Navigate / search

ВЬЮГА ТЕНЕЙ by Алексей Пехов

Vjuga tenei

Pēdējā grāmata, kas veltīta Siālas hroniku ciklam un zaglim Garretam. Garets beidzot ir nonācis objektā. Objekts saucas Hardspain, tas ir sens pirmējo rasu veidojums ar daudziem apakšzemes līmeņiem, lamatām, bagātībām, apbedījumiem un monstriem. Īsāk sakot, īsts Diablo spēlētāja cienīgs dandžens (pagrabs). Garretam jau nav obligāti jāaizlien uz pašu apakšējos stāvu. Baumo, ka pat labos laikos neviens nav uzdrošinājies nokāpt zemāk par mīnus 40 stāvu, kur nu vēl tagad, kad pat mīnus otrais stāvs jau ir dzīvībai bīstams. Garrets dodas tikai uz mīnus astoto, tur tad viņš arī atgūs „likteņa ragu” un pie veiksmes izglābs karaļvalsti.

Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, šī ir pilna arī ar kauju aprakstiem, pāris nopietniem „Last stand” (latviski laikam pēdējā kauja), kur galvenie varoņi cīnās pret ienaidnieku pārspēku, izglābjas, bet ne visi. Kopumā galveno varoņu pulks sarūk un tiecas uz nulli. Lasītājs uzzina arī par Spēli, kurā piedalās paši pasauļu radītāji un Spēlētājiem. Spēlē ir tikai viens mērķis gūt uzvaru.

Jāatzīmē, ka Garreta klaiņošanas pa pazemes labirintu aprakstiem, manuprāt, ir viens no labākajiem, ko esmu lasījis. Lamatas pārdomātas, monstri ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Cilvēki ienaidnieki pietiekoši spēcīgi, bet ne pārāk pārspīlēti. Izskatījās arī, ka šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad autors pirms sākt rakstīt ir pārdomājis vismaz notikumu galvenos attīstības virzienus. Viss notiek kā labā detektīvā, triloģijas pirmajā daļā garām ejot pieminēts sīkums izrādās nozīmīgs sižeta atrisinājumam. Patlaban arvien biežāk nākas sastapties ar tādu kā čukču stilu, kur raksta to ko redz, galvenais, ka smuki sanāk un daudz lapas. Piemēram, Ivanovičs, kas labprāt iesaista daudzas brīnumainas izglābšanās, lai tikai atrisinātu sižeta strupceļu.

Grāmatu atzīstu par labu esam un lieku 10 no 10 ballēm, domājams, ka pēc gadiem desmit pārlasīšu vēlreiz.

КРАДУЩИЙСЯ В ТЕНИ by Алексей Пехов

Zagšanās ēnā

Pirms sākt stāstīt par šo grāmatu, iesākumā vajadzētu pastāstīt par datorspēlēm un to ietekmi uz fantasy grāmatām. Iespējams, ka viss ir tieši otrādi. Tad nu, lūk, laikā kad es mācījos augstskolā (kas to būtu domājis) iznāca tāda spēlīte, kas saucās „Thief”. Spēlīte šķita baisā novitāte – jāslapstās pa tumsu, jāapdullina sargi un jāzog, jāzog. Spēlītes galveno varoni sauca Garrets, pēc savas uzvedības man viņš nedaudz atgādināja Shadowspan no R.Asprina „Zagļu pilsētas” antoloģijas. Pāris gadus vēlāk pēc spēlītes izspēlēšanas manās rokās nonāca šī Pehova grāmatiņa, kuras galvenais varonis arī nosaukts par Garretu, un arī viņš pēc profesijas ir zaglis, iespējams, labākais pilsētā. Domāju, ka līdzība ir diezgan acīm redzama, arī pasaule izskatās līdzīga. Te gan jāpiezīmē, ka es šādu nelielu plaģiātismu nebūt nenosodu, galvenais, lai autors nesalaiž visu dēlī.

Šajā gadījumā, manuprāt, nekas dēlī salaists nav. Garrets profesionāls zaglis, saņem pasūtījumu nolaupīt zelta statueti, kas atrodas kādā karaļa radugabala mājā. Tā kā šis darbs ir profesionāls izaicinājums, tad puisis ķeras pie darba. Tomēr lietas nenotiek kā plānots (bet skaidrs, kas tad mums rakstīs grāmatu par parastu zagļa ikdienu), zādzības laikā kaut kāds mistisks dēmons atsaucoties uz Saimnieku, nogalē karaļa radugabalu zagļa klātbūtnē. Tālakais sevī ietver veiksmīgu pasūtījuma izpildīšanu, tūlītēju arestu un tikšanos ar pašu Karali. Te nu Garrets uzzina, ka viņam ir uzdots ne vairāk ne mazāk izglābt esošo pasaules kārtību.

Atkal galvu ir pacēlis mags Nenosaucamais (vīrs savā laikā savārīja tādas ziepes, ka viņa vārdu izdzēsa no vēstures annālēm), pulcina orku karapūļus, lai iekarotu Gerreta dzimteni. Ir gan reāls risinājums, kas saucas „Likteņa rags”. Tas tāds sens ogre civilizācijas artefakts, kas nez kādēļ attur Nenosaucamo no tiešas agresijas. Tomēr arī šis rags laika gaitā ir pakāsts, pareizāk sakot, noslēpts dīvaina ģeoloģiska objekta „Hard spain” katakombās, tikai neviens nezin kur īsti. Iepriekšējās ekspedīcijas cietušas neveiksmi, un nu ir Garreta kārta pierādīt, ka tikai zaglis var iznest artefaktu no mošķu apdzīvota pagraba mīnus ntā stāva.

Patiesībā grāmata ir ļoti laba, tik laba, ka esmu nolēmis pēc pāris gadiem viņu izlasīt vēlreiz. Autora izdomātā pasaule ir ar interesantu vēsturi. Jā, tajā dzīvo cilvēki, orki, elfi, rūķi un punduri, tomēr viņu vēsture ir nedaudz komplicētāka, par „mēs visi viens otru ienīstam”. Arī Garreta tēls nav standarta situ un kauju tipāžs, puisis lietām pieiet ar prātu, lai gan nākas šad tad arī pāris radības nogalēt. Patīk tās nodaļas, kas kalpo kā flashbacks Garreta pasaules vēsturē. Viņas tiešām nāk par labu sižetam kopumā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 balles. Šī nu būtu tā grāmata, kuru vismaz es ieteiktu katram fantasy žanra cienītājam.

%d bloggers like this: