Navigate / search

Jaunzēlande deviņpadsmitā un divdesmitā diena

17-18. marts

Mājupceļš

No rīta esam agri augšā, iekožam brokastis, atvadāmies no Marijas un Māršala, kāpjam iekšā auto un dodamies uz Oklendu. Brīvdienas ir beigušās, sākas mājupceļš. Braukšana gar Coastlands ir visnotaļ interesanta, taču laika trūkuma dēļ mums nav nekas ieplānots. Galvenais laicīgi tikt līdz lidostai. Vienīgais pieturas punkts ir mazs miestiņš, kur apēdam līdzi dotās sviestmaizes un kūkas. Visinteresantākā lieta, ko redzēju, bija ganībās nosprāgusi govs, kas pēc uzpūšanās pakāpes liecināja, ka viņa tur jau ir vismaz vienu dienu.

Oklendā atrodam Apex mašīnu nodošanas punktu, tikai nevaram tā uzreiz atrast benzīntanku, braucot uz dullo iekuļamies kaut kādā industriālā zonā, kur benzīntanka, protams, nav. Beigās padodamies, atrodam tuvāko ar Ivara palīdzību. Nobraucam gar savu pirmo viesnīcu Jaunzēlandē, maķīti, kurā ēdām brokastis, un, skat, arī benzīntanks. Aplis noslēdzies, var braukt mājās.

Aizvedam auto, tur to apskata vietējais darbinieks, viss kārtībā, nākas pagaidīt transfēra autobusu un varam doties uz lidostu. Lidostā neriskējam paši iečekot bagāžu un stāvam rindā, lai to izdarītu profesionāļi. Bagāžu iečeko līdz Rīgai, tas nozīmē, ka mums viņa nekur nebūs jāmeklē, ja vien viņa atnāks līdz galam. Es daudz domāju, vai Jaunzēlandes vēstures grāmatu likt rokas bagāžā vai tomēr likt nododamajā. Beigās sapratu, ka nekāds lasītājs es tomēr nebūšu un nav ko sevi mānīt.

Viduszeme

Izejam pasu kontroli, te arī ātrā kontrole ir tikai dažām Eiropas Savienības valstīm, nākas stāvēt rindā. Esam ieradušies diezgan ātri un tādēļ mums ir laiks klīst pa veikaliņiem, iepērkot pēdējos suvenīrus, iečekot milzu rūķa statuju, ko aizlienējuši Gredzenu Pavēlnieka filmētāji.

Auklendas lidosta

Lidojums uz Singapūru īpaši atmiņā neiespiežas, mums diena būs par 11 stundām garāka nekā parasti un tādēļ mūs sagaida mūžīgais septiņpadsmitais marts. Lidmašīnā mēģinu gulēt un man tas arī izdodas. Lidojums ir 10 stundas, tas tāpat kā šurpceļā ved mūs pāri visam Austrālijas kontinentam. Singapūrā mēs esam jau vēlā vakarā, te jānodirn veselas 3 stundas.

Puķu dobe

Maija nolemj, ka vajag ekskursiju, ejam apmeklēt visus lidostas apskates objektus. Atkal tauriņu dārzs ar pāris tauriņiem, Orhideju dobi, Kaktusu dārzu. Vizināmies ar vietējo monoreilu pa visiem termināliem un sev par pārsteigumu atklāju, ka uz visiem termināliem var aiziet ar kājām. Es te esmu bijis pāri pa desmit reizēm, un es vēl to nebiju pamanījis, vienmēr biju braukājis ar vilcienu. Neilgi pirms izlidošanas nenoturos un nopērku grāmatu lasīšanai. Izvēle bija grūta starp grāmatu par pienu un par Mākslīgo intelektu. Intelekts uzvarēja.

Frankfurtes lidosta

Ar lidošanu nemaz tik raiti negāja, jo sākumā mēs ilgi sēdējām uz lidlauka un tikai tad tikām gaisā, es paspēju izlasīt veselas septiņdesmit lapaspuses. Kad tikām gaisā, tas sākās parastā tāllidošanas dzīve, ēšana un gulēšana. Frankfurtē mēs ielidosim agri no rīta un reiss uz Rīgu būs ilgi jāgaida.

Frankfurtes lidosta

Frankfurtes lidostā nobumbulējam trīs stundas, par dārgu naudu paēdu negaršīgu ēdienu un vispār esmu laimīgs, kad tieku lidmašīnā uz Rīgu. Divos nolaižamies Rīgas lidostā un vēl pēc stundas jau esmu mājās.

Jaunzēlande pirmā diena

27. februāris

Šodien beidzot ir pienākusi tā lielā diena, pareizāk sakot, nakts, kad dosimies ilgi plānotajā Jaunzēlandes ceļojumā. Plānā ir apmeklēt abas salas, izblandīties pa daudzām kalnu takām un, kas zina, iespējams, pat ieraudzīt to slaveno kivi. Celties nākas uz govslaukšanas laiku tā, lai četros jau var braukt uz lidostu. Uz ātro iekožu brokastis un dodamies, pa ceļam savācam pārējos ceļotājus. Pavisam esam četri – es, Maija, Inita un Atvars. Mūsu šodienas uzdevums ir tikt līdz Singapūrai. Bet viss maršruts kopā izskatās Rīga -> Frankfurte -> Singapūra -> Oklenda. Protama lieta, ka uz Jaunzēlandi var nokļūt visdažādākajos veidos, bet mums kaut kā sanāca tā, ka šis atbilda gan pēc cenas, gan pēc gaidīšanas laikiem, gan arī fakta, ka tas ir savienotais reiss. Biļetes iepirkām jau pērnajā gadā, kad mums šķita tā ir sasniegusi savu minimumu. Arī naktsmājas norezervējām laicīgi. Nav jau tā, ka neko nerezervējušiem mums būtu jāguļ ceļmalās un patiltēs, hoteļi joprojām bija pieejami, tikai par citām naudiņām.

Šī rīta lielais plāns ir iečekot bagāžu līdz pašam galamērķim. Vispār jau tas ir smieklīgi, man vēl nekad nav gadījies tā, ka tas nebūtu izdevies, galu galā priekš kam tad ir domāti savienotie reisi? Bet katru reizi aizvelkoties pie iečekošanās, mani nez kādēļ pārņem šaubas par šādas lietas iespējamību. Arī šoreiz viss sanāk bez problēmām varam doties uz drošības kontroli. Tā kā esam dikti laicīgi, tad te pat nav jāstāv slavenajā rīta rindā – gandrīz tukšums. Tā kā neko tādu negrasos no valsts izvest, man neviens nepiesienas un kontroli izeju bez problēmām.

Pēc šādiem darbiem jūtos nopelnījis vēl vienas brokastis un iedzeru kakao, klāt piekozdams sviestmaizi, samaksājot par to lidostas uzcenojumu. Vispār mani novērojumi liecina, ka ja tu, cilvēks, lidostā gribi puslīdz normāli paēst, tev nemaz nav tik daudz iespēju. Vislabākā ir dirnēt bizneslaunžā, dzert viskiju un stūķēt iekšā ikru maizes, jo tās tu esi nopircis kopā ar biļeti; otrā ir apmeklēt maķīti. Tā kā Rīgas lidostu Maķītis vēl nav atklājis, nākas iztikt ar pārcenotām šķiņķmaizēm.

Ceļojumu plānoja Maija, tāpat kā visus laikus kad un kur jābūt, tas visiem ļāva izvairīties no liekas dirnēšanas. Es, piemēram, mīlu, lai man vienmēr būtu laika rezerve tā ap stundu virs iespējamā maksimuma un tādēļ visur ierodos ātrāk nekā vajadzētu.

Lidojumā uz Frankfurti nekas ievērības cienīgs nenotiek, es neesmu pie loga un tādēļ nevaru sevi izklaidēt pat ar mākoņu vērošanu. Nākas lasīt grāmatu. Par laimi mūsu šodienas pirmais lidojums nav diez ko garš un īsti pasākums nepaspēj apnikt. Frankfurtē mums brīvais laiks ir daudz vairāk veselas trīs stundas. Esam tik ātri pirms reisa, ka sākumā pat nevaram redzēt, kurš ir mūsu izlidošanas terminālis. Lēnā garā blandāmies pa termināli, Atvars iepērk pāreju no Eiropas standarta uz jaunzēlandiešu. Es pastaigāju pa grāmatu veikaliem, neko man īsti nevajag un neko pirkšanas vērtu es ar nemaz neredzu. Garajam pārlidojumam jau esmu sapircis e-grāmatas un savilcis uz telefona podkāstus, kurus noteikti visus taisos noklausīties. Nu jau pāris gadus esmu atmetis ambīcijas ceļojuma laikā izlasīt visas līdz tam nelasītās grāmatas, izspēlēt visas nopirktās spēlītes telefonā. Tādas apņemšanās nav nekā vērtas un kurš normāls cilvēks tā vietā, lai atpūstos, izvēlētos laiku pavadīt cenšoties izdarīt iekavētās lietas?

Pēc stundas blandīšanās esmu nobriedis trešajām brokastīm, nevar jau vēl zināt, ko tai Singapore Airlines reisos vispār dod ēst (vispār jau var gan un lielākoties puse no piedāvātā ir ēdama), un sāku meklēt maķīti, jo ūdenskliņģeru piedāvājums mani nekad nav uzrunājis. Neliela atkāpe par ēšanu – šajā aprakstā nemaz tik daudz nebūs un, bet lidostu transfēros un pārlidojumos tā ir vienīgā lieta, par kuru ir vērts rakstīt. Nejūtos tik pieredzējis aprakstnieks, lai riskētu izpausties arī par visiem tualetes apmeklējumiem.

Katrs, kurš no rīta ir bijis maķītī, zina, ka viņiem normāli paēst līdz desmitiem nevar, līdz tam tur atrodamas vien brokastis. Atvaram kopš ASV ceļojuma, kad Jelovstounā maķītis brokastīs viņam iesmērēja omleti ar vafeli un kļavu sīrupu, ir radusies trauma. Nākas veikt nelielu pierunāšanu. Skaidrs, ka nav ko ņemt, un tas, ko viņi rāda uz bildes, ir pavisam cits nekā tas, kas nonāk uz paplātes, bet kaut kādas kalorijas tomēr uzņemam.

Vienīgā interesantā lieta, kas notiek pirms tikšanas lidmašīnā ir sava vārda izdzirdēšana paziņojumā. Neteikšu, ka uzreiz atpazinu, ka tiek runāts par mani, taču no ļoti sliktā text to speech algoritma teiktā nojautu, ka man jāierodas pie geita ar dokumentiem. Pēc tam tas pats tika atkārtots piesaucot arī citus manus ceļabiedrus. Lieta izrādās pavisam vienkārša – šie gribēja pārbaudīt mūsu dokumentu derīguma termiņu, lai nesanāktu, ka mūs jāved atpakaļ. Es savukārt kārtējo reizi aizdomājos, kur viņi atrod tos cilvēkus, kuriem uzdod lasīt ārzemnieku vārdus pa mikrofonu. Varu derēt, ka viņi tur deleģē cilvēkus ar vissliktākajam lasīt un runas prasmēm un tad kamēr tas nabags mokās, pārējie par viņu smejas.

Lidmašīnā A380 pēc seat guru uzskatiem mums ir ierādīta ļoti slikta vieta. Esam pēdējā rinda – to nevarot atgāzt, kā nākas, un tualetes ar netālu. Bet mums patika, varēja krēslu atgāzt uzreiz, nevienam netraucējot. Arī šis lidojums izceļas vien ar ilgumu. Tā kā Indija ar Pakistānu ir nolēmušas nedaudz pakarot, lidmašīna nelido pa standarta ceļu, tai ir jāizvairās no tik daudzām konflikta zonām, ka pa pareizo ceļu lidojam tikai līdz Melnajai jūrai. Vienīgais, kas izklaidē mani, ir priekšā sēdošais vīrietis, kurš burtiski nevar nosēdēt uz vietas. Viņš ir īsts bizibodijs, lido kopā ar ģimeni un tie izskatās ir tikai šodien atklājuši ūdeni, visu laiku grib dzert – i sieva, i bērni tā ap gadiem divdesmit. Vīrs cenšas ko var, skraida uz lidmašīnas virtuvi kā atspole. Laikam jau pa ceļam nav noturējies un arī pats padzēries, jo otrā viņa izklaide ir tualetes apmeklējums. Izskatās, ka viņa personīgais mērķis ir apmeklēt visas četras pieejamās (pasteidzoties notikumiem priekšā, viņš to paveica). Kamēr tev nenāk miegs, tikmēr jau tāda rosība neko nekaitē, grūtāk ir, kad kāds tev klusu tumsā staigā riņķī ar ūdeni. Lai cilvēkam ļautu izbaudīt savus darba augļus, es pēc pāris pamodināšanas reizēm pagaidu, kad šis priekšā iemieg un nedaudz uzbliežu pa atzveltni, un atvainojos pietiekami skaļi, lai cilvēks pamostos. Skaidra lieta, ka pēc tik ļauna darba aizmiegu uz piecām stundām kā nosists.

Vispār man mūždien ar gulēšanu lidmašīnās ir bijis kā bijis, nevar aizmigt, vietas pa maz, sēdus nevar pagulēt. Šogad esmu atklājis, ka tas pakaviņš, kuru apliek ap kaklu, patiesībā palīdz un var gan aizmigt, gan pagulēt. Protams, kājas būs sarāvušās neizstaipītas un miega kvalitāte ar nebūs tā izcilākā, bet nedaudz nosnausties būs sanācis. Pamostos, kad esam virs Indijas okeāna, īsinu savu laiku klausoties iekavētos podkāstus un lasot grāmatu.

%d bloggers like this: