Navigate / search

Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Bargie taifūni

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Smile When You’re Lying by Chuck Thompson

Pilnais nosaukums "Smile When You’re Lying: Confessions of a Rogue Travel Writer".

Grāmatiņu nopirku tikai tādēļ, ka vienā no apskatiem bija rakstīts – šī grāmata atklās Jums tūrisma nozares pretīgākos noslēpumus. Patiesībā šī grāmata neko tādu mums neatklāj. Autors ir darbojies tūrisma industrijā vairāk kā desmit gadus un apceļojis visu pasauli. Viņam esot apnicis, ka ceļojumu žurnāli neļauj viņam brīvi izpausties, atstājot tikai spārnotas frāzes un jaukas lietas. Tādēļ viņš visiem pastāstīs, kā ir.

Bet kā tad ir? Grāmata lielākoties ir Anchorage jaunības apraksts, pirmais ceļojums uz Taizemi, pasniedzēja darbs Japānā, ekskursija pa Filipīnām un neliels ieskats Karību reģionā. Ak jā, viņš taču bija arī Travelocity žurnāla redaktors, tomēr pēc gada viņu izmeta. Patiesībā biju gaidījis ko vairāk nekā autora aprakstus par viņa problēmām Taizemē ar vecām prostitūtām, seksuālo uzmākšanos Filipīnās, izprecināšanas mēģinājumi Japānā un citas ar seksu saistītas lietas. Protams tas vietām ir pat interesanti, tomēr diez vai tam ir saistība ar tūrisma nozares atmaskošanu.

Vietām autoram uznāk iedvesma pamācīt cilvēkus kā pareizi ceļot, nu nezinu jābūt diezgan neapdāvinātam, lai līdz šīm lietām neaizdomātos saviem spēkiem. Tad seko ceļojumu aprakstu kritika, skaidra lieta, ka nevienu īpaši neinteresē ceļotāja neveiksmes, sevišķi jau firmu, kas aprakstu pasūta. Piekrītu, ka ir riebīgi lasīt ceļvežus, kas jau iesaka to, kā tev kurā vietā jājūtas un kas ir OBLIGĀTI jāapskata, pats arī šīs mega rekomendācijas kā top 10 nekad neesmu ņēmis vērā.

Tomēr jāsaka, lai arī nekādus tūrisma nozares melnos noslēpumus neuzzināju, lasāmviela bija pat ļoti tā neko. Ir jau laba lieta šo to par seksu trešajās pasaules valstīs iekļaut, bet izskatās, ka šajā gadījumā viņš tomēr ir izmantojis sloganu „Sex sells well” nedaudz par daudz.

Labas ir arī tās grāmatas daļas, kurās tiek apspriesta tēma amerikāņu tūrists – vispasaules jampampiņš. Piekrītu autoram nav jau nemaz tik traki, manuprāt, lai ar amerikāņi ir stabili trijniekā līdz ķīniešiem viņiem vēl tālu.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, lai ar laba grāmata tās nosaukums neatbilst saturam.

%d bloggers like this: