Navigate / search

Parīze XX gadsimtā by Žils Verns

Parīze XX gadsimts

Šis ir viens no tiem retajiem Žila Verna darbiem, kuru es vēl nekad neesmu lasījis. Izvēloties starp atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, šis apstāklis tika ņemts vērā, bonusā viņa ir arī pēdējā no sērijā iznākušajām grāmatām. Tā, izlasot šo grāmatu, tika nošauti divi zaķi.

Parīzē rit divdesmitā gadsimta sešdesmitie gadi. Sabiedriskais transports ir absolūti efektīvs, daļu slodzes paņem plānveidīgi izstrādāti pneimatiskā vilciena maršruti, bagātākie cilvēki brauc ar viena zirggspēka jaudas automobiļiem, ostās pienāk milzu kuģi. Pat Parīze ir kļuvusi par ostas pilsētu. Liekas, ka cilvēcei tehnoloģiskais progress ir nesis tikai labumu, bet tā vis nav, ir kāda cilvēces mantojuma daļa, kuru tehnoloģijas ir praktiski iznīcinājuši. Humanitārās zinātnes kā tādas vairs nepastāv, mākslinieki, literāti un muzikanti ir kļuvuši nepieprasīti un nevajadzīgi.

Runājot godīgi, grāmata ir totāls mēsls. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un arī šis bija noslīcināts. Verna izdevējs šo grāmatu bija atteicies publicēt un pareizi darīja. Bet pēc kāda laika autora mantiniekiem šķita laba ideja nopelnīt vēl kādu kapeiku papildus, un grāmata ieraudzīja pasauli. Kā tad te ir ar futūristiku? Nekā! Autors tiražē tās pašas idejas, kas tikai apspriestas grāmatas sarakstīšanas laikā. Visa industrija darbojas uz saspiestu gaisu, datoru vietā strādā Paskāla teorētiskie mehānismi, par kosmosa kuģiem neko netiku lasījis, apgaismojumu dod dzīvsudraba lampas.

Visi šie nākotnes redzējumi ir visnotaļ shematiski un nebūt neaizņem grāmatā nopietnu daļu. Lielākā grāmatas daļa tiek aizvadīta, reflektējot uz aizgājušajiem Francijas laikiem. Tiem, kad mākslinieki bija cieņā un rakstniekus lasīja. Un kā nu sagadījies, kā ne, šie laiki ir bijuši pirms Žila Verna laikiem. Tad nu mēs esam spiesti lasīt veselu nodaļu, kurā tiek uzskaitīti franču klasiķi. Tad ir nodaļa, kurā varoņi gremdējas aizgājušo laiku mūzikā. Labi, ka tas viss notika uz kombinētās iekārtas klavieres, gulta, galds fona, citādi būtu ļoti, ļoti garlaicīgi. Bez sarunām viņu dzīves izskaistina apkampieni, kuri tiek veikti sastopoties izrādot īstu vīru draudzību.

Grāmatas galvenais varonis Mišels ir savam laikmetam neraksturīgs cilvēks, viņu velk uz dzeju, interesē vecie rakstnieki un mūzika. Jaunajā pasaulē tādiem īsti nav, ko darīt. Laikmetā, kur cilvēki dzejas vietā lasa monogrāfijas par berzes novēršanas tehnoloģijām un pneimatisko vārstu īpatnībām, tādām lietām nav noieta. Cilvēki ir kļuvuši racionāli, un ar niekiem vairs nenodarbojas. Mišelam ir deviņpadsmit gadu, un viņa liktenis jau no sākta gala ir izlemts. Taču lasītājam nevajag sabēdāties, Mišels nav tas tēls, kuram var ieķerties, autoram viņš ir tikai kā skaļrunis, ar kura palīdzību izplūst garos pašmērķīgos dialogos un monologos. Vēlme apgaroti izteikties piemīt arī visiem pārējiem grāmatas personāžiem. Vienīgā Mišela odziņa ir tā, ka viņu nedaudz velk uz jauniem meitiešiem, viņa mīļotajai ir veseli piecpadsmit gadi, un viņš viņu būtu gatavs precēt.

Bet visādi citādi Mišels, neskatoties uz savu dzejnieka dvēseli, vismaz autors uzskata, ka viņam tāda ir, ir vienkāršs cilvēks, kuram rokas aug no pakaļas. Viņam nav nekādas nojausmas par to, ko nozīmē pelnīt sev maizi. Nav jau arī nekāds brīnums, visu mūžu viņu ir audzinājis tēvocis baņķieris. Par to Mišels mīl nicīgi izteikties un uzskatīt viņa ģimeni par aprobežotiem tumsoņām. Bet nepateicība jau ir pasaules alga.

Grāmata ir pelnījusi 2 no 10 ballēm. Viņas vienīgais plussir tās mazais lapaspušu skaits. Reti kad ir gadījies lasīt tik garlaicīgu grāmatu par tehnogēno nākotni. Pat mūsdienu stīmpanka žanra grāmatās pasaules ir pārdomātākas un interesantākas par šo Žila Verna kunkstēšanu par kultūras izzušanu. Pie tam problēma ir izzīsta no pirksta un ieviesta tikai tādēļ, lai nebūtu jānodarbojas ar futuroloģiju, bet tā vietā varētu izrādīts savas zināšanas par sava laikmeta kultūras sasniegumiem.

Magelāna mākonis by Staņislavs Lems

Magelāna mākonis

Grāmata, kuru izlasīju sava projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šķiet, ka sākumā izzvejošu visas zinātniskās fantastikas grāmatas, un uz beigām paliks ne šis, ne tas.

Rit 3123. Gads. Zemes iedzīvotāji jau ir apguvuši Saules sistēmu un ir nolēmuši spert pirmo soli uz zvaigznēm. Tiek uzbūvēts milzīgs zvaigžņu kuģis Gea, kura ekipāža būs skaitāma simtos. Tā maksimālais ātrums būs 190’000 km/s, un tuvāko zvaigzni Centaura Proksimu tas sasniegs astoņu gadu laikā. Grāmatas galvenais varonis – jauns ārsts arī piedalās šajā ekspedīcijā, un ar viņa palīdzību autors cenšas atainot uz nākotnes fona nopietnas sociālās, zinātniskas un filozofiskas prob­lēmas, kuras, pēc viņa domam, nodarbinās cilvēci mūsu ēras ceturtā gadu tūkstoša sākumā.

Šī ir vecā stila zinātniskā fantastika. Tāda, kas padomju laikā gāja uz Urrā! Komunisms ir uzvarējis jau daudzus gadsimtus, cilvēki sen atteikušies no privātīpašuma. Indivīdi var darīt, ko viņi vēlas, atrast paši savu vietu savā dzīvē, nerūpējoties par tādu sīkumu kā nauda. Sliņķu nav vispār, visi mācās institūtos, melnos darbus dara roboti. Nākotnes sasniegumiem būtu jāpārsteidz lasītāju ar savu vērienu, katram pēc vēlmēm ir pieejams helikopters, ja vēlies vari aizlidot uz Mēnesi vai Marsu. Gribi piedalīties olimpiskajās spēlēs, uzraksti pieteikumu. Cilvēkiem ikdienā palīdz skaitļojamās mašīnas, no kurām dažas veic pat desmit miljonus operāciju sekundē, un visa informācija glabājas kristāliņos. Ceļš uz zvaigznēm ir nākamās tūkstošgades lielākais sasniegums, un tas nekas, ka rezultāti būs tikai pēc sešpadsmit gadiem. Šis pasākums ir tā vērts, lai veiktu varoņdarbus.

Rakstnieks tēliem pievēršas ļoti maz, viņa galvenais varonis kuģa ārsts vairāk nodarbojas ar zinātnes sasniegumu apspriešanu, nekā ar savu personīgo dzīvi. Nākotnes cilvēkiem jūtu izpausmes acīmredzot būs tikai blakus sēdēšana un rokas turēšana. Es te nerunāju par pienākuma apziņu, tā ir viņu dominējošā sajūta. Varbūt vairs nespēju identificēt netiešos autoram mājienus, jo par mīlestību tiek runāts daudz, bet darīts nekas. Te gan nākas atcerēties, ka autors ir tehnokrāts, un kibersmdzenes viņam noteikti ir interesantāka ideja nekā vecā labā mīlestība. Pārējā kuģa apkalpe arī ir visnotaļ normāli cilvēki, kuri sarunās runā tikai par augstām lietām vai par savas profesijas funkciju sabiedrībā. Labi, ka lēmumu pieņemšanā visi viņi ir tikpat spontāni kā mūsdienu ļaudis, un pārāk uz kibersmadzenēm un automātiem nepaļaujas. Pareizajās vietās tēliem ir novērojama spēja pašuzupurēties, lai glābtu biedrus, tad viņi tiek saukti par varoņiem.

Šo grāmatu es reiz jau esmu lasījis, un kauns teikt – viņa man šķita garlaicīga. Autors te nez kādēļ nav ievietojis sev piemītošo asprātību un piedzīvojumus. Arī varoņu varonība šeit šķiet visnotaļ vāja, lielākoties nevajadzīga savu kļūdu labošana. Maiteklis. Piemēram, iet meteorītu lietus laikā labot radiomastu uz asteroīda un iekāpt meteorīta nobeigta pašu automāta radioaktīvajā enerģijas blokā. Gāja labot, lai biedri klusuma dēļ nesadomātu griezt kuģi apkārt, un beigās kuģis dabū pagriezties idiotisma dēļ. Vai arī daļai komandas uzrīko dumpi ar vēlmi visiem iziet atklātā kosmosā. Visus nomierina vēsturnieka runa par to, ka varoņi tā nedara. Pie vainas ir tas, ka  autors par visu varu grib pierādīt, ka komunisms ir vienīgā ideālā nākotnes iekārta un veic neslēptu tās  reklāmu. Es esmu lasījis daudz labākus šī autora darbus, kas arī balstās uz materiālismu, bet tie ir daudz dzīvāki.

No ironijas šai grāmatā vislabākais bija mūsu nākotnes pēcteču nespēja identificēt mūsu laika periodu. Viņi vienmēr jauc mūsdienas ar viduslaikiem, jo tas tak bija tik sen atpakaļ, ka patiesībā ir vienalga, kā tie mežoņi atlanti ir dzīvojuši. Diezgan labi autors arī kritizē mūsos mītošo vēlmi mērīt visu pēc sava mēra, neiedomājoties, ka citas būtnes varētu būt kardināli atšķirīgas.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors diezgan labu stāstu ir pārvērtis par koksnainu komunisma reklāmu, kurā biedri sitās kā traki, lai sasniegtu ideālus. Grāmatas iznākšanas laikā gan šis romāns noteikti bija pietiekoši futūristisks un gaišu nākotni sološs.

Physics of the Future: How Science Will Shape Human Destiny and Our Daily Lives by the Year 2100 by Michio Kaku

Physics of the Future

Šo grāmatu nopirku, pat neskatoties uz savām aizdomām. Katrs cilvēks, kurš ir skatījies Discovery kanālu, pazīst šo autoru. Ja kaut kur tiek runāts par kvantu fiziku, paralēlajiem visumiem, ceļošanu laikā, tad šis puisis ir klāt kā likts un stāsta par to, kā tas viss realizējams. Stāsta visai aizrautīgi un pat ticami, ka ceļošana uz zvaigznēm ir tepat aiz stūra, ka aizdoties uz paralēlu visumu ir elementāri, un visu drīz varēs kontrolēt ar domu spēku. Aizdomas bija par to, ka tiks maltas atkal tās pašas vecās lietas, kas redzētas jau grāmatā Visions un Physics of the Impossible.

Tātad grāmatā tiešām nekas diametrāli atšķirīga no autora iepriekšējiem darbiem nav sastopams, tā pati aizrautība stāstot par gaišo nākotni, zinātnes sasniegumiem un to, cik labi būs dzīvot tajā. Nenoliegšu, man šāds optimisms vairāk priecē nekā tracina. Tad nu pie vienas reizes varam iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem nanotehnoloģijās, medicīnā, raķešbūvē, kodolsintēzē, mākslīgajā intelektā un datoru attīstībā.

Protams, varētu jau teikt, ka priekš kam pirkt atsevišķu grāmatu, pietiktu vienkārši cītīgi lasīt zinātnei veltītus blogus, lai būtu lietas kursā. Manuprāt, pluss ir tas, ka autora vīzija tiek izklāstīta sakarīgā stāstījumā, kur vajag pastāstot par kāda atklājuma vēsturi, citur par iespējamiem nākotnes attīstības virzieniem. Vēl pozitīvi ir tas, ka var lasīt katru nodaļu neatkarīgi no iepriekšējās, tas ļauj izlasīt interesantākos tematus pirmos un ne tik aizraujošus atstāt uz vēlāku laiku. To es arī diezgan daudz izmantoju, jo šķita, ka autors, lai ar populārs fiziķis, diez vai spēs jēdzīgi spriest par ekonomikas iespējamo attīstību un cilvēces vēsturi kopumā.

Kopumā labs lasāmais, lai apkopotu un atsvaidzinātu jau esošās zināšanas. Ir risks, ka lasītāju var tracināt autora neizsīkstošais optimisms, neliela konceptu vispārināšana un spekulācijas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Liktu astoņas, bet tā kā autors vairs tik ļoti nepropagandēja kosmisko liftu un tā iespējamību tuvāko desmitgažu laikā (iespējams, ka pēc gadiem divdesmit es šo rindu nožēlošu).

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

Visions: How Science Will Revolutionize the 21st Century by M.Kaku

Pilnais nosaukums “Visions: How Science Will Revolutionize the 21st Century by Michio Kaku”

Šīs grāmatas autoru visi, kas kaut nemaz skatās BBC raidījumus par zinātni, ir redzējuši. Liels String theory popularizētājs un aizstāvis.

Grāmatu izvēlējos balstoties uz bērnības atmiņām. Manās rokās reiz nonāca krievu autora darbs par iespējamo zinātnes attīstību nākotnē. Es lasīju grāmatu 80-ajos gados, sarakstīta tā bija 70-tajos. Man tā likās visnotaļ interesanta, lai ar dažas lietas nebija piepildījušās (komunisma celšana, PSRS Mēness bāzes, Marsa apguve), tomēr patikās. Tagad cik atceros tuvojas 2020. gads, kad jāceļo uz zvaigznēm, bet nekā nenotiek.

Arī šī grāmata ir sarakstīta 10 gadus atpakaļ 1998. gadā un jau var spiest par autora prognožu trenda pareizību. Jāatzīst Michio Kaku ir veicies daudz labāk.

Grāmatiņa sastāv no trīs lielām daļām, kurās aprakstīti iespējamie, mikroprocesoru (datoru), DNS izpēte (gēnu terapija) un kvantu revolūcija.

Mikroprocesori, lielos vilcienos prognozes piepildās, jo Moora likums ir spēkā, AI attīstība kā ekspertu sistēma arī turās līmenī, interneta attīstība notiek ātrāk nekā prognozēts, nekas nav par daudzkodolu procesoriem.

DNS – viss ietu kā plānots, ja vien šodien mēs nezinātu nedaudz vairāk kā tad. Patlaban situācija ir, jo dziļāk mežā, jo vairāk koku (vismaz man kā nespeciālistam tā liekas). Gēnu terapija vēl nav sasniegusi autora prognozēto līmeni, taču ģenētiski modificētie produkti jau sāk savu uzvaras maršu. Vispār nodaļa sniedz jauku, saprotamu ieskatu, mūžīgās jaunības un nemirstības jautājumos.

Kvantu revolūcija – manuprāt visinteresantākā sadaļa. Kosmosa dzinēju attīstības prognozes (atpaliekam no prognozēm, lai gan jonu dzinēji notestēti un arī uz lāzera bāzēti dzinēji tiek testēti). Neskatoties uz autora skepsi, tomēr esam uzbūvējuši Starptautisko orbitālo staciju. Nanotehnoloģijas arī attīstās kā plānots, vienīgais neiet mums ar supravadītspējas nodrošināšanu istabas temperatūrā. Arī kodolsintēzes reaktors ITERA tiek celts pēc plāna.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, diez vai kādreiz pārlasīšu, ja nu nodaļu, kas skar kvantu fizikas attīstību. Vai citiem ieteiktu lasīt? Tikai tiem, kurus interesē futuroloģija un kuri ir lietas kursā, kas notiek šajās nozarēs tagad.