Navigate / search

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

Getting Stoned with Savages: A Trip Through the Islands of Fiji and Vanuatu by J. Maarten Troost

Getting Stoned with Savages

Šo grāmatu iepirku laikā, kad apsvēru domu aizlaist uz kādu no dienvidu salām. Domāju, jāpalasa, ko tad cilvēki tur saskata un vai maz ir vērts braukt. Tomēr, kamēr grāmata nāca pie manis, mani vairs neinteresēja ne Fidži, ne Vanuatu. Bija pārgājis, nekas neatlika kā pagaidīt četrus gadus līdz interese parādās atkal.

Izrādās, ka grāmatas autors ir slavens ar savu iepriekšējo grāmatu, kas veltīta Kiribati, tur esot vesela nodaļa, kas veltīta Klusā okeāna salu suņu seksuālajai dzīvei. Šī grāmata stāsta par to, kā autos ir pavadījis daļu no savas dzīves Vanuatu un Fidži. Te nu varam izlasīt visu, ko autors ir piedzīvojis. Cik grūti ir atrast izīrējamu māju par sakarīgu cenu, cik sliktas ir komunikācijas un ka lielākā daļa šo salu iedzīvotāju joprojām pieturas pie sentēvu tradīcijām. Vanuatu ciltis var aptuveni iedalīt divas daļās, tie kas sien ap krānu lielu lapu un tie kas sien mazu.

Vanuatu savulaik bija slavena ar kanibālismu, tika ēsti visi, kas nebija cilts locekļi. Iespējams, tas izskaidro faktu, kādēļ uz salas, kur dzīvo trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāji ir deviņpadsmit valodas. Autors ar kanibālisma tēmu ir īpaši aizrauts, viņš pat mēģina atrast kādu pēdējo kanibālu. Dīvainas sagadīšanās dēļ visi bijušie kanibāli ir miruši pirms mēneša. Tāpat autoram sirdī ir iekritusi kava padzēriens, tāds vietējais diapezāms, kas atslābina. Tik laba kava kā Vanuatu neesot nekur, Fidži kava ir tīrais ūdens salīdzinot ar to. Kavu var pagatavot vai nu dodot kavas sakni košļāt bērniem, siekalas labi fermentējot un tad masu sajaucot ar ūdeni, vai arī samaļot, kas nav tas. Labi tiek aprakstītas pludmales, tūristi un vietējo dzīves stils. Pludmalēs pirms peldēšanas labāk ir uzprasīt par haizivīm, ar vietējām aviolīnijām ir labāk nelidot, un nekas te nenotiek pēc grafika.

Fidži autors bija apmeklēji tūlīt pēc kārtējā valsts apvērsuma, kur viens Lielais Vīrs nomainīja otru. Arī te visu nosaka cilšu pārstāvji un demokrātija ir tikai tāds širmis, kas ļauj likumīgi izlaupīt valsts kasi. Fidži ir salīdzinoši attīstītāka, te ir gan ķīniešu prostitūtas, gan tūrisma bizness ar viesnīcām. Laiku pa laikam vietējie iezemieši kaujas ar indiešu ieceļotājiem, bet visa visumā dzīvei nav ne vainas. Kanibālisms arī reiz ir bijusi populāra lieta, taču te nevis kā ēdiens, bet ziedojums dieviem. Vietējā novadpētniecības muzejā pat ir saglabāta pirmā apēstā misionāra kurpes zole.

Papildus varam uzzināt daudz par kargo kultiem,  vietējā biznesa specifiku, Jaunkaledonijas frančiem un simtkājiem. Kopumā ļoti interesanta grāmata, lasīju neatraudamies, tāds saistošs stāstījums, kur varbūt ne viss ir patiesība, bet labi parāda baltā amerikāņa vietējās dzīves uztveri. Esmu lasījis par šo grāmatu arī sliktas atsauksmes, ka autors nesaprotot Fidži un Vanuatu kultūru un vispār esot tipisks tūrists, kas grauj valstu reputāciju, bet to jau saka vietējie, kas uz sevi no malas paskatīties nemaz nevar. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti izlasīšu arī citas autora grāmatas par Kiribati un Ķīnu.

%d bloggers like this: