Navigate / search

Francija Pirmā diena

  1. jūnijs

Atkal ir pienākusi lielā diena, kad dosimies ceļojumā. Šoreiz visa ģimene un māsas ģimene ar’. Saplānojām ceļojumu jau ziemā, nolēmām šoreiz apmeklēt Šamonī ieleju. Kopā brauksim četri pieaugušie un pieci bērni, tas nozīmē, ka tas pasākums lielākoties būs bērnu pieskatīšana un motivēšana, pašiem diez vai kam citam laika pietiks. Iepriekšējā vakarā esam sakrāmējuši somas, salasījuši visus bērnu sēdeklīšus. Izjaucu Armanda skrejriteni un sapakojām to somā, nospriedām, ka tā būs vieglāk transportēt.

Lidosta

Latvijā ir sācies karstuma vilnis, Jūrmalas šoseju beidzot remontē, par laimi tas netraucē nokļūšanai līdz lidostai. Tur sākumā nododam bagāžu, tā mums ir veselas četras vienības – divi koferi un divi bērnu sēdeklīši. Citreiz mēs tos beņķus dikti pakojām, šoreiz nolēmām neķēpāties un nodevām tādus pašus nepakotus. Tas gan nozīmēja, ka ceļojumā lieki līdzi paņēmās 200 litru atkritumu maisu rullis un līmlente, bet ko var zināt, iespējams, ka vēl noderēs.

Lidostā bērnu stūrītis ir atkal atguvis savas mantas un bērniem ir kur spēlēties, līdz pienāk izlidošana. Mēs lidosim uz Ženēvu. Lidojums norit apbrīnojami mierīgi, ja neskaita vienu skandālu par nevēlēšanos sēdēt piesprādzētam, sīkajiem noteiktā vecumā (ap 1-3 gadiem) uz to ir kaut kāds klikšķis – negrib un viss. Par laimi arī visiem līdzpaņemtajiem ekrāniem pietiek baterijas un visiem viss ir labi. Tikuši lejā un sagaidījuši bagāžu mēs nonākam pie šīs dienas galvenā uzdevuma – izīrēt mašīnu. Mūsu gadījumā tas ir busiņš. Ženēvas lidosta ir īpatnēja ar to, ka skrejceļš ir uz Francijas un Šveices robežas un tai ir divi sektori – franču un šveiciešu. Francijas daļā automašīnas iznomāšana ir lētāka un Tu dabū Francijas numuru. Protam, ka sākumā mēs aizejam uz Šveices daļu, vaktējot bērnus un stiepjot bagāžu tas arī ir saprotams. Beigās izejam dikti vienkāršu robežas šķērsošanas procedūru un esam klāt pie pareiziem autonomas lodziņiem. Skaidra lieta, ka brīdī, kad man stāsta par nomas nosacījumiem, mans telefons sāk zvanīt kā traks. Visu dienu nekā un tagad, davai, dos vaļā zvanīt. Apklusinu, bet tas neliekas mierā, varētu domāt, ka kaut kur kaut kas noticis, bet tā kā numurs nepazīstams, man ir vienalga.

Dabūjis atslēgas un iegrāmatojis savu kredītkarti, dodamies uz autostāvvietu, lai beidzot varētu braukt uz naktsmājām. Taču telefons neliekas mierā, atkal zvana, šoreiz nepazīstams Latvijas numurs, Topšops man jau ir nobloķēts, tādēļ ceļu augšā. Vārds pa vārdam izrādās, ka es esmu sajaucis bagāžu un no lentes esmu paņēmis ne to somu. Vienu vārdu sakot APZADZIES! Lai nolādētas Rimi akcijas un Wenger somas, ir pienācis brīdis, kad nelīdz pat vairs pie roktura piesieta prievīte! Dodos atpakaļ uz bagāžas saņemšanas punktu Lost and Found. Par laimi robežsargs mani jau pazīst un bez vārda runas palaiž atpakaļ pa šortkatu, pēc pāris minūtēm es jau atvainojos somas likumīgajai īpašniecei par pārpratumu. Saņemu savu somu un ceru, ka neesmu sačakarējis cilvēkam dienu.

Ženēva

Pēc tam pa to pašu ceļu dodos atpakaļ un meklēju savējos, tiem teorētiski jau vajadzētu būt busiņā. Tur visus ar’ atrodu, neviens nav pazudis un uzvedas ar puslīdz mierīgi. Sapakojam mantas un dodamies uz Passy miestu, tur mums ir uz nedēļu rezervēti apartamenti ar skatu uz Monblānu un baznīcas torni, bet es to vēl nezinu. Nomā mēs esam noskaidrojuši, ka ar franču busiņu mēs Šveicē varam braukt kur vien vēlamies, bet tikai ne pa šoseju, jo tur vajag vinjeti. Sākumā mums uz to Šveici jātiek, jo tur ir šortkats uz Šamonī. Patiesībā tas bija diezgan vienkārši, nekur nomaldīties nemaz nevarēja. Jau iedrošinājām sevi ar tekstiem, ka atpakaļ ar nebūs nekādas problēmas (kā tad) un iebraucām Ženēvā.

Ženēvā es jau esmu pāris reizes bijis un te mums bija paredzēts tikai izbraukt cauri, jo nāk nakts un mums apartamentos jābūt laicīgi, citādi kāds no pieciem bērniem noteikti sarīkos dumpi. Braucam cauri, pulksteņus joprojām pārdod, strūklaka strādā un ceturtdienas vakarā korķī stāv visa galvenā iela. Labi, ka Ivars (Tomtoma avatars) zina ceļu, galvenais skatos, lai neuzrautos uz tām šausmīgajām Šveices maģistrālēm, uz kurām mums uzbraukt liegts. Vispār jau es nemaz ar busiņu izbraukt tā ar nedabūju, pie stūres sēdēja Kristaps, es biju jau sev ierastā rezerves šofera vietā.

Passy

Braucot konstatējām, ka ir jau vēls un kapitālistiskajā Francijā visas bodes jau būs ciet un tādēļ vakariņās mums būs jāēd līdzpaņemtās pankūkas. Mērojot tos simts kilometrus mums izceļas daži kašķi par atskaņojamo mūzikas repertuāru. Tur lielākie trača cēlāji ir Armands ar Ernestu – viens grib oldmakdonaldu, otrs – Alan Walker Darkside. Beigās ar mediatoru palīdzību atrodam kompromisu Baby Shark un viss ir mierīgi.

Monblāns

Tikuši Passy apstājamies pie baznīcas un meklējam, kā tikt iekšā savos apartamentos, it kā ir sarunāti laiki, bet te viss ir ciet, lēnām savelkas lietus un sāk līt. Es esmu diezgan saskrūvējies par franču organizētību, Maijai ar’ saimniece uz telefonu neatbild “izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas”, vai arī ja sazvana, neko nevar saprast. Pēc 10 minūtēm jau uzrodas. Mums uz visiem trīs istabas un virtuve, kā arī jauks balkoniņš ar skatu uz ciemata laukumu. No tā var sekot līdzi ciemata dzīvei. Iedzenam busiņu stāvvietā, tas nav nekāds joks pa šauru ieliņu atmuguriski un vēl jāskatās, ka neaizķer kaimiņu mašīnas. Šis pasākums mums tagad būs pāris reizes dienā. Iekārtojamies, savadām ierīcēs interneta piekļuves kodus. Šodien tāds nomācies un Monblāna virsotni nemaz neredz, bet skats tik un tā iespaidīgs.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

The Sleepwalkers How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli by Žils Ēriks Seralini

image

Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.

ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.

Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.

Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.

Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.

Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.

Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.

Te atrodams Didža apskats par šo grāmatu.

 

 

Ellīgs gads Parīzē by Stīvens Klārks

parīze

Par šīs grāmatas izlasīšanu es biju domājis jau sen. Tā vienmēr bija atrodama lidostu grāmatnīcās un manās amazon rekomendācijās. Tomēr līdz lasīšanai gan vēl nebiju ticis. Kad ieraudzīju grāmatu izdotu latviešu valodā, grāmata momentāni pabīdījās manā izlasāmo sarakstā par kādām divsimts vietām. Ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie grāmatas „Ellīgs gads Parīzē” un pie lasīšanas ķēros uzreiz.

Uzreiz jābrīdina, grāmata ir romāns, un tādēļ tajā notiekošo nevajag uztvert par baltu patiesību. Grāmatas varonis Pols Vests ir tipisks brits, kas ieradies gadu pastrādāt Parīzē pie tējnīcu ķēdes atvēršanas projekta. Un skaidra lieta, ka šī gada laikā viņš sastopas ar visām tām lietām, ar kurām britiem asociējas Francija. Tas ir suņu mēsli uz ielām, nebeidzamie streiki, darba dienas pavadīšana kafejnīcās, protestēšana, dzīvokļa atrašanas problēmas un pat māja Francijas laukos.

Tā kā autora specializācija ir komiski skeči, tad šīs lietas grāmatā netrūkst. Tai pat laikā nevar teikt, ka viņa joki būtu nodrāzti un nesmieklīgi. Šķiet, ka Pols Vests ar saviem piedzīvojumiem izdzīvo lielāko daļu no klišejām, kas tiek saistītas ar frančiem. Autora rakstības stils ievelk lasītāju Pola Vesta dzīvē un nemaz nešķiet, ka šis cilvēks būtu izdomāts. Sevišķi, ja ņemam vērā, ka situācijas, kurās viņš nonāk patiešām ir tipiskas Francijai. Man gan šajā valstī ir nācies nodzīvot vien pāris nedēļas, tomēr šī ir vienīgā valsts, kur es esmu iekāpis suņa mēslos, un redzējis patiesu prieku cilvēku acīs, kas ēd cietu bageti, kurai pa vidu ir iebāzta salātu lapa ar plānu šķiņķa šķēli.

Grāmatas pluss viennozīmīgi ir tās raitums un pietuvināšanās realitātei. Katrs, kas nedaudz bijis Francijā (pat ja nebūs brits), spēs atrast kādu lietiņu, ar kuru pašam nācies saskarties. Kaut vai ar oficiantu, kuram ir pilnīgi vienalga vai viņam ir apmeklētāji vai nav. Lai gan portugāļi, manuprāt, viņus sit pušu. Neslikts ir arī galvenā varoņa mūžīgais optimisms un gaišais skats uz dzīvi.

Pie mīnusiem varētu pieskaitīt Pola Vesta diezgan vienveidīgos piedzīvojumus. Lielākoties tie ir mēģinājumi ar kādu pārgulēt vai pārgulēšana. Rodas priekšstats, ka galvenais varonis ir seksuāli norūpējies tips. Bet nu kaut kā jau tās franču sieviešu priekšrocības ir jāizceļ.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasās ļoti ātri, un nemaz negribas mest tai mieru pirms sasniegts otrs vāks. Cik var noprast, pat Francijā šī grāmata ir kļuvusi populāra, kas liecina par franču spēju par sevi pasmieties. Izrādās arī, ka šai grāmatai ir veseli trīs turpinājumi ar Pola Vesta piedzīvojumiem. Es gan neriskēju tūliņ ķerties pie nākamajām grāmatām. Iemesls pavisam vienkāršs, ja nu grāmatās joki sāks atkārtoties, tad lasīšana būs sabojāta. Pagaidīšu kādu pusgadu, lai šī nedaudz aizmirstas un tikai tad ķeršos pie nākamās.

Gads Provansā by Pīters Meils

Gads Provansā by Pīters Meils

Izlasot ceļojumu no Rīgas uz Pekinu, man bija uznākusi luste uz ceļojumu aprakstiem vispār. Skatījos, ko tad vēl latviešu mēlē var dabūt par šo tēmu. Izvēle apstājās pie „Gads Provansā”. Par labu šai grāmatai kalpoja apstāklis, ka pats Provansā esmu pavadījis aptuveni nedēļu, apceļojot daudzas šī apgabala piekrastes pilsētiņas un baudot dabas skatus. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

No sākuma biju nedaudz vīlies, jo atklājās, ka grāmata sarakstīta pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados un ka autors nevis braukāja pa Provansu apskatot pilsētiņas, bet bija tur nopircis māju, kurā dzīvoja. Līdz šim grāmatām, kur autors nopērk māju kādā citā pasaules malā un tad par to saraksta grāmatu, biju metis līkumu, tomēr, kā izrādās, nevajadzēja. Grāmatā aprakstīts autora pirmais gads Provansā, un aprakstīts ir tik smalki un meistarīgi, ka Tu lasītājs piemirsti visu, kas notiek apkārt. Autoram piemīt labs novērotāja talants, un vēl vairāk – viņš ir labs stāstītājs. Varbūt tur viņam palīdz viņa kolorītie kaimiņi, kuri paši ir lepni ar savu provansiešu dabu.

Kaimiņi ir dažādi strādīgi zemnieki, kas visu laiku gaida, kad daba izspēlēs ar viņiem kārtējo ļauno triku. Ir traki vienpatņi, kas necieš tūristus, un labprāt pusdieno ar svaigi nomedīta lapsas jaunuļa gaļu. Un, protams, Provansas restorānu apraksti, kas lasot grāmatu liek siekaloties pat tikko ēdušam cilvēkam. Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem, šajās nodaļās tiek aprakstīti visi ievērības cienīgie notikumi un kāda no provansiešu dzīves šķautnēm. Mēs varam uzzināt visu par mistrālu, trifeļu lasīšanu, medīšanu, vīniem, labām ēdvietām, uzbāzīgiem paziņām un to, cik grūti ir remontēt māju Francijā. Visi notikumi lielākoties ir pozitīvi un tos caurstrāvo neviltots autora prieks, ka viņš ir izlēmis pārcelties dzīvot te.

Grāmatu izlasīju vienā piegājienā neatraujoties. Bija interesanti uzzināt, kā Francijā notiek vīna dārzu apkopšana. Izrādās, ka dārzu saimnieks to nemaz pats lielākoties nedara. Tas tiek uzticēts kādam zemniekam, un tad pēc ražas novākšanas saimniekam pienākas daļa no iegūtā, lielākoties vīna veidā. Izrādās arī, ka Provansas ziemas nemaz nav tik siltas, kā es to biju iedomājies, nu labi, mums desmit grādi zem nulles iespējams nešķiet nekāds aukstums, bet ka tik auksti var būt netālu no Vidusjūras, gan negribējās ticēt.

Protams, vēl bija jautājums, ar ko tad autors nodarbojas, ja viņš var atļauties dzīvot Provansā un vismaz veselu gadu neko nedarīt. Nācās parakties Vikipēdijā, izrādās, šis strādājis reklāmas biznesā, tad aizgājis no tā un pārcēlies dzīvot uz Franciju. Provansa autoram ir kļuvusi īpaši mīļa, jo šis izdevis vēl pāris grāmatas par pieredzēto Provansā. Tāpat ir izdoti arī pāris viņa romāni un noveles, kuru darbība noris Provansā un pat uzņemta filma pēc viņa darbu motīviem. Vienu vārdu sakot nav slikti iekārtojies.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Un pilnībā piekrītu autoram, ka Santropēza ir dīvaina vieta, kur cilvēkam izvēlēties dzīvot.

Biography of the Dollar: How the Mighty Buck Conquered the World and Why It’s Under Siege by Craig Karmin

Dollar

Ja godīgi, tad man PSRS laikos vārds dolārs asociējās kā pūstošā kapitālisma simbols un faktu, ka pāris čigānu bērni ir nosaukti šādā vārdā. Pēdējā laikā ļaudis pasākuši runāt, ka tūlīt dolārs velsies no sava troņa, un tad tie amerikāņi beidzot redzēs savu īsto vietu pasaulē. Bet reālā dzīve jau nemaz nav tik vienkārša un par to, ka ASV savu inflāciju importē uz ārzemēm savulaik jau cepās pats Francijas prezidents de Golls. Tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu, lai saprastu to, cik tad īsti realitāte nav vienkāršāka.

Kā jau var saprast no virsraksta, tad grāmata ir veltīta dolāram un vispasaules dolarizācijas tēmai. Te gan es vēlētos brīdināt, nekādas konspirācijas teorijas šī grāmata neapskata. Grāmatas autors ikdienā strādā The Wall Street Journal. Šis akts viņam ir ļāvis tikties ar daudziem finanšu pasaules smagsvariem un pieminēt to izteikumus savā grāmatā.

Grāmata sastāv no sešām nodaļām, pirmā veltīta forex tirgiem. Apstāstīts, kā darbojas firmas, kas nodarbojas ar valūtu swap līgumu tirdzniecību. Šis tirgus dienā apgroza aptuveni 3 triljonus dolārus. Papildus tiek dots ieskats uzņēmuma FX Concepts vienā darbības gadā, nedaudz padiskutēts par modeļiem, kas balstīt uz tehnisko un fundamentālo analīzi.

Otrā nodaļa veltīta dolāru iespiešanas tehniskajai pusei. Izrādās, ka diennaktī tiek sadrukāti dolāri ar vērtību 529’000’000. Ja tiek sagaidīta kāda krīze, tad drukājamā mašīna nemaz netiek slēgta ārā visu gadu. Dolāri pasaulē ir pieprasīta prece, lai arī to vienīgais segums ir ticība Amerikai. Interesanti, ka šad tad nelielu daudzumu no tikko uzdrukātajiem dolāriem ari nozog paši spiestuves darbinieki. Nedaudz tiek apstāstīts arī par bardaku, kas valdīja ASV, kad viņiem nebija centrālās bankas. Tas ir katra banka izdeva savus dolārus, un ārzemēs dolārus vienkārši nekad neņēma pretī. Tajos laikos dominēja britu mārciņa. Starp citu labākie dolāru viltotāja pasaulē ir Ziemeļkoreja, viņu dolāri ir tik labi, ka viņi paši ir speciāli ielaiduši dažas kļūdas savs drukātajos dolāros, lai spētu atšķirt īstos no neīstajiem. Un tas, ka lielākais apgrozībā esošais nomināls ir 100$ ir speciāli, lai ierobežot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas transportēšanu.

Trešā nodaļa mums apstāsta, kā tad dolārs tika pie vispasaules valūtas statusa. Īsumā, palīdzēja Otrais pasaules karš un fakts, ka kādu laiku saskaņā ar Bretton Woods līgumu dolārs kalpoja kā atskaites punkts pret pārējām valūtām. Tie bija laiki, kad nauda tika garantēta ar noteiktu zelta daudzumu. Nodaļa būs noderīga tiem, kas mīl spekulēt par iespēju piesaistīt vispasaules valūtu kaut kādam noteiktam fiksētam resursam. Labi ilustrēts, kas no tā sanāca, kad šāda situācija jau reiz bija. Tad diezgan plašs apraksts par FED politiku 20-tajā gadsimtā.

Arī ceturtā nodaļa varētu būt vidusmēra latvietim diezgan aktuāla, tā mums stāsta par banānu valstiņas Ekvadoras gājienu – atteikties no pašas valūtas un pāriet uz dolāriem bez ASV piekrišanas. Domāju diezgan laba ilustrācija tam, kas notiktu, ja Latvijas valdība, klausītu tos, kas apgalvo, ka vajag pāriet uz eirām bez citu piekrišanas. Ekvadoru vēl glābj tikai tas, ka viņiem ik gadus ieplūst 2 miljardi USD no naftas pārdošanas, Latvijai cik es zinu nav šāda pamatīga eiru ieguves avota.

Piektā nodaļa mums vēsta par lielajiem ASV finansētājiem Dienvidkoreju, Ķīnu, Krieviju, Japānu un Taivānu. Jeb kā tautā saka „buyers of last resort”. Uzzinām veidus, kā šīs valstis patiesībā spētu ietekmēt ASV ekonomiku nenolaižoties līdz tiešai karadarbībai. Protams ir viens „bet”, arī viņu pašu labklājība ir tieši piesaistīta ASV.

Sestā nodaļa apskata iespējamos dolāra krišanas scenārijus. Dolārs jau patiesībā lēnām zaudē savas pozīcijas pret citām valūtām jau no septiņdesmitajiem, katrs nākamais kritiens ir aizvien smagāks par iepriekšējo. Autors domā, ka neskatoties uz to dolārs vēl turēsies kādus pārdesmit gadus, jo viņam vienkārši nav alternatīvu.

Kopumā grāmatu vērtēju kā informatīvu, viegli lasāmu. Ir vēlamas nelielas priekšzināšanas starptautiskajā tirdzniecībā, zināt kas ir mijmaiņas darījums un nedaudz orientēties monetārajā politikā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

Intelektuāls jautājums XLIII jeb apjožam Franciju

pyramids

Nesen, apmeklējot Ēģiptes piramīdas, no gida uzzināju interesantu informāciju. Gids apgalvoja, ka sen senos laikos, kad franči iekaroja Ēģipti, Napoleona līdzpaņemtie mācītie vīri esot apgalvojuši, ka izmantojot akmeņus no Hefrena, Heopsa un Mikerina piramīdām Franciju varētu apjozt ar 1,5 metru platu un 3 metru augstu mūri. Man gan šķiet, ka tie ir meli, jo tās akmeņu kaudzes tik varenas nemaz neizskatījās. Varbūt man nav taisnība?

Pieņemam sekojošas lietas:

– mūris ir obligāti 1,5 metrus plats;

– piramīdu dimensijas ņemam no wikipedia (uzskatām ka viņas ir ideālas piramīdas, bez nozagtām virsotnēm un apdrupušiem akmeņiem);

– Francijas robežas garumu ņemam tikai kontinentālo un mūsdienu.

Neliela balndīšanās pa Franciju X

Šodien plānā nav nekā, ja nu vienīgais atlidot atpakaļ uz Latviju. No rīta piecēlušies, aizejam paēst ‘viens cilvēks, viens kruasāns’ tipa brokastis un dodamies kravāt mantas. Čekojoties ārā mana kredītkarte atkal nogļuko un nestrādā.

Opera

Tā kā līdz lidmašīnas izlidošanai vēl ir laiks, mēs ar Maiju dodamies un grāmatu veikalu, kas pārdod grāmatas angļu valodā. Tur noslaistāmies aptuvenu pusstundu, neko nenopērku, cenas ir pabaisas, toties sastādu sev galvā sarakstu ar grāmatām, kuras pasūtīšu amazon.com.

Franči vispār izskatās lieli grāmatu cienītāji. Katrā mazā miestiņā ir atrodams nopietna izmēra un piedāvājuma ziņā bagāts grāmatu veikals. Grāmatas franču valodā ir ļoti dārgas, salīdzinot ar analogu angliski. Tas man nedaudz atgādināja Vāciju. Tomēr izskatās, ka veikaliņi kaut kā savu dzīvību velk.

Nākamā atrakcija ir braukšana uz lidostu. Apskatāmies ar kādu vilcienu tur nokļūt, izvēlamies metro staciju un dodamies uz turieni. Maija izsaka cerības, ka, iespējams, uz lidostu iešot divstāvu vilciens, bet tās nepiepildās, vispār izskatās, ka Charles de Gaulle lidostā pienākt var tikai vienstāvu vilcieni. Vilciens līdz lidostai iet kādu pusstundu, vienā ziņā esmu priecīgs, ka šī ir ceļojuma pēdējā diena, jo viss jau ir diezgan pieriebies.

Lai tiktu uz vajadzīgo terminālu, izmantojam starpterminālu vilcieniņu, tur patērējam vēl piecas minūtes. Uzzvanu Atvaram, kurš vēl tikai piebrauc pie lidostas. Dodos iečekoties, te atklājas, ka mums nav līdzi rezervāciju numuri. Bet tos man arī neviens nemaz neprasa (es Maijai apgalvoju, ka točna prasīs un uz Rīgu varēsim iet ar kājām), parādi pasi, nosauc reisu un saņem biļetes.

Lidosta

Pārējais laiks bija plānots veikalu apstaigāšanai. Diemžēl plāns izgāžas, kāds duraks aizmirsis lidostā savu somu, pasažieri netiek laisti tālāk par priekštelpu. Aizdomīgo vietu aplenc žandarmi ar automātiem un visi var tusēties pa uzgaidāmo telpu. Pēc kādām 40 minūtēm rosības, dzirdam sprādzienu. Laikam somu uzspēruši gaisā speciālā konteinerī un pasažierus lēnām sāk laist iekšā.

Seko nākamais aplauziens, nekādu prātīgu veikalu te nav, ir viena bodele, kas pārdod šoceni uz dzeramos, tas arī viss. Nedaudz vīlies sēžu un gaidu iekāpšanu lidmašīnā. Latvieši atkal baidās, ka visas vietas būs pilnas un rindā sastājas jau labu laiku iepriekš. Tomēr visi tiek iekšā izņemot vienu jaunekli, kas sajaucis lidmašīnas. Tas protams viņu neatturēja mēģināt tikt iekšā veselas trīs reizes.

Man blakus nosēžas tantuks, kas laiku pa laikam ar mani runā franciski, bet pats lasa krievu avīzi. Tas mani nedaudz izbrīna. Pēc kāda laika jautāju vai tad šamā krieviski māk tikai lasīt. Izrādās, ka esmu noturēts par francūzi.

Ar pusstundu nokavēšanos ierodamies Rīgā un lielais ceļojums ir beidzies. Ja godīgi, tad visa ceļojuma laikā man nepatika tieši Parīze. Nedaudz traucēja arī tas, ka ne velna nesaprotu franču valodu. Beigās jau lielos vilcienos sāku iebraukt, bet mazos vagoniņos vēl ne. Vai es uz turieni vēl kādreiz aizbraukšu? Domāju, ka jā, Francija ir diezgan liela un apskatīt tur ir daudz ko. Ja tā paskatās, tad esam apmeklējuši tikai Luāras ieleju un nedaudz Parīzi, tā ka apskates objektu Francijā ir vēl daudz.

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.

%d bloggers like this: