Navigate / search

Nakts cirks by Erina Morgensterna

Nakts cirks

Šo grāmatu es visticamāk tā arī nekad neizlasītu, ja vien par to nebūtu lasījis jaukas atsauksmes – Spīganas, Happynorelle un MsMarii blogos.  Mani patiešām ieinteresēja šis cirks, un nācās vien visas savu izlasāmo grāmatu sarakstus pārkārtot un atrast vietu šai grāmatai. “Nakts cirku” ieguvu pateicoties Zvaigznei ABC un jau nākamās dienas vakarā ķēros pie lasīšanas.

Šis Cirks nav vienkāršs cirks, tas ir Le Cirque des Reves. Nakts cirks savu darbu sāk līdz ar saules rietu un darbojas līdz saullēktam. Zinātāji stāsta, ka šis cirks ir vistuvākais maģijai, ko cilvēks var piedzīvot. Patiesībā viņi it nemaz nekļūdās. Šis cirks nav tikai vieta, kas paredzēta izklaidei. Šī ir vieta, kurā sacenšas divi burvju mācekļi Sīlija un Marko. Šajā sacensībā uzvarēs tikai viens.

Sapņu cirks ir vieta, kurā cilvēki saskaras ar pārdabisko, paši par to nenojauzdami. Par to nenojauš pat lielākā daļa cirkus dalībnieku. Te ir vairāk maģijas nekā realitātes, ledus dārzi, labirinti, teltis, kurās ir atrodamas gan zīlnieces, gan pudelēs iesprostotas atmiņas. Pat cilvēks, kas šķietami ir šīs idejas autors, nemaz nenojauš tā patieso jēgu.

Lielākā daļa grāmatas varoņu ir tādi kā marionetes burvju spēlē un pat tie, kas to nojauš un saprot, ka par to nevajag skaļi runāt. Tādēļ arī pat galvenie varoņi nemaz nav pārāk detalizēti, viņi ir labi ieskicēti, bet ne vairāk. Sīlija specializējas fiziskajās transmutācijās, Marko savukārt rada izcilas ilūzijas. Lasītājs uzzina tieši tik daudz, cik tas ir nepieciešams stāstam. Interesanti, ka arī burvestības te iztiek bez garu izsaukšanām, sarežģītiem rituāliem. Tās nedodas viegli, bet nav arī nekas nesasniedzams, tā ir daļa no grāmatas pasaules, kas to papildina nevis izlien uz āru. Skaidra lieta, ka, kā jau romānos pierasts, pretinieki var arī viens otrā iemīlēties un iespējams izbeigt Sacensību.

Vecie burvji gan ir īsti maitas gabali un šķiet, ka Sīlija pareizi uzminēja viņu Sacensības rašanās cēloni. Viņiem patiesībā eksistē tikai Spēle, un cilvēki jau sen ir kļuvuši par figūriņām, kuras pēc Spēles beigšanās var izmest un aizmirst.

Patiesībā ir visai grūti uzrakstīt par grāmatu, kas ļoti patīk. Sevišķi tādu, kura savā stāsta stāstīšanas manierē nedaudz atšķiras no visa iepriekš lasītā. Manā gadījumā tas ir diezgan neierasti. Var jau dekompilēt grāmatu un piespraust pie sienas visus stāsta elementus un smalki viņus izķidāt, bet ar sapņiem jau tādas lietas nedara.

Pietiks, ja teikšu, ka stāsta konstrukcija ir tik veiksmīga, ka lasītāju nemaz netraucē lēkāšana starp notikumiem, stāstījuma pārmešanās no trešās personas vēstījuma uz mēģinājumu ievilkt tevi pašu cirkā laiku pa laikam iestarpinot nodaļas, kas apraksta lasītāja paša cirkā pieredzēto. Domāju, ka tieši šis līdzeklis ir tas, kas ļauj lasītājam identificēties ar Sapņu cirku un radīt sajūtu, ka tu tur reiz esi bijis un, iespējams, kaut kad arī atgriezīsies.

Šī viennozīmīgi ir viena no interesantākajām grāmatām, kuru man šogad nācies lasīt. Izlasīju vienā dienā un nemaz nemanīju, kā paiet laiks. Pluss ir arī tas, ka grāmatas noformējums atbilst tās saturam; tāda lieta mūsdienās gadās visai reti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem.

%d bloggers like this: