Navigate / search

Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā by Bārbala Simsone

Iztēles ģeogrāfija

Par šo grāmatu uzzināju tīri nejauši no autores ieraksta feisbūkā. Tas bija kārtējais apliecinājums tam, ka man paiet garām nepamanīta vesela kaudze ar labām grāmatām. Tagad grāmatas dabūšana savā īpašumā izvērtās par diezgan nopietnu pasākumu, jo veikalos atrast vairs nevarēju. Nācās pasūtīt internetā.

Šī arī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras anotācija ir tik labi uzrakstīta, ka neatrodu neko pārfrāzējamu. “Pētījums “Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” veltīts šobrīd pasaulē ļoti populārajam literārās fantāzijas žanram, atklājot žanra slavenākajos darbos “Gredzena pavēlnieks”, “Harijs Poters”, “Nārnijas hronikas” un citos iešifrētās mītiskās sistēmas, norādes un kodus, kas ļauj tajos saskatīt būtiskas paralēles ar seniem mītiem un brīnumpasakām, un pat ar Bībeles stāstiem. Darbā iekļauts arī ieskats fantāzijas literatūras vēsturē un kritikā, apskati par interesantām žanra mūsdienu tendencēm un nodaļa par fantāzijas žanra iezīmēm latviešu literatūrā.

Grāmatas pamatdoma ir sekojoša: mūsdienu fantāzijas žanrs ir izaudzis no mītiem un brīnumpasakām. Laika gaitā tas ir apaudzis ar dziļāku detalizāciju, personības piešķiršanu varonim un mēģinājumiem fantāziju racionalizēt. Taču pašā pamatā žanra darbu mugurkaulā atrodas tie paši senie mīti ar visām tiem raksturīgajām pazīmēm. Par to, kā varonis pasaulē, kurā darbojas maģija, caur briesmām pārdzimst jaunā kvalitātē. Mūsdienu fantāzijā galvenais dzinējspēks ir varonis, lai gan, ja būsim godīgi, viņa pretdarbība antagonistam. Interesantākam sižetam lielākoties pats varonis sākumā nemaz neapjauš savu izredzētību, un tā atklājas tikai stāsta gaitā. Pārējās atšķirības starp darbiem ir tikai apskatītā problemātika un autora radītā pasaule.

Jauks darbs, varētu teikt, ka gandrīz visam tur arī piekritu. Ja nu tikai Junga iepīšana pie mītu arhetipiem man nesimpatizēja. Kaut kā šķiet, ka labiem stāstiem struktūra vairāk tiek noteikta cilvēka stāstījuma uztverē nevis kaut kādā kolektīvā zemapziņā. Kas gan tas būtu par stāstu, ja galvenais varonis nepiedalītos vismaz kārtīgā kaujā, un tajā nebūtu nekādas spriedzes. Tādiem nebūtu lemts tapt ne uzklausītiem, ne izlasītiem. Un Jungu te var klāt pievilkt tikai tādēļ, ka viņa teorija to šķietami labi izskaidro.

Visādi citādi fantāzijas darbi labi izpreparēti un sadalīti pirmreizinātājos. Autore ir labi izvēlējusies darbus, kuru kontekstā fantāzijas žanrs tiek analizēts. Tos ir lasījuši praktiski visi fantāzijas cienītāji un padara arī šo darbu lasāmu interesentiem. Visa šī preparēšana man nāca tikai par labu. Līdz šim es uz fantāzijas darbiem ar tādu palielināmo stiklu nebiju skatījies. Pamata komponentus, protams, biju atklājis sev jau pasen. Būtu brīnums, ja nebūtu to izdarījis izlasot simtiem fantāzijas grāmatu. Tomēr šīs zināšanas un novērojumi bija visai nesistemātiskas, un tādā plašākā kontekstā analizēju diezgan reti. Lielākoties izlasot pāris grāmatas nodaļas spēju prognozēt sižeta attīstības varbūtējos scenārijus un nosaukt pāris darbus ar līdzīgām idejām.

Reizēm šķita, ka autores izvēlētais salīdzināmo darbu klāsts ir nedaudz par šauru, jo tēma taču ir tik plaša un interesanta. Tad nācās sev atgādināt, ka darbs ir akadēmisks un tādām lietām izplūšana par labu tomēr nenāk.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt gan ieteiktu cilvēkiem, kuri ir gatavi ziedot vismaz četras stundas sava laika, lai lēnām un cītīgi izlasītu un saprastu visu sarakstīto. Ar nosacījumu, ka lasītāju interesē fantāzijas grāmatas. Bonusā pēdējā nodaļā varēs izlasīt par mūsdienu latviešu autoru fantāzijas darbiem. Pagaidām šķiet, ka žanrs attīstās un, kas zina varbūt ar laiku parādīsies arī pie mums kāds autors, kurš spēs sarakstīt pasaules līmeņa darbu.

Maphead by Ken Jennings

maphead

Šo grāmatu es iegādājos tīri nejauši, skatoties kas labākais iznācis non-fiction žanrā. Pāris grāmatas bija palikušas līdz šim nepamanītas, šo ieskaitot. Iepirku un izlasīju, man jau patīk grāmatas, kas veltītas dažādām subkultūrām. Šīs grāmatas apskatītā subkultūra ir cilvēki, kuriem patīk kartes.

Ir cilvēki, kuriem patīk pētīt atlasus, iedomāties kā citur ļaudis dzīvo un no pielikumiem uzzināt milzumdaudz noderīgu informāciju. Es tāds biju bērnībā, un man nebija ne jausmas, ka PSRS izdotajos atlantos ar nolūku tika radītas kļūdas. Gadījumam , ja nu Imperiālisti sadomātu bumbot Lielo tēvzemi pēc krievu atlanta, viņiem būtu liela vilšanās. Ir cilvēki, kas krāj kartes. Viņi ir gatavi iztērēt miljonus, lai iegūtu savā īpašumā kādu vecu simts eksemplāros izdotu karti, vai vēl trakāk aiziet uz bibliotēku un izčikāt karti ārā no kādas senas grāmatas. Citiem uz to balstās vesels bizness.

Vēl ir cilvēki, kuri zīmē kartes, ne jau Zemei, bet izdomātām vietām. Fantasy žanrā grāmatai ir pavisam cits svars, ja tajā ir atrodama izdomātās karaļvalsts karte. Tas tad to arī atšķir no parastas pasakas, karte to padara īstu, saprotamu. Nemaz nezināju, ka karti uzzīmēt ir tik grūti, ko tikai tie nabaga karšu meistari neņem par pamatu. Tiek izmantoti rūsas pleķi, izlijuši šķidrumi un beigās sanāk jauka nesamākslota  karaļzeme.

Ir bērni, kuriem dzīves uzdevums ir uzvarēt National Geographics rīkotajā konkursā par labāko ģeogrāfu. Tad nu tie nabagi mācās astoņas stundas ģeogrāfiju un ar to saistītas lietas. Tas viss, lai apgāztu puspatiesību, ka ASV ar ģeogrāfijas zināšanām ir visai švaki. Tur parasti cilvēki nemaz nezinot, kur atrodas valstis, kurām viņi piesaka karu.

Ir cilvēki, kuri mīl braukt rallijos, bet nevis tajos ar mašīnām. Viņi brauc rallijā, kur viss notiek uz iepriekš norunāta atlasa, kur jāzina pareizās atbildes uz jautājumiem, un noteikumi tajos ir pārissimt lapaspušu biezi ar definīcijām. Ir cilvēki, kuriem kartes kalpo kā čeklists, lai apceļotu visas pasaules valstis, lai apmeklētu visas ASV štatu augstākās virsotnes, lai izbrauktu visus ASV ceļus, vai apmeklētu 15’000 dažādus Makdonaldus.

Netiek aizmirst arī mūsdienās populārais geocaching, kurus pēc būtības radīja GPS sistēmas pieejamība civilajiem. Un daļai no dalībniekiem ir radījis pamatīgu atkarību, sevišķi tiem, kas grib dzīvoties pasaules topa augšgalā.  Un vēl ir vesela nodaļa veltīta google maps vēsturei. Izrādās, ka Google ambīcijas ir izveidot karti, kur viens pikselis reprezentētu vienu zemes virsmas centimetru.

Kopumā laba un izklaidējoša lasāmviela. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt arī citiem, tiem, kuriem patīk kartes visdažādākajās tās izpausmēs.

%d bloggers like this: