Navigate / search

Surely You’re Joking, Mr. Feynman! by Richard P. Feynman

Surely Youre Joking Mr Feynman

Par Ričardu Feinmenu zināju arī pirms grāmatas izlasīšanas. Tomēr nesen skatoties youtube pāris video ar viņa līdzdalību, nolēmu beidzot izlasīt šo grāmatu. Ir lasīts, ka daži cilvēki to atzīst par savu mīļāko grāmatu un citas labas lietas. Tad nu brīdī, kad uzreiz nevarēju atrast, ko lasīt, ķēros klāt šai grāmatai.

Ričards Feinmens –Nobeļa prēmijas ieguvējs, fiziķis, atklājis daudzas lietas kvantu mehānikā un kvantu elektrodinamikā, piedalījies atombumbas izveidē, reiz nolēmis uzrakstīt grāmatu par sevi. Grāmatā viņš aprakstījis interesantākos atgadījumus savā dzīvē. Pārdomas par cilvēkiem, zinātni un mākslu. Bet galvenais uzsvars ir likts uz tieši viņa – Ričarda Feinmena unikalitāti, ģenialitāti un neatkārtojamību.

Grāmata patiešām ir laba un interesanta. Patīkami, ka autors neslēpj savus uzskatus un saka visu, kā to ir redzējis un kas noticis. Jāatzīmē, ka Feinmens ir patiešām kolorīta personība, nenoliedzami viņš ir ģēnijs, viņa uzskati bieži vien nesaskan ar sabiedrības viedokli, tomēr viņš to nebaidās izcelt. Kur vēl var atrast slavenu zinātnieku, kur labprāt izklaidējas bordeļos un, ja vajag, iet pat uz tiesu liecināt par labu īpašniekam. Viņš nekautrējas paziņot, ka ASV izglītības sistēma iet uz leju, jo mācību grāmatu piemēri ir totāli debili un atrauti no realitātes. Grāmatas autors arī labprāt stāsta par savu aizraušanos ar mūziku un zīmēšanu, par to kā piedalījies Brazīlijas karnevālā un kā rīkojis savu personālizstādi.

Lasot grāmatu ir jābūt gatavam lasīt par vispašpārliecinātākā narcisista pārdomām par apkārtējiem. Autors nekaunas sevi uzskatīt par cilvēku, kurš ir pieskaitāms pie gudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Par tādu viņš sevi uzskatījis jau kopš bērnības. Viņš, ja būs iespējams, norādīs, kā apmuļķojis kādu ne tik gudru kolēģi. Bet visu cieņu, ja tas noticis laimīgas sakritības pēc, tad tas tiek atzīts. Tomēr jāatzīst, ka liela daļa no viņa jokiem ir tādi “jocīgi”. Jebkurš stāsts vairāk vai mazāk novedīs pie atziņas, ka viņš ir pārāks par citiem cilvēkiem, lai kas tas arī nebūtu. Godīgi sakot, diez vai es ar šo cilvēku vēlētos kopā tusēt.

Pozitīvais – grāmatā ir daudz labu atziņu, pārdomu par zinātnes attīstību un bremzējošiem faktoriem; atainoti pāris gadījumi, kā pareizi risināt problēmas; izklaidējoša un savā ziņā jautra.

Negatīvais – autora hronoloģiskā lēkāšana no viena stāsta uz otru; lielas atkāpes no sākotnējā stāsta;

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. No sākuma autora pašslavinošais stils liekas amizants un tiek uztverts kā ironija. Tomēr uz beigām nāk atziņa, ka tā nav nekāda ironizēšana, bet nopietnība. Ieteiktu lasīt neatzītiem ģēnijiem, kurus neviens nesaprot, bet viņi paši skaidri zina, ka ir pasaulē visgudrākie cilvēki ar nelielām problēmām socializēties.

Physics of the Future: How Science Will Shape Human Destiny and Our Daily Lives by the Year 2100 by Michio Kaku

Physics of the Future

Šo grāmatu nopirku, pat neskatoties uz savām aizdomām. Katrs cilvēks, kurš ir skatījies Discovery kanālu, pazīst šo autoru. Ja kaut kur tiek runāts par kvantu fiziku, paralēlajiem visumiem, ceļošanu laikā, tad šis puisis ir klāt kā likts un stāsta par to, kā tas viss realizējams. Stāsta visai aizrautīgi un pat ticami, ka ceļošana uz zvaigznēm ir tepat aiz stūra, ka aizdoties uz paralēlu visumu ir elementāri, un visu drīz varēs kontrolēt ar domu spēku. Aizdomas bija par to, ka tiks maltas atkal tās pašas vecās lietas, kas redzētas jau grāmatā Visions un Physics of the Impossible.

Tātad grāmatā tiešām nekas diametrāli atšķirīga no autora iepriekšējiem darbiem nav sastopams, tā pati aizrautība stāstot par gaišo nākotni, zinātnes sasniegumiem un to, cik labi būs dzīvot tajā. Nenoliegšu, man šāds optimisms vairāk priecē nekā tracina. Tad nu pie vienas reizes varam iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem nanotehnoloģijās, medicīnā, raķešbūvē, kodolsintēzē, mākslīgajā intelektā un datoru attīstībā.

Protams, varētu jau teikt, ka priekš kam pirkt atsevišķu grāmatu, pietiktu vienkārši cītīgi lasīt zinātnei veltītus blogus, lai būtu lietas kursā. Manuprāt, pluss ir tas, ka autora vīzija tiek izklāstīta sakarīgā stāstījumā, kur vajag pastāstot par kāda atklājuma vēsturi, citur par iespējamiem nākotnes attīstības virzieniem. Vēl pozitīvi ir tas, ka var lasīt katru nodaļu neatkarīgi no iepriekšējās, tas ļauj izlasīt interesantākos tematus pirmos un ne tik aizraujošus atstāt uz vēlāku laiku. To es arī diezgan daudz izmantoju, jo šķita, ka autors, lai ar populārs fiziķis, diez vai spēs jēdzīgi spriest par ekonomikas iespējamo attīstību un cilvēces vēsturi kopumā.

Kopumā labs lasāmais, lai apkopotu un atsvaidzinātu jau esošās zināšanas. Ir risks, ka lasītāju var tracināt autora neizsīkstošais optimisms, neliela konceptu vispārināšana un spekulācijas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Liktu astoņas, bet tā kā autors vairs tik ļoti nepropagandēja kosmisko liftu un tā iespējamību tuvāko desmitgažu laikā (iespējams, ka pēc gadiem divdesmit es šo rindu nožēlošu).

The Wavewatcher’s Companion by Gavin Pretor-Pinney

the-wavewatchers-companion

Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.

Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.

Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.

Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

The 4 Percent Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Race to Discover the Rest of Reality by Richard Panek

4-percent-universe-dark-matter-dark-energy-and-the-race-to-discover-the-rest-of-reality

Šī nu ir tēma, kuras lasīšanai man laikam nāksies mest mieru. Grāmatu nopirku, jo patika tās nosaukums, bija arī klusa cerība, ka te būs sastopamas interesantas spekulācijas par tēmu, kas tad ir tumšā matērija un tumšā enerģija. Diemžēl nekas no tā nepiepildījās, grāmata ir standarta ieskats kosmoloģisko ideju attīstības vēsturē. Tā kā šāda tipa grāmatas esmu izlasījis vismaz desmit, man nācās nedaudz piespiesties, lai to izlasītu. Tas tāpat kā skatoties „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, zini jau to no galvas, bet kad sāc skatīties tad ir grūti nenoskatīties līdz beigām. Man tāpat ir ar kosmoloģijai veltītajām grāmatām.

Autors grāmatā sniedz vai detalizētu tumšās matērijas problēmas vēsturi. Mēs uzzinām kā mainījās zinātne, kad cilvēki beidzot saprata, ka mūsu galaktika nav vienīgā zvaigžņu sala Visumā, kad tika atklāts reliktais starojums, un kad mērot zvaigžņu rotāciju ap galaktikas centru tika atklāts, ka mēs redzam tikai 4% no visumā sastopamās vielas/enerģijas. Viss ir salikts daudzmaz  vēsturiskā secībā un nekādas lēkāšanas hronoloģijā nenotiek.

Atceros kā kādā grāmatā pirmo reizi izlasīju, ka visums izplešas paātrināti, man tas bija reāls šoks un likās visai neloģiski. Tad nu šeit var izlasīt vai loģisku pamatojumu, kādēļ tas tā notiek. Kā gudri vīri to visu atklājuši un kāda tam ir nozīme tautsaimniecībā. Man gan jāatzīst, ka kopš grāmatām, kas sarakstītas pāris gadus atpakaļ nekādi būtiski atklājumi nav sekojuši, un mēs joprojām nezinām, kas tad īsti ir tā tumšā matērija, kas vidēji galaktikā ir daudz vairāk par parasto vielu. Grāmata ir vairāk par vēsturi, nevis par teorijām un tehnoloģijām, diezgan liels mīnuss ir tas, ka te nav atrodama neviena diagramma, detektora ilustrācija vai infografiks, viss ir jāizloba no teksta pašam un jāzīmē iztēlē.

Kopumā, ja par šo tēmu lasi pirmo reizi, tad grāmatai var likt 8 no 10 ballēm, trūkst uzskates līdzekļu, bet visā visumā laba. Savukārt, ja par šo tēmu interesējies regulāri tad vari droši viņu nelasīt. Manuprāt, joprojām nepārspēta par tumšās matērijas un enerģijas tēmu ir grāmata „Dark Side of the Universe”.

Chaos: Making a New Science by James Gleick

Chaos

Ar haosu man pirmo reizi nācās saskarties rakstot savu bakalaura darbu. Patiesībā haoss bija tā pašā pamatā. Darbs tika veltīts tehniskajai analīzei un galvenais pieņēmums bija, ka cenu rindai ir piemērojama Takkensa teorēma un tādēļ tās var būt tehniskās analīzes objekts.

Šī grāmata skaitījās dižpārdoklis laikā, kad es vēl pat nemācījos vidusskolā, divdesmit gadus atpakaļ. Tad haosa teorija beidzot tika izskaidrota plašākam lasītāju lokam, kurus iespējams nomāca jautājumi, kas ir atraktors, kas ir fraktālis, kas ir 2,7 dimensija. Grāmatas autors bija apņēmies izskaidrot haosa dabu parastam lasītājam un izskaidrot tā nozīmi tautsaimniecībā. Izdevās tas viņam tik labi, ka grāmatu ir izdevuši vairākas reizes, kopējam metienu skaitam pārsniedzot miljonu.

Izlasot grāmatu top skaidrs, ka pasaulē valda nevis kārtība un determinēti procesi, bet gan haoss. Grāmata aptver tikai haosa teorijas rašanās pirmās desmitgades, tas ir laika posmu no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, diezgan liels uzsvars tiek likts tieši uz pašiem haosa teorijas pamatlicējiem, mēs varam uzzināt interesantus dzīvesstāstus un pāris interesantus faktus. Es nemaz nezināju, ka eksistējusi arī tāda lieta kā analogie kompjūteri, kas savos darbības principos neizmanto tranzistorus, bet bijuši pietiekoši advancēti, lai tos izmantotu nelineāru sistēmu pētniecībā.

Kā haotisku sistēmu piemēri tiek apskatītas bioloģiskas sistēmas (sirds ritmi, dzīvnieku populācijas izmaiņas), metroloģiskie  modeļi (no tiem jau visa tā haosa teorija sākās ar visu Lorenca atraktoru priekšgalā), fizikas modeļi (svārsta uzvedība izliektā magnētiskā laukā, šķidruma dinamika, zvaigžņu kopas elementu savstarpējā mijiedarbība). Tā nu tu cilvēks lasi un saproti, ka nav iespējams atbildēt pat uz tik vienkāršu jautājumu, cik gara ir Latvijas krasta līnija no Rīgas līdz Kolkai, viss ir atkarīgs no tā cik garu metrmēru tu lieto.

Kopumā ļoti laba lasāmviela, jāņem vērā arī tas, ka runājot par haosa teoriju vispār uz to atsaucas praktiski jebkura populārzinātniskā grāmata. Vienīgais grāmata mīnuss, tā ir nedaudz haotiska kā jau grāmatai par haosu pienākas. Ideju attīstība nav īsti sakārtota vēsturiskā secībā, tādēļ sanāk tāda kā lēkāšana starp daudzu haosa teorijas attīstītājiem. Tev cilvēkam šķiet, ka nu jau par Mandelbrotu viss ir izrunāts, bet nekā pēc pāris nodaļām viņš parādās atkal, bet nu jau desmit gadus agrāk, nekā iepriekš. Tas reizēm nedaudz mulsina. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Pie reizes arī sapratu, kas tad tiek domāts ar zinātnes paradigmu mainīšanu.

The Edge of Physics: A Journey to Earth’s Extremes to Unlock the Secrets of the Universe by Anil Ananthaswamy

The Edge of Physics

Šis man šķiet ir viens no izdevīgākajiem grāmatas rakstīšanas paņēmieniem. Tu, cilvēks, apņemies sarakstīt grāmatu par mūsdienu zinātnes varenākajiem fizikas instrumentiem, saņem avansiņu un dodies apceļot visu pasauli. Šo autoru es reāli apskaužu. Lai sarakstītu šo grāmatu, viņš ir devies uz Akatamas tuksnesi, Dienvidāfriku, Antarktīdu, Kanādas ziemeļiem, Baikāla ezeru un pat Dienvidpolu. Ja pašam būtu tāds ceļojums jāapmaksā, tad tas varētu paņemt pāris gadu algu.

Tātad grāmata ir par mūsdienu zinātnes instrumentiem un to vēsturi. Grāmatā atrodamas desmit nodaļas, kas katra stāsta par kādu no šiem instrumentiem, atklājumiem, kas ar tiem veikti vai tikai vēl plānojas veikt. Piemēram, Mount Wilson observatorija, kas cilvēcei palīdzēja saprast, ka zvaigznes patiesībā ir ļoti tālu, un kā noteikt attālumu līdz tām. Kādu Minesotas veca dzelzsrūdas raktuve, kas mūsdienās kalpo par mājvietu tumšās matērijas detektoram. Vienu vārdu sakot, eksperiments, kas neuztver neko. Baikāla ezers, kas kalpo par mājvietu vienai no lielākajām neitrīno observatorijām pasaulē. Interesanta bija sadaļa, kas nedaudz stāstīja par cilvēkiem. Ne jau katram ārzemniekam gadās braukt ar uaziku pa Baikāla ledu un iešmigot kopā ar šoferiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem. netiek aizmirsta arī Havaju salu observatorijas, Antarktīdas gaisa balonu eksperimenti.

Kopumā diezgan labs lasāmais. Dažas nodaļas gan man šķita vispārzināmu faktu atkārtojums, bet to es norakstu uz to, ka pats par šīm tēmām esmu lasījies pārāk daudz. Tā kā autors par zinātnes tēmām raksta arī ikdienā, tad viņa stāstījums ir pietiekoši erudīts un reizē arī populārzinātnisks, lai vidusmēra lasītājam būtu viegli uztveramas Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru konstrukcijas nianses.

Tad nu šim populārzinātniskajam ceļojumu aprakstam lieku 9 no 10 ballēm. Tāds viegls lasāmais cilvēkam, kuru interesē mūsdienu zinātnes sasniegumi, instrumenti un to vēsture.

In Search of the Multiverse by John Gribbin

in search of multiverse

Laikā, kad vēl studēju ekonomikas un finanšu zinības, man tīri nejauši gadījās internetā uziet nelielu rakstiņu, kas bija veltīts daudzo pasauļu teorijai. Tā izrietēja no kvantu fizikas, saturēja gudrus vārdus – Visuma viļņfunkcija, viļņfunkcijas kolapss, nenoteiktības princips un Šrēdingera kaķis. Visu to saliekot kopā sanāca, ka katrā brīdī, kad notiek makroskopisks notikums ar noteiktu varbūtību, Visums sadalās tā, ka visas iespējamās varbūtības tiek realizētas. Globalizējot, mums līdzās pastāv milzīgs, bet galīgs visumu skaits, kuri daudz ko neatšķiras no šī, bet katrā no tiem pāris lietas ir nedaudz savādākas. Piemēram, vienā tu vakar esi vinnējis loterijā, bet citā tevi aizvakar ir nobraucis autobuss. Viss, kas vien ir jebkad varējis notikt, notiek. Skaidra lieta, ka šādas idejas mani pievērsa šim jautājumam.

Grāmata apskata augstāk pieminēto Everett daudzo pasauļu teoriju, tiek apskatīta arī tā saucamā Kopenhāgenas interpretācija. Tomēr šīs skaitās samērā vecas idejas. Uzmanība tiek pievērsta arī jaunākajām fiziķu idejām, stringu un M-teorija tiek piesaukta vai ikkatrā lapaspusē. Smalki tiek apstāstīta Inflācijas teorija un tas, kā tās procesu ietekmē varētu rasties daudzi paralēlie visumi. Vārds „paralēls” gan te ir nevietā. Tiek apskatīta arī inflācijas teorijas modernā alternatīva – laiktelpa membrānas, kas laiku pa laikam, reizi triljons gados, ja gribam būt precīzāki, saduras un rada mums lielā sprādziena iespaidu. Pārstartē mūsu Multiversu un cikls sākas no jauna. Vienu gan īsti nesapratu vai šīm membrānām ir jābūt tikai divām jeb tās arī ir milzīgs skaits.

Laba ir arī nodaļa, kurā autors mums pastāsta, kādēļ kvantu datora esamība mums tieši norāda uz citu visumu eksistenci, jo rodas visai nopietns jautājums, kur notiek kvantu datora aprēķinu process. To, ka šāds dators ir realitāte, mēs jau zinām. Interesanta ir arī atbilde uz jautājumu, kas droši vien nomoka daudzus Matrix cienītājus – Vai mēs dzīvojam simulācijā? Loģiski spriežot sanāktu, ka varbūtība mums atrasties simulētā virtuālā pasaulē ir daudz lielāka, nekā gadījuma rezultātā evolucionēt kādā atsevišķā visumā. Galu galā mēs pat zinām mūsu pasaules pikseļa lielumu – Planka garums. Tomēr, ja tas tā būtu tad mēs varētu novērot pāris gļukus, kas mums par to tieši liecinātu.

Ne visai interesanta man likās nodaļa veltīta visuma evolūcijai. Dabiskās atlases modelis tika ekstrapolēts uz visuma fizikas konstantēm un šo konstanšu ietekmei uz melno caurumu rašanās varbūtību. Tiek pieņemts, ka melnie caurumi aiz singularitātes ir citi visumi. Tālāk sākas teorijas, ka visums, kurš rada daudzus melnos caurumus, ir priekšrocība pret citiem visumiem. Tāds tad radīšot daudz vairāk citus visumus utt. Manuprāt šī nodaļa bija lieka.

Atradu atbildi uz jautājumu, kā es varu zināt, ka es neesmu tikko radies kvantu fluktuācijas rezultātā ar visām atmiņām un pieredzi un tūlīt pat nepazudīšu. Var tak tā būt, ka tev aiz loga patiesībā nekā nav. Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu, dod reālu vielu pārdomām un ļauj saprast ka Multiverss nemaz tāda tukša pamuldēšana viss nav. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuriem jau Matrix ar savu simulēto vidi liekas uber ideja, ieteiktu te pasmelties vēl saistošākas lietas.

We need to talk about Kelvin: What everyday things tell us about the universe by Marcus Chown

kelvin

Šogad izskatās man ir nopietns fundamentālās fizikas gads. Nezinu, kas man uznācis, bet grāmatas par fizikas tēmu lasās viena pēc otras. Šo grāmatu izvēlējos šķirstot sarakstus ar labākajām 2010. gada populārzinātniskajām grāmatām, šī izskatījās pat ļoti perspektīva un pirku tik nost.

Ja godīgi, tad pats šajā grāmatā neko jaunu neuzzināju. Var uzskatīt par tādu kā nelielu zināšanu atkārtojumu. Autors savus stāstiņus strukturē visai interesanti, sākumā apraksta visai ierastu ikdienas situāciju un tad parāda lasītājam, kādi fundamentāli dabas likumi ir to pamatā un, kas no tā ir secināms.

Nodaļas sagrupētas secībā Atoms, Zvaigznes un Visums. Pie atoma varam uzzināt par gaismas duālo daļu un vispār to, ka visa matērija ir reizē gan daļiņa, gan vilnis. Kāpēc, ja atoms ir 99,99999% tukšums, tad kādēļ mēs neizkrītam cauri grīdai. Diezgan veiksmīgi aprakstīts Pauli izslēgšanas princips.

Zvaigznēm veltītās nodaļas mums pastāsta par zvaigžņu enerģijas avota atklāšanas vēsturi. Manuprāt, labākais apraksts, kas man nācies lasīt. Sākot no teorijas par nokaitētu akmens lodi un beidzot ar Triple Alpha process. Pirmo reizi man lika aizdomāties no kurienes zvaigžņu kodola termonukleārajās reakcijās rodas neitroni. Visi jau zina, ka process strādā Ūdeņradis -> Hēlijs. Tad nopietni apskatīta zvaigžņu evolūcija, supernovas un to saistību ar dzīvību.

Visuma daļa arī ir interesanta. Piemēram, kādēļ tas, ka neredzam visas debesis nosētas ar zvaigznēm, liecina par visuma rašanos Lielajā sprādzienā. Tad nodaļa veltīta Visuma agrīnās inflācijas teorijai. Netiek aizmirsta arī vecā problēma par citplanētiešiem.

Kopumā grāmata atzīstama par ļoti labu, saistošs stāstījums, interesanti fakti un interesantas problēmas. Tas viss sarakstīts saprotamā valodā un pievestie piemēri ir labi piemeklēti un neizraisa garlaikotu žāvāšanos. Grāmata ir pelnījusi 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir vismaz kaut kāda interese par dabaszinātnēm.

Neutrino by Frank Close

Neutrino

Kārtējā grāmata, kas veltīta kādai no elementārdaļiņām. Ja pašas daļiņas apraksts fizikas rokasgrāmatā aizņem vien pāris rindkopas, tad tās atklāšanas vēsture varētu aizņemt pat vairākas grāmatas.

Grāmatas autors, pats būdams fiziķis, atzīst, ka neitrīno atklāšanas stāstu bija iedomājies daudz vienkāršāku un ar daudz mazāku galveno personāžu skaitu. Uzsvaru autors plānoja likt uz R.Davis zinātnisko darbu un dzīvi, par to, kā cilvēka vairākas savas dzīves desmitgades veltījis nenotveramās daļiņas dabas atklāšanai, tās īpašību noteikšanai. No mūsdienu redzes punkta jau ir viegli vīpsnāt par to – kādēļ pēc viņa metodes atklāto neitrīno daudzums nesaskanēja ar paredzēto. Neitrīno takš ir veseli trīs paveidi, un Davis detektors spēja uztvert tikai vienu no tiem, tur tad arī radās disbalanss starp no Saules sagaidīto un reāli uztverto neitrīno daudzumu.

Tomēr šāds atklājums rada nopietnas sekas. Tas nozīmē, ka neitrīno ir masa, kura nav precīzi noteikta līdz pat šodienai. Izveidojās jauni zinātnes virzieni – neitrīno astronomija. Ja parastā gaisma no tās rašanās brīža Saulē līdz mūsu acij nonāk aptuveni simtstūkstoš gadu laikā (Saules kodols ir tik blīvs, ka elektromagnētiskajiem viļņiem tas ir praktiski necaurspīdīgs, tad nu nabaga gaismas kvants lielāko laiku pavada absorbējoties un izstarojoties no jauna). Savukārt neitrīno Saules matērija aizturēt nevar un mēs teorētiski varam novērot Saules kodolsintēzes procesus tiešraidē. Kādu laiku atpakaļ pāris zinātnieki satraucās, ka saules kodoltermiskie prcesi varētu jau būt izbeigušies, un gaisma, ko mēs redzam, nāk pēc inerces.

Tā kā esmu lasījis šī autora darbus jau agrāk, gan par vakumu, gan par antimatēriju, tad pie viņa rakstīšanas stila jau esmu pieradis. Autors nebaidās uzzīmēt pi-miona sabrukšanas diagrammu, lai padarītu kādu neitrīno aspektu saprotamāku lasītājam, matemātiskās formulas gan viņa grāmatās nav sastopamas. Arī tas, ka viņš pats ir zinātnieks, ļauj viņam pastāstīt par galvenajiem personāžiem dažus faktus no saviem personiskajiem novērojumiem.

Kopumā grāmata labi apskata tēmu,kura likta tās nosaukumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja negrib veltīt daudz laika neitrīno vēstures iepazīšanai, tad iesaku izlasīt visai izsmeļošu ierakstu “The Oxford Companion to Cosmology” vai arī attiecīgo nodaļu no grāmatas “Dark Matter”.

%d bloggers like this: