Navigate / search

Spoku sala. Libānas pils by Pjērs Benuā

Spoku pils

Arī šī grāmata iederas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šajā brīdī sērija jau bija uz savas fināla taisnes. Deviņdesmito gadu sākumā sērijas izdošanas stafeti bija pārņēmusi izdevniecība “Sprīdītis”, bet 1993. gadā to atkal atsāka izdot “Liesma”. Tā arī vēl neesmu ticis skaidrībā, kādēļ tas tā notika. Bet ja neskaita Deivija kopu un Spoku salu, tad pārējie sērijas pēdējo gadu darbi bija mēģinājumi pavilkt tautu ar veco labo klasiku.

Romānā «Spoku sala» darbība norisinās uz kādas tropiskas Jaunhebridu salas, kur no Sidnejas ierodas daudzsološais zinātnieks Fabrs, lai realizētu savas dzīves mērķi. Taču viņš vēl lāgā nav nokāpis krastā, kad to pārņem līdz šim nepazītas jūtas — bailes. Romānā «Libānas pils» franču pretizlūkošanas dienesta kapteinis Domevrs ir pārliecināts, ka viņu sagaida spoža karjera un laimīga laulības dzīve. Tā arī būtu noticis, ja vien… ja vien viņš nesatiktu kādas vecas pils burvīgo īpašnieci, kura strādā gan Francijas, gan Anglijas pretizlūkošanas dienestu labā.

Sākšu uzreiz ar atzīšanos – autors raksta labi un rūpīgi. Viņa varoņi ir neprecēti vīrieši, kurus neceļos aizved kaislība pret sievieti. Spokus salā izcils aitkopis lēnā garā saiet sviestā, jo pārāk ir ieciklējies uz kādu jaunkundzi, kurai viņš nezina pat vārdu. Tik vien, ka kādu laiku pirms daudziem gadiem pavadījuši kopā Sidnejā. Un kad tu, cilvēks, esi viens pats cilvēkēdāju vidū uz Eromangas, tad sāc baidīties pats no savas ēnas. Kaimiņi arī nav diez ko viesmīlīgi un kanaki – slinki. Vienu vārdu sakot, atliek tikai atmiņas, gramofons un pudele. Ja paskatās Fabra nojūgšanās iemeslus, tad tos nāktos atzīt par visnotaļ dīvainiem, viss sākas ar atrastu kvīti, un tad lēnām viss uzkrājas, un no normāla aitkopja ar mērķi ieviest Jaunhebridu salās aitas kļūst par alkānu, kas baidās no visiem un paša izdomātas realitātes. Ja es teiktu, ka lasītu aizgūtnēm, es mānītos, bet bija tīri lasāms gabals, centrā varonis apkārt eksotisks fons, dzīve, kas piespēlē dīvainas sakritības, ko tad cilvēkam vairāk vajag.

Libānas pils Domrevs ir pavisam cits putns, viņš ar savu kamieļu kavalēriju varonīgi cīnās pret arābiem Sīrijas teritorijā, saņem vienu paaugstinājumu pēc otra, un viss dzīvē būs labi, jo risks un briesmas viņu nebaida. Taču tad viņš nokļūst pilsētā, un viss aiziet pa pieskari. Kā pretizlūkošanas aģents viņš ir labs, jo zina vietējos un saprot, kā jākārto lietas. Puisis pat gatavojas precēties līdz sapinas grāfienes Orlovas tīklos. Un tad arī viņa dzīve aiziet par pieskari; no daudzsološā armijnieka pāri paliek tikai lupata, kas ir apsēsts tikai ar vienu sievieti. Var jau būt ka cilvēkiem dzīvē tā gadās, ka mīlestība un kaislība ir tik liela, ka nākas vēlāk kādu laiku pavadīt trako mājā, bet cilvēki jau ir dažādi.

Abu romānu centrālā mācība ir – vīrietis, kamēr vien nav sapinies ar sievišķiem, ir visnotaļ racionāls un par sevi pārliecināts radījums, kurš spēs tikt gala ar visām dzīves grūtībām bez problēmām. Taču, ja pie apvāršņa parādīsies sieviete, pat visrūdītākais aitkopis vai franču karavīrs Sīrijā aizies pa pieskari. Nelīdzēs nedz gramofons, nedz trakonams. Ja redzi sievieti, tad bēdz, vīrietis savā dzīvē var uzticēties tikai saviem draugiem un paša kamielim (ja tāds ir).

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Neskatoties uz to, ka nepiekrītu tam, kā autors meklē izskaidrojumus savu varoņu rīcībai, daudz iepinot stāstā psiholoģiskus momentus. Viņa trumpis ir spēja radīt dzīvus un izstrādātus varoņus. Lasīt var, ja patīk romāni par mīlestību un lielām kaislībām, kas, vēlams, beidzas letāli.

%d bloggers like this: