Navigate / search

Jaunzēlande desmitā diena

8. marts

Hokitika

Rīts Hokitikā ar’ ir visnotaļ nomācies, brokastīs nokopjam vakardienas salātus, klāt piekožam maizi ar sieru. Te maize ir normāla tostermaize un tāda maize, kas pirms iekšā dabūšanas jātosterē. Mēs cenšamies izvēlēties pirmā veida maizi, lai nav jāmokās. Pirmais darbs ir uzpildīt mašīnā degvielu, arī vakar mēs atbraucām ar tukšu bāku. Tankošanās procesa laikā kā jauks bonuss ir Mount Cook, kas laiku pa laikam redzams starp mākoņiem (nez vai tiešām tas ir viņš?).

Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Veka

Šodienas grafiks mums ir visnotaļ saspringts – pirmais – jāpaspēj uz Pankūku klintīm. Tās atrodas Punakaiki tuvumā un izskatās tieši tā, kā sauc. Tās ir kaļķakmens plāksnes, kas uzliktas viena uz otras kā lielas pankūkas. Pa ceļam uz turieni sēžam astē vienam smagajam auto, kas ved akmeņus, auto ir ļoti apzinīgs un visur cenšas ievērot atļauto ātrumu. Pankūku klintis neko nemaksā, noparkojies un staigā, cik grib. Mēs to arī darām, te ir smuki asfaltēti celiņi, kas pieved pie kraujas jūras malā, tās smuki norobežotas, lai kāds neiekrīt iekšā un tad var pētīt. Ja skatās uz jūras pusi, tad pankūku akmeņus un viļņu izgrauztas alas, pa kurām smuki skalojas ūdens, ja uz iekšzemes pusi, tad savvaļas linus. Vietas apmeklējums mums paņem kādu pusstundu, varētu jau viļņus skatīties bezgalīgi, bet mūsu nākošais ceļojuma mērķis ir fiksēts laikā un uz turieni vēl jāpaspēj. Te Ananui alās netālu no Čārlstonas mūs gaida Glowworms.

Underworld adventures

Ja 1867. gadā kādam Jaunzēlandē prasītu, kur ir visperspektīvākā dzīvesvieta, tev atbildētu Čārlstona, tad te dzīvoja no 30’000 – 100’000 iedzīvotājiem. Te bija viss – hoteļi, prieka mājas, veikali un bankas. Zelts beidzās un nu te ir vien pārdesmit iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar tūristu ekskursijām. Firmu sauc Underworld Adventure Centre, cik noprotu, tā te ir ieguvusi monopolu uz pasaulē labāko spīdtārpu alu. Savu tūri mēs rezervējām jau pērngad, jo var gadīties, ka tu atbrauc un busiņš jau pilns. Sākumā iepazīstamies ar saimnieku, tāds jauks onkulītis, šo to par Latviju dzirdējis ir. Uzprasu jautājumu, kas mani nomāc no vakardienas, vai brilles var paturēt uz acīm. Viņš atbild, ka var. Ļoti labi, citādāk man visā tai plostošanā pa alām nav jēgas līst, es ar savu redzi pat glovormus neredzēšu.

Sagaidām pārējos grupas dalībniekus, atstājam mantas, makus un telefonus mašīnā. Atslēgu atdodam saimniekam un paši dodamies vilkt hidrotērpus. Nu ar tiem hidrotērpiem ir kā loterijā, visi ir nedaudz panēsāti, mani jakai kāds jau ir pārspiedis šuvi (teiksim, ka ar vēdera presi), eju apmainīt. Kad esam saģērbušies izrādās, ka Inita ir tikusi pie pilnīgi jauna tērpa, pārējiem ir dažāda vecuma pakāpes. Pirms ekskursijas sākuma nākas vēl kādas desmit minūtes pagaidīt. Jāsaka ka pie 20+ grādiem tas nav pārāk komfortabli.

Džungļu vilciens

Pēc tam seko brauciens ar busiņu līdz džungļu vilcienam. Kamēr mūsu gide nodarbojas ar sastāva komplektēšanu, pie mums pielido te namu bariņš un sāk savu melno darbu. Labi, ka viņām nav daudz vietas, kur iedzelt, un tādēļ tieku cauri ar mazām asinīm. Vilcieniņš ir īsts mazbānītis, lēnā garā braucam cauri mežam uz alas pusi, īsts oldskūls. Kad ierodamies galastacijā, mums priekšā ir vēl viena lokomotīvīte. Mūsu gide tagad nodarbojas ar mūžveco dzelzceļa stacijas un vagonu pārbīdīšanas problēmu. Pagaidām, līdz viss kārtībā un tad dodamies uz alu.

Stalaktīti un stalagmīti

Pa ceļam nākas izkāpt nedaudz pāri simts pakāpieniem ar piepūstu kameru hidrotērpā. Man jau šķiet, ka vēl nedaudz un es izcepšos, taču par laimi esam pie alas ieejas. Te mums ļauj ieslēgt lukturīšus, iesaka nenovirzīties no ar striķiem ierobežotās takas, piekodina nelauzt ne stalaktītus, ne stalagmītus. Dodamies iekšā, ala nav renovēta, tādēļ ejam pa to, kāda nu tā ir, bez trepēm un bez dēļu grīdas. Ja ir būts lielajās alās, tad te īsti nav tas, viņa pat atklāta ir salīdzinoši nesen. Netālu no ieejas var redzēt iegruvumu, tas gan noticis pirms desmittūkstoš gadiem, mūs mierina, ka nekāda riska nav. Tad seko nedaudz stalaktītu un stalagmītu, tradicionālā pasēdēšana tumsā. Labi, ka alā ir pavēsi un vairs nav tik karsti. Pirms pašas plostošanas mums beidzot parāda spīdtārpus tuvumā, tie tiešām ir tārpi un ar savu gaismu pievilina muļķa mušas un sienāžus.

Brauciens pa Nīlu

Beidzot esam atstiepuši savas kameras līdz upītes sākumam pazemē. Upīti, starp citu, sauc Nīla un plostošana var sākties. No sākuma visi tiekam saķēdēti virknē ar kājas paduses sistēmu. Patiesībā dikti labs laifhaks. Un tad, izslēguši lukturīšus, lēni varam dreifēt pa straumi. Ja godīgi es nebiju gaidījis, ka tā spīdtārpu padarīšana izskatīsies tik smuki. Tādas zilas zvaigznītes tumsā un tu guli uz muguras un lēnām slīdi tām visām garām. Laikam jau visiem patika, jo neviens netarkšķēja, bet baudīja skatu. Ja sanāk, iesaku aizbraukt. Viņiem bonusā vēl ir tas, ka gids visu piedzīvojumu safočē un tad vari bildes netā savākt par baltu velti.

Kad esam tikuši ārā no alas, mums vēl seko plostošana pa Nīlu. Labi, ka pa nakti ir lijis lietus, tādēļ virs akmeņiem vēl ir ūdens un nav jābaidās apdauzīties. Te mums atkal tiek dotas instrukcijas, kā izturēties straumē, kā nepārdurt kameru uz kokiem. Gide laikam nolemj, ka esam kaut kādi ģēniju un stāsta mums, ko kurš viņas rokas signāls nozīmēšot. Patiesībā mēs visi maucām lejā pa krācēm un ja tur kāds arī rādīja zīmes lēnāk un apstāties, tad man tas diemžēl gāja secen. Tā pa īstam no akmens atrāvos vien vienu reizi, toties pozitīvas emocijas ieguvu pārpārēm.

Atpakaļceļā vilcieniņā novilku jaku, jo karstums vairs nebija izturams, to, protams, izmantoja te namu, bet tas bija tā vērts. Tikuši atpakaļ starta punktā, pārģērbjamies un dodamies tālāk.

Nomākusies pludmale
Karamea Last resort
Vakariņas

Tagad mums pa Jaunzēlandes Dienvidu salas piekrasti jābrauc līdz Karamea, mūsu naktsmājas ir Last Resort Karamea. Maija tur jau reiz ir bijusi un viņa cer, ka mums ar’ tur patiks. Pa ceļam mēs aizbraucam garām roņu un vaļu apskates vietām, bet nekur nepiestājam, līdz neesam sasnieguši galamērķi, ja nu vienīgi Vestportas veikalā iepirkt pārtiku. Nu mājiņa mums ir uz goda, viena no labākajām, kur mums nāksies apmesties. Tā kā šodien ir Starptautiskā sieviešu diena, nolemjam to atzīmēt ar vakariņām vietējā restorānā. Jaunzēlandē labi skaitās rezervēt galdiņu iepriekš, jo ēst jau visi vēlas un var gadīties, ka tev nebūs vietas. Pie tam es jau esmu salasījies sliktas lietas tripadvaizorā, par pliekanu kartupeļu biezeni un citām lietām, taču nolemjam riskēt. Risks attaisnojas – vismaz man ribiņām nebija ne vainas, dīvainā limonāde ar bija labs padzēriens!

%d bloggers like this: