Navigate / search

Tibetietes māja by Federika de Česko

Tibetietesmāja

Kā jau ierasti, teikšu, ka parasti grāmatas ar šādiem vākiem es nelasu. Asociējas man viņi ar sieviešu romāniem un nebūt ar manu iemīļoto fantastikas žanru. Bet, izlasījis grāmatas aprakstu un kaudzi ar atsauksmēm, nospriedu, ka man ar’ šo grāmatu vajadzētu izlasīt. Gan palasīšu sev neierastu žanru un aizpildīšu laiku līdz atradīšu nākamo lasāmo. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Tibetietes māja” un ķēros pie lasīšanas.

Romānā mums tiek vēstīts par kādas tibetiešu ģimenes ne pārāk vieglo likteni. Tas ir bijis tik grūts, ka par to neviens lāga nemaz negrib runāt. Tā tas ir līdz brīdim, kad romāna galvenā varone Dolkara sāk interesēties par savas mātes dzīvi Tibetā. Tad nu pamazām Dolkara un lasītājs visu uzzina, un kā jau tas dzīvē gadās, ne viss ir jauks un patīkams. Katram ir savi pārdzīvojumi un skeleti skapī, kurus viņi labprātāk atstātu no citu acīm noslēptus.

Mani šo grāmatu pamudināja izlasīt tās vēsturiskais fons. Proti, Tibetas neatkarības zaudēšana un Ķīnas invāzija. Par šo lietu līdz šim biju lasījis tikai sausus faktus un gribējās palasīties, kā tas viss noticis ar autores varoņiem. Protams, varētu jau paņemt īstus atmiņu stāstus ar reāliem cilvēkiem, tomēr tad lasīšana kļūtu pārāk nopietna. Labāk iesākumā palasīties izdomātu stāstu, kur iespējamas arī laimīgas beigas.

Lasot grāmatu visu laiku bija sev jāatgādina, ka viss notiekošais izņemot galvenās līnijas ir autores izdomāts. Viss šķiet ļoti reālistisks, gan tibetiešu paražas, ticība un dzīves uztvere. Iespējams, ka grāmatā daudz kas ir izdomas auglis, bet lasās ļoti pārliecinoši. Varoņi ar saviem likteņiem spēj lasītāju uzrunāt, un tu viņiem sāc just līdzi un līdz ar viņiem ceri, ka viss beigsies labi. Pasaule, kurā uzaugusi Sonama, ir pilnīgi pārvērtusies, viņa no pārticības un augstmaņu ģimenes ir nonākusi ķīniešu darba nometnē un dzīvošana kļūst par izdzīvošanu. Daži to iztur, bet citi salūzt.

No mīnusiem varu minēt tikai to, ka visur ir tik veiksmīgas sagadīšanās, ka šķiet, ka Tibetā dzīvojuši tikai pāris desmiti cilvēki. Arī pati feodālā Tibeta tiek pasniegta kā zaudētā paradīze un neiztiek bez nelielas glorificēšanas. Varbūt tas skan nedaudz ciniski, bet cīņa par Tibetas neatkarības atjaunošanu, ir arī cīņa par feodālisma atjaunošanu šajā valstī, kas mūsu dienās vairs nav diez ko moderni. Redzams jau arī, kur Ķīnas komunisms novedis pašu Tibetu un tibetiešus. Tad vēl ir tā Dolkaras ņemšanās, lai izspiestu stāstu no saviem radiniekiem, tā daļa šķiet tāda samākslotāka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lai ar’ rakstīts, ka grāmata domāta galvenokārt sievietēm, iesācis lasīt, es no viņas atrauties spēju tikai ar grūtībām un izlasīju trīs piegājienos. Beigas gan priekš manas gaumes bija nedaudz par saldām, bet kaut kā jau tās briesmu lietas ir arī jāatsver.

%d bloggers like this: