Navigate / search

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Dzimis, lai izdzīvotu

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

The Lost City of Z: A Tale of Deadly Obsession in the Amazon by David Grann

lost-city-z

Savulaik Amazones džungļu izpētē valdīja divas teorijas kā pareizi jārīko ekspedīcija. Pirmā – ņem līdzi pēc iespējas vairāk cilvēkus, teiksim, ap simts, un ceri, ka pēc ekspedīcijas beigām no džungļiem iznāks desmit cilvēki, kas tad arī spēs pasaulei pavēstīt par piedzīvoto un atklāto. Otra – ekspedīcijai jābūt pēc iespējas kopmpaktākai, tas palīdz izvairīties no lieka trokšņa, apiet naidīgās ciltis, izvairīties no vārguļiem savās rindās. Ši grāmata mums stāsta par otrās teorijas piekritēju P. H. Fosetu.

Fosets, iespējams, ir viens no pazīstamākajiem Amazones džungļu pētniekiem. Tie, kas par viņu dzird pirmo reizi, iesaku iet stūrī nokaunēties. Viņš bija viens no pēdējiem īstajiem pētniekiem, tiem, kas savam mērķim veltīja visu savu dzīvi. Viņa pirmo ceļojumu apraksti tiek izmantoti, piemēram, Doila „Zudušās pasaules” aprakstošajām ilustrācijām. Viņu laikabiedri sauca par Amazones Livingstonu. Foseta dzīves mērķis bija pierādīt faktu, ka Amazones džungļos ir iespējama augsti attīstītas civilizācijas izveidošanās. Ar augsti attīstītu viņš nebūt nedomāja lidojošas mašīnas, mopēdus un elektrību. Vienkārši civilizāciju ar savu kultūru, sarežģītu sociālo struktūru un, jā, akmens pilsētas. Patiesību sakot Z pilsēta, jau tā pati Eldorado vien ir.

Tā nu 1925. gadā Fosets devās savā kārtējā ekspedīcijā ņemot līdzi savu dēlu un viņa draugu. Pēc kāda laika nosūtīja ziņu par ekspedīcijas mērķi doties uz Beigtā zirga nometni un pabrīdināt, ka nu ilgāku laiku viņi ziņu nedos. Kad vairākus gadus no viņiem netika saņemtas ziņas, ļaudis kļuva tramīgi un rīkoja glābšanas ekspedīcijas. Šo ekspedīciju laikā dzīvības zaudēja vēl pāri par simts glābējiem. Toties Foseta pazušanas iemesli apauga ar dažnedažādām leģendām. Vienkāršākais izskaidrojums nāve no naidīgas cilts pārstāvju rokas vai miršana no bada džungļos, tika noraidīta uzreiz. Tā vietā dominēja paralēlās pasaules, apslēptas civilizācijas utml.

Grāmatas autors, žurnālists pēc profesijas, nolemj atrisināt Foseta noslēpumu pats. Viņš apceļo dzīvi palikušos Foseta pēcnācējus, parokas pa arhīviem, uzzina, ka Foseta meklējumi turpinās joprojām, un beigās aizceļo arī pats uz džungļiem. Mūsdienās ceļš, ko Fosets veica mēnesī ir pieveicams divās dienās. Autora pētījumu rezultāts ir visai acīmredzams, uzklausot dažu cilšu mutvārdu folkloru, sanāk, ka Fosets galu ņēmis no naidīgas cilts karavīriem.

Grāmatu iegādājos tikai tādēļ, ka arī mani savulaik nodarbināja Foseta problēma. Par Fosetu uzzināju no padomju laikos izdota zinātniskās fantastikas stāstu krājuma „Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums”. Stāstu, kas pievērsās Foseta tēmai, izlasīju vairākas reizes, tur gan dominēja fantastiskā versija. Pērn ieraudzīju, ka amazon.com viņa jau labu laiku turas dižpārdokļu topā, palasījos atsauksmes un pirku nost. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies uzzināt, kā iespējams nomirt no bada džungļos, iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: