Navigate / search

Vienpadsmitā stacija by Emīlija Sentdžona Mandela

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis. Tas gan grāmatai nav nekas īpašs, noteikti, ka ir daudzas izcilas grāmatas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Izlasīju aprakstu un man smadzenes pakalpīgi pasniedza viedokli – noteikti būs kaut kāds “Triumfa kopas” atvasinājums. Acīmredzot, atslēgas vārds būs bijis “trupa”. Dabūju grāmatu no izdevniecības Prometejs un sāku lasīt.

Kas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi un tomēr joprojām pastāv neaptverams skaistums. Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta.

Pēc-apokalipses grāmatām manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta, pat nezinu, ar ko tas sākās, laikam jau ar “Malvilas pili”. Laika gaitā esmu iepazinies ar visdažādākajiem apokalipses veidiem un  tādēļ veids, kā mūsu pasaulei tika pielikts punkts ar epidēmijas palīdzību, mani daudz nespēja pārsteigt. Šo grāmatu lasīt tikai kā kārtējo postapokaliptisko romānu būtu diezgan nejēdzīgi, jo grāmata jau nav par to. Un te vajadzētu parunāt par Vienpadsmito staciju.

Vienpadsmitā stacija ir komikss par apokalipsi, arī par cilvēkiem, kas zaudējuši savu ierasto pasauli un meklē iespēju tajā atgriezties. Šis komikss ir kā ass, ap kuru griežas dažu galveno varoņu likteņi, sasaista tos kopā un kalpo kā tāda lēca, kura fokusē noteiktus jaunās dzīves aspektus.

Cilvēki ir tādi, kuri atceras bijušos laikus un tajos, kas atceras tikai jauno pasauli pēc sabrukuma. Tie, kas atceras, tiem ir grūtāk. Viņi pie katras iespējas meklēs kādu vēl neizlaupītu māju, lai atrastu daļu no zaudētās pasaules un, iespējams, atrastu kādu daļiņu no sevis. Dažiem tā ir kļuvusi par apsēstību un Kristenai ar tas nav gājis secen. Rodoties jaunai paaudzei, aktuāls kļūst arī jautājums, vai maz ir vērts bērniem mācīt par to, kas ir bijis, varbūt labāk ir par to nerunāt un dzīvot tā, kā ir. Pielāgoties jaunajai realitātei un miers.

Protama lieta, neviens apokaliptiskais romāns nevar saukties par tādu, ja tajā nav kulta. Arī šeit ir kults, kas meklē jēgu notikušajā, saprast, kādēļ daži palika dzīvi, vai viņi ir izredzēti, un ja ir, tad kas viņiem ir jāpiepilda. Lielākoties tas vairāk rezultējas daudzsievībā un citādi domājošo slaktēšanā. Šeit kults lielākoties bija instruments spriedzes uzturēšanai.

Lai lasītājs nebūtu spiests ceļot kopā ar trupu pa nepazīstamu pasauli, viņam laiku pa laikam tiek piedāvāta atslodze un iespēja atgriezties mūsu pasaulē, kurā noris stāsts par aktiera Artura Leandera karjeru, neveiksmīgajām mīlestībām un draugiem.

No visa šī beigās ir sanācis nudien netipisks stāsts par pasaules galu un izdzīvojušajiem, galvenais uzsvars tiek likts uz kultūru, trupa kas uzstājas ar Šekspīra lugām, daži cilvēki apmetnēs, kas mēģina izdot avīzes, izveidot muzejus un atrast vietu jaunajā pasaulē. Jā, te medicīniskās aprūpes vairs nav, nav lētas elektroenerģijas, bet cilvēki pielāgojas un dzīvo tālāk, cenšoties saglabāt sevī cilvēcību. Tumšie laiki ir garām un iespējams nākotni var gaidīt ar cerību. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies netipsiku skatījumu uz pasaules galu bez atombumbām un zombijiem, tad šī būs tieši tas, kas vajadzīgs.

%d bloggers like this: