Navigate / search

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums by Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs

pulkveza-foseta-pedejais-celojums-by-mihails-jemcevs-jeremejs-parnovs

Šogad esmu nolēmis izlasīt sēriju Fantastikas pasaulē. Bērnu dienās šīs bija manas mīļākās grāmatas, pārlasīju tās neskaitāmas reizes. Kopš pēdējās lielās pārlasīšanas būs pagājuši vismaz divdesmit gadi, tādēļ sīkumi ir aizmirsušies, un var droši ķerties klāt atkal. Fosets man mājās grāmatu plauktā nebija, nācās ņemt no bibliotēkas. Pirmo savu eksemplāru atradu skatoties grāmatu veikala komisijas plauktā, nezinu kādēļ, bet tur šīs sērijas grāmatas bija atrodamas vienmēr.

Šajā stāstu krājumā ietilpst pieci stāsti, kuri lielākoties ir mēģinājumi uztaustīt zinātniskās fantastikas žanru. Autoriem tas lāga nav izdevies, ja ir gadījusies laba ideja, tad tā tiek norakta garās filozofiskās pārdomās. Un to lielākais pluss ir salīdzinoši mazais apjoms. Bet nu par katru pēc kārtas.

Locis Kids – ir par kādu okeanogrāfu, kurš Otrā pasaules kara laikā ir spiests pāris gadus pavadīt uz nomaļas Galapagu salas. Te viņš ar speciālu ierīci klausās jūras iemītnieku ultraskaņu balsīs un nododas zinātniskajam darbam. Sākumā autors, lai atgādinātu lasītājam par sarežģīto starptautisko stāvokli, tiek aplaupīts. Bandīti, protams, ir fašisti un tie ir īsti maitas gabali. Beigu vārdos autoram izdodas parādīt arī amerikāņu imperiālistu īsto seju. Un tā teikt no ideoloģijas viedokļa stāsts ir izcils piemērs pūstošā kapitālisma ilustrēšanai. Taču mūsdienu lasītājam šādas lietas nav pārāk aktuālas un ar pliku aizjūru romantiku (kur iguānas sauc par leguānām) nepaņemsi. Lieku 4 no 10 ballēm.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums – šis ir stāsts, kurš mani savulaik ieinteresēja par zudušās pilsētas Z. meklējumiem. Šis stāsts ir vairāk vēsturisko notikumu atstāsts par Foseta pēdējo ceļojumu Dienvidamerikas džungļos, par ekspedīcijām, kuras to meklēja. Un pašās beigās neliels fantastikai pielīdzināms iespējamā tālāko notikumu attīstība. Tagad Foseta jautājumā esmu informētāks nekā pusaudža gados, un jāatzīst, ka autors ir veiksmīgi izveidojis stāstu balstoties uz vēsturiskajiem dokumentiem. Galvenais varonis ir mikrobiologs, kas džungļos ierodas jaunu mikroorganismu meklējumos, tas sola spožu karjeru, bet sagandē privāto dzīvi. Viņa pirmās ekspedīcijas rezultāti ir daudzsološi, bet diemžēl iet bojā. Viņam nākas doties uz džungļiem atkal. Lai atrastu civilizācijas neskartus mikrobus, viņam nākas doties pa Foseta pēdām. Labs vēstures, populārās zinātnes un leģendas sajaukums. Joprojām patīk stāstījuma stils un esmu labās domās par šo stāstu 10 no 10 ballēm.

De Profundis – pilnīgs sviests, par kuru nav iespējams izstāstīt nesamaitekļojot. Cilvēks nonāk ārpus visuma un iesaistās filozofiskās diskusijās ar sava kosmosa kuģa mākslīgo intelektu. Tas ir tieši tik garlaicīgi, kā tas izklausās, absurda salu kulšana. Pelnītas 1 no 10 ballēm.

Sniega pika – kas gan var būt labāks doktora disertācijas aizstāvēšanā kā laika mašīnas demonstrācija? Ideja laba, bet realizācija ir tāda paša kā galvenā varoņa jūras ķemmīšu bundžas atvēršana  – eļļains pleķis uz biksēm. Autors īsti nav izlēmis, ko viņš vēlētos pateikt, ka pagātni labāk nemainīt, bet tai pat laikā viņš to maina! Un beigas vispār sanākušas neloģiskas. 3 no 10 ballēm.

Figūras plaknē – tāds pavājš Flatland atgremojums. Visas izmaiņas ir nedaudz vienkāršāki secinājumi un citplanētu vide. Vislabākais ir stāsta īsais formāts. Ja lasītājs ir pievārējis pamatskolas ģeometrijas kursu, viņam būtu par ko ar autoriem parunāt. 3 no 10 ballēm.

Kopumā, ja nebūtu Foseta ceļojums, kas drīzāk ir vēsturisks stāsts nevis fantastika, grāmata būtu norakstāma kā makulatūra. Galvenie varoņi nevienā citā stāstā nav nekas vairāk kā ideju paudēji, cilvēki bez personības, tikai kartona figūras. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem patīk Dienvidamerikas džungļu izpētes vēsture un zudušas pilsētas.

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

A Handful of Dust by Evelyn Waugh

Joka pēc nolēmu arī es izlasīt šo darbu. Galvenais iemesls, doronike diezgan interesanti to bija aprakstījusi savā blogā. Un galu galā no tā vienu ideju esot nospēris pats Stīvens Kings. Nolēmu lasīt oriģinālvalodā, jo tā var iemācīties pāris jaunas idiomas angļu valodā. Gribējās arī uzzināt, ar ko tad tas Vo ir tik slavens, ka viņu piemin pat krustvārdu mīklās. Nerunāsim par to, kādu šoku man izraisīja autora uzvārda rakstība angļu mēlē. Atradu, uzliku uz sava elasīkļa un sāku lasīt.

Grāmata apraksta pērnā gadsimta divdesmitos – trīsdesmitos gadus. Iepriekšējo gadsimtu aristokrātija ir sabūvējusi sev lepnas muižas, bet viņu pēcnācējiem nav lāga naudas, lai šos īpašumus uzturētu. Grāmatas galvenais varonis ir viņš šādas muižas īpašnieks. Lai arī uz papīra bagātnieks, patiesībā viņam knapi pietiek naudas, lai izmaksātu mantojuma nodokli. Viņam ir sieva Brenda un tai savukārt grāmatas gaitā uzrodas mīļākais Misters Bīvers. Bīvers tā arī nav spējis atrast sev citu nodarbošanos kā vien strādāt savai mātei par dēlu. Skaidra lieta, ka izveidojas mīlas trijstūris, un visi sāk skaidrot savas attiecības. Man jau gan šķita, ka te ir tikai divi divstūri Tonijs un viņa muiža un Brenda ar Bīveru.

Parasti jau es šādas grāmatas nelasu (vispār jau lasu, bet tās saucas bojevaja fantasķika). Tad nu cītīgi gaidīju, kad beidzot kaut vienu cilvēku nogalēs, tas notika tikai, kad no grāmatas bija izlasīti kādi 46 procenti. Un arī tā bija nelaimīga sagadīšanās, kas tomēr bija nepieciešama, lai pārtrauktu sižeta rimto plūsmu. Sieva krāpj vīru, bet vīrs domā par renovācijas darbiem. Vakaros, ja darbojošās personas atrodas Londonā, tiek apmeklēti klubi un saviesīgi pasākumi, daudz baumots un sūtītas telegrammas. Ja laukos, tad sēdēšana pie liela vakariņu galda un baumošana.

Tomēr, kas man patika šajā grāmatā, kaut kādā veidā esmu pamanījies citur salasīt informāciju par britu vēsturi, tradīcijām un dzīves stilu šajā laika posmā. Es sapratu gandrīz visu, gan kāpēc aristokrātijā bija novērojams tāds pagrimums, kāpēc cilvēks ar lielu īpašumu nespēja maksāt mantojuma nodokļus, kas tos nodokļus ieviesa (tāds William Harcourt, kurš pēctam uz šī nodokļa arī uzrāvās, jo viņa vecākais brālis nomira, un vecāku mantojums pienācās viņam) un kāpēc aizceļoja uz Brazīliju (tas ir spoileris). Par Brazīliju ir pavisam vienkārši, visi ap to laiku sekoja līdzi ažiotāžai, kuru bija sacēlis Fosets un viņa ekspedīcijas pazušana meklējot zudušo Z pilsētu.  Tas vienkārši bija modīgi aizsūtīt savu galveno varoni līdzīgā piedzīvojumā.

Grāmatai ir divi nobeigumi, es lasīju to, kur beigās īpašumu manto Tonija radinieki. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma, sākumā interesanti, kamēr iepazīsties ar visu notiekošo, tad vidusdaļa, kurā autors īsti nezina ko rakstīt. Diemžēl viņa smalko ironiju bija visai grūti uztvert, beigas varētu teikt interesantas, bet tikai ar to cik klišejiski tajos laikos cilvēki attēloja ceļojumus pa Amazones baseinu. Mistiskas pilsētas, leģendas par nezināmām ciltīm un balto cilvēku, kas tur dzīvo. Bet ja esi īstens vieglu mīlas stāstu cienītājs, tad šī grāmata būs pašā laikā, kaut vai ar tā laika šķiršanās procedūru.

The Lost City of Z: A Tale of Deadly Obsession in the Amazon by David Grann

lost-city-z

Savulaik Amazones džungļu izpētē valdīja divas teorijas kā pareizi jārīko ekspedīcija. Pirmā – ņem līdzi pēc iespējas vairāk cilvēkus, teiksim, ap simts, un ceri, ka pēc ekspedīcijas beigām no džungļiem iznāks desmit cilvēki, kas tad arī spēs pasaulei pavēstīt par piedzīvoto un atklāto. Otra – ekspedīcijai jābūt pēc iespējas kopmpaktākai, tas palīdz izvairīties no lieka trokšņa, apiet naidīgās ciltis, izvairīties no vārguļiem savās rindās. Ši grāmata mums stāsta par otrās teorijas piekritēju P. H. Fosetu.

Fosets, iespējams, ir viens no pazīstamākajiem Amazones džungļu pētniekiem. Tie, kas par viņu dzird pirmo reizi, iesaku iet stūrī nokaunēties. Viņš bija viens no pēdējiem īstajiem pētniekiem, tiem, kas savam mērķim veltīja visu savu dzīvi. Viņa pirmo ceļojumu apraksti tiek izmantoti, piemēram, Doila „Zudušās pasaules” aprakstošajām ilustrācijām. Viņu laikabiedri sauca par Amazones Livingstonu. Foseta dzīves mērķis bija pierādīt faktu, ka Amazones džungļos ir iespējama augsti attīstītas civilizācijas izveidošanās. Ar augsti attīstītu viņš nebūt nedomāja lidojošas mašīnas, mopēdus un elektrību. Vienkārši civilizāciju ar savu kultūru, sarežģītu sociālo struktūru un, jā, akmens pilsētas. Patiesību sakot Z pilsēta, jau tā pati Eldorado vien ir.

Tā nu 1925. gadā Fosets devās savā kārtējā ekspedīcijā ņemot līdzi savu dēlu un viņa draugu. Pēc kāda laika nosūtīja ziņu par ekspedīcijas mērķi doties uz Beigtā zirga nometni un pabrīdināt, ka nu ilgāku laiku viņi ziņu nedos. Kad vairākus gadus no viņiem netika saņemtas ziņas, ļaudis kļuva tramīgi un rīkoja glābšanas ekspedīcijas. Šo ekspedīciju laikā dzīvības zaudēja vēl pāri par simts glābējiem. Toties Foseta pazušanas iemesli apauga ar dažnedažādām leģendām. Vienkāršākais izskaidrojums nāve no naidīgas cilts pārstāvju rokas vai miršana no bada džungļos, tika noraidīta uzreiz. Tā vietā dominēja paralēlās pasaules, apslēptas civilizācijas utml.

Grāmatas autors, žurnālists pēc profesijas, nolemj atrisināt Foseta noslēpumu pats. Viņš apceļo dzīvi palikušos Foseta pēcnācējus, parokas pa arhīviem, uzzina, ka Foseta meklējumi turpinās joprojām, un beigās aizceļo arī pats uz džungļiem. Mūsdienās ceļš, ko Fosets veica mēnesī ir pieveicams divās dienās. Autora pētījumu rezultāts ir visai acīmredzams, uzklausot dažu cilšu mutvārdu folkloru, sanāk, ka Fosets galu ņēmis no naidīgas cilts karavīriem.

Grāmatu iegādājos tikai tādēļ, ka arī mani savulaik nodarbināja Foseta problēma. Par Fosetu uzzināju no padomju laikos izdota zinātniskās fantastikas stāstu krājuma „Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums”. Stāstu, kas pievērsās Foseta tēmai, izlasīju vairākas reizes, tur gan dominēja fantastiskā versija. Pērn ieraudzīju, ka amazon.com viņa jau labu laiku turas dižpārdokļu topā, palasījos atsauksmes un pirku nost. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies uzzināt, kā iespējams nomirt no bada džungļos, iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: