Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu X

2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -> Katherine)

No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.

Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.

Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.

Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.

Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.

Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.

Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.

Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.

Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.

Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.

Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.

Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.

Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.

Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.

Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.

Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Un tapa vakars un tapa rīts – septītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IX

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: