Navigate / search

The Victorian Internet: The Remarkable Story of the Telegraph and the Nineteenth Century’s On-line Pioneers by Tom Standage

Victorian internet

Mūsdienās cilvēkam diezgan bieži šķiet, ka mēs dzīvojam nu ļoti tehnoloģiju ziņā attīstītā laikā. Domāju, ka cilvēkiem tā ir šķitis vienmēr. Tāpat ir arī ar mūsdienu internetu. Tas nodrošina informācijas apmaiņu ar citiem cilvēkiem gandrīz momentāni, visi var glabāt savus datus mākonī, sarunāties ar cilvēkiem zemes otrā malā, pārskaitīt naudu, apprecēties attālināti utt. Izrādās, ka visas šīs priekšrocības cilvēkiem jau bija pieejamas no deviņpadsmitā gadsimta vidus, no laika, kad parādījās pirmās telegrāfa līnijas.

Skaidrs, ka telegrāfa funkcionalitāti nevar salīdzināt ar mūsdienu datoriem. Arī tā pieejamība lielākoties bija atkarīga no katra cilvēka maciņa biezuma. Tomēr pasaules robežas telegrāfs sašaurināja pamatīgi, un zemeslode jau tad pārvērtās globālā ciematā. Ja kādreiz ziņas izplatīšanās maksimālais ātrums bija samērojams ar zirga vai kuģa ātrumu, tad pēc telegrāfa ieviešanas ziņu izplatīšanās kļuva gandrīz momentāna. Nenoliedzami telegrāfs deva savu artavu globālo korporāciju, ziņu aģentūru un kriptēšanas metožu attīstībai.

Piemēram, Britu Impērija nolemj nosūtīt floti kādas kolonijas dumpja apspiešanai. Līdz telegrāfa ieviešanai par to tika sīki un smalki rakstīts visās avīzēs, jo ziņa par kuģu nosūtīšanu, tāpat neaizies līdz kolonijai ātrāk par pašiem kuģiem. Tomēr Krimas kara gadījumā, šāda publicitāte britiem reāli iegrieza. Neviens nebija ņēmis vērā jauno ziņu izplatīšanās ātrumu.

Tā kā telegrāfā visa sarakste notika atklātā tekstā, tad ziņu nosūtītāji bieži vien vēlējās savas ziņas nošifrēt. Tas radīja veselu šifru bumu visā pasaulē. Kādu laiku kodu grāmatas bija ļoti pieprasītas. Lieki piebilst, ka telegrāfa operatoriem šifrētu bezsakarīgu tekstu nosūtīšana sagādāja zināmas problēmas. Tādēļ šifrētus tekstus varēja nosūtīt pa papildus tarifu. Katra telegrāfa kompānija arī uzskaitīja, kuras valodas tā pieņem kā valodas un kuras tiks uzskatītas par šifru. Tā nu radās komerciālie šifri, kas neļautu konkurentiem pārtvert biznesa iespēju un parastie ikdienā izmantojamie šifri.

Telegrāfs pavēra iespējas dažādiem krāpniecības paveidiem. Telegrāfa operatoriem bija aizliegts pieņemt ziņas, kas satur, teiksim, zirgu skriešanās sacīkšu uzvarētāju. Attāluma dēļ bukmeikeri pieņēma derības pat pēc sacensību beigām, jo ziņa līdz derību dalībniekiem nonāca daudz vēlāk un līdz telegrāfa ieviešanai šāda prakse bija droša.

Naudas pārvedumu biznesu uzsāka Western Union. Šī kompānija joprojām nodrošina ātru un diezgan neizsekojamu naudas pārvešanu, kas daudziem Nigērijas multimiljonāru radiniekiem palīdz pelnīt naudiņu maizītei. Savulaik gan Western Union pamat bizness bija telegrāfs.

Varam izlasīt arī par S.Morzi un viņa ieguldījumu telegrāfa attīstībā, metodēm, kas ļauj vienlaicīgi nosūtīt četras ziņas pa vienu vadu abos virzienos. To kā telegrāfa operatora darbs no elitāra tika devalvēts līdz zemi apmaksātam. Lielos kabeļu likšanas projektus starp Eiropu un Ameriku. Pirmais kabelis, kurš savienoja Eiropu un Ameriku, nokalpoja tikai pāris nedēļas. Vaininieks bija projekta vadītājs, kurš neko nesajēdz no telegrāfa, elektrības un kabeļiem. Interesanti, ka pirmais kabelis kas savienoja Angliju ar Franciju izvilka vien dienu. To no jūras dzīlēm nejauši izcēla kāds zvejnieks un intereses pēc pārgrieza, lai apskatītos, kas tajā ir iekšā.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Pāris aspekti tomēr bija izlaisti. Nekādas informācijas nebija par pārējo kontinentu savienošanu, nekā par ziemeļblāzmas efektiem uz telegrāfa līnijām.

The Sun Kings: The Unexpected Tragedy of Richard Carrington and the Tale of How Modern Astronomy Began

The Sun Kings

Šī ir viena no grāmatām, kura nopirkta nelasīta mētājās pa plauktiem vairāk nekā pusgadu. Tam bija pāris iemeslu: kaut kā bija pārgājusi vēlme iepazīties ar saules astronomijas vēsturi; šķirstot grāmatu tā īsti nevarēju saprast, par ko tur būs; galvenais iemesls ir autora bilde uz grāmatas vāka. Nezinu, kā citiem, man šāds cilvēks parasti asociējas ar kādu balto brālību, kas dziedina visas kaites pēc fotogrāfijām, apķer kokus un labprāt saulgriežos izgaiņā ļaunos garus. Grāmatā izmantoto autora bildi man atrast izdevās, savā blogā gan viņš izskatās pēc nopietna cilvēka nevis pēc zintnieka. Bet labi, tie jau tikai mans personīgais viedoklis.

Parasts cilvēks varētu nesaprast kā Saules astronomija vispār ir iespējama. Astronomam ir teleskops, ar teleskopu mēs pētām debesis, tomēr jau no bērna kājas visi saprot vienu pamatpatiesību. Ar teleskopu uz Sauli cilvēks var skatīties tikai divas reizes – ar vienu aci un pēc tam ar otru aci. Kur lai cilvēki ņem tik daudz speciālistus? Tas viss bija joks, patiesībā cilvēki jau diezgan sen izgudroja dažādus viltīgus veidus kā skatīties saulē nemaitājot redzi. Te noderēja gan attēla projicēšana, gan fotoplašu izmantošana.

Sākumā nevienam nebija ne jausmas, kas tā saule īsti tāda ir. Pamatpieņēmums bija, ka Saule ir tāda plati planēta kā zeme tikai ar karstiem mākoņiem. Saules plankumi savukārt bija tās kalni, kas šad tad pavīdēja starp mākoņiem. Ar laiku gan uzkrājās fakti, kas lika šos apgalvojumus pārskatīt.

Grāmata ir centrēta ap Saules plankumiem, 1859. gada Saules uzliesmojumu un R.Karringtona dzīvi. Puika jau no bērna kājas bija aizrauts ar Sauli, un ar laiku kļuva par vienu no ievērojamākajiem speciālistiem, lai gan viņa idejas ilgi netika pieņemtas. Piemēram, apgalvojumu, ka Saules cikls nosaka labības cenu, izteica jau Heršels vecākais, tas pats, kas atklāja planētu Urāns. Tomēr neviens viņu par pilnu neņēma, jo kā gan tik tāls un mazs objekts var tieši ietekmēt labības cenu. Nākamais izsmiešanas vērtai apgalvojums bija – Saules plankumi izraisa ziemeļblāzmas. Šis apgalvojums ilgi tika uzskatīts par muļķībām un statistiskos datus, kas par to liecināja, par nepareizu interpretāciju.

Kopumā grāmata ir par astronomijas attīstību Lielbritānijā un nedaudz arī Vācijā, diezgan labs biogrāfisks materiāls un daudz interesantu faktu. Es nemaz nezināju, ka 1859. gadā ir bijuši tādi Saules uzliesmojumi, kas, ja tie notiktu šodien, visticamāk atstātu visu planētu bez elektrības, mobilajiem sakariem un satelītiem. Jau tajos laikos šī aktivitāte izsita no ierindas visus telegrāfus un ziemeļblāzmas varēja novērot pat Kubā. Izrādās, ka jau tad bija izveidots globāls tīkls, kas vāca datus par Zemes magnētiskajām svārstībām. Un laiku pa laikam saulei gadās iesnausties, kad tās aktivitāte pazūd pat uz gadsimtu. Piemēram, no 1645. līdz 1715. gadam.

Bet kādēļ R.Karringtons bija ar traģisku dzīves stāstu? Puisim jaunībā tētis deva naudu pašam savas observatorijas iekārtošanai. Tā nu viņš varēja realizēt savus dzīves sapņus līdz tēva nāvei, kad viņam bija jāpārņem bizness – brūzis. Darbs, šķiet viņam diez ko nepatika. Viņš visu laiku mēģināja atrast labi atalgotu darbu astronomijā, diemžēl viņu nekur neņēma pretī. Tad brūža bizness tika pārdots un vīrs atkal varēja nodarboties ar savu hobiju, jo naudas viņam bija pietiekami. Viņš pat apprecējās, un te sākās personiskā traģēdija. Jaunā sieva savu piedzīvotāju uzdeva par savu brāli, un, vienkārši sakot, salaida ar abiem. Kamēr vienudien „brālim” neaizbrauca jumts un šis mēģināja Karringtona kundzi nonāvēt. Ievainojis šo vārīgā vietā viņš meties bēgt un, pirms viņu noķēruši vietējā ciema iedzīvotāji, pat paspējis uzrakstīt sevi apsūdzošu vēstuli. Tā tiesā tika vērsts pret viņu un spriedums bija notiesājošs – divdesmit gadu ieslodzījuma, viņš gan nomira jau pirmajā gadā. Karringtona sieva izdzīvoja, tomēr, lai remdētu sāpes, viņa sāka niekoties ar Chloral hydrate. Tas vienu dienu noveda pie pārdozēšanas un nāves. Ciemata ļaudis tajā vainoja R.Karringtonu. Arī pats Karringtons neilgi pēc sievas nāves uzlika sev rokas, kā aiziešanas veidu izmantojot šo pašu Chloral hydrate. Un sakāt vēl, ka seriālos viss ir izdomāts.

Labi un saistoši uzrakstīta grāmata, pastāsta mums Saules izpētes vēsturi no sākuma līdz mūsdienām. Tagad jau katrs, kas paskatās saules vēja protonu blīvumu zemes virzinā, var aplēst ziemeļblāzmas rašanās iespēju. Un galu galā mums taču ir vesela kaudze ar observatorijām kosmosā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autoram tiešām ir talants stāstu pastāstīt interesanti.

The Battery: How Portable Power Sparked a Technological Revolution by Henry Schlesinger

baterija

Kārtējā populārzinātniskā grāmata, kas veltīta elektroierīcēm un elektrifikācijas vēsturei. Savā blogā jau pāris tādas esmu apskatījis Electric Universe by David Bodanis, The Ten Most Beautiful Experiments by George Johnson. Grāmatu iegādājos, jo viņu man rekomendēja amazon.com veikals. Otrs iemesls bija tikpat triviāls, manā grāmatu plauktā vēl nebija grāmatas, kas būtu veltīta bateriju vēsturei.

Autors mums īsumā izstāsta visu elektrifikācijas vēsturi, sākot ar sengrieķu eksperimentiem ar dzintaru, viduslaiku magnētu trakumu, telegrāfa attīstību, elektronisko skaitļotāju un LCD attīstību. Tam visam klāt mēģināts piesaistīt bateriju attīstībai. Baterijas sākās kā Leidenes trauks, Voltas batereja un beidzas ar mūsdienu litija jonu bateriju.

Diemžēl sākot lasīt nācās atzīt, ka, lai arī baterijas tiek pieminētas, daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta pašām elektroierīcēm, elektrifikācijai, telegrāfam un telefonam. Viss jau būtu labi, bet dažas pamatlietas tiek apskatītas diezgan virspusēji, piemēram, baterijas darbības pamatprincipi. Okei, ja esi mācījies ķīmiju, tad nekāda noslēpuma tur nav, bet tomēr grāmatā par šādu tēmu gribētos palasīt arī ko vairāk par pašu bateriju nosaukumiem. Arī bateriju standartizācija tiek pieminēta garāmejot.

Ir jau arī pozitīvas lietas – cilvēces un elektrības vēsture tiek apskatīta visai daudzpusīgi, ir pāris interesanti fakti. Dažādi elektriskie dziedniecības aparāti, ar kuriem pērnā gadsimta sākumā uzņēmīgi ļautiņi krāpa cilvēkus, Edisona elektriskā pildspalva, pirmie portatīvie radioaparāti, LCD ekrāns pēc otrā pasaules kara, DIY rentgena staru aparāts pasūtāms pēc kataloga.

Tātad varam izlasīt par visu ko, kam ir jebkāda saistība ar elektrību, bet par pašām baterijām informācija visnotaļ minimāla. Tas mani tiešām sarūgtināja. Labi, ja šī būtu mana pirmā grāmata, kuru lasot, es vēlos uzzināt kaut ko par elektrību, tad iespējams atzītu grāmatu par labu esam. Bet tā esmu spiests secināt, ka nosaukums diemžēl pilnībā neatbilst apskatītajam tematam, un bateriju vēsture man šķiet pieminēta tikai garāmejot. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēs.

Ak jā, arī Galileja eksperiments ar objektu mešanu no Pizas torņa, lasītājam tiek pasniegts standarta leģendas formā.

Electric Universe by David Bodanis

Electric universe

Labu laiku nebiju lasījis neko nopietnu. Tad nu, nedaudz pablandījies gar grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt šo grāmatiņu. Izklausījās jau diezgan interesanti, neticamā, bet patiesā elektrības vēsture. Kurš gan negrib zināt, kā tad tur īsti bija ar to elektrību.

Tātad grāmatā mums tiek pastāstīts par telegrāfa, elektriskās spuldzes, telefona, radara, radio, datoru un pāris citu elektrisko ierīču izcelsmes vēsturi. Patiesībā vairāk mums tiek pastāstīts par pašiem izgudrotājiem un viņu dzīvi.

Tas viss jau būtu jauki, ja vien autors būtu kompetents jomā, par kuru viņš raksta. No vienas puses varētu teikt, ka grāmata domāta maziem bērniem un lielajiem te nav ko līst un meklēt informāciju par to, kā histerēzes cilpa var tikt cauri vadam, bet no otras nevajag jau arī stāstīt pekstiņus par elektriskās lampiņas uzbūvi, autoram spuldzes cokols nodrošina vakuumu, dīvaino telefona darbības konceptu un vēl dažus sīkumus. Nepatikās arī mūžīgā novirzīšanās no tēmas un reizēm ieslīgšana baumu atstāstīšanā. Autors arī uzskata, ka elektrība ir tikai līdzstrāva, maiņstrāva pieminēta praktiski netiek. Tas viss kopā rada šaubas par to, cik pārējie autora minētie fakti ir patiesi.

Bija jau arī dažas labas lietas, interesanti bija palasīt par universālā datora koncepta attīstītāju Turing, par nervu signālu nodošanas mehānismu smadzenēs, atmiņas glabāšanas koncepts un par patentu kariem ASV. Vairāk gan gribējās palasīties ar to, kāpēc maiņstrāva uzvarēja līdzstrāvu, žēl, ka netika pieminēts dīvainis Tesla. Vislabākā nodaļa, manuprāt, bija tā, kas veltīta Hercam, tā iemesla dēļ, ka tā visa sastāvēja no Herca dienasgrāmatas izvilkumiem. Reāli var redzēt izgudrotāja grūto darbu vai nu slimo vai eksperimentē.

Grāmatai kopumā liktu 6 no 10 ballēm – diezgan paknapa gan izklāstā, gan faktoloģiskajā materiālā. Autoram tiešām nevajadzēja gulēt uz grāmatas „E=mc2” lauriem, bet pacensties uzrakstīt nedaudz nopietnāk. Naudu par šo darbu tērēt neiesaku.

%d bloggers like this: