Navigate / search

Тайны ордена (Девятый #6) by Артём Каменистый


Тайны ордена

jau tas šajā blogā ir novērojams, laiku pa laikam es padodos savai vājībai – fantastiskajiem bojevikiem. Ja vēl tie ir par “popodancu” tēmu, tad mani ir grūti noturēt prom no grāmatas. Šo grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka tā ir sestā sērijā Девятый, un iepriekšējās piecas esmu gan izlasījis un apskatījis.

Dana mīļotā joprojām guļ komā, taču viņam ir plāns kā atrast citus Sargus. Tas nekas, ka tādēļ nāksies iekarot valsti, šķērsot jūru un iekarot neieņemamu pilsētu. Tāds nu reiz ir viņa plāns, kas dzimis mūsu varoņa galvā. Ja viss izdosies, tad viņš iegūs nepieciešamo informāciju, ja nē, tad, iespējams, samaksās ar savu dzīvību.

Šī nu ir sērija, kuru autoram vajadzēja pabeigt, kādas trīs grāmatas atpakaļ, jo pēdējās grāmatās nekā jēdzīga vairs nenotiek. Rodas sajūta, ka autors atrakstās un cenšas aizbāzt fanu rīkles ar kārtējo Devīto. Lieki piebilst, ka šī grāmata arī nebija no tām, kas patīkami pārsteidza. To, ka Dans ir supercilvēks (melnās sirds implants nav nekads joks) es jau apjautu no pēdējām piecām grāmatām. Viņš ir nenogremdējamais vannas pīlēns, kurš braši peld visām problēmām pa virsu. Lai visus nopelnus viņš nepiesavinātos, sev viņam ir kompanjons Zaļais. Papagailis, kurš ir Sarga atribūts un šajā gadījumā arī putns – alkoholiķis. Ja pavisam godīgi, tad tieši Zaļais ir viens no labākajiem grāmatas tēliem. Viņa motīvi ir dabūt iedzert un morāli atbalstīt savu saimnieku. Īsti vēl nav skaidrs, kurš ir kura saimnieks. Morālais atbalsts izpaužas sulīgu izteicienu formā, kas tiek izķērkti vietā un nevietā.

Diemžēl arī šajā sērijā noslēguma grāmatā autors atvēzējas izskaidrot visus Lielos noslēpumus. Autora raksturīgākā iezīme ir nespēja to izdarīt jēdzīgi. Visu laiku esi kopā ar supervaroni blandījies pa interesantu pasauli un pēkšņi viņš atrod kādu, kas visu var izskaidrot. Lai Dievs nogrābstās, tā nudien nav lieta, kuru sasteigti darīt desmit lapaspušu monologā! Viss izrādās diezgan sarežģīti, taču diemžēl liecina par autora nespējas savaldīt pašam savu pasauli. Tiek ieviesta vesela kaudze ar trešajiem spēkiem, paralēlo pasauļu kaudzes, supercivilizācijas un to neizskaidrojamie motīvi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Man noteikti ne, visi šie skaidrojumi neko nepiedeva grāmatas saturam drīzāk padarīja to šaubīgu.

Par sēriju kopumā var teikt, sākums labs, bet beigas nekādas. Autors savā ziņā nekautrējas grāmatā lietot atsauces uz “popodancu” žanru vispār. Dans bieži iegrimst pārdomās, kādēļ viņam tā neveicas kā citiem popodanciem. Viņu neapmāca neviens baltais tēvs, un neviens neņem viņu apgādībā. Tā vietā viņu mēģina nožmiegt. Jāpiezīmē, ka Dans te nedaudz piemelo, jo klavieru kāši ir iemīļojuši pārlidot viņa sižeta līnijas. Rodas iespaids, ka viņam, lai vinnētu Superbingo, nebūtu pat biļete jāpērk. Viņam ir pašam sava akaši grāmata, kurā var iemācīties visu, ko vien vēlies, gandrīz kā matriksā, un tādam nav kauna sūroties. Tas gan lāgā negāja kopā ar pasaules izskaidrojumu, bet lai nu paliek.

Lieku 5 no 10 ballēm. Par daudz sasteigta, lai gan savu galveno uzdevumu veica es lasīju viņu aizgūtnēm, taču smadzenes lielākoties strādāja tukšgaitā. Ja pirmajās grāmatās es vēl spēju just līdzi varoņa pārdzīvojumiem, tad pēdējās mani varonis nekādas emocijas neizraisīja, galvenais, lai ir piedzīvojumi. Kopumā sēriju lasīt var un pirmās trīs, lai arī atražo popodancu žanru pilnībā ir kvalitatīvas un lasāmas. Pēdējās trīs ir liecība autora nespējai nobeigt savu sēriju, pasauli un/ vai varoni. Tādēļ sanākušas tādas samocītas.

The Slow Regard of Silent Things (Tales from Temerant) by Patrick Rothfuss

The Slow Regard of Silent Things

Nebūšu samelojies, ja atklāšu, ka šī bija viena no grāmatām, kuru gaidīju ar nepacietību. Tik nepacietīgi, ka biju iztērējis naudu par viņu jau pāris mēnešus iepriekš. Agrāk ar šādu manu rīcību varēja lepoties tikai Stīvens Kings, Terijs Prečets un Bils Braisons. Nu šiem var piepulcināt arī Patriku Rotfusu.

Dziļi zem Universitātes atrodas vesela pasaule. Tā nav pārāk liela un gaiša, taču tajā ir savi noslēpumi. Cilvēki še bieži neiegriežas, ja vien nesaplīst kāda ūdens vai apkures caurule, un tas nenotiek bieži. Patiesībā tas notiek ļoti reti, pat pārāk reti. Tas viss tādēļ, ka kāds, pareizāk sakot kāda ir ieinteresēta, lai neviens te neaicināts nestaigātu. Šeit dzīvo Auri – noslēpumaina jauna sieviete, par kuras esamību praktiski neviens nenojauš. Tiem kas lasījuši „The Name of the Wind” un „The Wise Man’s Fear” jau nedaudz ir zināms, kas ir Auri, taču šeit autors piedāvā ieskatu vienā Auri dzīves nedēļā.

Stāsta alternatīvais nosaukums varētu būt “Septiņas dienas Auri dzīvē”. Pa lielam šajā stāstā nekas tāds nenotiek, lasītajam ir dota iespēja klejot kopā ar Auri pa Underthing dzīlēm. Atklāt pa kādam noslēpumam un saprast, ka pats galvenais turēt lietas kārtībā. Ja lietas nav kārtībā, tad no tādas pasaules neko daudz nevar gaidīt. Auri zina par šādu sīkumu nozīmīgumu, cilvēkam ir jāsaprot sava vieta pasaulē. Cilvēks ir tikai niecība. Praktiski neviens to nepajauš, jo cilvēki ir pakļauti vājumam un lepnumam. Taču Auri kaut kādā veidā ir guvusi ieskatu pasaulē no pavisam cita skatu punkta, un pasaule vairs nav tikai viņa un lietas. Visam ir savs laiks, katrai lietai ir savs noslēpums un vieta. Galvenais ir lietas saprast un viņās ieklausīties. Auri ir apsēsta ar pasaules lietu kārtību pasaulē. Mūsu realitātē to sauktu par OCD, bet Auri pasaulē šī apsēstība ir pat ļoti racionāla.

That was the only way. You did not want things for yourself. That made you small. That kept you safe. That meant you could move smoothly through the world without upsetting every applecart you came across. And if you were careful, if you were a proper part of things, then you could help. You mended what was cracked . You tended to the things you found askew. And you trusted that the world in turn would brush you up against the chance to eat

Sākot grāmatu lasīt man doma bija, jupis viņu rāvis, tā tak ir viena perfekcioniste, kas apsēsta ar Fenšui! Labi, cilvēks jau var būt traks, bet ne jau līdz tādam līmenim, ka var iedomāties, ka lietas var uz viņu apvainoties! Nē, nu skaidra lieta, reizēm mēs varam apvainoties uz lietām, bet lai viņas uz mums! Auri lietu sajūtas ir tikpat pašsaprotamas kā mums citu cilvēku. Sākumā īsti nevarēju saprast, kas un kādēļ notiek, jo galvenās varones pasaules uztvere nav īsti racionāla. Taču, kad pāris dienas ar viņu kopā nodzīvotas, sāc saprast perspektīvu un rīcības mērķus. Kad „pareizā” pasaules uztvere pa drumstaliņām absorbēta, tad lasīšana kļūst pavisam interesanta.

Tā kā esmu cītīgi sekojis autora teiktajam, es nemaz neesmu apvainojies uz autoru, ka Kvothe stāsts te netiek turpināts. Jā, šis stāsts nedod Vēja vārda pasaulei nekādu pienesumu, bet labu stāstu izmest ārā būtu nepiedodami. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Es nesauktu stāstu par izcilu vai stāstījuma komponējumu par unikālu, labs stāsts, kurš man iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku.

Осквернитель by Павел Корнев

ОСКВЕРНИТЕЛЬ

Šī ir cikla Экзорцист ceturtā, un, šķiet, ka ne pēdējā grāmata. Man šis grāmatu cikls tīri labi patīk, tāds slepeno dienestu, maģijas un trillera mistrojums, interesanta pasaules koncepcija un interesants galvenais varonis. Grāmatu nācās iegādāties papīra formātā, jo vienkārši nespēju paciesties un sagaidīt elektroniskās grāmatas iznākšanu.

Grāmatas autors savu slavu ieguva ar ciklu Приграничье, kurā galvenie notikumi noritēja no pasaules atrautā pilsētā, kurā darbojās maģija un valdīja mežonīgo rietumu likumi. Ekzorcistā autors pievērsās pasaulei, kas atrodas attīstītā feodālisma fāze. Šeit dzīvo gan svētie, gan dēmonu apsēstie. Šajā pasaulē bez melnuma dvēselē ir tikai jaundzimušie, un ja tev ir pietiekoši daudz grēku, tad potenciāli tu vari kļūt par dēmonu mājvietu.

Grāmatas varonis Sebastjans Marts ir nedaudz citādāks. Arī viņam ir visas iespējas kļūt par apsēstu cilvēku, taču viņš pieprot šos dēmonus ieslodzīt savā dvēselē, padarīt par savu daļu. Ilgus gadus viņš kalpojis savai valstij kā īpašo uzdevumu agents. Kalpošana nav bijusi labprātīga, tomēr beigās tika panākta visām pusām pieņemama vienošanās. Pagājuši trīspadsmit gadi no pēdējā lielā darba, un Sebastjans šo laiku vadījis kūrējot vietējo noziedzīgo pasauli. Taču vienā dienā atvaļinājums beidzas, daļa no sadarbības partneriem mīklainos apstākļos iet bojā, priekšnieki tiek atbrīvoti no amatiem un Sebastjanu sāk medīt pa īstam.

Ja runājam par grāmatas varoņu detalizāciju, tad te ir izstrādāts tikai Sebastjans, pārējie cilvēki ir tikai dekorācijas, kuriem uzdevums ir palīdzēt, nodot un būt ienaidniekiem. Nav jau arī nekāds brīnums, jo grāmata veidota, lai piesaistītu lasītājus notiekošajiem notikumiem nevis dziļai personību analīzei. Šis ir trilleris; šeit nav vērts lietot standarta detektīva lasīšanas pieeju, te vainīgos nekad neuzminēsi. Tie iznāks grāmatas finālā no nekurienes un, lai kā iepriekš lasīto nepārdomātu, nākas vien secināt, ka pie dotās informācijas apjoma vainīgo ir nereāli uzminēt.

Pozitīvi, ka šajā grāmatā un visā ciklā autors necenšas sadalīt pasauli labajos un sliktajos, melnums jau dvēselē ir visiem. Sebastjans arī pēc savas būtības ir padrūms tips (tas gan ir raksturīgs visiem šī autora varoņiem), viņš nebaidās no roku smērēšanas, viņam ir savējie un citi. Bet ja savējais nodos, tad nazi nierēs dabūs arī viņš. Varētu pat teikt, ka šī grāmata ir par grūto mafijas bosa ikdienu pasaku valstībā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir laba izklaidei, nekāda dziļāka jēga un uz eksistenciālām pārdomām rosinoša te nav. Toties ir interesanta pasaule un intrigas. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kuri pievārējuši iepriekšējās trīs. Tā kā grāmatas lasīju to iznākšanas brīdī, tad lasīšana ievilkās četrus gadus. Tas savukārt noved pie tā, ka pirmās piecdesmit lapaspuses es cenšos izmisīgi atcerēties, kas kurš ir. Domājams, ka nākamā sagaidāma vēl pēc gada vai diviem, noteikti lasīšu.

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА by Артём Каменистый

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА

Cikla „Devītais” piektā grāmata. Iepriekšējās grāmatas arī ir apskatītas šajā blogā, un sērijas lasīšana ilgst jau gandrīz trīs gadus. Skaidra lieta, ka, ieraudzījis grāmatnīcā šo darbu, es nevarēju tai tā vienkārši paiet garām.

Iepriekšējā grāmata beidzās ar grāmatas galvenā varoņa vārdā Dans pārvelšanos pāri bortam. Tā ir, ka žēlo pretiniekus, cerams, ka viņam būs mācība. Tagad Dans ir atgriezies starta punktā, pliks uz baļķa jūras vidū. Tagad viss jāsāk no sākuma, jāizdzīvo un jāmēģina atgriezties savā karaļvalstī, vēlams vienā gabalā.

Tagad sekos tik milzīgs MAITEKLIS, ka cilvēkam, kurš patiesi apņēmies lasīt šo sēriju (lai gan kurš gan šīs grāmatas izņemot mani vēl lasa) sekojošās rindkopas nevajadzētu lasīt. Dans ir supervaronis. Viņam galu galā ir Melnā sirds. Salauž kāju, nekas, pēc dienas jau varēs staigāt, nogalēt viņu ir tīrā mocība, un nevienam tas vēl nav izdevies. Skaidra lieta, ka šādam cilvēkam klīšana pa rifiem tāda pastaiga vien ir. Dans jebkurā kritiskā situācijā var paņemt taimautu, lai pakonsultētos ar savu Melno sirdi, kurai arī ir saprāta pazīmes un lēnā garā izanalizēt situāciju. Dans gan ir īsts varonis, viņš uz konsultācijām nepavelkas, standarta atbilde ir „rubī iekšā parasto režīmu un tad jau pēc apstākļiem”.

Lai viņam vienam pašam nebūtu jāuzveic cilvēku kontrabandistu kuģi, autors nodrošina Danam laimīgu sagadīšanos. Viņš uz kādas salas atrod vēl vienu tāda paša eksperimenta upuri kā viņš pats, turklāt vēl sieviešu kārtas dzimuma. Viss jau sāk izskatīties tīri labi, bet neviens autors tak neļaus savam varonim slaistīties pa vientuļu salu divatā ar smuku meitieti. Tāpēc viņam tiek uzsūtīti tie paši cilvēku kontrabandisti, kas Danu ar visu viņa draudzeni saņem gūstā; mērķis pārdot dienvidos – tur pēc tādiem ir pieprasījums. Seko galeras vergu sacelšanās, kuģa sagrābšana, tirgoņu apkaušana, kuģa avārija (neviens nav jūrnieks), jauna cīņa ar cilvēku tirgotājiem. Tie, neskatoties uz ekonomisko situāciju, to vien dara, kā dzīvojas pa salām un plāno uzbrukt kādam nocietinātām ciematam. Acīmredzot, vergu ķērājiem ikdienā cīņa 1 pret 10 šķiet tīri normāla lieta. Dans šim nepamatotajam optimismam ir spiests pielikt punktu. Un lasītājs var gaidīt nākošo sērijas grāmatu.

Kopsavilkumā grāmata sarakstīta žanra labākajās tradīcijās. Par varoņa izaugsmi te nav nekādas runas, galvenais te ir nepārtraukta darbība un varoņa virzīšana uz augšu sabiedrības hierarhijā. Lai to vieglāk paveiktu, viņam tiek dotas vietējiem nepieejamas zināšanas un spējas, kas palīdzēs pārciest tiešus uzbrukumus viņa personai. Notikumi ir piedzīvojumi, kauju apraksti un dažādas „viltības”. Ja nepieciešama sagadīšanās, lai izpestītu galveno varoni no sprukām, autors to ieviesīs uzreiz netērējoties, domājot par lapaspusēm gariem iemesliem un sižeta pārkārtojumiem. Uzbruksim no slēpņa, super, redz, kur, izrādās, viens no galeru vergiem ir dzimis loka šāvējs. Nav ideju kā ar pārdesmit cilvēkiem ierobežotā telpā uzvarēt simts cilvēkus. Nekas, lai viņi visi aizmūk no kāda briesmoņa. Šādas grāmatas var lasīt droši, te galvenais varonis atejas bedrē nenoslīks, peldēs pa virsu bez problēmām.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, būtu jau nu autors dzinis savu varoni attīstīt savu karalisti nevis vazājis pa pasauli ar mazvērtīgiem piedzīvojumiem nodarboties. Nedaudz ir piegriezusies autora nevēlēšanās attīstīt galveno tēmu. Skaidra lieta, ka sesto sērijas grāmatu arī lasīšu, gribu taču zināt kā Dans beidzot visu to briesmoņu šaiku uzvarēs. Kas zina, iespējams, uzzināsim arī, kurš to pasauli tādu ir iekārtojis.

The Wise Man’s Fear by Patrick Rothfuss

The Wise Mans Fear

Ar šīs grāmatas izlasīšanu man nemaz tik viegli nevedās. Pirmo reizi es viņu mēģināju izlasīt trīs gadus atpakaļ. Tad tikko biju piebeidzis lasīt The Name of the Wind, un šķita laba ideja lasīt vien tālāk. Tas nekas, ka grāmatai veselas tūkstoš lapaspuses. Tomēr man pēc kāda laika entuziasms noplaka un, ticis līdz kādai divsimtajai lapaspusei, metu grāmatai mieru. Otrā reize bija kādu gadu atpakaļ, biju nonācis situācijā, ka šī bija vienīgā grāmata, kuru bija iespējams dabūt un lasīt. Tie, kas lasa daudz sapratīs, ka dzīvē gadās situācijas, kad vienīgā alternatīva ir pudeļu etiķetes. Tomēr arī tad līdz ko man bija pieejamas citas grāmatas, es šo grāmatu nodevu un pametu pie piecdesmitās lapaspuses. Tomēr tagad laikā, kad latviski iznākusi grāmata “Vēja vārds”, man uznāca iedvesma un grāmatu izlasīju vienā rāvienā, tas ir, nedēļas laikā.

Sižets turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmata beidzās, Kvouta krogā. Hronists joprojām grib uzzināt Kvouta īsto dzīvesstāstu, Basts savukārt izvilkt viņu no šīs nomales un veikt lielus darbus. Kvotam, šķiet, gan viss pašreizējā dzīvē apmierina, un viņš īpaši nekur neraujas. Tomēr stāstījumu viņš turpina, un lasītājs var uzzināt papildus pāris gadus no Kvouta iepriekšējās dzīves. Gan par Akadēmiju, par viņa došanos kalpot pie Vintas karaļa, par atkal satikšanos ar vienu no čandrian pārstāvjiem, viņa viesošanos Feju valstībā un, protams, cīņas mākslas apgūšana Ademā.

Kvouts arī šajā grāmatā ir tas pats iedomīgais tipiņš, kuram jūra ir līdz ceļiem. Viņš joprojām visas problēmas mēģina atrisināt tieši, īpaši nedomājot par sekām. Protams, pārliecība par saviem spēkiem ir laba lieta, taču kaut kādam mēram ar’ būtu jābūt. Tā kā grāmata tiek stāstīta no galvenā varoņa perspektīvas, tad visā grāmatā tā īsti nostrādāts ir tikai viens tēls. Pārējie ir vairāk kā stāstījuma dekorācijas, kuras autors izmanto, lai atdzīvinātu ainavu. Pati pasaule autoram ir padevusies izcila, tiešām pārdomāta gan no ekonomiskā, gan no ģeogrāfiskā viedokļa. Sabiedrība ir attīstījusies līdz vēlo viduslaiku, varbūt pat renesanses laika līmenim. Te gan jāatceras, ka šajā pasaulē valda maģija, un tādēļ viss ir nedaudz savādāk.

Pasaulei ir arī vēsture, nedaudzās tās detaļas, kuras mēs uzzinām no autora, liek domāt, ka agrāk šeit ir bijis īsts zelta laikmets ar varenām pilsētām. Taču šie laiki ir beigušies, un pēdējos pāris tūkstoš gadus pasaulē ir iestājusies stagnācija. Cik var noprast, pie vainas ir šie paši čandriani, kuri nez kādēļ nemīl, ja piesauc viņu vārdus. Pat nekautrējas ierasties personīgi, lai nogalinātu viņu vārdu pieminētājus. Un ir vēl kāds slepens Svētais Amiras Ordenis, par kuru liecības atrodamas tikai teiksmās, toties dokumentāli par viņiem nekas nav atrodams. Tas viss man liek secināt, ka tieši šie spēki kādā no sērijas grāmatām izpeldēs kā pasaules kārtību nosakošie. Citādi es neredzu, kā pasaule var saglabāt tādu pašu attīstības līmeni vairākus gadu tūkstošus.

Pašu grāmatu es raksturotu kā tādu, kurā nekas daudz nenotiek. Visi notikumi risinās lēnu garu un, kā jau labam stāstījumam pienākas, ar daudzām sīkām detaļām. Jā, tas palīdz iejusties autora pasaulē un pēc pārsimts lapaspusēm tev jau tā liekas nevis izdomāta vieta, bet netāla valsts. Tomēr cilvēkiem, kuri raduši pie raitāka sižeta attīstības, varētu šķist, ka grāmata ir nedaudz iestiepta, jo autoram vienkārši patīk rakstīt. Bet, ja kā šajā gadījumā lasītājam patīk viņa rakstīto lasīt, tad viss ir kārtībā.

Izlasot grāmatu, prātā ir tikai viena doma: kad būs nākamā? Pasaule iepazīta, galvenās konspirācijas ieskicētas. Skaidrs, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās. Šī grāmata sagrāva arī dažas manas teorijas, kas bija radušās lasot pirmās grāmatas. Un tagad es ne mazāk kā Kvouts gribu zināt, kur dzīvo un kas ir čandriani, kur palicis slepenais ordenis un kādi ir tā mērķi un kas galu galā ir Dennas patrons (varu derēt, ka tas ir viens no tiem). Grāmatu gan autors sola tikai nākamgad, bet ņemot vērā, ka sākumā tā tika solīta šogad, tad būs labi, ja iznāks ap sešpadsmito gadu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šķita interesantāka par pirmo daļu. Deva cerības, ka autors neaprobežosies tikai ar trīs grāmatu izdošanu un, iespējams, ļaus padzīvot lasītājam Kvouta pasaulē vēl pāris grāmatas. Citādi kāda gan būtu jēga Kvoutu mēģināt izmānīt ārā no viņa kroga. Ne jau, lai nogalinātu turpat kaimiņu pilsētā.

Адмирал южных морей by Артем Каменистый

Адмирал южных морей

Cikla „Devītais” ceturtā grāmata. Vienkārši nevarēju nenoturēties neizlasījis, kā bija iespēja dabūt grāmatu savos nagos, tā tūlīt ķēros klāt pie lasīšanas. Vispār jau viņa ir plāniņa, un pietika vien lidojumam no Rīgas uz Milānu.

Tātad Dans savu grāfisti ir atkarojis no demiem un varētu dzīvot cepuri kuldams. Tomēr ir problēmas, nav nekādas tehnoloģiskās bāzes, un cilvēku ar pamaz. Viena kauja ir vinnēta, bet var sekot nākošās. Tā nu Dans nolemj doties izpētes braucienā uz savu tuvāko ienaidnieku teritoriju. Viņam ir veselas divas galeras, un tā jau ir nopietna flote.

Autors turpina attīstīt notikumus sev raksturīgā ironiskā stilā. Pat galvenais varonis, lai ar cīnīsies par savu vietu zem saules līdz pēdējam, izprot situācijas absurdumu. Viņam tikt atpakaļ uz Zemes ir nereāli, te nav sasniegts nepieciešamais tehnoloģiju līmenis, bet viņš pats nav nekāds superspeciālists, kas lēnā garā patstāvīgi izveiks kodolprogrammu. Arī viņa reids pie demiem ir tikai mēģinājums nospert tiem pāris tēraudliešanas meistarus, lai varētu savā grāfistē uzsākt nopietnu ieroču ražošanu.

Visa grāmata ir viens liels piedzīvojums, kur sakopotas visas „papadancu” žanra klišejas. Ienaidnieki muļķi, veiksme, kas nekad nebeidzas. Visiem mākoņiem tādas sudraba maliņas, ka tie velkas pa zemi. Jo tālāk lasu, jo mazāk kļūst skaidrs par esošās pasaules uzbūvi. Dans ar pēkšņi piemirsis savas supervaroņa spējas un klimst pa jūru kā parasts mirstīgais, tik vien kā salauztu kāju dziedē ātri.

Šķiet, ka autors vairs īsti nezina, ko ar šo ciklu iesākt, lasītāji (mani ieskaitot) prasa turpinājumus, bet īsti ideju nav. Tad nu tiek piedāvāts tāds mazs kvestiņš lasīšanai, lai tiktu vaļā no saviem faniem.

Kopumā lasāms gabals, ja vien lasītājs nesagaida kaut ko jaunu un nebijušu. Te viss jau ir reiz kaut kur lasīts un redzēts. Galvenais, kas vēl ir palicis interesants, cik daudz grāmatas galvenajam varonim vajadzēs, lai izgudrotu vietējo atombumbu vai kādu tās analogu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

ТРЕБА by Сергей Малицкий

Treba

Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

  1. Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
  2. Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
  3. Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
  4. Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
  5. Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
  6. Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

МОР by Павел Корнев

Mor

Kārtējais krievu fantasy darbs, kura iznākšanu es gaidīju ar nepacietību. Vismaz no tā brīža, kopš uzzināju par to. Man patīk, kā autors raksta un attīsta savu varoņu piedzīvojumus, arī viņa pasaules, lai ar pārāk neatšķiras no mūsu pašu zemītes, ir diezgan interesantas, lai nebūtu jākoncentrējas tikai uz varoņa aktivitātēm.

Tātad, galvenais varonis Sebastjans ir slepenais aģents. Viņa uzdevums ir doties tur, kur viņam liek priekšniecība, nebrīnīties, ja viss līdz galam netiek izstāstīts, un vispār lieki neuzdot jautājumus. Sebastjanam piemīt viena īpašība – viņš prot pavēlēt tumsas radījumiem, vismaz tiem, kuri nonāk viņa nagos. Sebastjana pasaulē tikai jaundzimušajiem un svētajiem ir tīras dvēseles. Pārējiem dzīves laikā tajās uzklājās tumsas gabaliņi, izdari grēciņu un nedaudz tumsas ieiet tevī. Ja šādi grēciņi sakrājas pa daudz, tu kļūsti apsēsts, un Bezdibenis tevi izmanto jau saviem mērķiem.

Grāmata sastāv no pieciem stāstiem, kur katrs ir pats par sevi, un tos vieno vien kāda noslēpumaina konkurējošās puses aģenta tēma. Tā tādi ne pārāk intelektu noslogojoši īsi detektīvstāstiņi, kuros nemaz nav jēgas censties uzminēt vainīgo. Jo vainīgais parādās pašās beigās un bieži vien stāstā nemaz netiek pieminēts. Toties labi tiek aprakstītas vietējo iezemiešu intrigas un cīņa pret Bezdibeņa radījumiem. Skaidra lieta, ka mūsu varoņa pusē ir veiksme, izveicība un labs plāns. Tas viss ienaidniekiem praktiski neatstāj nekādas izredzes. Tas viss būtu jauki, ja vien neatstātu iespaidu, ka Sebastjana pasaulē vienīgais gudrais ir viņš pats un viņa priekšniecība, pārējie tādi viduvēji pajoliņi, kas nespēj pat savas pēdas pietiekami apslēpt.

Šī ir no smadzeņu košļenēm, nekādu īpaši dziļu jēgu tajā var nemeklēt. Jo to, ka pasaule nav tikai balta un melna mēs jau visi zinām tāpat. Toties lasās ātri un ir interesanti uzzināt, kas būs tālāk. Diemžēl grāmata varēja būt vēl nedaudz biezāka, būtu sanākusi interesanta lasīšana.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tomēr biju gaidījis kaut ko nedaudz vairāk. Laba atslodzei pēc vai pirms darba dienas, bet uz neko nopietnu pretendēt nevar.

 

Рождение победителя by Артем Каменистый

Рождение победителя

Nu kā gan es varētu palaist garām un neizlasīt vienu no saviem mīļākajiem krievu fantastiskā bojevikā autoriem. Šī ir cikla Devītais trešā grāmata – pirmā „ДЕВЯТЫЙ”  un otrā „На руинах Мальрока” tika izlasītas jau agrāk.

Stāsts tas pats vecais. Dans, kas atsūtīts uz kādu paralēlu zemi kā devītais eksperiments objekts, cenšas izdzīvot jaunajos apstākļos. Kaut kādas apstākļu sakritības dēļ vietējie viņu uzskata par Sargu un puisim izdodas izsisties cilvēkos. Otrās grāmatas beigās viņš jau ir kļuvis par Malrokas baronu un liktos: laime pilnīga.

Šajā grāmatā viņam nākas karot ar cilvēkiem līdzīgu necilvēku rasi (lai cik tas smieklīgi neizklausītos), kurus sauc par demiem. Demi lielākoties nodarbojas ar pirātismu un vergu tirdzniecību. Par viņiem vispār ir visai maz informācijas. Dans savukārt pēc iepriekšējās grāmatas beigās aprakstītās megakaujas ir piebeidzis savu unikālo organismu un tagad vārguļo. Pie reizes arī mēģina atrast zāles un atjaunot veselību. Šī procesa laikā viņš nejauši uzzina par demu plāniem atņemt viņam baronisti. Te nu vīram ir jāsāk darboties.

Grāmatā joprojām labākās vietas ir tās, kur galvenais varonis gremdējas pārdomās par mūsu zemes dzīvē lasīto fantasy darbiem. Viņam ir reālas dusmas, ka neviens nepiešķir viņam superspējas un mega komandu, kas spēj nogalēt veselas armijas. Tā vietā viņam ir pāris simtu brīvprātīgo un daži desmiti īsti karavīri. Neviens no taktikas un pavēļu pildīšanas neko nejēdz, visi bakstās, bet ienaidnieks nesnauž. Skaidra lieta, ka varonis nedaudz liekuļo, jo viņa organisms spēj reģenerēties praktiski no jebkura ievainojuma, dod tik paēst. Kritiskos brīžos viņš pieslēdzas visuma mēroga Akaši grāmatai un spēj iegūt jebkura cita cilvēka pieredzi, teiksim stabuļu taisīšanā. Un, lai arī reti, klavieres no krūmiem laiku pa laikam tiek izstumtas. SPOILERIS. Lai lietas sabalansētu, autors novāc Dana iemīļoto, bet nu tas balansu neizlīdzina.

Kopumā labs lasāmais, labākajās žanra tradīcijās. Pluss vien par to, ka nav rūķu, elfu, burvju un citu pokemonu. Pluss par Dana sarga atribūtu papagaili. Tas ir rūdīts alkonauts, bet pilns ar dažādām dzīves gudrībām. Izteikumi no viņa nāk ārā Šveika līmenī. Kopumā sen nebiju neko no šīs sērijas lasījis, un lasīšanas process bija kaut kas līdzīgs dzeršanas atsākšanai pēc pāris gadu absistences. Kā nosēdos, tā izlasīju visu uzreiz. Grāmatai 8 no 10 ballēm, turpinājumu gaidīšu nepacietīgi.

Dubultnieki un citi stāsti by Toms Kreicbergs

Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.

Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.

Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.

Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.

Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.

%d bloggers like this: