Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.
Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.
Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu – mazbišķīt palasīšu.
Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.
Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.
Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.
Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi
Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.
Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!
Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?
Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.
Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.
Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.
Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.
Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.
Kārtējā manā projektā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” izlasītā grāmata. Nezinu gan, cik ilgi man pietiks entuziasma tās visas lasīt, tomēr, spriežot pēc pašreizējiem tempiem, ir diezgan augstas izredzes šo sēriju pievārēt salīdzinoši īsā laikā.
Arheologs Zubarevs nodarbojas ar ēģiptiešu senlietu meklēšanu. Drīz tiks pabeigts Asuānas dambis, un daudzas vietas ar senajiem Ēģiptes kultūras pieminekļiem tiks applūdinātas. Lai aizmirstībā neaizietu potenciāli neatklāti apbedījumi, viņš un viņa kolēģi cītīgi pārmeklē applūdināšanai paredzēto rajonu. Zubavera darba lauks ir Hirēna piramīda. Tas ir viltus apbedījums, kas aplaupīts jau sen, kur palicis īstais Hirēns, neviens īsti nezina. Šķiet, ka šis būs viens no tiem noslēpumiem, kuru neviens nekad neatminēs. Taču pēkšņi Zubareva ekspedīciju apciemo slavena angļu arheologa dēls Vudstoks, kurš tā starp citu painteresējas, vai nav atrasts kas jauns. Zinot to, ka kapitālistu arheologi mīl savu darbu apvienot ar kapeņu izlaupīšanu, Zubarevs saprot, ka Hirēna īstā apbedīšanas vieta ir jāatklāj.
Grāmata ir arheoloģiskais detektīvs. Autors piesauc diezgan daudz senās Ēģiptes reālo faktu, un sniedz ieskatu vēsturiskajos notikumos. Padomju zinātnieki tiek pasniegti kā morāli spēcīgākas personas, kurām zinātne stāv pāri personīgām ambīcijām un mantkārībai. Viņi ir spējīgi atmest malā savu mūža darbu, ja tie tiek pierādīti kā maldīgi. Kapitālistu zinātnieki savukārt ir lielākoties alkatīgi nelieši. Tie, lai pirmie iekļūtu kapenēs, nesmādē nekādus līdzekļus – izmanto gan čūskas, gan radiāciju, iebiedēšanu un šantāžu. Viņi ir gatavi aptīrīt visu atrasto objektu, un pēc tiem pāri nepaliks nekas. Zinātnei zudums, personīgajām kolekcijām ieguvums. Diemžēl pasaule nav perfekta, un Ēģiptē šādas lietas ir iespējamas.
Paralēli risinās noslēpumainā faraona Hirēna tēma. Hirēns par kuru, notikumiem atklājot arvien vairāk faktus, kļūst par tādu kā antīkās tautas demokrātu un šķiru cīņas aizsācēju. Gāžot valdošo reliģiju un pieņemot savos līdzgaitniekos cilvēkus no parastās tautas (domāju tā ir nodeva PSRS ideoloģijai). Pētniecībā iesaistās padomju fiziķi un kibernētiķi. Jaunie fakti palīdz precīzāk lokalizēt iespējamo īstā kapa vietu. Šī sadarbība tā kā parāda arheoloģijas jaunākās metodes, kas zinātnei paver plašākas iespējas. Tai laikā tā tiešām bija novitāte, un arī uz mani bērnībā atstāja nopietnu iespaidu.
Pats sižets ir diezgan aizraujošs, tas gan nav ieturēts īstā detektīva stilā. Vienkārši mani vienmēr ir interesējuši arheoloģiskie atklājumi. Zubarevs kādu laiku nemaz nenojauš, ka par Hirēna kapa atrašanu ir kaut kāda sacensība. Visi notikumi risinās no viņa skatu punkta. Kā cilvēks Zubarevs ir nedaudz panaivs zinātnieks, kas tic labajam un komunismam. Kā tēls viņš nav diez ko noslīpēts un vairāk kalpo kā dekorācija ideālajm zinātniekam, viņā ir šis tas no cilvēka, bet tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs sižetam.
Patika diezgan labā autora izpratne par arheoloģiju un seno Ēģipti. Pozitīvs moments ir vēršanās pret piramidologiem un viņu idejām. Tas gan notiek garāmejot, bet vienalga patīkami. Žēl, ka pats autors tomēr ir padevies leģendai par uzdīgstošajiem labības graudiem no faraonu kapenēm. Sižeta līnijas nav perfektas, daudzas lietas tiek atrisinātas kā ar cirvi noskaldīt. Ļaunie tēli parādās epizodisk,i un viņu rīcība lielākoties tiek aprakstīta kā noticis fakts. Nav nekāda viņu rīcības dziļāka analīze – alkatība un alkoholisms, tas viss.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, patīk man piramīdas un arheoloģija par to vien +1, patika, ka autors nepievēršas misticismam (tas gan vairāk saistīts ar laiku, kad sarakstīta grāmata). Detektīvs nav no spožākajiem, daži pavērsieni ir tipiski “klavieres krūmos”, toties kopumā interesanti.
Nesen te paeksperimentēju lasīšanā uz laiku un sapratu, ka latviešu valodā man vajadzētu palasīt vairāk grāmatas. Un nu esmu nolēmis šo lietu uzlabot. Sadarbojoties ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata, kas veltīta šumeru un ēģiptiešu mitoloģijai.
Mūsdienās jau vispār grūti atrast kaut ko sakarīgu par mitoloģiju. Parasti grāmatai par mitoloģiju līdzi nāk padomi, kā sastādīt horoskopu, kā pielabināties dieviem un dažādi mītiski rituālu apraksti, kuriem kājas parasti aug no Blavatskas misticisma pilnajiem darbiem. Lai arī grāmatas nosaukums „Svētie noslēpumi” nedaudz baidīja, tomēr saņēmos to izlasīt. Būtu pat gatavs saņemt devu ar kārtējo pseidoreliģiju, ja vien nezinātu, ka autoram uz šādām lietām nav vājība.
Grāmata arī ir par to, ko tā apsola savā ievadā – par šumeru, ēģiptiešu un nedaudz grieķu mitoloģiju. Autors īsumā apraksta pašu galvenos mītus, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Nedaudz ieskicē kultūrvēsturisko vidi, kurā tie radušies. Citē interesantas vietas no tā laika vareno tekstiem, kas parāda viņu bezspēcību dievu un dabas priekšā, viņu meklējumus pēc dzīves jēgas.
Ja godīgi, tad pirms šīs grāmatas izlasīšanas man bija visai virspusēja nojausma par šumeru mitoloģiju. Galvenos dievus zināju pēc vārdiem, biju dzirdējis par Gilgamešu un viņa mūžīgās dzīvības meklējumiem, bet pašus mītus īpaši nepārzināju. Tagad esmu ieguvis par viņiem apmēram tādu pašu informāciju, kā savulaik izlasot Nikolaja Kūna „Zeta aunādu”.
Par ēģiptiešiem gan jau biju pietiekami informēts, un piedāvātie mīti jau kalpoja kā zināšanu atkārtošanas iespēja. Grieķu mīti, nu tie jau līdz mūsdienām ir atnākuši visvairāk, autors ieskicējis tikai pāris galvenos, labi vien ir, kurš tad nezina grieķu dievus un viņu darbus. Ja nu kāds nezina, tad neliels ieskats te būs atrodams.
Vēl grāmatā ir aprakstīts Vecās derības mīts par Grēku plūdiem un Ēģiptes nelaimēm. Šeit nu gan man ir iebilde; autors ebreju iziešanu no Ēģiptes apraksta kā reālu notikumu, lai gan cik esmu lasījis citos avotos, stipra pamata šim apgalvojumam nav. Šo pamatu arī šeit nevarēja atrast, bet varbūt tas tomēr būtu vairāk piemērots specializētām grāmatām.
Ko gribējās vairāk, tas ir izvērstāk par mitoloģijas un astronomisko, ģeoloģisko procesu korelāciju. Jā, vietām bija pievesti tīri labi piemēri, bet gribējās nedaudz plašāk. Tas piešķirtu jauku papildus dimensiju šai grāmatai. Un ja vēl būtu vēl nedaudz vairāk par baltiem, kā tas bija pēdējā nodaļā.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Var ātri iegūt zināšanas par augstāk minēto mitoloģiju dieviem, viņu darbiem un mītiem.
Man jau pseidozinātniski spriedelējumi ļoti patīk. Atceros, ka bērnībā aizgūtnēm lasīju visu, ko vien varēja dabūt par šo tēmu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma jau visādi misticismi un izdomājumi dabūja zaļo gaismu un plūda iekšā biezā slānī. Tad nu es lasīju Dēnikenu, dažādas avīzes un žurnālus. Lieki piebilst, ka laikraksts Sensācija bija galvenais avots, no kura smelties informāciju. Paralēli gan tika lasītas arī nopietnākas grāmatas, un viss šis kalpoja kā fantasy aizvietotājs, jo tas tad vēl nebija tik populārs. Tā padomājot nekas nav mainījies. Joprojām ar kāri skatos jaunāko Ancient Aliens sēriju un brīnos, kur gan cilvēki var mūžīgi atgremot vienas un tās pašas idejas.
Par šo grāmatu uzzināju no nobody.lv bloga. No apraksta sapratu, ka šī grāmata ir domāta tieši man. Tātad atceramies visi Vecās derības laiku, kad ebreji Mozus vadībā devās prom no Ēģiptes verdzības. Skaidra lieta, ka tautai vajadzēja ēst un, rau, pēc nelielas sarunas ar Dievu, katru nedēļu sešas dienas viņiem tika piegādāta debesu manna. Mozus 2:16
12 “Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.”
13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa.
14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.
15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: “Man hu – kas tas ir?” Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: “Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību.
Ar to arī varētu teikt, ka viss beidzās, vismaz Bībelē, bet ne autoru prātos. Viņuprāt, Kabalas pielikumā, kas saucas Zohara ir atrodamas vēstis, ka mannu ir ražojis citplanētiešu agregāts, kurš izsniegts ebrejiem to ceļojuma laikā. Un riņķī viņu ir nēsājuši Derības šķirstā. Darbojies tas kā bioreaktors, kur ar kodoldegvielu darbināms lāzers audzējis aļģes, kas savukārt izsniegtas kā pārtika. Un svētdienā, neskatoties uz to, ka sabatā neviens neko nedrīkst darīt, speciāli apmācīti priesteri veikuši apkopes darbus.
Laika gaitā aparāts salūzis, tomēr glabāts kā artefakts, jā, pareizi, Zālamana templī.Tur par to nav nojautis pat Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls. Bet arhitekts no Tīras, kas palīdzēja konstruēt šo templi, gan zinājis. Viņa manuskriptu atrada kāds franču dižciltīgais, kas to lika pārtulkot kādam spāņu izcelsmes ebrejam. Starp citu šis vīrs kļuva par templiešu ordeņa dibinātāju. Tad viņi cītīgi veica izrakumus Jeruzalemē un, šķiet, šo mašīnu (autoruprāt mannas mašīna būtu jāsauc arī par Grālu)arī atrada. Tomēr ordenis tika likvidēts un mašīnu nācās pārvest uz Ziemeļameriku 1398. gadā uz Oakas salu, kur tā aprakta septiņdesmit metru dziļumā atrodas vēl šodien. Neskatoties uz daudzajiem mēģinājumiem atgūt šo aparātu.
Par grāmatu gribētu izteikties izmantojot citātu no pašas grāmatas:
„Grūti noticēt, ka kāds tādu savārstījumu varētu ņemt par pilnu.”
Šis citāts bija veltīts „Da Vinči” koda priekšgājējam ”Svētais Grāls un tā mantinieki”. Pirmkārt, nav skaidrs pēc kādiem principiem autori nosaka, kuras Bībeles, leģendu un rakstu daļas ir patiesas un kuras ne. Patiesībā no katra darba tiek izlasīts viss tas, kas apstiprina šo teoriju. Sākumā tiek teikts, kā hipotēze šāda ideja varētu pastāvēt. Pēc rindkopas jau par šo lietu tiek runāts kā par faktu. Cerot, ka lasītājs būs bijis neuzmanīgs un būs jau aizmirsis, ka nekas tā ar nav pieņēmumam ļāvis pārvērsties par faktu.
Otrkārt. Ja pietrūkst informācijas vienā avotā, kā gadījumā ar Grāla sargiem, Tempļa bruņiniekiem. Tiek paņemtas teiksmas, kas sarakstītas ar pāris gadsimtu atstarpi. Un tad tiek paņemts no katra autora pa bišķim. Pieņemot, ka vēlākie autori ir bijuši pat labāk informēti par agrīnajiem.
Treškārt. Arī pati mannas mašīna pēc būtības būtu diezgan milzīga. Ja ticam Mozus otrajai grāmatai, tad no Ēģiptes izbēga ap 600’000 cilvēku. Cik daudz pārtikas apēd pus Rīga un cik daudz aļģu mums vajadzētu? Vai aparāts būtu panesams četriem vīriem, kas stiepj Derības šķirstu? Kādai būtu jābūt reaktora jaudai un gabarītiem? Nu pāris tonnām noteikti, tagad tādus izmanto uz kodolzemūdenēm. Un, ja šāds aparāts būtu Oakas salā (Ozolsala latviski) pierakts, domāju, ka to ar parastu Geigera skaitītāju varētu atrast. Vai ņemot vērā, ka tā vieta ir applūdināta ar jūras ūdeni, tad paskatoties, kāds ūdentiņš nāk ārā no akas.
Ceturtkārt. Ideja par Zoharas tekstos atrodamo mannas mašīnu, kura simboliski attēlota kā Sirmgalvis. Man gan šis apraksts vairāk izskatījās pēc Sefirotu sfēru daļējiem aprakstiem, bet te nu es neesmu pārliecināts, un visas manas zinības šai jomā nāk no „Fuko svārsta”, kas pats ir daiļdarbs.
Interesanti, izklaidējoši, spekulatīvi, tas tiesa. Bet objektīvā realitāte tur ir minimāla. Autori māk labi un raiti lasīt. Galvenais neapstāties un nesākt domāt vai, vēl trakāk, palasīt citēto avotu oriģinālus vienu lapu uz priekšu un atpakaļ. Grāmatai, ja tā būtu fantasy liktu 6 no 10 ballēm, ja populārzinātniska tad 2 no 10 ballēm.
Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.
Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.
Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.
Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.
Pilnais nosaukums „The Nuclear Jihadist: The True Story of the Man Who Sold the World’s Most Dangerous Secrets…And How We Could Have Stopped Him”.
Droši vien katrs no mums šo to zina par ASV „Manhetenas projektu”, nedaudz mazāks ļaužu daudzums ir informēts arī par PSRS atombumbas izstrādi. Tomēr reti kurš ir interesējies, kā pie kodolieročiem tikusi Ķīna, Indija, Pakistāna, Izraēla, DĀR un Ziemeļkoreja. Šī grāmata tika izvēlēta ar cerību aizpildīt šos robus manās zināšanās.
Galvenais grāmatas fokuss ir „Islama bumbas” rašanās vēsture un tās galvenais iniciators A.Q.Khan, pakistānietis, kas daļu no sava mūža veltījis zinātniskajam darbam Nīderlandē. Kurš no parasta klerka pacēlies līdz Pakistānas nacionālā varoņa līmenim, dodot Pakistānai kodolieročus.
Otrs aspekts ir starptautiskās sabiedrības reakcija uz notikumiem Pakistānā, CIP, ANO, IAEA (International Atomic Energy Agency) un kāpēc nekas netika darīts, lai apturētu kodolieroču izplatību. Diezgan pamatīgi tiek atklāta ASV dubulto standartu politika, slepeno dienestu informācijas sagrozīšana un IAEA bezspēcība.
Grāmatas nosaukums ir nedaudz maldinošs, nekur grāmatā netiek pierādīts, ka pakistāniešu bumbas tēvs A.Q.Khans ir džihadists. Viņa motivācija ir nedaudz cita – slava un nauda. Tomēr autoru vai izdevniecību var saprast, nosaukumam ir jābūt uzmanību piesaistošam un tas grāmatas saturu nevērtīgāku nepadara. Pats A.Q.Khans veiksmīgi izgatavojis Pakistānai kodolieročus nolēma ar sasniegto neaprobežoties, bet piedāvāt kodoltehnoloģijas, iekārtas, izejmateriālus un savu iepirkumu tīklu arī jebkurai citai ieinteresētajai pusei un ieinteresēto iepirkties viņa „Nuclear Wal-Mart” netrūka.
Nedaudz ironiski, bet kad plašā pasaule uzzināja par Pakistānu kā valsti ar kodolprogrammu, A.Q.Khan sacīja:
„Many suppliers approached us with details of the machinery and with figures and numbers of instruments and material they had sold in Almelo, in the true sense of the word, they begged us to purchase their goods. And for the first time, the truth of the saying, „They will sell their mothers for money”, dawned on me.”
Ir skaidrs, ka no 1979. gada nekas nav mainījies, Eiropas un ASV uzņēmumi joprojām ir gatavi pārdot kodoltehnoloģijas, lai tikai būtu nauda.
Pats personīgi ieguvu nedaudz pilnīgāku sapratni par mūsdienu kodolvalstu reālijām, lielākoties Irānas kontekstā. Ieguvu arī informāciju kā valsts, ja vēlas, tiek pie kodoltehnoloģijām. Atbilde ir ļoti vienkārša, tas caur starpniekiem nopērk no Eiropas un ASV uzņēmumiem. Viss šis process var notikt tik konspiratīvi, ka piemēram Lībijas variantā, IAEA līdz pat brīdim, kad Kadafi paziņoja par kodoltehnoloģiju nodošanu IAEA, viņiem pat nebija ne jausmas, ka Lībijai ir kodolprogramma. Ir skaidrs, ka drīz vien arī Irānai savā īpašumā iegūs kodolarsenālu (šis gan ir diskutējams jautājums ar daudziem nezināmiem aspektiem).
Pašās beigās tiek ieskicēta arī nākotne un tiek prognozēts, ka pie kodolieročiem tiks Vācija, Dienvidkoreja, Japāna, Saūda Arābija, iespējams arī Argentīna, Ēģipte un Brazīlija. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, par bagātīgo informatīvo materiālu un problēmas pacelšanu globālās sabiedrības līmenī.
Šo grāmatu jau reiz biju lasījis jau tālajā 1989. gadā, kad man bija tikai 11 gadi. Protams, šajā laikā tālākais mans ceļojums bija bijis līdz Siguldai un no M.Tvena dižā garadarba neko citu kā tālu neredzētu zemju aprakstus nespēju izvilkt. Tagad esmu nedaudz paaudzies un arī apmeklējis lielāko daļu no M.Tvena apmeklētajām zemēm. Man ir izveidojies savs priekšstats par šīm vietām un nolēmu salīdzināt tos ar M.Tvena 1867. gada priekšstatiem.
Šai grāmatai sarakstītās recenzijas droši vien ir tūkstošiem, no kurām dažas ir pat vairāk kā simts gadus vecas. Grāmata apraksta M.Tvena skatījumu uz savu 1867. gada ceļojumu ar tā laika kruīza kuģi “Quaker City” pa vecās Eiropas valstīm un Svēto zemi. Autora apmeklēto valstu sarakstu neuzskaitīšu, bet tas ir nopietns.
Kā jau M.Tvena grāmatām tas ierasts, stāsts ir visai ironisks, cauri spīd jaunā amerikāņa iedomība par savas valsts industriālo varenību un Eiropas stagnāciju. Vietās, kur aprakstīti arābi, viedoklis robežojas ar rasismu. Patīkama ir arī autora ironija par tā laika ceļojumu rakstniekiem, kas caurām dienām atšaudās no beduīniem un viņu dzejiskajiem dabas skatu, un tālo zemju iedzīvotāju aprakstiem. Kas mani visvairāk pārsteidza, bija autora pieminētais ceļvežu klāsts, gidi un svētvietu komercializācija, tiešām nebiju domājis, ka tajā laikā tūrisma industrija jau ir bijusi tik attīstīta.
Pārsteidza arī tā laika kāre uz suvenīriem, tad cilvēki tā vietā, lai nofotografētos, nopirktu atklātnīti vai magnētiņu, bija spiesti drupināt vai atskaldīt kādu gabaliņu no tūrisma objekta līdzņemšanai. Nav nekāds brīnums, ka līdz mūsdienām tie ir nonākuši visai bēdīgā stāvoklī. Ceļojuma daļa pa Libānu, Sīriju un Izraēlu uzskatu par visizdevušākos grāmatas sadaļu, tajā ir gan neslēpta ironija par Sv. Helēnu, kas atradusi visas vērā ņemamās kristiešu svētvietas un relikvijas, gan tumsā noslēptais īstā krusta gabals, kuru ar koku var pabakstīt, gan gidu lietotā pierādījumu metode man stāstīja, ka šis akmens ir tas un akmens te ir: tātad taisnība. Un kas visinteresantākais, tad ceļotāja galvenais transports bez kuģa, protams, bija ēzelītis vai zirgs.
Kopumā grāmata dod labu ieskatu tā laika Eiropas valstu kultūrā un dzīvē, domāju, ka vietām autors gan pārspīlē ar savām hiperbolām, bet kopumā izklausās ticami. Izlasīju grāmatu un secināju pēc būtības nekas no tā laika nav mainījies. Gidi joprojām vairāk tevi mēģina ievilināt veikalos nevis vēsturiskos objektos, Ēģiptē joprojām nav iespējams apskatīt tūrisma objektu neatgaiņājoties no bakšiša lūdzējiem, Francijā joprojām topā ir svēto relikvijas un īstā krusta gabali. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku lasīt oriģinālvalodā. Tiem, kas ar angļu valodu nav tādos draugos ir alternatīva latviešu mēlē (Tvens Marks Vientieši ārzemēs, jeb, Jauno svētceļnieku gaitas1989. – 589 lpp. – ISBN 5-405-00155-4).
Pēc Ēģiptes izskatās neviens vairs nav bijis dzīvotājs, kuģa diskotēka stāvu augstāk vispār neuzsāka darbību. Jūra naktī kā parasti mierīga, miegs nāca ļoti labi. Un tā kā Limassol ostā ienākam divos dienā, tad no rīta var kārtīgi izgulēties. Izskatās, ka arī pārējie domā tieši tāpat un, lai arī atvelkamies uz brokastu beigām, rindā jāstāv ir tik un tā.
Paēdu un atkaļ dodos sauļoties, lai kaut kā nosistu laiku. Cilvēki te ir iedalāmi dažādās grupās, piemēram, tie kas sauļojas, tie kas dzer bārā un, tie kas sēž kazino. Es parasti sauļojos un lasu grāmatu, ainava tradicionālā jūra līdz pašam horizontam. Kad apnīk cepināties, dodos uz kajīti vēl nedaudz pagulēt. Pārbraucieni sāk nedaudz apnikt, jo lāga negribas neko darīt.
Beidzot ap pulksten vieniem tiek pamanīti Kipras krasti. Neesmu bijis vienīgais, kuram jūra apnikusi, ļaudis gar bortu stāv bariem. Redzēt jau īsti nav ko, sala kā sala, bet tomēr pārmaiņas. Tā kā piebraukšana aizņem Limassolas ostā aizņem labu laiku, tad paspēju vēl paēst pusdienas un doties skatīties tālāk kā kuģis parkojas. Parkošanos jeb piestāšanu piestātnē cenšos nelaist garām. Te laikam osta tāda nedaudz seklāka, jo nedaudz tiek uzkulti dubļi. Neesmu gan nekāds baigais hidrodinamikas speciālists, bet pieļauju, ka pāris metru rezerve vēl tomēr ir.
Pasažieru termināls jau ir pilns ar kruīza kuģiem un no sākuma nevaru iebraukt, kur tad mēs piestāsim. Atrisinājums izrādās pavisam vienkāršs- mēs piestājam konteineru terminālī, tur vietas pietiek. Šodien mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Apollo tempļa apmeklējumu, Kourion vieta, kur kādreiz atradusies romieša Eustolios villa un amfiteātris, un tad mūs vedīšot uz tūrisma nesagandēto Omodos ciematiņu. Tam visam mēs patērēsim četras stundas laika un tas izmaksās 49 eiras no sejas.
Sākās viss jau pēc pierastās procedūras, sapulcējamies Ocean bar, tur vienmēr ir jāpulcējas angliski un vāciski runājošajiem. Tur austrāliešu pāris uzskata, ka mēs esam no Anglijas, lai gan esam sēdējuši jau viņiem blakus kādas piecas minūtes sarunādamies latviski. Vārds pa vārdam, parunājam nedaudz pa dzīvi, ūdeni Austrālijā, Austrālijas darba tirgus īpatnībām, un apkures sistēmām Ņujorkā. Viņus ļoti interesē kā mēs Latvijā ziemā spējam izdzīvot, kur sals var sasniegt par vairāk nekā mīnus divdesmit grādus.
Vēl ir divi kolorīti tantuki no Amerikas, viena izskatās dzīvo pavisam citā realitātē, jo katru lietu pārprasa vismaz piecas reizes, toties iet kā pulkstenis, otrai ar saprašanu viss ir okei, bet ar iešanu ne. Tā nu viņas viena otru papildina. Esam jau pieraduši pie šiem cilvēkiem, tādi kā mūsējie. Tradicionāli mūsu bārā ieklīst arī pāris itāļi, kas nekādi nevar saprast, ka viņiem (itāļiem) visas pulcēšanās pirms ekskursijām notiek Grand Teatre. Bet tā ir ar tiem itāļiem, lielo skaitļu likums, viņu ir tik daudz, ka vienmēr kāds kaut ko sajauc.
Deborah mums paziņo, ka šoreiz viņa došoties ekskursijā kopā ar mums. Visi tiek salādēti autobusā, mēs šoreiz braucam kopā ar spāņiem. Tas nozīmē, ka varēšu uzlabot savas spāņu valodas zināšanas. Autobuss neilgi pariņķo pa ostas teritoriju un iebraucam Limassol un tikpat ātri šo pilsētu arī pametam.
Ekskursijas aprakstā stāv rakstīts: „ … a scenic drive through large plantations of oranges …”, diez ko jau tā ainava neizskatās, apmēram tas pats, kas brauktu garām Pūres ābeļdārziem, tikai ābeļu vietā sastādīti apelsīni. Bet nekas – zaļumus jau ar vajag redzēt. Autobusam logi nospeķoti pamatīgi, tā kā safotografēt ainavu nekā lāga neizdodas.
Mūsu gide šodien tāda ļoti aktīva, izmetas ārā no autobusa pirmā un kapā prom uz Apollona templi. Tā kā grupā vairākums no tūristiem ir pensionāri, tad distance starp gidi un viņiem izveidojas ap desmit metriem. Par šādiem trikiem gide tūdaļ saņem Deborah pārmetumus par neprofesionalitāti. Izskatās, ka te ekskursijās notiek liela kvalitātes kontrole, jo gide tūdaļ sagaida un šādus spurta izrāvienus vairs neatkārto.
Tad nu kādas 40 minūtes mēs pavadām staigājot pa tempļa drupām, tiek parādīti laukumi, kur cīnījušies atlēti Apollonam par godu, tiek pastāstīts, kā visus tos, kas tagad fotografējas uz altāra, grieķu laikos jau sen būtu aizstiepuši uz klints krauju, lai spriestu taisnīgu tiesu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lai no ko, bet būvēt tajos laikos prata. Kolonas gan var redzēt ir mūsdienu veidojums, lai tūristam rastos priekšstats pār tā laika būves dimensijām.
Otra interesantā lieta šeit ir termiskās pirtis, jāatzīst, ka tās šamie ir izveidojuši pēc visai viltīgas, bet efektīvas sistēmas, tagad gan visa iekārta ir daļēji izjaukta, laikam jau visas detaļas pēc pāris tūkstošiem gadu tā arī nav izdevies atrast. Ekskursijas beigās gide mums visžēlīgi dod piecas minūtes brīvā laika. Pa piecām minūtēm tu mierīgi vari tikai paspēt aiziet uz autobusu.
Tālākais ceļš, kas patiesībā ir ceļš atpakaļ, ved mūs uz šajā reģionā slaveno Eustolios māju. Šī villa reiz piederējusi kādam vīram vārdā Eustolios, tā vismaz rakstīts grīdas mozaīkā. Tad Kipru piemeklējusi zemestrīce un daudzi palikuši bez pajumtes, tad nu šī māja kā pirts tika atvēlēta publiskai lietošanai, un tad 7. gadsimtā uznāca zemestrīce un māja tā sakot aizvērās. Tagad viss ir smuki atrakts, labā kondīcijā ir saglabājušās tikai mozaīkas.
Kristiešiem tika stāstīta leģenda, ka šo māju 2. gadsimtā esot būvējis kāds nezināms kristietis, par ko liecinot pusnodzēsts uzraksts. Māja bijusi visai nopietna ar 30 istabām. Tālāk mēs tiekam aizvesti uz amfiteātri, kurā ik gadus notiekot vietējie teātra svētki. Vairāk gan izskatās pēc gatavošanās rokkoncertam, jo gides stāstīto dzirdēt nemaz nevar, visu laiku skan mūzika.
Tā kā viss šis pasākums atrodas kalna galā, tad labi var redzēt pludmales apakšā, izskatās, ka te cilvēki labprāt nodarbojas ar kiteboardingu. Jūras krāsa – klasiskā Vidusjūras. Kipras iedzīvotāji ir galvenokārt orientēti uz tūristiem un lielāko daļu gar pludmalēm stiepjas hoteļu rindas, kādreiz šī zeme esot bijusi visnevērtīgākā, jo smiltīs neko nevarēja izaudzēt, tagad viss mainījies. Lai nopirktu māju Kiprā esot jārēķinās uz 200 000 eirām kā minimums un smukā vietā pie jūras cenu griesti ir neierobežoti.
Beidzot braucam uz neskarto Kipras ciemu Omodos. Pa ceļam mums tiek izstāstīts par Kipras un Turcijas konfliktu, kā galvenie vaininieki turki, bet nekas, ar laiku okupanti būs spiesti aiziet. Jaušams gides rūgtums pret amerikāņiem, kas viņasprāt to visu ir pieļāvuši. Kam nu tur ir taisnība, es personīgi nezinu, neesmu iedziļinājies. Pats ciemats atrodas ielejā, un no tā kalnu galos var labi redzēt dažādas radaru stacijas.
Ieejot Omodos ciematiņā uzreiz ir skaidrs, ka tik tūristu nesamaitāta viņa nemaz nav. Personīgi šaubos, ka normālā Kipras ciematā (tūristu nesamaitātā) vietējie arī visi nodarbojas ar vīna un suvenīru tirgošanu tūristiem. Pirmais apstāšanās punkts plānots nelielā klosterītī, kas saucas The Monestery of Holy Cross. Taču tur jau iepriekšējais autobuss plosās, tā tiekam vesti uz vīna degustāciju. Vinčuks man šķita tāds ūdeņains un domu pirkt nemaz neapsvēru, bet tas jau ir gaumes jautājums, daļai tas ļoti gāja pie sirds.
Kad nu visi bija sadegustējušies, bija laiks iet uz klosteri. Nu nekas liels jau tas, protams, nebija, klosteris sen likvidēts, palikusi vien maza grieķi pareizticīgā baznīciņa un neliela Īstenā Krusta šķēpelīte kā galvenā relikvija. Šī varētu būt jau kāda desmitā „Īstā Krusta” šķēpele, ko savā mūžā redzu un nekādas emocijas neizsauc, aizdomas par iespējamu krāpniecību gan. Tālāk visiem dots brīvais laiks staigāt, kur acis rāda veselu pusstundu. Nopērkam dažus suvenīriņus apskatām abas ciematiņa ielas un dodamies uz autobusiem.
Pa ceļam gidi pārmaiņus angliski un spāniski (spāniski stāsta divas reizes vairāk un reizēm pavisam kaut ko citu) mūs iepazīstina ar vietējo dzīves īpatnībām, vidējās algas viņiem te esot 1600 eiro un, ja gribot, tad ziemā varot pat atrast sniegu, kur paslēpot. Tā jau pa autobusa logu Kipra skatoties atstāj neitrālu iespaidu, nez kāpēc šķiet kārtējā grieķu sala, sajūtu iespējams pastiprināja klasisko civilizāciju drupu apmeklējums. Skaidra lieta, ka uz šīs salas ir daudz kas vēl apskatāms, bet kuģis jau negaidīs. Domāju, ka braucot uz Kipru atsevišķi te kādas trīs dienas būtu ko darīt, vēl jau neapskatīta palika Paphos (Afrodītes dzimšanas vieta), Par Nikosiju neko daudz nezinu, Kipras turku daļa un daudz dažādu Krusta karu laiku palieku, bet ilgāk gan diez vai. Protams, dirnēšanai jūras krastā un sauļoties, lai vakarā patusētos vieta varētu būt labu labā, tikai vidējie ienākumi, gan liek domā ka visai padārgi tas sanāktu.
Pēc kādām m minūtēm četrdesmit esam atpakaļ uz kuģa un varam doties vakariņās, tā kā kuņģis no Ēģiptes nav attapies tad ēdu minimāli, un vakarā ir slinkums pat aiziet uz mīmu šovu.
Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.
Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.
Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.
Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.
Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.
Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.
Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.
Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.
Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.
Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.
Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).
Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.
Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.
Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.
Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.
Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.
Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.
Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.
Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.
Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.
Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.
Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.
Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.
Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.
Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.
Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.
Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.
Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.
Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.
Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.
Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.
