Navigate / search

The Hobbit by J.R.R. Tolkien

hobbit

Pirmā grāmata, ko no Tolkīna izlasīju, saucas „The Silmarillion”. Tas bija pašā sākumā, kad biju tikko sācis mācīties angļu valodu. Teikšu godīgi, tā nebija labākā izvēle. Valoda bija diezgan pasmaga, un daļai no tās iemācītajiem vārdiem es tā ar’ neesmu atradis pielietojumu vai lasījis tos kur citur. Tad augstskolas gados pienāca kārta „The Lord of the Rings”. Tā gan tika lasīta krievu mēlē, un visas trīs grāmatas uzreiz.

Hobitam kaut kā nekad nebija iznācis laiks. Tas bija viens no rakstnieka pirmajiem darbiem, un parasti nekas izcils no tiem nav. Izlasīt nolēmu tikai tādēļ, ka Goodreads Latviešu grupā  šī tika izvēlēta par mēneša lasāmo grāmatu, un tā kā pats par viņu biju atdevis savu balsi, tad nācās vien lasīt.

Bilbo Baggins ir parasts, pārticis hobits, kas mitinās savā pakalnā izraktajā mājoklī. Viņam nepatīk piedzīvojumi, jo nekas tā nemaitā īsta hobita reputāciju kā piedzīvojums. Viss ir kārtībā, līdz pie viņa ciemos neiegriežas Gandalfs, burvis, kas to vien zina, kā pamudināt citkārt mājās sēdētājus uz piedzīvojumiem. Sākumā Bilbo vēl izdodas tikt vaļā no Gandalfa, bet pēc kāda laika tas ir atpakaļ ar trīspadsmit rūķiem un izcilu piedāvājumu. Rūķi dodoties atkarot Vientuļo kalnu no drakona Smaug, kurš sen atpakaļ izdzinis no mājām Thorina (Vientuļā kalna troņmantinieks) senčus. Piedzīvojums būs aizraujošs, un nez vai visi sasniegs galamērķi. Viss būtu labi, ja ceļotāji nebūtu trīspadsmit un viņiem nevajadzētu četrpadsmito, kurš pie tam vēl būtu labs kramplauzis. Un, protams, viņš būs pielaists pie bagātību sadales un dabūs no drakona salaupītajām bagātībām visu ko vēlēsies (proporcionāli savai daļai).

Salīdzinot ar citiem Tolkīna darbiem, šis ir viens no bērnišķīgākajiem un vienkāršākajiem. Tas pēc būtības ir viens liels piedzīvojums ar daudziem pavērsieniem. Galvenais tēls viennozīmīgi ir Bilbo, kurš, izrauts no omulīgās hobita ikdienas, nonāk jaunos apstākļos. Ēdienreizes vairs nav prognozējamas, ja tās ir, tad jau ir labi. Viņš visā rūķu kompānijā ir ar visskaidrāko domāšanu. Viņš nedzied dziesmiņas, nelielās ar nākamajiem varoņdarbiem un kaut ko sajēdz no plānošanas. Rūķi patiesībā ir balasts ar pretenzijām uz bagātību. No viņiem praktiski nav nekādas jēgas. Kad sākas reālas problēmas, viņi mīl čīkstēt un gausties.

Reizēm šķiet, ka visas šīs iniciatīvas galvenais vaininieks ir Gandalfs. Sakūdījis nabaga rūķus, atradis viņiem karti un kramplauzi. Atmodinājis jūtas par senčiem nodarītajām pārestībām. Licis tiem izlielīties tā, ka atpakaļceļa vairs nav. Un tad, kad sākas reālas problēmas, Gandalfs ņem un viņus pamet. Sak, tas nav mans piedzīvojums, man ir citas lietas darāmas, tālāk jūs paši. Tad nu tie nabagi sitas, pamīšus nonākot troļļu, goblinu, zirnekļu, elfu un drakona gūstā.

No tēliem par attīstību var runāt tikai par Bilbo. Viņam tiek piedzīvojumi, viņš saprot, ka pasaule nav tikai viņa ala. Rūķi, elfi un Gandalfs ir tikai kartona dekorācijas, kas izdara šo vai to. Viņi dzied sev slavas dziesmas, strīdas, bet nav nekādi dziļie tēli. Šķiet, ka viņi iemesti vezumā tikai, lai izceltu Bilbo. Citādi, ko gan viņš glābtu no nelaimēm un gūstiem? Beigās Bilbo tiešām var saukt par nopietnu kramplauzi, zagli un blēdi. Viņš no vienkārša miermīlīga radījuma ir kļuvis par slīpētu blēdi, kas šo to sajēdz arī no politikas, spēj pretoties alkatībai un nav nasks uz zobena vicināšanu.

Grāmata, neskatoties uz tās vienkāršumu, man patika. Tā ir viena no tām, no kuras aug kājas visiem mūsdienu stāstiem par elfiem, rūķiem, gobliniem un orkiem. Tolkins šīs mitoloģijas attīstībai vēlāk veltīja lielu daļu no savas dzīves. Reizēm gan nonākot pretrunās ar agrāk rakstīto, bet kopumā izveidojot diezgan monolītu pamatu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Vienīgais ko nevaru saprast, kādēļ Holivudā nosprieduši no šīs grāmatiņas izveidot veselas trīs filmas. Tur tak vienai knapi pietiktu! Vai tad viņi tur pusfilmu lēkšo pa goblinu alām? Vai arī troļļi desmit minūtes risina kulinārijas diskusijas par rūķu pagatavošanu?

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Izlasījis „Tumsas kreiso roku”,  nolēmu nestiept gumiju un palasīt vēl kādas Hainish cikla grāmatas. Tā kā grāmatu secība te nav īpaši būtiska, tad paņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – šo.

Grāmatā ir divi stāsti, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmais prologs mums stāsta, par kādas planētas iedzīvotāji Semleju, kura dodas meklēt dārglietu no sava pūra. Viņas ceļi galu galā aizved līdz kādai no Ekumenes kontrolētai planētai.

Otrs stāsts ir Rokanona stāsts, etnologa, kas sastop šo sievieti muzejā, kurā glabājas viņas dzimtas dārglieta un uzzina par viņa planētu. Rokanons dodas uz planētu un atklāj, ka te dzīvo veselas piecas dažādas rases. Rūķiem līdzīgie Gdemiāri, Elfiem līdzīgie Fiia, grauzēji Kiemhrir, cilvēkveidīgie Liuāri un Spārnotie. Tomēr viņa ekspedīcijai pienāk gals, kad planētā iebrūk Ekumenes ienaidnieki no Faradeja planētas un izveido savu bāzi.

Šis nav tipisks šā cikla stāsts, jo te netiek vestas pārdomas par dažādiem valsts pārvaldes veidiem, iekšējo filosofiju. Te viss ir viens vienīgs kvests, kas savā gaitā iepazīstina ar pašu planētu. Kvestu izvēlas paši varoņi, viņiem ir sabiedrotie, kas palīdzēs sasniegt mērķus un pārvarēt grūtības. Ja vienam tā ir dzimtas statusa atgūšana un vairāk līdzinās tradicionālajam elfu nolaupīšanas stāstam, tikai ar relativitātes teorijas pamatojumu, tad otram tā ir vēlme saglabāt Ekumeni tādu kāda tā ir.

Galaktika ir milzīga, un bez ansibla (momentāni sakari ātrāki par gaismu) komunikācija nav iespējama. Saprātīgas būtnes joprojām spēj pārvietoties ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam. Apdzīvotas planētas ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē. Slepenas ienaidnieku bāzes atrašana uz kādas no tām nav reāla, jo ceļošana uz un no šo planētu aizņemtu daudzus gadus un iegūtajai informācijai vairs nebūtu jēgas. Rokanons nav gatavs ar to samierināties, un viens pats ar pāris ieziemiešiem dodas iznīcināt iebrucējus.

Grāmata lasās raiti un varētu teikt vienā piegājienā. „Tumsas kreisajai rokai” gan sava dziļumā līdzi nevelk. Te aprakstīta parasta feodāla sabiedrība, kur dominējošā rase ir Liuāri, kuri dzīvo savās akmens pilīs un lido ar saviem spārnotajiem dzīvniekiem. Viņi ir arī vienīgie, kas karo. Pārējās rases dzīvo savā nodabā, un par dažām pat neviens neko lāga nezina. Te ir izplatīta telepātija, un tehnoloģijas ir agrīnās industrializācijas līmenī. Grāmatā uzsvars tiek likts uz draudzību, zaudējumiem un izolāciju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav no labākajām autores grāmatām, bet tomēr virs vidējā līmeņa.

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

Nu nevarēju es noturēties, nenopircis Pehova jaunāko gara darbu. Tas nekas, ka parasti pēc gada es par tiem atceros tikai to, ka bija labs un vispārīgu sižeta līnijas izklāstu, to, ka autors parasti iedvesmojas no kādas datorspēles, viņa pasaules izceļas ar detalizētību un diezgan labu balansu. Arī šajā autoram tipiskā pasaulē vienā katlā ir samestas visu autoram zināmo folkloru rases no elfiem līdz leperkoniem. Netiek aizmirsts praktiski neviens, īsta kosmopolītiska pasaule, kurā visi reiz ir karojuši pret visiem un kurā galvenais enerģijas avots ir dēmoni un galvenais transporta veids ir lidaparāti.

Grāmatas galvenais varonis, gaišais elfs no valdošās kliķes vārdā Lis (patiesai vārds viņam ir garāks, bet autors netērēja burtus un noīsināja). Viss būtu labi, otrais pretendents uz elfu troni, atzīts lidotājs iznīcinātājs, sešu karu veterāns, tikai ir salecies ar pašreizējo valdnieci un spiests bēguļot. Tā nu bēguļojot puisis nonāk uz Bruņurupuču salas un uzsāk savu pasta pārvadājumu biznesu. Te viņš iemanto gan ienaidniekus, gan draugus. Laiku pa laikam viņam cenšas piegriezt skābekli, bet varonis no ceļa nenoiet, attīsta savu biznesu iekrāj kapitālu un cīnās par labāku pasauli. Protams, piedzīvojumi te ir biezā slānī un neiztiek arī bez iespaidīgām gaisakuģu kaujām.

Šoreiz nevarētu teikt, ka sižets būtu kaut kāds ūnikums, pasauli autors jau bija ieskicējis kādā no saviem stāstiem, visa uzmanība vērsta uz aktīvu darbību. Neinteresantie varoņa dzīves mēneši tiek izlaisti, lai lieki nenogurdinātu lasītāju. Sešu stundu sacensības acīmredzami nosperta no “Zvaigžņu kariem”. Ir tipiskais orku un elfu naids, bet galvenais varonis ar vienu no tiem draudzējas. Ir ļaunie nekromanti, kas vēlas pārņemt dēmonu ieguves biznesu no rūķiem. Rūķi  dzīvo šahtās, elfi mežos, visi pārējie pa vidu. Atradusies vieta pat veselam purvu klātam kontinentam, kurā neviens nedzīvo, bet kur pilns ar senām pilsētām un apslēptiem dārgumiem.

Tipisks Pehova darbs, neteiktu, ka labākais, bet ja reiz esi sācis lasīt tev nav nekādas cerības lasīšanu pārtraukt netiekot līdz otram vākam. Nobeigums, nav grāmatai nobeiguma ir tikai aktuālākās tēmas aizvēršana, skaidra lieta, ka būs vēl un ja būs tad es arī lasīšu. 9 no 10 ballēm.

Džonatans Streindžs un misters Norels by Susanna Klārka

JSANDMN

Anglijā rit deviņpadsmitais gadsimts, slaveno britu burvju sasniegumi ir nogrimuši aizmirstībā. Karalis Krauklis ir vairs tikai leģenda, par kuru šaubās pat maģijas teorētiķi. Aureāti jeb Zelta laikmeta burvji ir piemirsti, un viņu darbi nav saglabājušies. Argentieši tiek uzskatīti vairāk par šarlatānien un aureātu darbu pārstāstītājiem nekā par īstiem burvjiem. Tagad ir saglabājušās tikai pāris džentelmeņu biedrības, kas brīvajā laikā nodarbojas ar maģijas teoriju. Burvju praktiķu nav vispār. Bet tad pēkšņi izrādās, ka viens praktizējošs burvis tomēr vēl ir atrodams, un tas ir misters Norels. Viņš prot likt statujām runāt, un viņam ir vesela bibliotēka ar burvju grāmatām, viņš vēlas kalpot Anglijai un nest tās slavu pasaulē. Lai iemantotu valdības labvēlību, viņš atdzīvina ministra sievu. Viņam ir savs ieskats par to, kādiem ir jābūt burvjiem un burvestībām. Tomēr ilgi tas tā nevar turpināties, parādās vēl viens burvis misters Streindžs. Streindža uzskati ir diametrāli pretēji, bet tas netraucē viņam kļūt par Norela mācekli.

Šo grāmatu biju nolēmis izlasīt pēc Lasītājas piezīmju bloga rakstiņa, kurā bloga autore visai labvēlīgi izsakās par šo daiļdarbu. Iesākumā šo grāmatu dabūju savās rokās e-grāmatas formā. Diemžēl tā nebija diez ko labi nostrādāta un visas zemsvītras piezīmes bija sajukušas vienā jūklī (šai grāmatai zemsvītras piezīmēm ir liela nozīme), tas padarīja e-grāmatu diezgan nelasāmu. Tā nu lasīšana atlikās uz nenoteiktu laiku, tad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā. Jau nākamajā dienā biju grāmatbodē un grāmatu iegādājos.

Grāmata ir ļoti interesanta alternatīvā vēsture. Tā apskata Angliju, kurā burvji un burvestības ir realitāte, elfu ceļi nav tikai pasakas un, nedod Dievs, kādam nokļūt elfu pakalnā. Grāmata mani lika atcerēties bērnību, kad viena no manām mīļākajām grāmatām bija britu pasakas, arī tajās bija papilnam ļaunu elfu, kas to vien tīkoja kā nozagt kādu cilvēka bērnu, kuram likt berzt katlus, kamēr uz zemes paiet simts gadi. Pats grāmatas sižets ris lēnu garu, bet par brīnumu man tā nebūt nelikās gumijas stiepšana. Grāmata piebāzta ar tik daudz izdomātiem faktiem un nostāstiem, ka pēc kāda laika jau esi aizmirsis, ka uzrakstītais ir izdomājumus. Un tas vien ir tā vērts, lai grāmatai dotu 10 no 10 ballēm. Ak jā, grāmatā visi ir vairāk vai mazāk džentelmeņi un tāpēc asas vārdu pārmaiņas un bojevika cienīgus skatus lasītājs var negaidīt.

PS. Tulkotāja gan manuprāt ir pāris vietās nedaudz pārcentusies, lietojot, manuprāt, pašas izdomātus vārdus. Piemēram, kas tas par vārdu – zavests. Cik nopratu, tas tiek lietots kā sinonīms vārdam burvestība, acu apmāns, ilūzija vai mirāža. Bet kura no šim nozīmēm ir domāta, tā arī nesapratu. Lieki piebilst, ka latviešu valodā šādu vārdu dzirdu pirmo reizi. Iespējams, ka pie vainas ir mana kurzemnieku izcelsme, un mani mulsina visi vārdi ar galotnēm.

The Elvenbane by Andre Norton

proklatije elfov

Šī ir Halfblood Chronicles cikla pirmā grāmata. Zemi ir iekarojuši elfi, viņi dzīvo ilgi, pieprot maģiju un cilvēki nonākuši vergu lomā. Elfu vienīgie potenciālie ienaidnieki ir drakoni un jaukteņi (tie kas radušies no cilvēkiem un elfiem). Tā kā par drakoniem neviens nav informēts, tad galvenā elfu uzmanība tiek vērsta uz jaukteņu rašanās varbūtības samazināšanu. Bet nu sagadās tā, ka lorda Dyran konkubīne Serina kā reiz pie viena šāda jaukteņa ir tikusi. Meitenīte piedzimst tuksnesī, māte mirst, bērnu savāc drakons (drakone) un nolemj paturēt audzēšanai. Meitenītei tiek dots vārds Lashana, saīsināti Shana un tā nu viņa dzīvo drakonu vidū nemaz nenojauzdama, ka viņa nemaz pati nav drakons. Tomēr pienāk brīdis, kad viņa no drakonu vidus tiek izraidīta un viņai ir jāatgriežas elfu pasaulē.

Ja salīdzina ar standarta fantasy, ko lasu ikdienā, tad jāatzīst valodas ziņā tā ir daudz labāka, tēlu detalizācijā arī. Sižets gan man šķita tāds nedaudz melodramatisks. Patiesībā visam apakšā ir standarta stāsts par pravietojuma piepildīšanos. Drakoni ir izdomājuši leģendu, ka no elfu un cilvēku savienības piedzims cilvēks, kas gāzīs elfu varu uz Zemes. Tad nu triloģijas pirmajā daļā šis pravietojums lēnu garu sāk piepildīties.

Šī ir otrā manis lasītā grāmata, kurā elfi nav attēloti kā labie meža sargi. Šeit elfi ir egoistiski un labi tikai paši pret sevi. Viņiem vērtību nosaka tikai maģiskais potenciāls. Pēc Zemes iekarošanas viņi, lai gan cilvēkus tur īsā pavadā, paši ir ieslīguši dekadencē un stagnācijā. Viņu civilizācijas evolūcija ir apstājusies. Drakoni savukārt aizgājuši pašizolācijā, daži gan nodarbojas ar sīkām riebeklībām, lai pakaitinātu elfus, bet lielākā daļa tomēr ir izvēlējusies nelīst pārāk tālu no savām alām. Arī attieksme pret cilvēka bērnu Šanu viņiem ir dažāda no atklāti naidīgas līdz draudzīgai. Saprātīgākie drakoni atzīst, ka arī viņu civilizāciju ir iegājusi pašapmierinātā stagnācijā, un lielu pārmaiņu gadījumā drakoni tām vairs nebūs gatavi. Tad nu Šana ir tā, kura nes šīs pārmaiņas elfi par to vēl neko nezina, bet drakoni nojauš un mēģina to izmantot savā labā.

Manā skatījumā sižets bija nu nedaudz par melodramatisku, ar to gan es negribētu noniecināt tādas vērtības kā brīvība un ģimene, cīņa pret netaisnību utt. Bet kopumā grāmata ir lasāma un sagādā patīkamu pārmaiņu pēc ilgstošas krievu autoru viduvējas fantastikas lasīšanas. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

У ВЕЛИКОЙ РЕКИ by Андрей Круз

UVR_Pohod


UVR_Bitva

Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.

Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.

Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.

Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.

ЗНАМЯ ХИМЕРЫ by Алексей Александров

Znamja Himeri

Kārtējais fantasy gabals, rakstniekam šis acīmredzot ir pirmais darbs, jo nekādas atsauces uz agrākiem veikumiem atrast neizdevās.

Sižets klasiskais – pasaule, kuru apdzīvo elfi, rūķi, goblini, orki, drakoni un ķirzakcilvēki. Šoreiz dominējošā lomā ir elfu rase, kas zem sevis ir pakļāvusi visus pārējos, izņemot drakonus. Galvenais varonis Leklis – nepatiesi elfu „uzmests” karaļdēls cīnās par savu taisnību. Ir jāatgūst respekts, karaļvalsts un jāiznīcina nezināms ienaidnieks, kuru sauc Voron. Galvenais varonis tradicionāli sakomplektē sev uzticamu komandu un sāk cīņu.

Tātad kārtējo reizi apbižots cilvēks cīnās par savu statusu ļaunajā pasaulē. Nekāda sociālā konteksta ar dziļu domu šeit, protams, neatrast, bet kā izklaidējoša lasāmviela ir pašā laikā. Notikumi risinās spraigi. Lasītājam lielais noslēpums par lietu patieso dabu tiek atklāts lēnām un pakāpeniski, un tas kā normālā detektīvā notur uzmanību.

Autoram ir arī izdevies izvairīties no iekšējām pretrunām grāmatā, galvenajam varonim gan šur tur palīdz dažādas nejaušības, tomēr tās nav uzkrītošas un saturu nemaitā. Arī labie un ļaunie tēli nav krasi polarizēti, kur labais ir labs un ļaunais ir ļauns kaut kādā abstraktā izpratnē. Te var būt visādi un katra ļaunums vai labums tiek grāmatas gaitā pamatots – citam tā ir vienkārši alkatība, citam varaskāre. Arī galveno varoni par labo tēlu nenosauksi un tieši tas grāmatu padara interesantu. Protams, varonim ir arī dažas varoņa slimības, pasaules glābšanas sindroms, „es gribu, lai labi ir arī citiem”, „laba mērķa vārdā var upurēt arī citus”. Interesanti, ka arī antagoniskais tēls slimo ar tieši šādām pašām kaitēm.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka būs turpinājums, ceru, ka pietiekami drīz tuvākā pusgada laikā, citādi aizmirsīšu par ko tad īsti bija lieta.

ЛЕВЫЙ ГЛАЗ ДРАКОНА by Ален Лекс

Levij glaz drakona

Šī ir triloģijas „Пророчество Сиринити” pirmā grāmata. Sen sen atpakaļ, mūsu mērogā veselus 2000 gadus atpakaļ, šo fantasy zemi pameta sākotnējās dievības, Tumsa, Gaisma un Līdzsvara personifikācija. Tā kā dievības aizgāja nevis sava prāta pēc, bet piespiedu kārtā, tad viņas visu laiku ir meklējušas ceļu atpakaļ. Lai tiktu atpakaļ grāmatas realitātē, viņiem vajadzīgs speciāls humanoīds (jo ir gan elfi, gan cilvēki, vampīri, troļļi). Lai šāds humanoīds nerastos, Lielie Magu ordeņi uzmeklē potenciālos draudus un viņus iznīcina.

Grāmatas galvenais varonis vārdā Lert ir vampīrs ar 700 gadu stāžu. Lai izdzīvotu, viņam nepieciešams dzert asinis. Viņš ir arī profesionāls mags un maģijas procesu veikšanai, viņam ir nepieciešami upuri. Vampīra galvenais mērķis ir atgriezt dzīvē savu 700 gadus atpakaļ mirušo ģimeni, lai to paveiktu viņam pa gabaliem jāsalasa Himeras artefakts.

Kā jau var noprast, tēls nav nekāds baltais un pūkainais, viņam pēc būtības apkārtējo viedoklis neinteresē, viņam ir tikai savas intereses. Tā kā pēc stāsta motīviem viņš ir arī Inkubs un biseksuāls, tad grāmatā ātri vien samazinās to radījumu skaits kurus viņš vēl nav izdrāzis „gan tiešā, gan pārnestā nozīmē”.

Izskatās, ka centrālais tēls grāmatā ir cilvēka bērns vārdā Kerri, viņai arī piemīt maga spējas, bet seksuālā uzvedībā ir līdzīga „Hameleonu rotaļu” personāžiem, grāmata vēl nav pusē šī jau ir pārgulējusi ar visiem galvenajiem personāžiem. Īsti ļaunie personāži mīl nodarboties ar dažāda veida sadomazohismu. Varbūt tā tagad krievu rakstniekiem mode piesaistīt lasītāju.

Taču pat neskatoties uz seksu un vardarbību, kas laikam domāts kā papildus elements, grāmata ir uzrakstīta visai labi un dodu 7 no 10 ballēm. Pats autors jau ar atzīst, ka šis cikls ir tikai viduvējs.

Странствия мага by Ник Перумов

Stranstvija maga 1
Stranstvija maga 2

Fesa piedzīvojumi Evial pasaulē turpinās. Tā kā iepriekšējās grāmatas beigās viņš piedalījās pilsētas Arvest iznīcināšanā, tad tagad ir pēdējais laiks glābt savu ādu un mukt no inkvizīcijas. Pirmais galamērķis, tumšo elfu karaliste Narn viņu nepieņem, valstī ar nosaukumu Egest viņam nav dzīves, jo tur valda inkvizitori (nekromantu dabiskie ienaidnieki), bet arī gaišie elfi no mūžīgā meža viņu pie sevis redzēt negrib.

Tā nu nabaga Fess, kas sevi šajā pasaulē sauc par Nejasiķ, klīst pa pasauli cīnoties pret visiem. Cīņā viņam palīdz, kā jau tas šajā žanrā ierasts rūķis un orks, beigās parādās arī puselfe.

Par ko cīnās galvenais varonis, da neparko. Viņš vispār ir dīvains. Piemēram, viņš iesākumā, redzot netaisnību, cenšas to atrisināt ar vismazāko kaitējumu. Bet vienmēr sanāk tā, ka ciematiņu, kuru viņš sadomājis aizstāvēt no inkvizitoru patvaļas, pats arī beigās iznīcina, uzrīdot tiem zombijus. Netrūkst arī tās saucamo “last stand”, šajā grāmatā atceros tādus veselus divus. Protams, galvenais varonis tiek cauri sveikā, toties viņu līdzgaitnieki ņem nelāgu galu vai arī ņems. Puisim patīk aizrauties ar cīņām viens pret visu pasauli.

Cīņas parasti ir šabloniskas. Iesākumā pretinieks liekas neuzvarams, taču cīņas gaitā Fesam parādās jaunas spējas, kuras nolīdzina gar zemi visu ciemu un cilvēkus tajā. Viņam ļoti patīk spriedelēt par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Nekromantam jau redz jābalansē, lai nekļūtu ļoti ļauns.

Tā nu grāmata tīri Perumova stilā, brīnumainas izglābšanās, tiek apsisti visi, kas kustas. Ja varonis sadusmojas, tad visiem ir vakars. Grāmata ir tīrs action bez nekāda nopietna seguma. Mērķis, kāpēc viss noticis tā, ceļa meklējums, grāmatas beigās izskatās tā aiz matiem pievilkts, ka jāsmejas. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Laba lieta, ko lasīt vilcienā.

АРХАНГЕЛ by Данила Соловьев

Arhangel

Pēc dažādu grāmatiņu izlasīšana, nolēmu nedaudz pievērsties fantastiskā bojevika sērijai. Ilgi nebiju neko no šī žanra lasījis.

Grāmatas galvenais varonis vērdā Šalfejs – pēc savas būtības ir kiborgs, kas radīts vienā no zemes slepenajām laboratorijām. Protams, ka laborotorijā viņš ilgi savas dienas nevada, bet izbēg. Dažādu sakritību rezultātā, puisis nonāk citā visumā, kurā dzīvo elfi, harpijas un valda maģija. Pats varonis diezgan bezprincipiāla būtne, kas bez noteikta mērķa blandās pa pasauli, cenšoties izdzīvot.

Šo grāmatu droši varētu likt kategorijā – “Lielākais gada sviests, ko esmu lasījis”. Grāmatas autors ar oriģinalitāti izceļas tikai vienā vietā, iedodot varonim vārdu. Pārējais viss ir klišeja uz klišejas. (Kiborgs radīts slepenā laboratorijā, galvenais varonis nemirstīgs, varonis neko neatceras no iepriekšējās dzīves, varonim ir vesela kaudze ar superspējām, varonis iesākumā neko nespēj pasākt pret maģiju, varonis laika gaitā savāc komandu ar dzīves pabērniem, ar varoni manipulē nezināmi spēki). Pie tam sižets neizceļas ar monolītumu, izskatās, ka vietām autoram ir pietrūcis izdomas. Tādēļ laiku pa laikam daļa personāžu tiek nogalēti un viss sākas pa jaunam. Izskatās, ka lapas ir pierakstītas tikai apjoma pēc.

Taču to visu vēl varētu pieciest, ja vien autors nesāktu gvelzt stulbības, kas skar fizikas jomu. Šalfeja smadzenēs elektroni aizstāti ar prozitroniem, fotonam ir masa, gravitācijas traktējums ir reti īpatns, kalifornijam tiek piedēvētas superīpašības, nemaz nerunāšu par jauno metālu izgudrojumiem. Sviests, iemests katlā, samaisīts kopā ar rasolu un izklāts uz lapas, rada lielāku zināšanu apjomu, nekā šīs grāmatas izlasīšana. Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm.

Tagad atbilde uz jautājumu, kādēļ es vispār tērēju laiku šāda mēsla lasīšanai? Galvenais iemesls bija interese par to cik tālu aizies autors savā stulbumā. Man nav nekas pret “hit and slash” žanru, jeb krieviski sauktās broģilkas. Bet grāmatai nav nekāda sižeta, galvenais varonis ir šizofrēniķis un lasītājam ar to būtu jāsaprot viss, darbība mijas ar gudriem skaidrojumiem (tukšu muldēšanu). Tas viss laikam liecina, ka krievu fantasy rakstnieku vidū ir sākusies krīze, ja jau armada ir bijusi ar mieru publicēt šādu draņķīgu darbu. Bet, kas ir pats interesantākais, grāmatai ir gaidāms turpinājums. Vai es viņu gaidīšu? 100 punkti, ka nē!

%d bloggers like this: