Navigate / search

13 Things that Don’t Make Sense by Michael Brooks

13 things

Kārtējā populārzinātniskā grāmata, kuru iegādājos, lai paplašinātu savu šauro redzesloku daudzās un dažādās ar zinātni saistītās tēmās. Grāmatiņu kā nopirkšanas vērtu jau atzinis kādu gadu atpakaļ, bet līdz pirkuma veikšanai vienmēr atturēja tendenciozais nosaukums. Lai ar kā tur nebūtu, pāris nedēļas atpakaļ grāmatu nopirku un pagājušo nedēļu ārstējoties no gripas izlasīju (grāmata gan ārstniecības kursā neietilpa).

Tātad grāmatas autors pretendē uz trīspadsmit mūsdienu zinātnes problēmu apskati, kuru atrisināšana viņaprāt spēs pavērst zinātnes attīstību jaunā perspektīvā (gudri to sauc par paradigmas maiņu). Apskatāmās zinātnes problēmas sevī gan ietver lielākoties fiziku un bioloģiju.

Pirmā problēma – Visuma trūkstošā masa un fakts, ka mēs droši varētu apgalvot, ka zinām no kā sastāv 4% Visuma. Nodaļa veltīta virspusējai saistošai spekulācijai par to, kas ir dark matter un dark energy. Labs ievads problēmā, bet nekas vairāk. Par šo tēmu ieteiktu izlasīt šo grāmatu.

Otrā problēma – slaveno kosmosa zonžu Pioneer anomālija, izskatās, ka šie agregāti neizskaidrojamā kārtā novirzās no sava kursa – nekas daudz, gada laikā uz viņiem iedarbojas enerģija 70W apmērā, bet no kurienes tā rodas neviens nezina, iespējams, gravitācijas spēki tur tālāk strādā nedaudz citādi.

Trešā problēma – Visuma universālo konstantu maiņa laika gaitā, iespējam, ka gaismas ātrums agrāk ir bijis citādāks un gravitācijas konstante savādāka. Apskatīti dažādi pierādījumi šai teorijai (piemēram dabiskie kodolreaktori Āfrikā).

Ceturtā problēma – Aukstā kodolsintēze. Tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu, vai kodolsintēze ir iespējama istabas temperatūrā jeb garāžā? Laiku pa laikam uzpeld kāds DIY cilvēks, kas realizējis auksto kodolsintēzi no rīta plītspriekšā vai kūtspakaļā, bet ar pierādījumiem gan pašvaki. Arī šeit kā reālais kandidāts aukstajai kodolsintēzei apskatīts vecais labais eksperiments – pallādija stieņa piesūcināšana ar deiteriju. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem).

Piektā problēma – Dzīvība. Patiesībā pārdesmit lappuses tiek mēģināts iespiest veselas grāmatas problemātiku, kas ir dzīvība? Kur sākas dzīvība utt.

Sestā problēma – Dzīvība uz Marsa. Autors uzskata, ka dzīvība uz Marsa eksistē vismaz bakteriālā formā un problēma, kādēļ tā joprojām nav atklāta, ir nepareizie eksperimenti. Patlaban visi agregāti ir ieciklēti uz ūdens un to pēdu meklēšanu, lai gan savulaik vienā no pirmajiem Viking agregātiem bija izstrādāts jauks tests, kas ļāva noteikt dzīvības eksistenci, tas pat bija pozitīvs, bet NASA paziņojumu nez kādēļ atsauca. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem) .

Septītā problēma – Wow signāls. 1977. gadā cilvēce no kosmosa uztvēra signālu, kas pamatīgi atšķīrās no fona trokšņa. Signālu saņēmām tikai vienu reizi, tas vairāk neatkārtojās, bet kas to sūtīja, ja kāds to sūtīja, tā arī neuzzinājām. Skeptiķi apgalvo, ka neviena civilizācija nesūtītu signālu viena impulsa veidā, tas nekas, ka paši savu ziņu citplanētiešiem arī nosūtījām viena impulsa veidā. (Šī nodaļa patiks konspirāciju teoriju cienītājiem).

Astotā problēma – Gigantisks vīruss. Veltīta mikrobioloģijai, un mēģina izskaidrot vīrusu un baktēriju evolūciju. Daudz piesaukta DNS un RNS, apskatītas dažādas vīrusu rašanās teorijas utt.

Devītā problēma – Nāve. Īsts kristietis pateiks uzreiz: „Nāve ir grēka alga”. Cilvēkam, kas vairāk piekrīt evolūcijas teorijai ir skaidrs, ka vecuma nāvi izraisa dažādi šūnu dalīšanās ierobežojumi (tagad modē ir piesaukt telomērus). Tomēr neskaidrs ir jautājums, kādēļ evolūcijas procesā lielākajai daļai sarežģītu organismu nāve ir default.

Desmitā problēma – Sekss. Patiesībā organismu reproducēšanās veidi, ar ko vairošanās izmantojot divus dzimumus ir labāka par pumpurošanos vai dalīšanos. Kura metode ir dzīvotspējīgāka un perspektīvāka neviens skaidri nemāk pateikt, jo dabā katram veidam ir savi plusi un mīnusi.

Vienpadsmitā problēma – Brīvā griba. Aprakstīti pāris eksperimenti, kas ilustrē faktu, mūsu brīvā griba ir tikai smadzeņu simulācijas auglis. Viss jau ir izlemts 0,3 sekundes pirms darbības sākšanās. Kādēļ mēs paši sevi mānām, nevienam nav īsti skaidrs.

Divpadsmitā problēma – Placebo efekts. Vai cilvēks spēj apmānīt pats sevi, un kā viņa organisms reaģē uz pašapmānu. Diezgan interesanta nodaļa.

Trīspadsmitā nodaļa – Homeopātija. Mēģinājums saprast, vai homeopātiskie līdzekļi palīdz cilvēkam un, ja palīdz, tad kādā veidā absolūti atšķaidīts ūdens spēj izārstēt cilvēkus. Lieta tāda, ja, piemēram, tu iegādājies homeopātisku līdzekli, kas balstīts uz spirtā slīcinātas bites bāzes, tad šis sākotnējais šķidrums ir atšķaidīts tādā pakāpē, ka iespēja atrast tajā bites molekulu ir minimāla.

Kopumā grāmata viegla un interesanta lasāmviela. Ir vērts palasīties, ja nav vēlmes burties cauri biezām specializētām grāmatām. Protams, graudu atšķiršana no pelavām paliek paša lasītāja ziņā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

E=mc2: A Biography of the World’s Most Famous Equation by David Bodanis

E=mc2

Kurš gan zinātnes popularizētājs spēj paiet garām Einšteinam un viņa vienādojumam – neviens. Arī šis puisis to nav spējis. Pats gan atzīst, ka rakstīt vēl vienu Einšteina biogrāfiju būtu diezgan muļķīgi, tādēļ viņš nolēmis uzrakstīt paša vienādojuma biogrāfiju.

Šis, iespējams, ir viens no atpazīstamākajiem vienādojumiem pasaulē, lai gan daudzi (vismaz ASV) atzīst, ka viņiem nav ne jausmas, ko tā kombinācija īsti nozīmē. Iespējams, ka pie viņiem tā arī ir. Sākumā mūs autors iepazīstina ar to, ko nozīmē katrs no vienādojuma simboliem, tie kas vēl nezina var uzzināt „=” zīmes vēsturi, kāpēc ātrums jāceļ kvadrātā un kas īsti ir masa jeb m. Tālāk tiek īsti izstāstīta atombumbas izgudrošanas vēsture, tā kā par šo lietu lasu jau n-to reizi, man tā bija tikai zināšanu atsvaidzināšana, bet atzīmēšu – sarakstīts labi.

Autoram ir ķēriens rakstīt par cilvēkiem un viņu personībām. Vietām gan apgalvojumi izskatās ņemti no dzeltenās preses, bet tie mums vismaz parāda lielos zinātniekus kā cilvēkus nevis kā augstākas būtnes, par kurām zinām tikai dzimšanas un miršanas gadus. Beigas veltītas vienādojuma nozīmei zvaigžņu spīdēšanā, smago elementu rašanās procesā, un melnajos caurumos.

Šai grāmatā faktoloģiskais materiāls ir daudz labāk sagatavots par iepriekš lasīto „Electric Universe”. Neliels mīnuss ir tas, ka visas zemsvītras piezīmes saliktas grāmatas beigās un par to eksistenci mēs uzzinām izlasot grāmatu līdz beigām, varēja jau vismaz salikt kā footnote, lai var izlasīt uzreiz, nevis pēc tam mēģināt saprast, kur kas attiecas.

Kopumā grāmata vērtējama kā izklaidējoši populārzinātniska. Ja esi nolēmis iegūt padziļinātas zināšanas par relativitātes teoriju, tad šo var mierīgi nelasīt. Ja vēlies lasīt izklaidējošus stāstus par zinātnes vēsturi un zinātniekiem, tad šī ir īstā. Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Nedaudz par vienkāršu, bet izlasīt ir vērts.

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

Gravitācijas ātrums

Visi ļaudis zin, gaismas ātrums ir 300 000 km/s, taču cik liels ir gravitācijas ātrums? Es te domāju un lasīju, sanāk, ka to nezin neviens. Vieni saka momentāns, citi, ka tikpat ātrs kā gaismas ātrums. Veiktie eksperimenti liecina, ka gravitācija izplatās tikpat ātri kā gaisma, vai arī daudz ātrāk. Ņūtona fizikā, gravitācijai jāizplatās momentāni, Einšteina relativitātes teorija paredz, ka gravitācijas ātrums ir vienāds ar gaismas ātrumu. Ja gravitācija ir ātrāka par gaismu, vai tad tās ātrums maz ir nosaucams par ātrumu?

Es personīgi domāju, ka gravitācija neizplatās ātrāk par gaismas ātrumu (pierādījumu man nav). Un Jūs?

%d bloggers like this: