Navigate / search

Space Chronicles: Facing the Ultimate Frontier by Neil deGrasse Tyson

Space Chronicles Facing the Ultimate Frontier

Nu jau labu laiku klausos Neil deGrasse Tyson Startalk Radio Show, un tādēļ šī autora domu gājiens man nav svešs. Reiz, kad man bija uznācis brīdis, kad nebija ko lasīt, nopirku šo grāmatu. Pirms tam bija nācies lasīt arī “Pluto files”, un tā man patika.

Grāmatā ir apkopoti dažādi autora raksti, kurus viņs publicējis laikrakstos un žurnālos. Tos vieno tēma: ASV kosmosa pētniecības pagātne un nākotnes perspektīva. Kad ASV valdībai atkal būs tehnoloģija, kas atļaus pašiem nogādāt kosmonautus orbītā? Kad beidzot mēs būsim uz Marsa? Tiek apskatīti arī zinātnes galvenie dzinuļi, tā ir konkurence un kara draudi. Tikai tādēļ ASV bija pirmā, kas nokļuva uz Mēness, bet no tā laika nekāda progresa vairs nav bijis. Uz šo progresa trūkumu autors sniedz atbildi, kādēļ tas tā noticis. Tiek analizēts arī kādēļ kosmosa izpēte ir nozīmīga ekonomikas, drošības un sabiedrības attīstībai un cik smieklīgi maz tas patiesībā maksā.

Ja esi cītīgs Startalk podkāsta klausītājs, tad es ieteiktu šo grāmatu nemaz nepirkt, jo visu šeit minēto būsi dzirdējis jau agrāk. Ir jabūt arī gatavam uz to, ka daudzos rakstos atkārtosies vieni un tie paši fakti un argumenti. Daži no tiem atkārtosies pat piecas sešas reizes. Tas var nedaudz lasītāju satracināt, sak, to jau es lasīju, kādēļ tu man to stāsti vēlreiz? Šeit nebūs arī nekā par lidojumiem uz zvaigznēm un dzinējiem, kas ļaus gaismas gadus pieveikt sekundēs. Te vairāk būs par ASV zūdošo lomu kosmosa izpētē, par to ka liela daļa no vadošajiem zinātniekiem ir importēt,i un liela daļa no tiem atgriežas savās tēvzemēs, jo ASV viņiem vairs nav ko darīt.

Ir arī skarbi fakti, kurus droši var attiecināt uz Latviju. Ja valsts neiegulda zinātnē, tad nav ko cerēt uz jauniem izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstību valstī. Neviens komersants nekad neieguldīs naudu pasākumā, kurā nav acīmredzams nākotnes ieguvums. Tādu lietu dara tikai valsts. Neviens tak izdomājot radaru nedomāja, ka radīs pie reizes arī mikroviļņu krāsni. Tāpēc, katru reizi, kad mums pa TV kāds sāk muldēt par izcilo sagaidāmi Latvijas lēcienu tehnoloģiju jomā un zinot, cik daudz mēs patiesībā zinātnei atvēlam, es šo cilvēku ierindoju idiotu kategorijā. Tā turpinot mums tāpat kā ASV visi būs labi juristi, finansisti un mārketinga speciālisti. Ja valsts neiegulda zinātnē, ar laiku sāk pietrūkt dažādu nozaru speciālistu, sāk sabrukt infrastruktūra, un parādās lietas, kuras pati valsts nespēj uzražot. Izrādās, ka ASV tāda problēma jau pastāv.

Grāmatu vienā teikumā varētu izteikt kā, ja negribam zaudēt cilvēkus ar degsmi pētīt un atklāt, investējiet zinātnē! Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autora humors ir labs un uz tīru moralizēšanu ar’ viņš nepavelkas. Ceru, ka viņš reiz saņemsies un uzrakstīs kādu nopietnu kosmosa izpētes vēsturei veltītu grāmatu, nepiemirstot sev piemītošo humoru.

Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas by Ēriks S. Reinerts

Bagatas valstis

Ja tā padomāju, tad latviski par makroekonomiku, globalizāciju un valstu attīstību līdz šim lasīt vēl nebija nācies. Parasti grāmatas par šādu tematiku lasu angļu valodā. Arī šī grāmata man stāvēja izlasāmo sarakstā kopš tās iznākšanas angliski. Tomēr laiks tai neatradās, un biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka šī grāmata iznākusi latviski. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC tiku pie „Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”.

Grāmatas autors ir visai nopietns ekonomists, kuru satrauc fakts, ka mūsdienu jaunā ekonomistu paaudze neņem vērā valstu attīstības fundamentālos principus. Viņi visas ekonomikas problēmas iebāž diezgan vispārinātos modeļos un sagaida, ka realitāte pilnībā tiem atbildīs. Mūsdienu ekonomikā prevalē tendence visu noreducēt uz piedāvājuma un pieprasījuma līknēm, atmetot nekvantificējamus faktorus kā mazsvarīgus. Autoram šāda attieksme neliekas normāl,a un mūsdienu globalizācijas piekritēju ekonomikas izpratni viņš sauc par Vašingtonas kanonu.

Pats autors ir pārliecināts, ka tieši globalizācija ir tā, kas padara nabadzīgās valstis nabadzīgākas un bagātās bagātākas. Bagātās valstis jau sen ir aizmirsušas savu vēsturi, kā viņām izdevies izsisties augšgalā. Autoraprāt, šai lietai ir būtiski šādi faktori – industrializācija, tarifu politika, ekonomiskā politika un resursu trūkums. Vēl par sliktu nenāk, ja lielie zemes īpašnieki netiek pielaisti pie teikšanas. Šo virzienu viņš sauc par Citu kanonu. Kā piemērs grāmatā tiek minēta Lielbritānija ar savu vilnas industriju, ASV ar savu industrializāciju un Māršala plāns, kas tika ieviests Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Argumenti pret globalizāciju ir Mongolija, Peru un Āfrikas valstis.

Sarakstīts nenoliedzami ir ļoti interesanti, un varētu teikt, ka autora idejas man patika, un daļa no tām pat ir taisnība. Arī es esmu savulaik mācījies ekonomiku augstskolā, šķiet, ka pirmos divus kursus ar to vien nodarbojos. Man kaut kā bija radies iespaids, ka ekonomikas modeļi ir piemēroti tikai tam, lai ilustrētu kādu faktoru ietekmi uz ekonomiku, kas ļautu prognozēt tās attīstības virzienu. Un skaidra lieta, ka, lai tos salāgotu viens pret vienu ar realitāti, papriekš jāpārliecinās, ka modeļu pamatpieņēmumi ar’ saskan ar realitāti. Tas ir, ka visi tirgus dalībnieki ir racionāli, nav arbitrāžas un vēl vesela kaudze ar citiem fantastiskiem apgalvojumiem. Nē, ja globālie lēmēji tiešām izmanto savā darbā vispārīgus modeļus ( šķiet, ka tā tomēr ir), tad mums draud visai lielas ziepes.

Skaidrs ir tas, ka daudzas attīstības valstis ir deidustrializētas neveiksmīgas politikas rezultātā, un varu tikai piekrist, ka neliela pašmāju industrija, lai ar cik neefektīva tā nebūtu, tomēr palīdz noturēt līmenī algas. Tomēr nepiekrītu autora idejai, ka industrializācija kopā ar tarifu politiku spēs pacelt saulītē jebkuru valsti, pat ja tiktu atcelti patenti. Mūsdienu tehnoloģiskie procesi ar augsti pievienotu vērtību nebūt vairs nav tik vienkārši kopējami, to realizācijai ir nepieciešama pamatīga materiāltehniskā bāze. Ja tvaika mašīnu spēs uztaisīt prasmīgs kalējs, tad lāzeram vajadzēs optiķus, fiziķus un elektriķus.

Arī tarifiem kā panacejai diez vai ir tik liela nozīme. Sākot ar to, ka autors grāmatā atsaucas uz tiem kā ekonomikas attīstītājiem, bet tai pat laikā nekur tieši neparāda, kādēļ tad tieši šis faktors vienīgais ir radījis izaugsmi nevis tehnoloģiskā attīstība, tirdzniecības intensifikācija, transporta uzlabošanās, valdību stabilizācija, banku sistēmas attīstība. Tas man nedaudz lika aizdomāties, kādēļ gan autors mums piedāvā tikai vienu faktoru bez dziļākas analīzes.

Arī neliela izolācija nebūt ne vienmēr radīs ekonomikas lēcienu. Skatāmies kaut vai Irānu un Ziemeļkoreju, pēc autora idejas šīm vajadzētu būt visai attīstītām valstīm. Ja par Irānu vēl varētu tā domāt, tad Ziemeļkoreja nebūt neizskatās pēc pārticības iemiesojuma, viņai arī nav resursu, kas, autoraprāt, ir liels labums, bet tālāk par pusagrāru ekonomiku viņi nav tikuši.

Kopumā grāmata nav slikta, pat ļoti laba, liek cilvēkam aizdomāties par mūsdienu pasaules iespējamajiem attīstības scenārijiem. Autors nevairās no drošiem apgalvojumiem un savus spriedumus pamato ar dažu nozīmīgu faktoru fundamentālu analīzi. Vietām grāmata ir nedaudz juceklīga, bieži tiek atkārtoti vieni un tie paši piemēri. Autors ļoti cenšas distancēties no standarta ekonomiskās teorijas un uzsver to katrā iespējamā vietā. Bet pie tā ar laiku pierod, un grāmata kļūst lasāma. Autors sevi uzskata par praktiķi, un līdz ar to jūtams neliels nicinājums pret akadēmiķiem teorētiķiem, bet viņam lielākoties uz to ir visas tiesības.

Personīgi neteiktu, ka atklāju ko jaunu, jo ekonomikas teoriju vēsturi biju lasījis jau iepriekš, un no manis šīs autora pārstāvētās teorijas netika slēptas. Pirms sākt lasīt grāmatu būtu labi, ja lasītājs pārzinātu makroekonomikas pamatnostādnes, jo grāmatā tiek diezgan brīvi operēts ar dažādiem jēdzieniem, faktoriem, kas viens otru tieši ietekmē, pārāk neiedziļinoties, kas un kāpēc jautājumā. Arī uzrakstīto es ieteiktu izvērtēt kritiski, jo šajās lietās nepieredzējušiem cilvēkiem varētu sākt šķist, ka autoram ir taisnība uz visiem 100% un ka Latvijai nemaz gaišā nākotne nespīd (iespējams, ka tā arī ir), jo nu jau mēs esam deindustrializēti un cilvēki ar tinas prom. Nevienu vairs neinteresē strādāt par minimālo algu, ja čomi Vācijā pelna desmitreiz vairāk. Sākas tāda Haiti situācija.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, liek padomāt par to, kur mēs esam un kur, iespējams, nokļūsim. Atsvaidzina ekonomikas zināšanas un rada vielu pārdomām. Ne visam var piekrist, bet piedāvā saskari ar realitāti tādu kāda tā ir, to, kura netiek aizplīvurota aiz tirgus indeksiem un ar statistikas datiem. Iesaku izlasīt visiem, pirmkārt, tādēļ, ka latviski ekonomikas grāmatas neiznāk nemaz tik bieži, grāmatas apskata aktuālu tēmu un, ja esi antiglobālists, argumentu daudzums te ir milzīgs. Arī tulkojums ir visai kvalitatīvs, vietām gan ir iesprukuši anglicismi kā oksimorons, bet ar to jau var sadzīvot.

Arī Didzis ir uzrakstījis par šo grāmatu.

The Invisible Hook: The Hidden Economics of Pirates by Peter T. T. Leeson

The Invisible Hook by Peter T. T. Leeson

Šo grāmatu iepirku pirms daudziem gadiem, iespējams, ka pirms kādiem četriem. Saintriģēja grāmatas nosaukums. Neredzamais āķis, pirāti, ekonomika. Domāju, tam ir jābūt kaut kam labam. Iesāku lasīt un pēc pusstundas man grāmata apnika, lasīšana tika pārtraukta uz nenoteiktu laiku. Šovasar saņēmos un grāmatu izlasīju.

Grāmatā, kā jau var noprast pēc nosaukuma, autors mēģina izskaidrot pirātu ekonomiku. Te ar pirātiem ir domāti reāli kuģu aplaupītāji. Pirātu ekonomika atšķirībā no valstu makroekonomikām nav cenas regulēšana ar piedāvājumu un pieprasījumu. Te ir vairāk, kas ir, to ņem, kam var, tam uzbrūk. Galvenais jautājums ir – kā cilvēki, kas lielākoties uz brīvprātības pamata ir pievienojušies pirātiem, spējuši organizēt savas darbības. Atbilde ir viena – peļņas maksimizācija. Peļņa bija padarījusi pirātus par vienu no demokrātiskākajām sabiedrībām astoņpadsmitā gadsimta beigās. Kapteiņi tika ievēlēti vēlēšanās, viens cilvēks – viena balss. Visi pirāti parakstīja tādu kā kuģa Konstitūciju, kapteinim nebija absolūta varas, pirāti rūpējās par sava zīmola uzturēšanu. Laba slava nozīmēja, ka tirgotāju kuģi mazāk pretosies, tas savukārt samazināja iespējamos cilvēkresursu zaudējumus.

Bija jau kapteiņi ar izbirušām skrūvītēm, tomēr tie ilgi biznesā nenoturējās, jo atradās kāds cits viņa aizstājējs. Bet nu tirgotāju kapteinim, kas slikti izturējās pret savu komandu, gan nebija ieteicams nonākt pirātu nagos. Lielākā daļa no pirātiem reiz bija bijuši tirgoņu kuģu apkalpēs. Lielākā daļa no turienes notinās tieši neciešamo apstākļu dēļ, tādējādi sastopot kādu bijušo matrozi, diezgan bieži sanāca lasīt zarnas pa visu klāju. Tas viss kopumā netieši uzlaboja tirdzniecības kuģu kapteiņu attieksmi pret savām apkalpēm. Grāmata atklāj arī, ka lielākā daļa tas ko mēs no Holivudas filmām esam uzzinājuši par pirātiem, ir totāls izdomājums. Viņu galvenais mērķis nebija dzert un dragāt pa jūru karojot ar karakuģiem, viņiem galvenais bija peļņa.

Grāmatas būtisks trūkums ir ekonomikas apskate tikai līdz brīdim, kad krava tiek nolaupīta un laupījums sadalīts. Naudas gadījumā viss būtu skaidrs, katrs tērē kā grib. Bet kas notiek ar salaupīto preci, kādi ir to sadales kanāli, kā tur notiek peļņas maksimizācija? Tas nav apskatīts vispār nemaz. Manuprāt, pirātu ekonomikas atšķirība nemaz nav tik liela kā autors to zīmē. Tas drīzāk ir mikroekonomikas speciālgadījums, kur daudzi indivīdi nonāk lielveikalā, kurā visas preces ir par brīvu, bet ierobežota vieta iepirkumu groziņos.

Autors savu stāstījumu balsta uz astoņpadsmitajā gadsimtā izdotajām grāmatām par šo tēmu, tas ir par pirātu ikdienas dzīvi un sadzīvi. Diemžēl viņa rakstītais teksts nebūt nav padevies interesants un saistošs. Autors ir centies, vietām sanāk, bet kopumā man bija sevi reāli jāpiespiež izlasīt šo grāmatu līdz galam. Augstskolas gados lasīt Hal Varian mikroekonomikas grāmatu man šķita daudz saistošāk, nekā šo grāmatu. Un tas neskatoties uz faktu, ka te nav neviena vienādojuma vai formulas. Te vairāk tādi pārspriedumi ar nelielu pirātu glorificēšanu. Nebūtu slikti, ja šiem pārspriedumiem bez sakarīga pārstāsta pamatojumā būtu arī kāds teorētisks pamatojums. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai totālām ekonomikas teoriju mīļotājam, kas nevairās arī no speciālgadījumiem.

 

Eruptions that Shook the World by Clive Oppenheimer

Eruptions

Iedomājies, Tev mazdārziņā vienu dienu sāk kūpēt zeme, un pēc nedēļas Tu jau nesi neliela, bet aktīva vulkāna īpašnieks. Izklausās neticami, bet dažiem ļaudīm tā ir noveicies. Skaidrs, ka šādā gadījumā Tu vari gaidīt ciemos vulkanologus un, iespējams,“Tautas balsi” un vinnēt Delfu aculieciniekā ar “Elles skurstenis manā pagalmā/laukā”. Tomēr, ja tu būsi izlasījis šo grāmatu, Tu varēsi pats mājās izrēķināt vulkāna izmešu jaudas intensitāti, noteikt vulkāna tipu, paskatīties kā ir ar sēra savienojumu izmešiem, prognozēt tā ietekmi uz klimatu tuvāko gadu laikā un atsaukt atmiņā līdzīgus gadījumus. Grāmata Tev dos visas nepieciešamās priekšzināšanas. Lai cilvēks tai visā nepajuktu, tiek dots nopietns satura rādītājs, katrs, kas rakstījis kādu akadēmisku darbu, zina satura nozīmi. Labs saturs vien ir 10% no darba, gan vizuāli, gan saturiski.

Grāmatas pirmās nodaļas sākas ar vulkanoloģijas pamatiem. Tiek pavēstīts, kā rodas vulkāni, iespējamie procesi, kas tos rada. Var uzzināt, kas ir magmas kambaris un magmas kristalizācija. Tad uzskaitīti dažādi izvirdumu tipi ar piemēriem no dzīves, izvirdumu priekšvēstneši un tas, ka vulkāns var pēc būtības parādīties jebkurā vietā. Tad tiek sīki un smalki uzskaitīti veidi, kādos pie vulkāna bojā var iet cilvēki, nosmokot, aprokot dubļu lavīnās un, protams, piroklastiskās plūsmas, kas visus sadedzina dzīvus. Tad esošo zināšanu ietvaros tiek apspriestas vulkānu ietekme uz globālo klimatu. Diezgan smalka analīze, kas rāda, ka pat supervulkāna izvirdums nemaz tādu daudzgadu ziemu neradītu un daļai cilvēces būtu iespējams izdzīvot.

Cilvēkiem, kam patīk remdēties pagātnes atmiņās, patiks stāsti par Vezuva, Santorini, Tamboras un vācu Laaher See vulkānu izvirdumiem. Tiek pastāstīts arī, ar kādām metodēm mēs uzzinām par senajiem vulkānu izvirdumiem, par kuriem nav saglabājušies nekādi nostāsti. Piemēram uz mūsu zemes, ekvatoriālajā teritorijā 1809. gadā ir uzgājis gaisā nopietns vulkāns, bet nevienam nav ne jausmas, kur tas atradās, tik vien kā arktiskajos ledos atrastas sēra daļiņas un pāris gadus ilgs augstuma vilnis.

Kopumā grāmatā autors ir mēģinājis apkopot visu iespējamo informāciju un parādīt, kā, izmantojot arheoloģijas, vulkanoloģijas, klimatoloģijas un ekonomikas metodes, ir iespējams radīt daudzmaz skaidru, lai arī kompleksu, priekšstatu par vulkāniem kā cilvēces un kultūras attīstības faktoru. Te ir gan iznīcinātas civilizācijas, piespiedu izceļošanas no apdzīvotām vietām, akmens cirvju variācijas, agresijas un vienkārši bada gadi. Tas viss ļauj aptuveni prognozēt, kas notiks, ja gaisā uzies, piemēram, Vezuvs vai Jelovstouna. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

The Big Short: Inside the Doomsday Machine by Michael Lewis

The Big Short

Nesen izlasīju jau vienu šī autora grāmatu, ko tur liegties, patikās man viņa rakstīšanas stils un stāstījuma raitums. Tādēļ nolēmu izlasīt arī viņa iepriekšējo gara darbu, kas amazon grāmatu tirgotavā ir visai populārs. Protams, zināmu lomu spēlēja arī fakts, ka šī grāmata rekomendācijās man stāvēja bezmaz vai pašā pirmajā vietā jau pāris mēnešus.

Ir tāds teiciens, vismaz krievu valodā : „ Ja jau esi tik gudrs, tad kur ir tava nauda?”. Grāmatas saturs ir par šo problēmu. Daudzi cilvēki tagad apgalvo, ka viņi ir zinājuši par lielo gaidāmo krīzi, ka subprime tirgi ir tīrākā krāpniecība un ka tiem bija lemts nokrist. Rodas jautājums, ja jau visi bija tik gudri un pārliecināti, tad kādēļ viņi necentās nopelnīt sapērkot tos pašus CDS (credit default swaps)? Skaidra lieta, ka CDS nemaz vienam cilvēkam teiksim ar 100’000 USD uz rokas nemaz nav tik viegli nopirkt, bet ir jau dažādi fondi utt.

Autors mums pastāsta par pāris cilvēkiem, kas ne tikai saprata tirgus patieso situāciju jau pāris gadus pirms krīzes, bet arī bija gatavi riskēt ar savu naudiņu un reputāciju, lai ieguldītu dažādos finanšu instrumentos, kas tirgus krišanas gadījumā nestu viņiem nopietnu peļņu. To darot, autors iepazīstina mūs ar viņu dzīves stāstu, iepriekšējo pieredzi, ieguldījumu stratēģijām. Protams, ka visai virspusēji, bez matemātiskiem modeļiem un pārskatu analīzēm, viņu raksturiem. Visus viņus vieno nestandarta pieeja investējamā kapitāla pārvaldībā un nespējā noticēt, ka patiesībā neviens pat nesaprot un nekontrolē mūsdienu finanšu tirgus.

Diezgan daudz kritikas tiek veltītas arī reitingu aģentūrām, kuras par naudu ir gatavas dot augstāko vērtējumu visam, kas nāk priekšā, neskatoties ne uz konkrētā papīra fizisko segumu un riskiem. Jo neies taču zaudēt lielākos klientus. Par fondu un banku vadītājiem, kuri dabū bonusus neskatoties uz to, vai ir bijusi peļņa vai zaudējumi. Par parastiem treideriem, kuriem patiesībā klienta vēlmes ir pie vienas vietas un galvenais ir apgrozījums. Par finanšu instrumentiem, kuru prospekts vien sastāda divsimts lapaspuses, un kurus neviens nelasa.

Kopumā laba grāmata par pirmskrīzes periodu un krīzes cēloņiem. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekonomika un finanšu tirgi. Jā, autors vietām, manuprāt, pārspīlē. Iespējams, vietām starp notikumiem ir izlaisti pāris mēneši, lai notikumu gaita lasītājam šķistu dramatiskāka. Tomēr tas viss nāk grāmatai tikai par labu un dod lasītājām diezgan nopietnu ieskatu to dienu notikumos.

House of Cards: A Tale of Hubris and Wretched Excess on Wall Street by William D. Cohan

House-of-Cards

Šī nu ir no tām grāmatām, par kuru es ilgi domāju, pirkt vai nepirkt. It kā jau gribētos uzzināt ko vairāk par pēdējās finanšu krīzes iemesliem, no otras puses bija diezgan riskanti pirkt grāmatu, kas iznāca pāris mēnešus pēc krīzes. Skaidra lieta, ka tik īsā laika sprīdī neko sakarīgu nevar vienkārši paspēt sarakstīt. Bet tad es sāku vērot, kā grāmata kļūst par dižpārdokli un arī krītas cenā, nolēmu jāpērk. Nopirku un marinēju pāris gadus plauktā, jo īsti nemaz nevilka lasīt. Tagad grāmatu izlasīju savā pašdisciplinējošās programmas “Izlasi grāmatas, kuras tu pats esi nopircis”   ietvaros.

Grāmata sastāv no trīs daļām, pirmā mums vēsta par vienu no pirmskrīzes bankrotiem priekstvēsnešiem. Jebšu par Bear Stearns pēdējām desmit pirmsbankrota dienām. Labi, bankrots jau beigās nenotika – notika pārņemšana. Otrā daļa mums stāsta par Bear Stearns ilgo gandrīz gadsimtu garo vēsturi. Trešā daļa mums stāsta par Bear Stearns darbību jau pēc pārņemšanas un pašu finanšu krīzi. Ja īsumā pirmā daļa bija interesanta, un vērā ņemamas ir arī trešās daļas pēdējās trīsdesmit lapaspuses. Viss pārējais ir steigā sakompilēts materiāls, kurš apraksta Bear Stearns augstākā līmeņa vadības spējas bridžā un golfā un ar kādu mašīnu kurš braucis, kā tērēta nauda un kā puiši izsitušies dzīvē.

Otra lieta, kas mani izbrīnija, bija fakts, ka grāmata kļuva par dižpārdokli. Labi, iespējams, ka savas zināšanas es tomēr nedaudz pārvērtēju un, iespējams, ka par to kā strādā repo tirgi, mijmaiņas darījumi, kas ir leveridžš, arbitrāža un dažādu derivatīvu novērtēšanas metodes, Amerikā ir informēta katra mājsaimniece, un viņiem šī grāmata šķita viegla lasāmviela. Man personīgi, lasot šo grāmatu, tik viegli negāja, šo to dabūju iegūglēt, padomāt, atkārtot un neskatoties uz visu to lasīšana nemaz tik raiti nevedās. Domāju, ka cilvēkiem, kuriem burtu savienojumi CDO un arb neko neizsaka, diez vai maz būtu vērts tērēt laiku un lasīt šo grāmatu. Nē, nu protams var lasīt un izglītoties, bet tad labāk sākt ar grāmatu, 1+61?.,  kas apskaidro par finanšu instrumentiem, finansēšanās veidiem, investīciju banku darbību utt.

Kopumā grāmatai lasāma ir pirmā trešdaļa, izskatās, ka autoram, kurš starp citu ir diezgan labi informēts cilvēks ar tiešu pieeju galvenajiem personāžiem, ir bijis plāns rakstīt pavisam citādu grāmatu un pirmā daļa viņam izdevusies izcila. Viss notiek hronoloģiski, jā ir reāls brokeru žargons un neizskaidrotas lietas, bet tas nekas saprast var. Pārējā grāmata gan izskatās pēc kaudzē sabērta faktu mistrojuma, kas daļēji atkārto to, kas jau tika pateikts sākumā, gan jau ka arī šeit ir taisnība un atradās arī pāris interesantas nodaļas. tomēr cauri visam tam vīdēja sasteigtība. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lieki piebilst, ka grāmatas nosaukums īsti neatbilst aprakstītajam teksta, es tā arī neuzzināju, kas slēpjas zem   “Wretched Excess” konkrēti.

The Rational Optimist: How Prosperity Evolves by Matt Ridley

rational-optimist

Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.

Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.

Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.

Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.

Treasure Islands: Uncovering the Damage of Offshore Banking and Tax Havens by Nicholas Shaxson

treasure-islands-uncovering-the-damage-of-offshore-banking-and-tax-havens

Kaut kā sen nebiju lasījis neko par ofšoriem, tādēļ nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas par šo tēmu un izlasīt ko jaunu. Pirmo reizi par ofšoriem mana interese parādījās augstskolas laikā, kad izlasīju grāmatu, kas bija tulkota krievu valodā. Patiesībā, visa tur minētā informācija bija jau novecojusi un nebija aktuāla. Salīdzinoši nesenākā pagātnē es lasīju grāmatu, kas veltīta naudas atmazgāšanai, tā gan bija vērsta vairāk uz to kā atklāt naudas atmazgātāju naudas plūsmas.

Šī grāmata ir veltīta ofšoru izcelsmes vēsturei un to ietekmi uz mūsdienu ekonomiku. Autors cenšas mums ieskaidrot, ka tā saucamā brīvā kapitāla plūsma patiesībā jaunattīstības valstīm nāk tikai par sliktu, jo viss nodokļu slogs tiek pārlikts no uzņēmumiem uz parastiem iedzīvotājiem. Lielajām un ne tik lielajām korporācijām izvairīšanās no nodokļu nomaksas nesagādā nekādas problēmas, vajag tik pareizi sastrukturēt savu kompāniju un darījumus. Nav jau arī šī lieta nekas jauns, tā kļuva populāra līdz ar peļņas nodokļa ieviešanu – pagājušā gadsimta sākumā. Pirmie celmlauži, kas izmantoja nodokļu likumdošanas atšķirības dažādās valstīs bija eksporta importa uzņēmumi. Vēlāk parādījās eirodolāru ofšoru tirgus, mūsdienās ofšori nosedz jau visu finanšu pakalpojumu piedāvājumu. Pat līdz konkrēta likuma pieņemšanai konkrētā jurisdikcijā.

Varētu jau šķist, kas vainas, ja kaut kāda salu valstiņa vai atkarīgā teritorija pieņem likumu, kas nāk par labu kādam uzņēmumam. Ne kas jau arī nebūtu, ja vien uzņēmumam nebūtu daudz miljardu peļņa un tad šāda likumdošana var kalpot kā šantāžas līdzeklis draudot ar kapitāla aizplūšanu. Tagad pasaulē notiek tāda kā nodokļu solīšana uz leju, kura valsts spēs piedāvāt mazāku ciparu un pārvilināt pie sevis vairāk uzņēmumus.

Autors par galvenajiem grēkāžiem uzskata Londonas City un WallStreet finanšu ģēnijus, tie nu tiek vainoti visās ekonomikas krīzēs, spekulāciju burbuļos un virtuālās naudas radīšanā. Nenoliedzami, daļa taisnības tur visur ir. Lielāko daļu jau tas ārvalstu investoru kapitāls ir vien mūsu pašu bāleliņu kapitāls izdzīts caur ofšoriem un atgriezts kā investīcijas. Labākais ir tas, ka ir faktiski nereāli noskaidrot patiesos labuma guvējus. Latvijā šī lieta notiek mazākā mērogā kā, teiksim, Āfrikā vai Āzijā, bet ideja ir tā pati, izvest no valsts naudu nenomaksājot nodokļus un pēc tam legalizēt to caur investīcijām.

Neskatoties uz visu brīvā tirgus kritiku, grāmatu es vērtēju atzinīgi. Daudz vēsturisku piemēru. Diezgan argumentēts un saistošs stāstījums, autors ir arī ticies ar šīs sfēras speciālistiem un atklātas muļķības netiku manījis. Viens gan nedaudz kaitināja, autora “to mēs apskatīsim vēlāk”, man radās aizdomas, ka ne visi vēlāki tika apskatīti. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, kaut kas ar tiem ofšoriem ir jādara. Iesaku palasīties visiem, kas strādā finanšu sfērā vai fīrējas caur ofšoriem, varbūt radīsies kāda jauna ideja kā strukturēt uzņēmuma darbību.

A Mathematician Reads the Newspaper by Jhon Allen Paulos

A Mathematician Reads the Newspaper

Šī nu ir grāmata, kura neizlasīto sarakstā varētu būt pavadījusi diezgan ilgu laiku. Pirmo reizi es viņu mēģināju sākt lasīt pirms trijiem gadiem. Netiku tālāk par pirmajām četrām nodaļām. Esmu viņu mēģinājis izlasīt, uzšķirot nodaļas uz dullo, un nedaudz palasīt, nelīdzēja. Tagad nolēmu audzināt sev raksturu un palaist projektu – “Izlasīšu visas grāmatas, par kurām esmu iztērējis naudu”. Tas, iespējams, mani disciplinēs turpmāku grāmatu iegādē.

Grāmata mums stāsta par to, kā avīžu ziņu lasīšana un uztveršana notiek no īsta matemātiķa skatu punkta. Vai vienkārši, kā tās izskatās no tāda cilvēka viedokļa, kas spēj saglabāt koncentrāciju un analītisko domāšanu ilgāk par divām rindkopām. Jāsaka, ka tādam cilvēkam lasās diezgan interesanti. Grāmatā autors savus novērojumus ir sagrupējis pāris lielās sekcijās – Politika, Ekonomika, Lokālās ziņas, Sporta un grāmatu apskati, Dzīves stils, Medicīna, Zinātne. Par katru no šīm lietām viņam ir kaut kas sakāms. Lielāko ties kritika ir par nepareizu statistikas datu interpretāciju. Parasti dati nemaz neapstiprina apgalvojumus, lasītājs netiek informēts par datu iegūšanas apjomu un iespējamo statistisko kļūdu. Nedaudz ir arī kopu teorija un spēļu teorija.

Tā kā grāmata ir sarakstīta pirms piecpadsmit gadiem, tad nākas lasīt spriedumus par tik pat senām aktualitātēm. Un iespējams, ka tieši šīs senās aktualitātes bija tas, kas motivēja grāmatu beidzot izlasīt. Kopumā autors cenšas pārāk ar matemātiskajiem izvedumiem neaizrauties un pasniegt visu pēc iespējas sagremojamākā veidā. Bieži vien nodaļā par matemātiku nebija minēts nekas, tikai iztirzāta kāda autora dzīves gudrība, par to, ka vidējā beisbolista alga 2,4 miljoni nebūt nenozīmē to, ka visi viņi tik daudz saņem. Tas jau šķiet acīmredzami. Gan par to ka vidējo vidējie nav lāga derīgi analīzei un, ka ar matemātikas palīdzību nevar pieņemts lēmumu tiesā.

Uzzināju arī vienu lietu, kas nav tieši saistīta ar matemātiku. Izpaužas tas kā fakts, ka rodoties kādai jaunai tehnoloģijai cilvēkiem bieži vien nav skaidrības, kur to pielietot. Tā bija ar lāzeriem, elektrību un noteikti arī ar riteni. Tas nu nebūtu nekāds jaunums līdz autors nepacēla faktu par siena izgudrošanu. Autoraprāt siens tika izgudrots tumšajos viduslaikos un noveda pie transporta un loģistikas sprādziena tai pašā periodā. Darbā jau izlielījos ar savu jauniegūto zināšanu, visi dalīja manas domas, ka tas ir interesanti, ka līdz šim neesam aizdomājušies par tādu lietu. Un tad panesās diskusija, vai tiešam sienu izgudroja tik vēlu. Izrādījās, ka grāmatas autors savu uzskatu balsta uz Frīmena Daisona izteikumiem, kuri savukārt balstās tikai uz tā pieņēmumiem. Par siena esamību zināja jau senie romieši.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažviet nodaļas nosaukums īsti nesakrita ar saturu, bet kopumā labs balzams cilvēkiem, kurus tracina modernās datu interpretācijas, balstoties tikai uz procentuālo sadalījumu aizmirstot par jebkādām statistikas metodēm. Un tiem, kuriem patīk pasmieties par trendu noteicējiem, kas balstās uz pieņēmumu – lietas turpināsies tāpat kā tagad, ja vien kas nemainīsies.

Complexity: A Guided Tour by Melanie Mitchell

complexity

Tā nu ir sagadījies, ka visas mūsdienu zinātnes izpratne par lietām mums apkārt ir iedalāma divās grupās. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka visas pasaules lietu pamatā ir vienkāršība. Domājams, ka šeit visspilgtākais piemērs varētu būt fiziķi ar savu GUT teoriju, kurā viņi cenšas apvienot visus fizikai zināmos spēkus vienā supervienādojumā, kas tad arī būtu visu pamatu pamats. Cita lieta ir, ka, manuprāt, 99% no zinātniekiem no šī vienādojuma nekādas jēgas nebūtu.

Otra grupa uzskata, ka ne visas lietas ir reducējamas līdz vienkāršībai, dažām ir lemts palikt sarežģītām un uz vienkāršu vienādojumu nereducējamām. Vai arī no vienkārša vienādojuma radies modelis nav prognozējams jau pēc pāris iterācijām. Šī grāmata ir veltīta tieši sarežģītībai, gan teorijai, gan tam kur mēs to varam sastapt ikdienā.

Grāmata pēc savas būtības ir balstīta uz tāda kā konspektīva lekciju materiāla pamata, kurā ieskicētās problēmas pamatdomas, pieņēmumi un problēmas, kas visi ilustrēti ar piemēriem. Problēmas sākas jau pašā grāmatas sākumā, izrādās, ka zinātnieki, kas savā ikdienā pēta Complexity (laikam jau tulkot to kā sarežģītība latviski nebūtu īsti tas), paši vēl nav vienojušies ne definīcijā, ne tajā kā noteikt, kura sistēma ir sarežģītāka un kā vispār to sarežģītību izmērīt. Tad nu tiek apspēlēta gan sistēmu entropija, informācijas daudzums, evolūcija un iespējamās kvantificēšanas metodes.

Kā piemēri sarežģītām sistēmām tiek piesauktas un analizētas sekojošas sistēmas – smadzeņu neironu tīkli, skudru kolonijas, Internets, imūnsistēma un valstu ekonomikas. Daļa no grāmatas tiek veltīta arī datorprogrammām, kas spēj pašas reproducēties, ģenētiskajiem algoritmiem un iespējamiem mākslīgā intelekta aizmetņiem, kas spēj veikt nelielu cilvēka prāta procesu simulāciju (tas bija pašas autores darbs), jāatzīst diezgan interesants. Laba nodaļa bija arī par informācijas apstrādi dzīvajās sistēmās, nekad vēl nebiju aizdomājies par bioloģisko metabolismu, kā par tīklu ar Six degrees of separation iezīmēm. Ir vērts izlasīt arī nodaļas veltītas Celluar Automaton un netradicionālajām skaitļošanas metodēm. Izrādās, ka teorētiski ir iespējams izveidot datoru, kas darbotos, piemēram, uz spēles Life, tikai diezgan nereāli būtu ievadīt sistēmas sākuma stāvokli, kas ļautu atrisināt problēmu.

Un tagad pats galvenais, kādēļ es izlasīju šo grāmatu? Iemesls ir triviāls – mani šīs lietas ir interesējušas jau no bērna kājas (vismaz populārzinātniskā līmenī), kopš izlasīju S.Lema grāmatu „Summa Technologiae”, tas laikam man atstājis paliekošu traumu un laiku pa laikam palasu par pasaules stimulācijām, pašregulējošām sistēmām, ķīmiskajiem datoriem un kibernētiku. No šīs grāmatas uzzinātais jaunums, kas liek aizdomāties, iespējams, ka sarežģītās sistēmas varbūt ir savstarpēji tik dažādas, ka nemaz nav iespējams izveidot vienotu teoriju, kas būtu piemērojama visām.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs pamats turpmākiem pētījumiem. Grāmata man kārtējo reizi atgādināja par sen nopirkto un vēl joprojām neizlasīto Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter.

%d bloggers like this: