Navigate / search

Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart

calculating-the-cosmos

Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.

Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.

Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.

Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.

Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.

Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.

Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.

Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Rocannons World by Ursula K. Le Guin

Izlasījis „Tumsas kreiso roku”,  nolēmu nestiept gumiju un palasīt vēl kādas Hainish cikla grāmatas. Tā kā grāmatu secība te nav īpaši būtiska, tad paņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – šo.

Grāmatā ir divi stāsti, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmais prologs mums stāsta, par kādas planētas iedzīvotāji Semleju, kura dodas meklēt dārglietu no sava pūra. Viņas ceļi galu galā aizved līdz kādai no Ekumenes kontrolētai planētai.

Otrs stāsts ir Rokanona stāsts, etnologa, kas sastop šo sievieti muzejā, kurā glabājas viņas dzimtas dārglieta un uzzina par viņa planētu. Rokanons dodas uz planētu un atklāj, ka te dzīvo veselas piecas dažādas rases. Rūķiem līdzīgie Gdemiāri, Elfiem līdzīgie Fiia, grauzēji Kiemhrir, cilvēkveidīgie Liuāri un Spārnotie. Tomēr viņa ekspedīcijai pienāk gals, kad planētā iebrūk Ekumenes ienaidnieki no Faradeja planētas un izveido savu bāzi.

Šis nav tipisks šā cikla stāsts, jo te netiek vestas pārdomas par dažādiem valsts pārvaldes veidiem, iekšējo filosofiju. Te viss ir viens vienīgs kvests, kas savā gaitā iepazīstina ar pašu planētu. Kvestu izvēlas paši varoņi, viņiem ir sabiedrotie, kas palīdzēs sasniegt mērķus un pārvarēt grūtības. Ja vienam tā ir dzimtas statusa atgūšana un vairāk līdzinās tradicionālajam elfu nolaupīšanas stāstam, tikai ar relativitātes teorijas pamatojumu, tad otram tā ir vēlme saglabāt Ekumeni tādu kāda tā ir.

Galaktika ir milzīga, un bez ansibla (momentāni sakari ātrāki par gaismu) komunikācija nav iespējama. Saprātīgas būtnes joprojām spēj pārvietoties ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam. Apdzīvotas planētas ir vairāk nekā smilšu graudiņu pludmalē. Slepenas ienaidnieku bāzes atrašana uz kādas no tām nav reāla, jo ceļošana uz un no šo planētu aizņemtu daudzus gadus un iegūtajai informācijai vairs nebūtu jēgas. Rokanons nav gatavs ar to samierināties, un viens pats ar pāris ieziemiešiem dodas iznīcināt iebrucējus.

Grāmata lasās raiti un varētu teikt vienā piegājienā. „Tumsas kreisajai rokai” gan sava dziļumā līdzi nevelk. Te aprakstīta parasta feodāla sabiedrība, kur dominējošā rase ir Liuāri, kuri dzīvo savās akmens pilīs un lido ar saviem spārnotajiem dzīvniekiem. Viņi ir arī vienīgie, kas karo. Pārējās rases dzīvo savā nodabā, un par dažām pat neviens neko lāga nezina. Te ir izplatīta telepātija, un tehnoloģijas ir agrīnās industrializācijas līmenī. Grāmatā uzsvars tiek likts uz draudzību, zaudējumiem un izolāciju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav no labākajām autores grāmatām, bet tomēr virs vidējā līmeņa.

Ringworld by Larry Niven

di_fate_niven

Arī šī ir ņemta no kāda zinātniskās fantastikas darbu top simts saraksta. Un arī šī tika izlasīta ceļojuma laikā.

Grāmatas darbība noris tāltālā nākotnē, nu kādus deviņsimt gadus vēlāk. Cilvēki ir sapazinušies ar citām saprātīgām būtnēm, kolonizējuši daudzas zvaigžņu sistēmas, uzvarējuši pāris zvaigžņu karus un pēc būtības dzīvo tādā kā utopijā, ar virsgaismas ātruma kosmosa kuģiem, teleportiem un mūžīgu jaunību. Viss jau būtu labi, ja vien galaktikai pēc 20’000 gadiem nedraudētu iznīcība. Cilvēkiem šis laiks, šķiet pietiekami tāls, lai īpaši neiespringtu, tomēr citām rasēm tas ir diezgan satraucošs notikums.

Grāmatas galvenais varonis Louis Wu svin savu divsimto dzimšanas dienu, kad pie viņa ar piedāvājumu ierodas Nessus leģendārās Pierson Puppeteer rases pārstāvis. Uzdevums ir pavisam vienkāršs izpētīt kādu visuma nostūri netālu no Zemes ietekmes sfēras un pretī saņemt vismodernāko kosmosa kuģi zināmajā visumā. Bez viņa komandā tiek pieņemti Runātājs – kareivīgās Kzin rases pārstāvis un Teela Brown – cilvēks, kuram iespējams ir veiksmes gēns.

Tālākie notikumi notiek jau īstas kosmiskās operas gaisotnē, varoņi veic pārsteidzošus atklājumus, nonāk brīnumainās vietās un uzzina par Ringworld. Ringworld pēc savas būtības ir tāda kā Daisona sfēras sloksne, kas apjož kādu zvaigzni kā nepārtraukta lenta. Tās platība ir tik liela, ka uz tās varētu dzīvot triljoniem būtņu un visiem pietiktu vietas. Tikai ir viens bet, Ringworld itr pamests artefakts. Louis un viņa komanda mēģina gan izdzīvot, gan atklāt Ringworld veidotāju izzušanas noslēpumu.

Grāmata ir diezgan pārpilna ar standarta fantastikas stereotipiem, kareivīga kaķveidīgo rase, gudri un attapīgi cilvēki, senas kosmosa civilizācijas, neizbēgama zināmās pasaules bojāeja, veiksmīgi risinājumi un aizkulišu diriģenti, kas vada visus šos notikumus. Visa grāmata lasās kā viens nebeidzams ceļojuma apraksts. Jāatzīmē, ka lasās ļoti labi un ir visai grūti atrauties no tās notikumiem. Gribējās jau uzzināt, kā tad tur īsti ir ar tiem gredzenpasaules inženieriem.

Šī ir tikai pirmā sērijas grāmata, ja nemaldos tad kopā viņas ir četras. Es gan nezinu vai vēl kādu lasīšu, tuvākajā laikā noteikti ne. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ņemot vērā, ka tā sarakstīta 1970. gadā, tad tā noteikti bija viens izcils lasāmgabals.

The Temporal Void by Peter F. Hamilton

temporal void

Grāmata ir otrā pēc skaita Void triloģijā. Pirmā grāmata The Dreaming Void jau tika apskatīta. Autors izmanto mūsdienās standarta triku, saraksta darbu ar atvērtām beigām, paskatās, kā to uztver lasītājs. Ja stāsts aiziet, tad tiek sarakstīts turpinājums un tā līdz iegūtais finansējums ir pietiekošs, lai uzsāktu citu projektu. Šajā jomā, manuprāt, nepārspēts ir palicis S.Kings ar savu Dark Tower ciklu.

Šajā triloģijas daļā lielāks uzsvars tiek likts uz Edeard, iesauka Waterwalker, piedzīvojumiem Void iekšienē. Tas, lai lasītājs saprastu, kādēļ Living Dream sekotāji tā vēlas tur nokļūt. Pats Ingo sapņu atstāsts mani sāka nedaudz garlaikot. Ja galvenais varonis savās spējās sāk pārspēt pat pašus dievus, tad kur nu vēl tālāk. Arī visa tā cīņa pret organizēto noziedzību sāka atgādināt vecā labā komisāra Katani piedzīvojumus. Arī pati pasaule šajā grāmatā neiegūst nekādus papildus aspektus vai dziļumu, tagad te stāstu uz priekšu dzen darbība un galvenā varoņa vēlme sēt visur labo.

Singularitātes otrā pusē notikumi ir nedaudz saistošāki, bet arī sāk nedaudz atgādināt šaujamgabalu ar kvesta elementiem. Visi galvenie personāži pamazām ieņem savas vietas un pozīcijas gaidāmajam lielajam konfliktam. ANA frakcijas uzkrāj savu spēku, atklāj pāris nozīmīgas kārtis un bīda savus bandiniekus pa Galaktisko laukumu. Tā kā vēl neviens nav nomiris, tad sižeta līniju skaits joprojām ir milzīgs. Diemžēl šeit autors nemaz īsti nepiedāvā lasītājam nostāties kādā pusē. Ļaunajiem vienkārši nav apakšā nekādas racionalitātes, ir tikai ambīcijas. Pats sliktākais, ļaunums ir padarīts bezjēdzīgi ļauns. Visi sliktie ir psihopātiski sadisti, kas izmukuši no galaktiskiem cietumiem, vai arī vēl nav paspēti noķert. Arī ANA, mākslīgais intelekts, kas regulē uploaded personu savstarpējās attiecības un ambīcijas, nespēj tikt galā ar saviem kontrolējamiem. Negribas pat runāt, viņš pat nespēj nodarboties ar primitīvu datu masīvu apstrādi. Bet, kā saka, ar pakaļprātu jau visi gudri.

Kopumā, ja esi sācis izlasījis Void pirmo daļu, tev lielākoties nebūs izvēles, izlasīsi arī šo. Stāstus tak puslasītus neviens neatstāj. Sižets, lai arī redzēts daudzās citās grāmatās, noris uz interesantu dekorāciju fona un darbība aizrauj. Katra Void grāmata aizņem vairāk par 500 lapaspusēm, var gadīties, ka ne pārāk ātrs lasītājs, pie tām var pavadīt pat mēnesi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, par to, ka spēj konkurēt ar vēlmi gulēt.

Vai es lasīšu trešo daļu? Es viņu jau lasu!

The Dreaming Void by Peter F. Hamilton

the dreaming void

Tāltālā nākotnē kaut kur ap 3500. gadu, kad cilvēce ir izrāvusies kosmosā, daļēji kolonizējusi Galaktiku, uzvarējusi pāris starp civilizāciju konfliktos, viens noslēpums ir palicis neatminēts. Galaktikas centrā, kur mūsdienu zinātnieki saskata milzīgu melno caurumu, atrodas kādas senas civilizācija artefakts. To sauc pavisam vienkārši – The Void. Vispār viņš ir ļoti līdzīgs melnajam caurumam, tikai šā objekta izplešanās nav izskaidrojama ar fizikas likumiem. Tā nu daudzas civilizācijas ir veltījušas miljoniem gadu šī fenomena izpētei, bet neko tā arī neizdevās atklāt. Tā tas bija līdz Ingo atnākšanai uz Centuriona staciju, pēc tam viss mainījās, izrādās, ka tikai cilvēki spēj iekļūt Void, bet tikai caur sapņiem.

Grāmata ir kārtējā kosmiskā sāga, kas pasniegta mums vismaz deviņās sižeta līnijās. Te ir gan Troblum izcils fiziķis un Starflayers wars fanātiķis, Aarons cilvēks un aģents, kas pats nezina, kas viņš ir, Aramantia nekustamā īpašuma attīstītāja uz perifēras planētas, pats Dzīvā sapņa patriarhs ar saviem Svētceļojuma plāniem, kāds varonis un noziedznieks, kas izcietis tūkstošgadu sodu un pāris citi personāžs. Tomēr pati galvenā sižeta līnija ir veltīta Edeard, kas patiesībā ir Ingo sapņa galvenais personāžs. Viņa planēta atrodas Void iekšienē, viņš dzīvo feodālā pasaulē, kurā katrs iedzīvotājs ir ekstrasenss, telepātija, telekinēze, iešana cauri sienām, dzīvnieku kontrolēšana ar domu spēku tur ir normāla parādība. Tieši caur Edearda acīm visa Galaktika redz Void iekšieni, un daži īsteni ticīgie par visu varu tur vēlas nokļūt.

Jāatzīst, ka sākumā šīs daudzās sižeta līnijas mani tracināja, sanāk tāda svaidīšanās no vienas vietas uz otru. Tas pirmajās simts lapaspusēs mani gandrīz izprovocēja uz grāmatas nolikšanu malā uz visiem laikiem. Tomēr cilvēks pierod pie visa un ar laiku daudzie personāži vairs nesagādāja problēmas, bet ir jāpaciešas līdz brīdim, kad sāk veidoties kopaina.

Kopumā dziļi izstrādāta fantastikas pasaule, pārpilna ar detaļām un notikumiem. Katrai lietai autors ir pacenties izveidot vēsturi. Tas viss ļauj tekstu uztvert gandrīz kā reālu notikumu aprakstu. Autors arī nesirgst ar bērnišķīgu naivumu. Cilvēks nākotnē joprojām ir palicis tāds pats, neskatoties uz implantiem, iespēju sevi upload datorā un sākt no ķermeņa brīva intelekta dzīvi. Tāpat kāds grib sagrābt varu, nopelnīt daudz, izglābt pasauli vai vienkārši dzīvot.

Cik noprotu šī grāmata ir balstīta uz autora iepriekšējā cikla, Commonwealth saga, skeleta, tikai notikumi noris nedaudz vēlākā cilvēces vēstures posmā. Grāmatai droši var likt 9 no 10 ballēm. Sen nebija lasīts tik labs fantasy un zinātniskās fantastikas sajaukums. Manuprāt, grāmata būtu pietiekami laba arī tad, ja tajā būtu tikai Ingo sapņu apraksts vien.

Intelektuāls jautājums LXXIX jeb problēma ar locīšanu

Luzern3

Pēdējā laikā man diezgan pavāji sanāk ar intelektuālo jautājumu izdomāšanu vai atrašanu. Patlaban mani galvenokārt nodarbina uzdevumi, kas saistīti ar ūdens sajaukšanu, lai rezultātā iegūtu noteiktu bērna vannošanai nepieciešamu temperatūru.

Bet nu uzdevums. Katrs no mums zina veco joku, ka nevienu lapu nevar salocīt uz pusēm vairāk kā septiņas reizes. Bet apskatīsim problēmu no cita redzes punkta. Iedomāsimies, ka mums ir A4 formāta lapa. Mums ir iespēja viņu „atlocīt vaļā” (dubultot izmērā) un iegūt A3 lapu, to savukārt varam „atlocīt” uz A2 un tā līdz bezgalībai. Cik atlocīšanas būs nepieciešamas, lai iegūtā lapa noklātu platību ekvivalentu Latvijas teritorijas platībai, Saules sistēmai, Piena ceļa galaktikai, redzamajam visumam?

Vienkāršības labad uzskatām, ka Visums ir plakne.

Endymion by Dan Simmons

Endymion

Šī grāmatiņa ir Hyperion cikla trešā grāmata. Darbība norisinās 274 gadus pēc Hyperion aprakstītajiem notikumiem. Galvenais varonis Raul Endymion nodarbojas ar medību organizēšanu uz planētas Hyperion. Pasaule pēc hipertelpas portālu krišanas ir mainījusies, Hegemonijas vietā ir nācis Ordenis jeb nākotnes Romas katoļu baznīcas tiešie pēcnācēji. Spēkus Ordenim dod krustaforma (Cruciform), kas ļauj jebkuram īsteni ticīgajam augšāmcelties pēc nāves burtiskā nozīmē. Galvenajam varonim sanāk saķerties ar kādu no jaunajiem ticīgajiem un, apstākļu vadīts, viņš nonāk situācijā, kad viņam jākļūst par jaunās mesijas vārdā Aenea pavadoni.

Grāmata sarakstīta vēstījuma formā, galvenais vēstītājs ir pats Raul Endymion (uzvārds starp citu grieķu mitoloģijā sakrīt ar kāda aitu gana vārdu, arī grāmatas varonis bērnībā bija gājis ganos), kurš kā tāds Jēzus māceklis stāsta par savu dzīvi kopā ar mesiju. Tomēr, atšķirībā no evaņģēlijiem, šī grāmata mums atklāj jaunizcepto mesiju kā cilvēku nevis kā Dieva sūtni. Patiesībā jau arī nav nemaz skaidrs, ko tad īsti Aenea pārstāv. Un lai grāmatai būtu arī filozofiskāka noskaņa, daudz un dikti tiek spriests par mīlestības būtību.

Šī grāmata man šķita vairāk kā kosmiskā opera. Ir liels ceļojums cauri visai galaktikai, viens cilvēks tiek nostādīts pret Galaktisko Impēriju, arī impērija šajā cilvēkā saskata ienaidnieku un mobilizē visus resursus viņa iznīcināšanā. Šis cilvēks ir meitene vārdā Aenea, kas ir kibrīda un cilvēka hibrīds. Viņai sevī nes vecās kārtības iznīcību. Tad nu šādā sliktie pret labajiem dekorācijā noris visa grāmatas darbība. Darbība mums tiek parādīta gan no labo puses, gan no ļauno Ordeņa vajātāju puses. Kā jau labā kosmiskā operā pienākas pat ļaunie (šajā gadījumā Tēvs de Soya) sāk apsvērt savu rīcības pamatotību un nosveras labo pusē. Lai arī sižets šķiet visai banāls, un varētu pat teikt nekas oriģināls, tomēr spilgtie personāži to atdzīvina un padara interesantu.

Grāmatu lasīju esot komandējumā Maskavā un izlasīju vienā piegājienā, tas ir, vakarā vakars gan ievilkās uz sešām stundām, tomēr miegam nozagto laiku nenožēloju. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku lasīt visiem.

Life, the Universe and Everything by Douglas Adams

THGTTG

„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas trešā daļa. Arthur Dent piedzīvojumi plašajā visumā turpinās. Iepriekšējā grāmatas daļā viņš no Zemes pagātnes vēl nebija ticis projām un pāris gadus pavadīja dzīvojot alā. Pēkšņi pateicoties laiktelpas svārstībām viņš nonāk uz Zemes tagadnē tieši divas dienas pirms tās iznīcināšanas, un nevis šur tur, bet kriketa laukumā. Un tas nebūt nenozīmē laimīgas beigas. Izrādās, ka senie Visuma ienaidnieki planētas Krikkit iedzīvotāji atkal ir nolēmuši iznīcināt visu Visumu, lai nebūtu jāsagrauj sava pasaules uztvere. Tā paredz, ka Visumā eksistē tikai planēta Krikkit un viņi. Planētu konstruktors Slartibartfast iesaista savā cīņā pret visuma iznīcināšanu Artūru, depresīvo robotu Marvin, galaktikas prezidentu Zaphod un ex-Zemes iemītnieci Trillian. Atrūram, izrādās, ir arī personīgais ienaidnieks, kuru viņš savā dzīvē ir nogalinājis tūkstošiem reižu pašam gan nezinot.

Grāmatiņa tipiski A.Douglas stilā, joki šoreiz biezā slānī par kriketu. Varētu pat teikt, ka grāmatu visu caurvij kriketa tēma. Krikkit karotāju ierocis atgādina kriketa vāli, planētas nosaukums atvasināts no kriketa, nelieli pārspriedumi par kriketa noteikumiem, arī kriketa kauss spēlē nebūt ne pēdējo lomu sižetā. Kā jau visos šīs triloģijas stāstiņos, autors cenšas pārāk neizplūst un vēstījums aprobežojas ~200 lapaspusēs. Pareizi jau vien ir, tā kā stāsts ir viegla ironija par mums pašiem, tad ir nedaudz jāuzmanās, lai tās nekļūtu par daudz.

Darbā dominē action, ironija un neliels haoss sižetā, lai interesantāk lasīt. Personīgi šķita viena no vājākajām triloģijas daļām. Bet tik un tā kopumā 8 no 10 ballēm stāstiņš ir pelnījis. Izlasīt ir vērts visu triloģiju, ja SF pasniegtu pamatenē kā mācību priekšmetu, tad šī būtu obligātās literatūras sarakstā.

The Restaurant at the end of the Universe by Douglas Adams

THGTTG

„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas otrā daļa. Vispār jau bezmaz piemetas kauns, ka šo lietu klasificēju kā grāmatu. Patiesībā tas labākajā gadījumā ir tāds pagarāks stāstiņš, manā grāmatas variantā 206 lapaspuses un lieliem burtiem. Tas gan man atvēra nedaudz acis uz grāmatas popularitātes iemesliem. Manuprāt grāmata nav zemē metama, tomēr tā nav arī nekāds šedevrs. Domāju, ka popularitātes iemesls ir tieši grāmatas „plānums”, čomi par to runā, kāpēc gan man nepalasīt, bieza ar’ nav. Un kad runā par grāmatu, radi kulturāla cilvēka priekšstatu. Pat cilvēkam, kas lasa velkot līdzi vārdiem ar pirkstu, šādas grāmatas izlasīšana problēmas neradīs. Manai dižajai idejai vienīgais mīnuss ir tas, ka bestselleru tirāžas un grāmatas lapaspušu skaits nekorelē.

Pats grāmatas stāsts ir sižetam atbilstošs. Galaktikas prezidents Zaphod iesaistās izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kurš patiesībā ir Visuma valdnieks. Savukārt Fords un Arthur Dent visai neveiksmīgas sagadīšanās dēļ nonāk uz aizvēsturiskās Zemes. Izrādās, ka mēs Zemes iedzīvotāji patiesībā esam cēlušies no Golgafrinchan civilizācijas neveiksminiekiem. Tie salādēti lielā kosmosa kuģi un izsūtīti kolonizēt jaunas pasaules. Jaunā pasaule bija Zeme, tas arī sagrāva hiperdimensiju būtņu (peļu) eksperimentu – „Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe, and Everything”. Un, protams, epizodiski visi varoņi satiekas restorānā „Milliways”, noskatās Visuma galu Big Crunch un dodas piedzīvojumos.

Grāmatiņa, kā jau augstāk minēju, bija pietiekami plāna, lai paspētu man apnikt. Diezgan laba lasāmviela pirms gulētiešanas, dažas problēmas, kas apskatītas visai humoristiski ir aktuālas arī šodien. Piemēram, kā tikt vaļā no starpniekiem. Kopumā grāmatiņa un/vai stāstiņš ir pelnījis 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy by Douglas Adams

THGTTG

Šī grāmata skaitās vien no labākajām savā žanrā, vismaz fanu pulciņš tai ir pieklājīgs. Es kaut kā šo grāmatu bija palaidis garām, nesen beidzot saņēmos, Londonā šo grāmateli iepirku un apņēmos lasīt. Līdz lasīšanai gan pagāja mēnesis, bet tagad lieta padarīta.

Grāmatas saturu lielākā daļa cilvēku jau atceras no filmas. Zeme diemžēl ir gadījusies Hyperspace lielceļam ceļā un tiek iznīcināta. No Zemes iedzīvotājiem izdzīvo grāmatas galvenais varonis Arthur Dent, kas kopā ar pieredzējušu Galaktikas Hitchhiker Ford Perfect (Betelagizes pamatiedzīvotājs) uzsāk piedzīvojumus plašajā Galaktikā. Izlasot grāmatu uzzinām, kas patiesībā bija Zeme un kas patiesībā ir peles. Protams, tiek meklēta atbilde uz jautājumu „Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe, and Everything”, atbilde ir vienkārša – 42, bet kāds ir jautājums. Skaidra lieta, ka runa ir par mūsu pašu Zemes iedzīvotāju sadzīves niansēm, ekstrapolētām kosmiskos apjomos.

Izlasot grāmatiņu nācās secināt – pirmā triloģijas daļa ir tīri laba. Daudzas visai oriģinālas idejas, labs britu humors, un tas viss apkopots nelielā kosmiskā odisejā. Lasījās labi, neskatoties uz visai pieklājīgo darba vecumu, dažas idejas joprojām ir oriģinālas. Arī galveno varoņu veiksme neatgrūž, jo te tā vismaz tiek pamatota ar Improbability drive, skaidra lieta, ka šādā raskladā veiksmīgas sagadīšanās būs riņķī apkārt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Darbība brīžam risinās pārāk haotiski un reizēm nevar lāga saprast, uz ko tas viss virzās. Priekš radio uzveduma varbūt tas bija labi, grāmatai ne visai. Un otra lieta, grāmatiņa ir nedaudz par īsu, to drīzāk varētu saukt par stāstu.

%d bloggers like this: