Navigate / search

The Fever: How Malaria Has Ruled Humankind for 500,000 Years by Sonia Shah

The Fever by Sonia Shah

Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.

Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.

Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.

Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.

Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.

Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.

Autores mājaslapa atrodama te.

Zoo City by Lauren Beukes

zoo city

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

Asleep: The Forgotten Epidemic that Remains One of Medicine’s Greatest Mysteries by Molly Caldwell Crosby

Asleep

Ja tā padomā, letarģija un letarģiskais miegs mani ir fascinējuši no mazotnes. Arī iemesls nav tālu jāmeklā, herbertam Velsam ir stāsts „ Kad guļošais mostas” . Isumā tas ir par cilvēku, kurš aizmieg letarģiskā miegā un pamostas pēc pārsimts gadiem. Un pamostas tāds pats kā aizmidzis, ne par kripatiņu nenovecojis.

Patiesībā diemžēl letarģija nemaz nav tik vilinoša. Slimības pilnais nosaukums ir letarģiskais encefalīts. Katrs, kas zina, ko nozīmē encefalīts, sapratīs, ka nekā laba te nav. Grāmatas autore mums mazāk vai varāk cenšas pavēstīt letarģiskā encefalīta izpētes vēsturi apskatot to kontekstā ar vispārējo neiroloģijas attīstības vēsturi. Grāmata pamatā ir balstīta uz dažu cilvēku slimības vēsturi. Gan to, ar ko viss sākās un kā viss beidzās. To, ko tieši katra šī letarģijas slimnieka vēstures deva slimības izpratnei, gan var tikai nojaust.

Grāmatā reāli nepatika autores mēģinājumi radīt lasītājam tā laika sajūtu. Dakteris gāja tur un tur, tur stāvēja tas, saule spīdēja/nespīdēja. Manuprā,t tas bija visai lieki un reizēm īsti nevarēju saprast lasu nonfiction vai tomēr fiction. Un šādā gadījumā ir grūti saprast, kur beidzas izdomājumi un kur sākas fakti. Tas, ja godīgi, mani tracināja un visa grāmata man līdz ar to šķita tāda puspatiesība.

Letarģiskā encefalīta izpausmes gan bija aprakstītas visai dzīvi, un diezgan daudz varam uzzināt par slimīgas gaitu. Letarģiskais encefalīts tik tiešām var pertendēt uz Aizmirstās epidēmijas godu. To savulaik nomāca gan pirmais pasaules karš, vēlāk lielā gripas pandēmija. Starp citu letarģiskais encefalīts nebūt nav nogājis no skatuves, šur tur viņš laiku pa laikam uzplaiksnī. Un nezin cik gadījumi tiek nepareizi diagnosticēti, jo slimība tak nav visai populāra. Gadījumā, ja to esi saķēris, tad it rikai ~30% varbūtība, ka izkulsies vesels un komplikācijas vari gaidīt visu atlikušo mūžu, lielākā daļa slimības ietekmē kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, vārda tiešā nozīmē un, kas dīvaini, nekad uz labo pusi.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, nepatikās man tie apkārtnes apraksti, kā gan autore var tik precīzi zināt kā izskatījās kāds Ņujorkas rajons 1925. gadā un pēc kā tur oda.

The American Plague by Molly Caldwell Crosby

The american plague

Grāmatu pasūtīju tieši grāmatas nosaukuma dēļ, dikti jau nu intriģējoši tas izklausījās. Grāmata sevī satur stāstu par vienu no visu laiku briesmīgākajām slimībām Dzelteno drudzi. Mūsdienās šī lieta sāk atgūt popularitāti, jo daudzas valstis ir pārtraukušas vakcināciju pret šo slimību un globālā sasilšana nodrošinājusi tai jaunu izplatības areālu.

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, kauns atzīties – uzskatīju, ka dzeltenais drudzis un malārija ir viens un tas pats. Vispār jau man šķita, ka arī dengue ir kāds no malārijas paveidiem. Pateicoties šai grāmatai tagad man šī lieta ir kļuvusi skaidrāka.

Grāmatas autore, rakstot grāmatu, ir veikusi pamatīgu izpēti, iesākumā mani kaitināja viņas gleznainie laika apstākļu apraksti, domāju: nu kā tad tu vari zināt kāds pirms 150 gadiem bija laiks, taču grāmatas beigās atradu viņas norādes no kurienes visa šī informācija ņemta, tas uzreiz radīja respektu.

Grāmata sākas ar Memfisas 1878. gada dzeltenā drudža epidēmijas uzliesmojuma aprakstu, pilsētu bija atstājuši lielākā daļa iedzīvotāju un no 19 000 palikušajiem 14 000 bija dzeltenais drudzis. Slimnieku kopēju un medicīnas aprūpes trūkuma dēļ mirstība bija ļoti augsta un neviens pat nenojauta, ka slimības pārnēsātājs ir parasts ods (jeb moskīts, nekad neesmu sapratis, vai latviešu valodā starp šiem diviem jēdzieniem ir kāda atšķirība). Tā nu cilvēki pētīja slimību līdz 1900. gadā Valters Reed beidzot pierādīja, ka galvenais slimības izplatības vektors ir ods.

Grāmatā tomēr nedaudz pietrūka mūsdienīgs dzeltenā drudža apraksta, gribēju tomēr, ja jau reiz šai tēmai ir veltīta grāmata, smalkāku slimības aprakstu mūsdienu izpratnē. Jā, simptomus var atrast aculiecinieku stāstos, bet tā arī nekur nebija paskaidrots kāds ir vīrusa inkubācijas periods un kādēļ pirmie Reeda odi nespēja inficēt brīvprātīgos. Tā kā šo lietu man nācās lasīt wikipedijā.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ja tevi neinteresē slimību vēsture, tad nav jēgas šo grāmatu lasīt.

The Great Influenza by John M. Barry

Pilanais nosaukums “The Great Influenza: The story of the deadliest pandemic in history by John M. Barry”

Grāmatiņa nomarinējās manā grāmatu plauktā vairāk kā gadu. Domāju, ka būs pārāk sausa un garlaicīga, tādēļ lasīšanu laiku pa laikam atliku.

Grāmata dod visnotaļ fundamentālu ieskatu ASV medicīnas sistēmā un virusoloģijā 1918. gada gripas pandēmijas kontekstā. Lai arī tas izklausās dīvaini, cilvēki, mani ieskaitot, visnotaļ maz zina par lielāko epidēmiju cilvēces vēsturē. 1918. gada gripa izpļāva 50-100 miljonus cilvēku, vairāk nekā mēris un vairāk nekā kari. Laika gaitā šie fakti un notikumi ir kaut kā piemirsušies. Varbūt tos aizēnojis I Pasaules karš un tā notikumi nezinu.

Viss sākās mazā Kanzasas pilsētiņā, kad uz slimības gultas nolikās fermeri un to ģimenes, letālu iznākumu nebija daudz un mira tikai daži. Pēc tam dažus fermerus iesauca armijā un viss sākās pa īstam, gripas vīruss bija attīstījis jaunu formu, tik labi pielāgotu cilvēkam, ka tas inficēja visus. Izrādījās, ka ne ASV sabiedrība, ne medicīnas organizācijas nav gatavas kaut kam tādam. Arī tā laika virusologi neko nespēja palīdzēt, izņemot karantīnas ieviešanu. Tad nu grāmata arī attēlo sociālpolitiskos apstākļus gripas epidēmijas laikā, ārstu trūkums, birokrātijas neelastīgums, karš kā prioritāte utt.

Papildus tiek dots arī ieskats, kā gripa strādā. Izrādās, ka no pašas gripas mirst reti, vairāk mirst no izraisītajām komplikācijām. Galvenais nāves iemesls ir pneimonija. Tagad arī zinu kāpēc gripu klasificē H5N1, H7N7 kāda ir gripas darbības shēma un daudzas citas interesantas lietas. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, daži zinātnieku dzīvesstāsti likās ne pa tēmu.

PS. Pasaule jaunai gripas pandēmijai absolūti nav gatava.

%d bloggers like this: