Navigate / search

A Song of Ice and Fire by George R. R. Martin

IceandFire

Šogad jūnijā mani mājās atstāja vienu pašu. Nolēmu, ka vislietderīgāk savu brīvo laiku varētu pavadīt lasot šo grāmatu sēriju. Sagatavojos pamatīgi, iepirku latviski izdotās grāmatas „Troņu spēle”, „Karaļu cīņa” un  “Zobenu vētra” (pirmā grāmata: “Tērauds un sniegs”). Tā kā pārējās vēl latviski nebija pieejamas, tad “A Storm of Swords” otro daļu, “A Feast for Crows” un “A Dance with Dragons” lasīju angļu valodā. Un šis cikls man bija obligāti jāizlasa, jo saņēmu to grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas akcijā no Sibillas.

Domāju, ka grāmatu sižets nevienam vairs nav jāstāsta, jo seriālu tak visi ir redzējuši. Bet īsumā Westeros pasaulē ir veselas septiņas karaļvalstis, kas visas pakļaujas vienam karalim. Bet ko darīt, kad karalis mirst, kurš ieņems viņa vietu? Sākas Troņu spēle – to var spēlēt ikviens, ieguvumi ir milzīgi, bet var palikt arī bez galvas. Tiek veidotas alianses, nodevība ir ikdiena, bet tas nebūt neattur Westerosas augstmaņus no vēlmes tikt pie varas. Pretendentu ir daudz ambīcijas lielas, un notikumi pietiek visām piecām grāmatām.

Stāstījuma apjoms un pasaules detalizācija ir milzīga. Galvenie varoņi ir pāri par divdesmit, bet pavisam kopā, ja ticu kindlei, to ir pāri tūkstotim. Sākumā tas mulsina, un ir grūti aptvert visu notikumu kopainu. Bet pēc pirmās grāmatas viss kļūst daudz vieglāk, un tu jau pazīsti gan varoņus un viņu radurakstus. Nebūšu oriģināls, grāmatas lielākais pluss ir reālisms visā savā skaudrumā. Cilvēki nav tikai ļauni un labi. Ir situācijas, kas jebkuru labo cilvēku padarīs par pēdējo nelieti, un autors ļoti mīl spēlēties ar tām. Cilvēki te ir vienkārši cilvēki, viņiem ir gan labas idejas, gan auksti izkalkulēts ļaunums. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir situācija.

Stāstījums tiek veikts trešajā personā no galveno varoņu skatupunkta. Galveno varoņu stāstījumi sākumā nopietni jauc galvu, lasītājs vēl nezina, kas ir kas. Tomēr, kad ar to aprasts no lasīšanas vairs nav iespējams tikt vaļā. Ja kāds man jautās, ko tu darīji 2013. gada jūnijā, varēšu droši atbildēt: “Lasīju “A Song of Ice and Fire” ciklu.”. Pavisam ir izlasītas ~4672 lapaspuses un patērētas aptuveni 58 stundas laika. Tas ir daudz pat priekš manis.

Autors ir slavens ar savu varoņu nežēlošanu. Tikko tu esi kādu iemīlējis un sāc just līdzi viņa dēkām, knakš galva nost. Diemžēl šāda metode tiek piekopta tikai pirmajās cikla grāmatās. Jo tālāk, jo vēlme tikt vaļā no saviem varoņiem autoram samazinās. Noteikti, ka ir grūti nokaut punduri Tīrionu, jo viņam tagad ir tāds fanu pūlis, ka cietējs var sanākt pats autors. Tādēļ galvenie personāži vairs nekrīt kā lapas rudenī. Mani favorīti ir punduris un Ārija.

Savulaik autors cikla ceturto un piekto bija iecerējis kā vienu, tomēr grūti rokās noturēt divtūkstoš lapaspušu biezu grāmatu. Tika nolemts grāmatu sadalīt divās. Sadalījums nav bijis diez ko veiksmīgs, un tas atsaucas uz lasīšanu. Šo grāmatu notikumi norit paralēli un ir visai grūti pieņemt faktu, ka pēc vienas grāmatas notikumiem nākamās grāmatas darbība norisinās tajā pašā laikā.

Kā jau visām sāgām pienākas arī šeit notikumu eskalācija kļūst aizvien globālāka, un ar katru grāmatu autors piesviež pa kripatai vairāk maģijas. Domāju, ka beigās būs cīņa ne tik daudz par troņiem, bet par saprātīgā cilvēka izdzīvošanu. Ir arī senais zelta laikmets, kad cilvēki vēl bija jauna rase, dažas no vecajām vēl ir saglabājušās, un tas dod autoram labus instrumentus gan papildus ļaunuma, gan negaidīta glābiņa radīšanā.

Grāmatu vairākas reizes mēģināju uzsākt lasīt angļu valodā, tomēr lasīšana diez ko nevedās. Trešajā reizē biju pievārējis ap 400 lapaspuses, kad metu mieru. Šoreiz nolēmu pieiet lietai kreatīvi. Nolēmu sākt lasīt latviešu valodā. Tas palīdzēja. Pirmkārt, pirmās četras grāmatas man kindle stāv kā bokssets un diez ko nemotivē lasīšana, ja neredz progresu. Otrkārt, biju noskatījies uz cikla bāzes veidotā seriāla pirmo sezonu. Latviešu tulkojumam, manuprāt, nebija ne vainas. Nu labi, daži vietvārdi un cilvēku vārdi bija iztulkoti pa tiešo un tādēļ skanēja visai jancīgi. Tomēr tas ir gaumes jautājums, jo arī lasot angļu valodā es automātiski šos pašus vārdus savā galvā pārtulkoju sev saprotamos jēdzienos. Tad jau būtībā Winterfell un Ziemmala viens un tas pats vien ir. Skaidra lieta, ka lasot autora oriģinālu tikai rets ir tas gadījums, kad tulkojums ir labāks.

Vai es lasīšu cikla sesto grāmatu? Protams! Es arī esmu priecīgs, ka nebiju starp tiem, kas sāka šo ciklu lasīt 1996. gadā un tad cītīgi gaidīja piecus vai sešus gadus līdz nākamajai grāmatai. Es tās visas izlasīju uzreiz. Tomēr tagad arī man būs jāgaida nākamā. Ciklam lieku 10 no 10 ballēm. Grāmatas savā kvalitātē variē, bet viss stāsts kopumā ir aizraujošs.

Songs of the Dying Earth by George R.R. Martin and Gardner Dozois

SONGS OF THE DYING EARTH

Šī grāmata mani grāmatu veikalā uzrunāja. Un man viņu vajadzēja nopirkt uzreiz un tūlīt. Ar mobilā telefona palīdzību amazonē man tas izdevās pāris sekunžu laikā. Netipiski man, sāku lasīt to jau tai pašā vakarā. Un tipiski sev konstatēju, ka esmu daļēji iepircies. Pirmkārt, grāmatā atrodamie stāsti ir apkopoti, lai atspoguļotu kādu no Jack Vance “Dying Earth” pasaules aspektiem. Otrkārt, man par šādu rakstnieku un grāmatu bija pirmā dzirdēšana. Par to, protams, liels kauns. Tātad biju nopircis grāmatu, kas sastāv no daudziem stāstiņiem, kur darbība norisinās lielā mirstošās zemes pasaulē ar bagātu monstru biotopu un burvjiem uz katra soļa.

Nebija nekāds brīnums, ka pēc pirmajiem diviem stāstiņiem man gribējās grāmatu nolikt malā, patiesībā izdzēst un aizmirst. Tomēr saņēmos un lasīju, vienmēr, kad man nebija nekā labāka ko lasīt. Pagāja divas nedēļas un pa bišķam grāmatu piebeidzu. Grāmatā ir ap divdesmit stāstiņiem, tomēr, manuprāt, lasīšanas vērti ir tikai kādi pieci. Tie vismaz ļāva izprast pirmējo pasauli, neko par to nezinot, neatstājot daudzas mistiskas atsauces uz lietām, par kurām tu diemžēl neesi lasījis. Pārējie stāsti, lai autori man piedod, bija tādi viduvēji darbi, kas cieta no pārliekas liekvārdības, kas acīm redzami ir hipertrofēta ideja par Jack Vance stilu.

Tagad stāsti, kas man patika:

Kage Baker “The Green Bird – Mirstošās zemes pasaulē burvjiem ir grūta dzīve, viņiem galvās turas labi ja trīs burvestības, kad tā izteikta, tad jāmācās no jauna. Tomēr, ja tev ir divi papagaiļi, kas nesaprot, ko paši runā, tad tu kļūsti par staigājošu burvju grāmatu. 10 no 10 ballēm,

Phyllis Eisenstein “The Last Golden Thread” – ja ģimenes bizness ir sēņu tirdzniecība, tad kļūt par burvi būs katra cilvēka sapnis. Stāsta varonim izdodas par tādu kļūt, palīdzēt smukām jaunkundzēm, sakārtot tēva biznesu un veikt citas interesantas lietas. 9 no 10 ballēm.

Tad Williams “The Lamentably Comical Tragedy (or the Laughably Tragic Comedy) of Lixal Laqavee” – par burvi var izmācīties ikviens, ja vien ir, kas māca. Tomēr ir būtiski, lai skolotājs mācītu no brīvas gribas. 10 no 10 ballēm.

Dan Simmons “The Guiding Nose of Ulfant Banderoz” – pasaules gals ir pavisam tuvu, un daži ir ieinteresēti, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Ir noslēpumaina maģijas bibliotēka, dīvainas nāves un gaisakuģi. Labs stāsts, visgarākais visā krājumā un arī, manuprāt, visinteresantākais. 10 no 10 ballēm.

George R.R. Martin “A Night at the Tarn House” – kādā nomaļā viesnīciņā vakarā satiekas burvji, krāpnieki, burvju mednieki, vampīri un citi mošķi, lai nokārtotu rēķinus. 10 no 10 ballēm.

Šo stāstu dēļ grāmatu ir vērts lasīt, tie pārāk nebalstās uz kontekstu, bet paši to rada. Kas zina, varbūt kādreiz izlasīšu arī pašu oriģinālo darbu un tad uz tiem stāstiem, kurus vēl atcerēšos, skatīšos pavisam citādi. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, daži stāsti bija īpaši garlaicīgi.

%d bloggers like this: