Navigate / search

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli by Žils Ēriks Seralini

image

Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.

ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.

Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.

Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.

Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.

Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.

Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.

Te atrodams Didža apskats par šo grāmatu.

 

 

Ellīgs gads Parīzē by Stīvens Klārks

parīze

Par šīs grāmatas izlasīšanu es biju domājis jau sen. Tā vienmēr bija atrodama lidostu grāmatnīcās un manās amazon rekomendācijās. Tomēr līdz lasīšanai gan vēl nebiju ticis. Kad ieraudzīju grāmatu izdotu latviešu valodā, grāmata momentāni pabīdījās manā izlasāmo sarakstā par kādām divsimts vietām. Ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie grāmatas „Ellīgs gads Parīzē” un pie lasīšanas ķēros uzreiz.

Uzreiz jābrīdina, grāmata ir romāns, un tādēļ tajā notiekošo nevajag uztvert par baltu patiesību. Grāmatas varonis Pols Vests ir tipisks brits, kas ieradies gadu pastrādāt Parīzē pie tējnīcu ķēdes atvēršanas projekta. Un skaidra lieta, ka šī gada laikā viņš sastopas ar visām tām lietām, ar kurām britiem asociējas Francija. Tas ir suņu mēsli uz ielām, nebeidzamie streiki, darba dienas pavadīšana kafejnīcās, protestēšana, dzīvokļa atrašanas problēmas un pat māja Francijas laukos.

Tā kā autora specializācija ir komiski skeči, tad šīs lietas grāmatā netrūkst. Tai pat laikā nevar teikt, ka viņa joki būtu nodrāzti un nesmieklīgi. Šķiet, ka Pols Vests ar saviem piedzīvojumiem izdzīvo lielāko daļu no klišejām, kas tiek saistītas ar frančiem. Autora rakstības stils ievelk lasītāju Pola Vesta dzīvē un nemaz nešķiet, ka šis cilvēks būtu izdomāts. Sevišķi, ja ņemam vērā, ka situācijas, kurās viņš nonāk patiešām ir tipiskas Francijai. Man gan šajā valstī ir nācies nodzīvot vien pāris nedēļas, tomēr šī ir vienīgā valsts, kur es esmu iekāpis suņa mēslos, un redzējis patiesu prieku cilvēku acīs, kas ēd cietu bageti, kurai pa vidu ir iebāzta salātu lapa ar plānu šķiņķa šķēli.

Grāmatas pluss viennozīmīgi ir tās raitums un pietuvināšanās realitātei. Katrs, kas nedaudz bijis Francijā (pat ja nebūs brits), spēs atrast kādu lietiņu, ar kuru pašam nācies saskarties. Kaut vai ar oficiantu, kuram ir pilnīgi vienalga vai viņam ir apmeklētāji vai nav. Lai gan portugāļi, manuprāt, viņus sit pušu. Neslikts ir arī galvenā varoņa mūžīgais optimisms un gaišais skats uz dzīvi.

Pie mīnusiem varētu pieskaitīt Pola Vesta diezgan vienveidīgos piedzīvojumus. Lielākoties tie ir mēģinājumi ar kādu pārgulēt vai pārgulēšana. Rodas priekšstats, ka galvenais varonis ir seksuāli norūpējies tips. Bet nu kaut kā jau tās franču sieviešu priekšrocības ir jāizceļ.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasās ļoti ātri, un nemaz negribas mest tai mieru pirms sasniegts otrs vāks. Cik var noprast, pat Francijā šī grāmata ir kļuvusi populāra, kas liecina par franču spēju par sevi pasmieties. Izrādās arī, ka šai grāmatai ir veseli trīs turpinājumi ar Pola Vesta piedzīvojumiem. Es gan neriskēju tūliņ ķerties pie nākamajām grāmatām. Iemesls pavisam vienkāršs, ja nu grāmatās joki sāks atkārtoties, tad lasīšana būs sabojāta. Pagaidīšu kādu pusgadu, lai šī nedaudz aizmirstas un tikai tad ķeršos pie nākamās.

Gads Provansā by Pīters Meils

Gads Provansā by Pīters Meils

Izlasot ceļojumu no Rīgas uz Pekinu, man bija uznākusi luste uz ceļojumu aprakstiem vispār. Skatījos, ko tad vēl latviešu mēlē var dabūt par šo tēmu. Izvēle apstājās pie „Gads Provansā”. Par labu šai grāmatai kalpoja apstāklis, ka pats Provansā esmu pavadījis aptuveni nedēļu, apceļojot daudzas šī apgabala piekrastes pilsētiņas un baudot dabas skatus. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

No sākuma biju nedaudz vīlies, jo atklājās, ka grāmata sarakstīta pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados un ka autors nevis braukāja pa Provansu apskatot pilsētiņas, bet bija tur nopircis māju, kurā dzīvoja. Līdz šim grāmatām, kur autors nopērk māju kādā citā pasaules malā un tad par to saraksta grāmatu, biju metis līkumu, tomēr, kā izrādās, nevajadzēja. Grāmatā aprakstīts autora pirmais gads Provansā, un aprakstīts ir tik smalki un meistarīgi, ka Tu lasītājs piemirsti visu, kas notiek apkārt. Autoram piemīt labs novērotāja talants, un vēl vairāk – viņš ir labs stāstītājs. Varbūt tur viņam palīdz viņa kolorītie kaimiņi, kuri paši ir lepni ar savu provansiešu dabu.

Kaimiņi ir dažādi strādīgi zemnieki, kas visu laiku gaida, kad daba izspēlēs ar viņiem kārtējo ļauno triku. Ir traki vienpatņi, kas necieš tūristus, un labprāt pusdieno ar svaigi nomedīta lapsas jaunuļa gaļu. Un, protams, Provansas restorānu apraksti, kas lasot grāmatu liek siekaloties pat tikko ēdušam cilvēkam. Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem, šajās nodaļās tiek aprakstīti visi ievērības cienīgie notikumi un kāda no provansiešu dzīves šķautnēm. Mēs varam uzzināt visu par mistrālu, trifeļu lasīšanu, medīšanu, vīniem, labām ēdvietām, uzbāzīgiem paziņām un to, cik grūti ir remontēt māju Francijā. Visi notikumi lielākoties ir pozitīvi un tos caurstrāvo neviltots autora prieks, ka viņš ir izlēmis pārcelties dzīvot te.

Grāmatu izlasīju vienā piegājienā neatraujoties. Bija interesanti uzzināt, kā Francijā notiek vīna dārzu apkopšana. Izrādās, ka dārzu saimnieks to nemaz pats lielākoties nedara. Tas tiek uzticēts kādam zemniekam, un tad pēc ražas novākšanas saimniekam pienākas daļa no iegūtā, lielākoties vīna veidā. Izrādās arī, ka Provansas ziemas nemaz nav tik siltas, kā es to biju iedomājies, nu labi, mums desmit grādi zem nulles iespējams nešķiet nekāds aukstums, bet ka tik auksti var būt netālu no Vidusjūras, gan negribējās ticēt.

Protams, vēl bija jautājums, ar ko tad autors nodarbojas, ja viņš var atļauties dzīvot Provansā un vismaz veselu gadu neko nedarīt. Nācās parakties Vikipēdijā, izrādās, šis strādājis reklāmas biznesā, tad aizgājis no tā un pārcēlies dzīvot uz Franciju. Provansa autoram ir kļuvusi īpaši mīļa, jo šis izdevis vēl pāris grāmatas par pieredzēto Provansā. Tāpat ir izdoti arī pāris viņa romāni un noveles, kuru darbība noris Provansā un pat uzņemta filma pēc viņa darbu motīviem. Vienu vārdu sakot nav slikti iekārtojies.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Un pilnībā piekrītu autoram, ka Santropēza ir dīvaina vieta, kur cilvēkam izvēlēties dzīvot.

Biography of the Dollar: How the Mighty Buck Conquered the World and Why It’s Under Siege by Craig Karmin

Dollar

Ja godīgi, tad man PSRS laikos vārds dolārs asociējās kā pūstošā kapitālisma simbols un faktu, ka pāris čigānu bērni ir nosaukti šādā vārdā. Pēdējā laikā ļaudis pasākuši runāt, ka tūlīt dolārs velsies no sava troņa, un tad tie amerikāņi beidzot redzēs savu īsto vietu pasaulē. Bet reālā dzīve jau nemaz nav tik vienkārša un par to, ka ASV savu inflāciju importē uz ārzemēm savulaik jau cepās pats Francijas prezidents de Golls. Tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu, lai saprastu to, cik tad īsti realitāte nav vienkāršāka.

Kā jau var saprast no virsraksta, tad grāmata ir veltīta dolāram un vispasaules dolarizācijas tēmai. Te gan es vēlētos brīdināt, nekādas konspirācijas teorijas šī grāmata neapskata. Grāmatas autors ikdienā strādā The Wall Street Journal. Šis akts viņam ir ļāvis tikties ar daudziem finanšu pasaules smagsvariem un pieminēt to izteikumus savā grāmatā.

Grāmata sastāv no sešām nodaļām, pirmā veltīta forex tirgiem. Apstāstīts, kā darbojas firmas, kas nodarbojas ar valūtu swap līgumu tirdzniecību. Šis tirgus dienā apgroza aptuveni 3 triljonus dolārus. Papildus tiek dots ieskats uzņēmuma FX Concepts vienā darbības gadā, nedaudz padiskutēts par modeļiem, kas balstīt uz tehnisko un fundamentālo analīzi.

Otrā nodaļa veltīta dolāru iespiešanas tehniskajai pusei. Izrādās, ka diennaktī tiek sadrukāti dolāri ar vērtību 529’000’000. Ja tiek sagaidīta kāda krīze, tad drukājamā mašīna nemaz netiek slēgta ārā visu gadu. Dolāri pasaulē ir pieprasīta prece, lai arī to vienīgais segums ir ticība Amerikai. Interesanti, ka šad tad nelielu daudzumu no tikko uzdrukātajiem dolāriem ari nozog paši spiestuves darbinieki. Nedaudz tiek apstāstīts arī par bardaku, kas valdīja ASV, kad viņiem nebija centrālās bankas. Tas ir katra banka izdeva savus dolārus, un ārzemēs dolārus vienkārši nekad neņēma pretī. Tajos laikos dominēja britu mārciņa. Starp citu labākie dolāru viltotāja pasaulē ir Ziemeļkoreja, viņu dolāri ir tik labi, ka viņi paši ir speciāli ielaiduši dažas kļūdas savs drukātajos dolāros, lai spētu atšķirt īstos no neīstajiem. Un tas, ka lielākais apgrozībā esošais nomināls ir 100$ ir speciāli, lai ierobežot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas transportēšanu.

Trešā nodaļa mums apstāsta, kā tad dolārs tika pie vispasaules valūtas statusa. Īsumā, palīdzēja Otrais pasaules karš un fakts, ka kādu laiku saskaņā ar Bretton Woods līgumu dolārs kalpoja kā atskaites punkts pret pārējām valūtām. Tie bija laiki, kad nauda tika garantēta ar noteiktu zelta daudzumu. Nodaļa būs noderīga tiem, kas mīl spekulēt par iespēju piesaistīt vispasaules valūtu kaut kādam noteiktam fiksētam resursam. Labi ilustrēts, kas no tā sanāca, kad šāda situācija jau reiz bija. Tad diezgan plašs apraksts par FED politiku 20-tajā gadsimtā.

Arī ceturtā nodaļa varētu būt vidusmēra latvietim diezgan aktuāla, tā mums stāsta par banānu valstiņas Ekvadoras gājienu – atteikties no pašas valūtas un pāriet uz dolāriem bez ASV piekrišanas. Domāju diezgan laba ilustrācija tam, kas notiktu, ja Latvijas valdība, klausītu tos, kas apgalvo, ka vajag pāriet uz eirām bez citu piekrišanas. Ekvadoru vēl glābj tikai tas, ka viņiem ik gadus ieplūst 2 miljardi USD no naftas pārdošanas, Latvijai cik es zinu nav šāda pamatīga eiru ieguves avota.

Piektā nodaļa mums vēsta par lielajiem ASV finansētājiem Dienvidkoreju, Ķīnu, Krieviju, Japānu un Taivānu. Jeb kā tautā saka „buyers of last resort”. Uzzinām veidus, kā šīs valstis patiesībā spētu ietekmēt ASV ekonomiku nenolaižoties līdz tiešai karadarbībai. Protams ir viens „bet”, arī viņu pašu labklājība ir tieši piesaistīta ASV.

Sestā nodaļa apskata iespējamos dolāra krišanas scenārijus. Dolārs jau patiesībā lēnām zaudē savas pozīcijas pret citām valūtām jau no septiņdesmitajiem, katrs nākamais kritiens ir aizvien smagāks par iepriekšējo. Autors domā, ka neskatoties uz to dolārs vēl turēsies kādus pārdesmit gadus, jo viņam vienkārši nav alternatīvu.

Kopumā grāmatu vērtēju kā informatīvu, viegli lasāmu. Ir vēlamas nelielas priekšzināšanas starptautiskajā tirdzniecībā, zināt kas ir mijmaiņas darījums un nedaudz orientēties monetārajā politikā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

Intelektuāls jautājums XLIII jeb apjožam Franciju

pyramids

Nesen, apmeklējot Ēģiptes piramīdas, no gida uzzināju interesantu informāciju. Gids apgalvoja, ka sen senos laikos, kad franči iekaroja Ēģipti, Napoleona līdzpaņemtie mācītie vīri esot apgalvojuši, ka izmantojot akmeņus no Hefrena, Heopsa un Mikerina piramīdām Franciju varētu apjozt ar 1,5 metru platu un 3 metru augstu mūri. Man gan šķiet, ka tie ir meli, jo tās akmeņu kaudzes tik varenas nemaz neizskatījās. Varbūt man nav taisnība?

Pieņemam sekojošas lietas:

- mūris ir obligāti 1,5 metrus plats;

- piramīdu dimensijas ņemam no wikipedia (uzskatām ka viņas ir ideālas piramīdas, bez nozagtām virsotnēm un apdrupušiem akmeņiem);

- Francijas robežas garumu ņemam tikai kontinentālo un mūsdienu.

Neliela balndīšanās pa Franciju X

Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.

Opera

Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.

Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.

Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.

Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.

Lidosta

Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.

Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.

Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.

Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.

Neliela blandīšanās pa Franciju VIII

No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.

Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.

Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.

Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.

Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.

Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.

Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.

Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.

Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.

Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.

Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.

Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.

Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.

Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.

Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.

Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.

Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.

Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.

Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.

Neliela blandīšanās pa Franciju VII

Rīts sākas ar viesnīcas atstāšanu, bija jau nedaudz pierasts pie pagraba istabas. Savācam mantas un dodamies uz izčekošanās procedūru. Visu pasākumu atkal runā Maija, es tradicionāli nesaprotu ne vārda. Norēķināmies pa viesnīcu un dodamies prom no Tūras uz Parīzes pusi.

Iesākumā, kamēr vēl rīts, nolemjam apmeklēt Blois pilsētiņu. Aizbraucam aptuveni līdz centram un novietojam mašīnu maksas stāvvietā. Nedaudz saputroju naudiņas un rezultātā mašīnu varam turēt kaut līdz vakaram. Par pirmo mērķi izvēlamies Blois pili. Kamēr ejam uz turieni, paspējam nedaudz izlīt. Nevienam lietussarga nav. Loģiski, jo Maiju es vēl Latvijā pārliecināju, ka lietussargu līdz nav vērts vilkt un, ka tas ir tikai priekš cilvēkiem no cukura. Tagad gan bišķi domas ir mainījušās.

Aizgājuši uz Blois pils iespējamo atrašanās vietu, sākas nākamā problēma. Nespējam uzreiz atrast ieeju pilī. Un kļūdas dēļ iemaldāmies maģijas muzejā. Tālāk par priekštelpu gan neejam, jo kaut kā negribas skatīties fokusus un par to vēl maksāt naudu. Ar otro reizi pils ieeja atrodas, vispār tur pat ir virsū rakstīts – ieeja muzejā. Tad nu dodamies pilī iekšā.

Blois pils arī ir slavena ar to, ka tur reiz mituši karaļi. Tur pat ir troņa zāle visa vienās lilijās un smukās vitrāžās. Un, protams, arī šeit savulaik ir bijusi Žanna d’Arka, lai saņemtu svētību no paša Reimsas arhibīskapa. Paši gan pilī visvairāk lielās ar savām kāpnēm, kas būvētas vairākus gadus un ir smuki izrotātas.

Pati pils kā jau pils, kabineti, koridori un slepenais Katrīnas Mediči inžu skapītis. Pilī pavadām kādas divas stundas laika. Man ir aizdoma, ka apskatījām visu ko vien var apskatīt. Apskatāmais ļauj saprast, kā agrākos laikos dzīvojies sabiedrības krējums. Labas mēbeles, visi deķi izšūti un logu stiklu vietās vitrīnas. No vitrīnām visvairāk man iepatikās Mediči simbols – dzeloņcūka un tāds kā sesks ar kroni galvā.

Vēl viena no pils raritātēm ir glezna ar meiteni vārdā Tognina Gonsalvus, viņas tēv s Pēteris savulaik atvests no Tenerifas un uzdāvināts karalim kā ūnikums. Puisis slimojis ar hipertrihozi smagā formā un tā viss ķermenis bijis klāts ar matiem. Šī slimība iedzimusi arī meitai un tā kādu laiku dzīvojusi Blois pilī.

Pa to laiku kamēr blandāmies pa pili arī laika apstākļi ir uzlabojušies, un dodamies atpakaļ uz automašīnu. Pa ceļam mēģinu no bankomāta dabūt ārā naudu, taču neveicas, tad sajaucu karti, tad pinkodus, metu mieru un dodos prom.

Nākamā vieta, kur esam nolēmuši apstāties ir pilsētiņa Vendome, bet tā kā piebraucot pie pilsētas atkal sāk līt lietus, mēs nolemjam Vendome baznīcu neskatīties, bet iegriezt netālajā maķītī papusdienot. Maķīši tagad ieviesuši lietu, ka uz katra ēdiena virsū uzrakstīts kaloriju daudzums, izskatās iespaidīgi, bet tik un tā no Lidiņa kartupeļu salmiņiem eļļā atpaliek.

Tālāk mūs ceļi aizved uz Chartres pilsētiņu, kurā atrodas viena no krutākajām katedrālēm visā Eiropā. Katedrāles torņi sniedzas augstumā pāri par 100 metriem. Pašu katedrāli var redzēt jau a gabalu pāris kilometru attālumā no pilsētas. Ļaudis mēļo, ka to varot redzēt arī no Eifeļa torņa Parīzē, kas atrodas 80 kilometru attālumā. Iesākumā gan nodarbojamies ar tīri sadzīviskām lietām, noparkojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies uz katedrāli.

Katedrāle tuvumā izskatās iespaidīgi, bet visas gotiskā stila būves tā izskatās. Ejot iekšā baznīcā, gandrīz norauju uz muti, aizķeroties aiz sliekšņa. Tas man atsauc atmiņā vietu no Bībeles, kur runāts par to, kā tie, kas nekaunas savas acis pret debesīm pacelt, galu galā pamatīgi par to norausies, tāpēc nolemju šad lūrēt arī, kur eju. Pati katedrāle ir ievērojama ar savām vitrāžām, jāatzīst, ka samelots nav tiešām, ir ko paskatīties. Labs bija Pastarās tiesas attēlojums rietumu rozē. Gandrīz visas ir viduslaiku oriģināli. Tad vēl slavenais labirints un protams iespēja uzrāpties tornī. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu tev ir dota iespēja uzkāpt ziemeļrietumu tornī. Pakāpieni ir daudz pāri pa 300. Kāpiens ir nopietns, bet tas ir tā vērts. Uzrāpjoties tornī, domājams, aptuveni 80 metru augstumā, var pamatīgi izpētīt Chartes pilsētu no augšas.

Tornī pavadām kādas 15 minūtes un, kad viss skatāmais apskatīts, kāpjam lejā. Nolemjam apstaigāt iekštelpas vēlreiz. Konstrukciju, ka atdala galveno altāri no pārējās baznīcas, nosaucam par VIP zāli. VIP zālei riņķī izvietotas skulptūriņas, kas ataino Jēziņa piedzīvojumiem bagātās dzīves ainiņas. Ir ganiņi, gudrie, krusti un debesbraukšana.

Dodamies atpakaļ uz Chartes pilsētiņu uz mašīnu, te man nenoveicas un pētot māju fasādes iekāpju suņa sūdā. Lieki teikt, ka uzreiz tieku informēts, ka mašīnā mani nelaidīs, kamēr nenomazgāšot sandales. Vispār jau to izdarītu arī bez atgādināšanas. Sandales notīrīšana paņem laiku, neliela pastaiga pa grantētu laukumu un tad ieiešana pāris veikalos. Vienā no veikaliem nopērku Maijai dzimšanas dienas dāvanu, viņa galu galā šodien jubilāre.

Tad dodamies Parīzes virzienā, pareizāk sakot, uz piepilsētu Buc netālu no Versaļas pils. Pa ceļam iebraucam veikalā – nopērkam salātus, šampanieti un eklērus. Atvars gan skata, ka eklērus nevajadzēja ņemt, to Latvijā uz Vanšinieka nākšoties atstrādāt. Aizbraucam uz viesnīcu, tā atrodas blakus kaut kādam mazajam lidlaukam, visu laiku lidmašīnas paceļas un nolaižas.

Salāti atklājas neēdami, ja Maksima salātus mazgā, tad franči viņus marinē etiķī un tādam droši var likt termiņu trīs mēneši, nekas, iztiekam ar pienu, zaptsmaizi, šampi un eklēriem. Rīt jādodas uz Versaļas pili, liekos gulēt.

%d bloggers like this: