Navigate / search

ВЬЮГА ТЕНЕЙ by Алексей Пехов

Vjuga tenei

Pēdējā grāmata, kas veltīta Siālas hroniku ciklam un zaglim Garretam. Garets beidzot ir nonācis objektā. Objekts saucas Hardspain, tas ir sens pirmējo rasu veidojums ar daudziem apakšzemes līmeņiem, lamatām, bagātībām, apbedījumiem un monstriem. Īsāk sakot, īsts Diablo spēlētāja cienīgs dandžens (pagrabs). Garretam jau nav obligāti jāaizlien uz pašu apakšējos stāvu. Baumo, ka pat labos laikos neviens nav uzdrošinājies nokāpt zemāk par mīnus 40 stāvu, kur nu vēl tagad, kad pat mīnus otrais stāvs jau ir dzīvībai bīstams. Garrets dodas tikai uz mīnus astoto, tur tad viņš arī atgūs „likteņa ragu” un pie veiksmes izglābs karaļvalsti.

Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, šī ir pilna arī ar kauju aprakstiem, pāris nopietniem „Last stand” (latviski laikam pēdējā kauja), kur galvenie varoņi cīnās pret ienaidnieku pārspēku, izglābjas, bet ne visi. Kopumā galveno varoņu pulks sarūk un tiecas uz nulli. Lasītājs uzzina arī par Spēli, kurā piedalās paši pasauļu radītāji un Spēlētājiem. Spēlē ir tikai viens mērķis gūt uzvaru.

Jāatzīmē, ka Garreta klaiņošanas pa pazemes labirintu aprakstiem, manuprāt, ir viens no labākajiem, ko esmu lasījis. Lamatas pārdomātas, monstri ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Cilvēki ienaidnieki pietiekoši spēcīgi, bet ne pārāk pārspīlēti. Izskatījās arī, ka šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad autors pirms sākt rakstīt ir pārdomājis vismaz notikumu galvenos attīstības virzienus. Viss notiek kā labā detektīvā, triloģijas pirmajā daļā garām ejot pieminēts sīkums izrādās nozīmīgs sižeta atrisinājumam. Patlaban arvien biežāk nākas sastapties ar tādu kā čukču stilu, kur raksta to ko redz, galvenais, ka smuki sanāk un daudz lapas. Piemēram, Ivanovičs, kas labprāt iesaista daudzas brīnumainas izglābšanās, lai tikai atrisinātu sižeta strupceļu.

Grāmatu atzīstu par labu esam un lieku 10 no 10 ballēm, domājams, ka pēc gadiem desmit pārlasīšu vēlreiz.

ДЖАНГА С ТЕНЯМИ by Алексей Пехов

Dzanga s tenami

Šī ir Siālas hroniku otrā grāmata. Un varētu teikt, ka zagļa Garreta piedzīvojumi turpinās. Viņa „komandos” grupa jau ir veikusi pusceļu no valsts galvas pilsētas līdz Zagrabas mežiem. Tomēr apstākļu un vajātāju spiestiem viņiem ir jāiegriežas otrajā lielākajā pilsētā Ranneg. Te nu viņiem Nenosaucamā pakalpiņi nozog Atslēgu (tāds kalnu kristāla veidojums). Bez šī artefakta vīriem nav nekādas izredzes tikt pie „Likteņa raga”, un sākas kārtējie piedzīvojumi.

Kopumā var teikt visai cienīgs pirmās grāmatas stāsta turpinājums. Pehovs tiešām ir pacenties un nav žēlojis laiku savas pasaules izveidei. Viņš gan ir atzinies, ka visam par pamatu tomēr ir ņemta datorspēle Thief. Tas gan nekādā mērā nesamazina pasaules detalizāciju un vēsturi. Šī ir vien no tām retajām grāmatām, kurām vēstures notikumu atcerēšanās nāk tikai par labu un rada lasītājam priekšstatu, kādēļ grāmatā pieminētās rases savstarpēji nespēj sadzīvot un naidojas savā starpā.

Izskatās arī, ka autors ir Evereta daudzo pasauļu teorijas piekritējs. Galu galā ar ēnām šeit tiek saprastas pasaules, kas visas ir tikai ēnas no pirmās pasaules Haosa. Tiem, kas fantasy lasījuši pavairāk, uzreiz šķitīs, ka šī ideja ir pa tiešo nosperta no Žeļaznija Haosa un Kārtības idejas viņa Amberas hronikās. Kaut kas līdzīgs jau ir tomēr sižeta strukturējums ir savādāks, darbība noris tikai vienā ēnā (pasaulē) un nekāda alternatīvo pasauļu apmeklēšana nenotiek.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles, izskatās ka iegriešanās Rannegā ir vairāk domāta kā sižeta pavilkšana garumā. Iemesls, kas lika novirzīties no kursa ir diezgan smieklīgs un nepārliecinošs. Tomēr iesaku grāmatu izlasīt visiem krievu autoru fantasy žanra cienītājiem. Starp citu grāmata ir sarakstīta vēl pirms perioda, kad krievu fantasy pēkšņi ienāca dīvaina tendence varoņiem cīnoties lēni, bet ātri pārtecēt no viena stāvokļa otrā.

ИСКРА И ВЕТЕР by Алексей Пехов

IskraiVetjer

Izskatās, ka pēdējā grāmata no Vējš un Dzirksteles cikla par Haras pasauli, lai gan beigas netieši liecināja, ka nebūs viss.

Tad nu Nesa piedzīvojumi turpinās. Viņš joprojām vajā nolādētos, lai atriebtos tiem par pāri nodarījumiem. Protams, ka viņa līdzgaitnieki grāmatas laikā ir neslikti uzlabojuši savas spējas gan maģiskās, gan kaujas. Kopumā komandas spēks ir kļuvis iespaidīgs. Šens jau spēj pacelt mirušos, kopā ar Ronu jau var pieveikt Nolādēto. Pats Ness ar loku šauj labāk kā nekad.

Papildus tiek doti daudz un dažādi mājieni par agrīnās Haras vēsturi. Izskatās, ka autors ir nolēmis reabilitēt Nolādētos un lasītājam tiek sniegts nopietns viņu motivācijas pamatojums. Ja pirmajās grāmatās tā bija tikai atriebība un iekarošanas kāre, tad tagad motīvi ir daudz dziļāki un nopietnāki.

Pati grāmatas darbība lielākoties ir „action”, notiek lielas izšķirošās kaujas, kauju apraksti un dažādu artefaktu izmantošana un protams „grand finālī´. Protams netiek aizmirsts arī zaglis Garret, kas dod dažādus mājienus Nesam sapņos. Kā vienmēr uz beigām parādās “dievs no mašīnas”, kas visu saliek pa plauktiņiem, tas arī radīja nedaudz sasteigtu beigu iespaidu.

Haras detalizācija un pasaules apraksts joprojām ir iespaidīgas, grāmata izlasās vienā rāvienā. Jā, it kā nekā jauna autors nav izdomājis. Katram sevi cienošam fantasy rakstniekam ir pāris izdomātas pasaules, kuras visas šķiet kaut kur jau redzētas. Kuras visas ir nedaudz izmainītas Tolkena pasaules variants, bet neko darīt. Var jau izlasīt vienu grāmatu un saukt pārējās par lētiem pakaļdarinājumiem, bet autoram jau ir vieglāk balstīt savu sacerējumu uz rūķu elfu bāzes nekā izdomājot veselu kaudzi jaunas rases, kuras tāpat iemieso šo radījumu atribūtus. Galu galā Tolkena arī var pārmest iedvesmošanos no tautu pasakām.

Ieteiktu lasīt visu ciklu uzreiz, man pašam pēc trīs mēnešu pārrāvuma vajadzēja nedaudz laika, lai atcerētos, kas ir kas. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm un tikpat visai tetraloģijai. Protams, cilvēkam, kas šāda tipa grāmatas nelasa un netaisās lasīt, šīs grāmatas liksies totāls izdomājums un galīgi murgi.

ЖНЕЦЫ ВЕТРА by Алексей Пехов

Šī ir cikla Vējš un Dzirksteles trešā grāmata un izskatās, ka ne pēdējā. Pirmās divas izlasīju jau 2005. un 2006. Gadā, kad šis blogs vēl nepastāvēja.

Haras Dienvidu impērijā noris karš. Tajā ir iebrukuši nabatori Nolādēto virsvadībā. Nolādētie reizi bija Impērijas magi, taču sarīkojuši 500 gadus atpakaļ revolūciju tika padzīti. Nu ir pienācis laiks viņiem atgriezties un parādīt, kas te ir saimnieks/-ce.

Grāmatas galvenais varonis Ness, iepriekšējā grāmatā zaudējis savu sievu Laen, ir nolēmis atriebties Nolādētajiem par viņas nāvi. Viņš apvieno savus spēkus ar vienu no Nolādēto nometnes pārstāvi Tia, kurai ir savas intereses konkurentu likvidēšanā. Protams viņam ir vēl palīgi: Šens, daudzsološs mags vīrietis, pirmais tāds kopš Skulptora laikiem. (Skulptors – lielākais Haras mags, viss, kas ievērības cienīgs saglabājies, ir viņa radīts.) Puikam ir talants un izskatās, ka turpmākajās grāmatās aizies Skulptora pēdās. Rona mags, Gbabaks „varžu” cilts karotājs un citi.

Hara ir jaunā Pehova pasaule, kuru viņš ir izstrādājis patiesi detalizēti. Tieši šī notikumu un vēstures detalizācija vien padara šo darbu lasīšanas vērtu. Pašu sižeta līniju diez vai var nosaukt par kaut ko jaunu un unikālu. Galvenais varonis, atriebes pārņemts, profesionāls kareivis, kuram ir artefakti ar kuriem var nogalināt Nolādētos. Nolādētie, kuri 500 gadu laikā ir zaudējuši visus savus ideālus un pievērsušies sava pašlabuma meklēšanai. Vairāk vērpjot intrigas vienam ar otru, nevis cīnoties pret impēriju.

Magu ordenis, Staigājošās, uzskata, ka jādominē tikai vienam maģijas veidam, bez žēlastības tiek iznīcināti visi citādi domājošie. Sdis nekromanti, kuru galvenais ierocis ir mirušie. Tad nu visā šajā putrā noris grāmatas darbība.

Godīgi sakot, kopš autora vampīru cikla, domāju, ka viss – nekā diža vairs nesagaidīsim. Tomēr, lai arī stāsta kvalitāte nav tik laba kā Siālas cikla grāmatās, tomēr ir virs vidējā līmeņa.

Jāatzīst uzreiz, ka grāmata spēj aizraut, tieši daudzo detaļu dēļ. Sākot lasīt ir grūti apstāties, sižets rit raiti, netiek stiepts garumā. Diemžēl „dievs no mašīnas” koncepts netiek pamests novārtā. Autors ir ieviesis Nessam pravietiskus sapņus un regulāri organizē tikšanos ar vietējo dievu zagli Garretu. Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm.

Bilde no armada.

%d bloggers like this: