmu pasācis gaidīt piedzīvojumus, kaut ko tādu, kas manā dzīvē nenotiek, un tagad esmu vienkārši samulsis, nedabūjis gaidīto. Visādi var gadīties, bet grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Uzrakstīta jau smuki, un nav garlaicīga, bet nav arī diez ko interesanta. Fanu pulkam īsti neesmu gatavs pievienoties, lai gan apjaušu, par ko autors tiek slavēts.

%d bloggers like this: