Navigate / search

Stardust by Niel Gaiman

Stardust

Domājams, ka visi ir redzējuši filmu ar šādu pašu nosaukumu. Tad, lūk, grāmatas galvenā sižeta līnija no filmas pārāk neatšķiras. Kāds jauneklis vārdā Tristian dzīvojošs ciematiņā ar nosaukumu Wall jūtu uzplūdā apsolās savai „lielajai mīlestībai” Victoria Forester atnest nesen nokritušu zvaigzni. Tā kā zvaigzne nokritusi aiz sienas, kas norobežo Wall no pasaku valstības, Tristians dodas tur. Te nu viņu sagaida daudz un dažādi piedzīvojumi un atklāsme, ka zvaigznes ne vienmēr ir apdeguši metāla gabaliņi.

Grāmatu sāku lasīt ar cerību, ka tā būs daudz interesantāka par filmu. Patiesībā viss izrādījās pavisam otrādi, filma ir daudz interesantāka par grāmatu. Grāmatā autors ir radījis interesantu pasauli ar plašām iespējām, tomēr viņš tās praktiski neizmanto. Jā, ir daži diezgan detalizēti aprakstiņi, kas pasauli labi ieskicē, bet man gribējās uzzināt kaut ko nedaudz vairāk. Arī pats galvenais varonis Tristian ir tāds virspusējs tēls vai nu lai labāk izceltu viņa jaunības maksimālismu, vai kaut ko citu, bet diez ko labu iespaidu neatstāja. Tāds dīvains tips – nedaudz vientiesīgs, reizēm absolūti nejēdz ko dara, bet ar tendenci kļūt par īstu varoni.

Nav jau tā, ka grāmata nav interesanta, viņa ir pat ļoti interesanta. Labs humors sastopams veselīgās devās un pats galvenais, ka joki neatkārtojas. Visai interesanta sižeta līnija ir prinču cīņa par Stormheld karaļvalsti. Darbība grāmatā norisinās diezgan dinamiski, lai gan sižets pa īstam sāk attīstīties tikai pēdējā grāmatas trešdaļā.

Tātad, ja esi redzējis filmu, tad grāmatas lasīšanu vari droši izlaist, jo filma šoreiz ir labāka par grāmatu. Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir zemē metama, es viņai dodu 8 no 10 ballēm. Un protams paša Niel Gaiman blogs, kurā var izlasīt pāris ļoti labus īsstāstus.

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Turnig back the clock

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”

Discworld’s The Colour of Magic Movie II

Vakar noskatījos šo filmu pilnībā, ja godīgi esmu vīlies. Vairāk izskatās pēc teatrāla uzveduma, specefekti minimums (saprotu angļi nav amerikāņi, bet tomēr), saliktas iekšā divas grāmatas, atkāpe no satura visai liela. Tas viss kopā man šo filmu padarīja garlaicīgu. Visvairāk biju vīlies tajā, ka Rincewind izrādījās tik vecs, biju sadomājis šo spriganāku. Kopā filmai dodu 6 no 10 ballēm, neattaisnoja manas cerības.

Filmas mājas lapa

Discworld’s The Colour of Magic Movie


Mani kā Diskzemes cikla cītīgu lasītāju iepriecināja ziņa, ka BBC gatavojas laist tautās filmu, kas balstīta uz grāmatām The Colour of Magic un The Light fantastic. Pirmizrāde notiks 23. martā. Esmu paspējis noskatīties sižetu par filmas veidošanu. Izskatās, ka filmai specefekti nebūs tik diži kā Holivudas veidojumiem, bet ceru, ka būs laba.

War (Rogue)

Tā kā bija nedaudz parādījies brīvs laiks nolēmu noskatīties kādu filmu. Apskatījis piedāvājumu, sapratu, ka sen neesmu skatījies neko ko latviski sauc par asa sižeta filmu. Pasteidzoties notikumiem priekšā – filmā tiešām ir asi priekšmeti un pat eksistē sižets.

Sižets gan ir standarta, sākumā vienam FIB detektīvam nokillo draugu ar visu viņa ģimeni, mistiskais onkulis Rogue, kas ir jakudzi algotais slepkava. Cik var saprast trīs gadu laikā detektīvs cenšoties atriebt drauga nāvi, klišejiski ir zaudējis ģimeni, (tā gan netipiski žanram parādās visai epizodiski, jeb veselas trīs reizes). Labais detektīvs braukā ar vecu amerikāņu muscle car. Pēc trīs gadiem parādās Rogue un sarīda savā starpā Jakudzi un Triādes grupējumus San Francisko pilsētā. Tad arī asais sižets iet vaļā. FIB visur nedaudz nokavē, Rogue tin ap pirkstu abus grupējumus un FIB. Protams notiek masveida šaudīšanās, cīņas ar asiem priekšmetiem utt.

Kas filmā patika – FIB nekādi nevar atrast slepkavu, kas braukā pa pilsētu mašīnā, kurai diez vai ir vairāk par 100 eksemplāriem. Rogue brūces dzīst kā sunim. Rogue ir īsts suņu pavēlnieks. Labais detektīvs reāli nestrādā, bet visu laiku peld pa straumi, viņa atrastās liecības, nekur tālāk filmā netiek izmantotas. Ak jā! Labajam detektīvam patīk šad tad, kad sadusmojies un neviens neredz, nogalēt pāris ļaunos, kā jau īstam FIB detektīvam pienākas.

Filmas beigas par negaidītām nosaukt ir grūti, bet tas jau atkarīgs no katra paša attapības. Toties pēdējā cīņa celtnieku stilā ar lāpsu un kuvaldu bez kaskām iespējams ir labākā savā žanrā.

Kopumā filmu var skatīties, ja nenāk miegs un neko citu arī nevēlies darīt. Dodu 7 no 10 ballēm, ja sāk skatīties tad filma tomēr aizrauj un atpūtina smadzenes.

Transformeri

Tā nu bija sanācis, ka pa brīvdienām aizgāju uz kino. Tā kā šausmenes normālas vairs netaisa, nolēmu aizdoties uz zinātniski izglītojošu filmu Transformeri. Biju dzirdējis, ka kādreiz eksistēja tādas rotaļlietas, kur no mašīnas var salikt robotu. Tad nu nopirku biļeti, kādus 200 gramus gumijas konfekšu ar citronskābi un dzērienu, kas gatavots no kokas lapu un kolas rieksta izvilkuma. Tad nu dzīrojot ar šiem mūsdienas sadzīves ķīmijas brīnumiem skatījos filmu. Filmai vienīgais pluss ir specefekti, vairāk nekā tur nav. Scenārijs izskatījās ir rakstīts bet nav pabeigts. Kā analoģija nāca galvā, iepriekšējā vakarā sākts un pabeigts kursa darbs, galvenais, lai ir ko nodot. Vēl smīdināja, ka katrs robots, pēc pārvēršanās cilvēka balsī saka savu vārdu. Tas laikam tādēļ, lai skatītājs nesaputrotos.

Kad uzzināju, ka galveno ļaunuma protoganistu sauc Megatrons, gaidīju arī Turbotronu un MegasuperTurbotronu, bet nekā nesagaidīju. Izrādījās, ka visa zavaruha ir ap kubu, kas spēj iedvest dzīvību jebkurā mehānismā. Tad nu 10000 gadus atpakaļ gan Kubs gan Megatrons novēlās uz zemes, Kubs tāpat, Megatrons ar mērķi pārvērst cilvēku tehnoloģijas ļaunajos transformeros. Domājams, ka ap to laiku uz zemes advancētākā tehnoloģija bija akmens cirvis, laikam sanāktu Cirvjatrons. Bija protams arī labi joki, patikās Nokia pārvēršanās par ļauno transformeru. Cits joks galvenais labais trasformers par savu tēlu izvēlas autovilcēju. Īsumā 4 no 10, kur visi četri par specefektiem.

%d bloggers like this: