Navigate / search

The Cloudspotter’s Guide by Gavin Pretor-Pinney

the cloud spotter's guide

Esmu jau lasījis vienu šī autora grāmatu, kas veltīta viļņiem – “The Wavewatcher’s Companion”, un taisni vai brīnums, ka šī palika tik ilgi nelasīta. Taču šogad staigājot pa Itālijas Alpiem un iekuļoties netālu no Monblāna mākoņos, man atausa atmiņā šī grāmata un tas, ka par mākoņiem neko neesmu lasījis kopš PSRS laikiem.

Kas ir mākoņi, no kurienes tie rodas? Kāpēc vieni ir pūkaini, bet citi izskatās kā veļas dēlis? Vai starp mākoņiem ir kāda atšķirība? Kāpēc no vieniem mākoņiem līst lietus, bet no citiem nē? Cumulus, Stratus, Cirrus, kas tie ir, un ko viņi ēd ziemā? Ja cilvēku kaut reiz mūžā ir nodarbinājuši šie jautājumi, tad šī grāmata sniegs atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Autoram pēc vārda kabatā nav jālien, un pat tādu šķietami garlaicīgu lietu kā mākoņu klasifikācija un atpazīšana, pasniedz ar neviltotu entuziasmu interesantā stāstījumā.

Ja tu vēl neesi izlasījis šo grāmatu, tad noteikti izdari to! Pēc grāmatas izlasīšanas uz mākoņiem varēsi skatīties ar zinātāja aci. Kam gan nepatīk vērot mākoņus! Mākoņi nemaz nav tik vienkārši pūkaini radījumi, kādi tie izskatās no apakšas. Viņi ir daudzveidīgi, un katrs no viņiem var zinātājam pastāstīt kaut ko par to, kas notiek virs mūsu galvām. Lai ar’ mākoņi ir saklasificēti smuki pa plauktiņiem, mākoņu vērotājam – iesācējam pietiek tikai paskatīties dabesīs un saprast, ka viss ir daudz sarežģītāk. Debesīs praktiski nekad nav tikai viena tipa mākoņi, un reizēm pat ir grūti atšķirt Cumulonimbus no Stratocumulus, sevišķi, ja tev lietus jau līst uz galvas.

Uzzināju milzīgu jaunas informācijas apjomu. Pēc mākoņiem var labi paredzēt laika apstākļus (būs jāpatestē, vai arī mūsu piejūras klimatā tas strādā). Taču vistrakākais ir tas, ka nu man ir obligāti jātiek uz Bruketown Austrālijā, lai redzētu vienu no retākajiem mākoņiem pasaulē -Morning Glory. Autors jau nestāsta tikai par mākoņu nosaukumiem, te ir daudz par laika prognozēšanu, metodēm, kas ļauj manipulēt ar laika apstākļiem, par lidmašīnu radītajiem mākoņiem un, protams, globālo sasilšanu. Izrādās arī, ka ja esi acīgs debesu aplūkotājs, tad tādus šķietami retus fenomenus kā saules suņi, saules loki, var redzēt faktiski katru nedēļu. Ir tikai jāzina, kad skatīties. Tagad pievērsīšu uzmanību arī varavīksnēm, arī tajās var saskatīt interesantas lietas, piemēram ‘Alexander’s Dark Band’, esmu to redzējis, bet nezināju, ka tas ir kas īpašs.

Tā kā lasīju elektronisko grāmatu, tai bija viens būtisks mīnuss – bildes. Tās bija absolūti nebaudāmas, ja tas būtu tikai uz manas melnbaltās Kindles, es vēl to spētu piedot. Bet šie paši melnbaltie, klekši parādījās arī manā iPad. Varētu teikt, ka kvalitatīvi attēli ļoti ļoti pietrūka. Labi man jau mājās ir “Cloud Atlas”, kuru turēju pa rokai, bet ko lai dara cilvēks, kuram tāds nav?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tagad debesīs raudzīšos  biežāk, zināšu katra mākoņa vārdu un vietu reģistrā un to, kādu laiku viņš mums sola. Šī ir viena no tām populārzinātniskajām grāmatās, kura būtu jāizlasa ikvienam.

The Wavewatcher’s Companion by Gavin Pretor-Pinney

the-wavewatchers-companion

Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.

Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.

Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.

Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

%d bloggers like this: