Navigate / search

Iedomīgais Robots by Henry Kuttner

Iedomīgais Robots by Henry Kuttner

Turpinot “Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanu, nevarēju atturēties no šīs grāmatas priekšlaicīgas izlasīšanas. Katners man pazīstams ir tikai no šīs grāmatas. Tā arī neesmu centies izlasīt kaut ko vairāk no viņa darbiem. Šis autors ir bijis ražīgs gan rakstot, gan savu pseidonīmu izdomāšanas ziņā. Lai ar’ kā tur nebūtu, es viņu pazīstu tikai kā Hogbenu autoru un tādēļ īsti spriest par viņu ietekmi uz savulaik jaunajiem autoriem varu tikai atstāstot citur lasīto.

Šis stāstu krājums sevī ietver astoņus autora darbus, no kuriem trīs ir izcili un pieci virs vidējā. Visus vieno viena ideja – paši vien pie savām problēmām esam vainīgi. Gandrīz visus stāstus var uztvert kā vieglu ironiju par autora tā laika pasauli un virzības tendencēm. Padomju laikos tie noteikti tika publicēti, lai parādītu kapitālisma alkatīgo seju visā krāšņumā. Bet nu par katru nedaudz smalkāk.

Vai arī… – šis ir stāsts, kas veltīts Mieram visā pasaulē. Pareizāk sakot, parāda, ka runāt par mieru cilvēces līdzšinējā attīstības pakāpē ir muļķība. Kāds citplanētietis ir uzņēmies nest mieru visiem. Taču saskaras ar zināmām problēmām, kuras tiek izceltas izmantojot divus meksikāņus un vienu ūdens avotu. Vairāk fabula nekā stāsts par cilvēka dabas nemainīgumu.

Absalons – šis ir tāds hiperevolūcijas stāsts par tēvu un dēlu konfliktu. Jāatzīst, diezgan garlaicīgs un mūsdienām pārāk konservatīvs. Varbūt Absolona tēvs bija pie vainas ar savu pārākuma pārliecību, varbūt pie vainas tas, ka stāstā nekas tāds interesants nenotika.

Jezga ar profesoru, Lērums nepatikšanu, Uz redzīti!  – Hogbenu stāsti, un ar to vien pietiek, lai stāstus pasludinātu par izcilu. Hogbeni ir interesanta ģimenīte, vecaistēvs atminas vēl Atlantīdas laikus, un šķiet, ka kaut kur vēstures gaitā ģimenes locekļi ir dabūjuši pamatīgu radiācijas devu. Jau no tiem laikiem, kad parādījās pilsētas, viņi ir sapratuši, ka vislabākā dzīve ir laukos. Laukos cilvēki nebāž degunu citu darīšanās, un ja kāds piedzēries dziedādams levitē virs laukiem, neviens nesatraucas. Neviens nelūr tavā šķūnīti, kurā uzmontēts urāna katls. Bet laiku pa laikam nākas saskarties ar īpaši okšķerīgiem cilvēkiem, un tad rodas problēmas. Nākas pārvākties uz citu dzīvesvietu vai arī izpildīt īpaši muļķīgas un vienkāršas prasības. Bērnam ir zināms, ka, lai teleportētos uz neskaitāmi daudzām vietām vienlaicīgi, pietiek ar bļodu un bleķa gabalu, bet, redz, cilvēkiem tas šķiet brīnums. Vispār izcili smieklīgi, par lauķiem, kuri nebūt nav lauķi.

Iedomīgais robots – šis ir no tiem par mežonīgo kapitālismu, pareizāk sakot, par kino pirātismu un apraides tiesībām. Konkurence šajā jomā ir novesta līdz absurdam, tehnoloģiju progresam likumdošanas bāze acīmredzami netiek līdzi, un situāciju var glābt tikai izgudrotājs. Varētu domāt, ka izgudrotājs ir iemaldījies no detektīva, visu laiku meklē avansus un dropē. Taču laiku pa laikam arī kaut ko izgudro, piemēram, iedomīgu robotu bez noteiktas funkcijas.

Slēpšanās – Visgarlaicīgākais stāsts par to, kā kosmosa kuģi vadošs saprāts nogalina pirātus. Varbūt te ir arī meklējams kas dziļāks – sena draudzība, saprāta atrautība no ķermeņa un psiholoģiskās problēmas, kas tādēļ rodas līdzcilvēkiem. Par to, vai metāla cilindrs ar smadzenēm, kuras darbojas ir cilvēks vai nav un citām lietām, bet sižets bija pašvaks.

Dzīvokļu problēma – pasaka par rūķīšu laimi. Interesanta koncepcija un laba izklaide lasot. Bērnībā man dikti patika, un arī tagad nemaz nesmādēju.

Šī grāmata ir no tām, kura var patikt, bet var arī šķist pārlieku vienkārša. Kā jau minēju, Hogbenu ģimenītes dēļ vien ir vērts izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

Жук в муравейнике by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

%d0%b6%d1%83%d0%ba-%d0%b2-%d0%bc%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%b5%d0%b9%d0%bd%d0%b8%d0%ba%d0%b5

Kad plašos vilcienos (un mazos vagoniņos) plānoju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tad viena lieta man bija skaidra no sākta gala. Tieši šo grāmatu es izvēlējos kā pēdējo lasāmu. Nav jau nekāds noslēpums, ka Strugacku grāmatas ir fantastiskas gan izpildījumā, gan ideju ziņā. Pārmaiņas pēc man bija prieks ķerties tai klāt.

Grāmata sastāv no četriem īsiem stāstiņiem un diviem garākiem. Visus viņus vieno cilvēces nākotnes redzējums un zvaigžņu iekarošana. Cilvēces nākotne rādās ir visnotaļ spoža. Komunisms ir uzvarējis, tomēr autori pārāk bieži to nepiesauc, par to runā epizodiski tiki vienā stāstā. Tādēļ nav jāuztraucas, ka varoņi tur nākotnē vienā laidā piesauks Ļeņina dižos darbus. Tik pat labi visa pārticība varētu būt ļoti attīstīts sociālisms vai pat pēcautomatizācijas kapitālisms, kur naudai un resursiem vairs nav nekādas nozīmes. Sabiedrības modelis un indivīda vieta tajā ir ļoti būtisks šajos stāstos. Jo visi šie stāsti pēc būtības nav futuroloģiju, bet par to, vai cilvēkam ejot uz priekšu viņiem izdosies palikt par cilvēkiem. Vai viņi neatkārtos savas senču kļūdas, un cik ļoti cilvēks vispār ir spējīgs izmainīties?

Pirmie divi stāsti ir veltīti kosmosa iekarošanai un upuriem, kas tiek prasīti no kosmosa kuģu komandām. Tādi tipiski varoņstāsti par stiprajiem cilvēkiem, kas izsit ceļu uz zvaigznēm, veltot tam visu savu dzīvi. Šis stils ir laikmetam raksturīgs un jāatzīst, kad stāsts ir par agrīno kosmosa izpēti žanrā nekas nav mainījies arī mūsdienās. Ekstrēmi apstākļi pieprasa cilvēkus – izdzīvotājus.

“Nakts tuksnesī” – ir neliela aina no Marsa iekarotāju dzīves, šeit ir jāpiedzimst pirmajam bērnam, taču dakteriem salūzt transportieris, un viņiem pat tuksnesi jāiet ar kājām. Autoru Marss nebūt nav mirusi planētu, te sastopami šādi tādi dzīvnieki, tiek doti mājieni par senu civilizāciju, un Foboss ar Deimosu, izrādās, ir mākslīgas izcelsmes. Marsā naktī tuksnesī atrasties nav prāta darbs, bet pienākums sauc, un nekas jau neatliek. Stāstiņš par mazajiem ikdienas varoņdarbiem un neliels (pelnīts) ārstu profesijas slavinājums.

“Ārkārtas notikums” – nanotehnoloģijas! Kosmosa kuģa kabīnē pēkšņi parādās muša, un apkalpei sākas nopietnas problēmas. Šis ir citās zinātniskā fantastika. Par draudiem un iespējām, ko cilvēcei var radīt dzīvība, kas piemērojusies dzīvei kosmosā.

“Bēgšanas mēģinājums” – viens no garajiem stāstiem par to, vai ir iespējams ar varu uzspiest citu sociālo iekārtu. Autori diezgan trāpīgi ilustrējuši pagājušā gadsimta autoritātoros režīmus, kas iedzīvotājus sadzinuši darba nometnēs un atņēmuši tiem jebkādas cerības. Var jau līksmot, cik trāpīgi uzrakstīts par fašismu, taču tikpat labi tas attiecas uz padomju lēģeriem, pat vairāk. Tīrais brīnums, ka autoriem kāds vispār ļāva publicēt. Sižets ir vienkāršs – ceļotāji nejauši nonāk uz kādas aukstas un sniegiem bagātas planētas. Netālu no sava kosmosa kuģa viņi atrod piecus mirušos, kas ietērpti tikai džutas maisos. Uz planētas izrādās atrodami arī “Klejotāju” artefakti. Nometnes izveidotas, lai tos izpētītu ar visprimitīvāko iespējamo metodi. Stāsts izraisa pārdomas par cilvēka patieso dabu, egoismu un vēlmi neredzēt tālāk par savu degungalu. Spēcīgs stāsts, aktuālas joprojām.

“Жук в муравейнике” pēc savas oriģinalitātes neatpaliek no “Piknika ceļa malā”. Nez kādēļ visā anotācijās šī stāsta būtība uzreiz tiek nomaitekļota, lai ar tas kā stāsts tiek pasniegts nudien to neparedz. Komkona-2 darbiniekam Maksimam Kammereram tiek uzdots uz Zemes atrast kādu Ļevu Abalkinu. Atrast un novērot, kādēļ tas vajadzīgs priekšniecība nepaskaidro. Stāstam attīstoties autori atklāj Maksima pasauli, cilvēci, kas iekarojusi daudzas planētas, citas civilizācijas, tādas, kuras draudzējas ar cilvēkiem un tādas, kuras nekontaktē. Abalkins ir daudz nodarbojies planētu izpētē, jo pieder pie Progresoriem, tādēļ jautājums, kādēļ viņu vispār meklē, neizbēgami sāks nodarbināt lasītāju. Kammerers ir labs meklētājs, viņš atradīs, bet tikai pēc tam, kad lasītājs būs sapratis cilvēci tajā tālajā nākotnē. Brīdī, kad tiks sniegta atbilde uz jautājumiem – kādēļ? Atklāsme būs kā naglai uz galvas. Un tas, kā patiesībā būtu pareizi, paliks katra lasītāja ziņā. Izcils darbs, kuru raksturo paša Abalkina vārdi.

«Стояли звери около двери, в них стреляли, они умирали!»

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Iespējams, ka tādēļ, ka esmu sajūsmā par šiem autoriem no bērnu kājas un arī stāstu “Жук в муравейнике” es pārlasīju jau trešo reizi. Nenoliedzami, joprojām ļoti spēcīgs gabals. Ar to arī beidzu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu, kas ilga nedaudz ilgāk par diviem gadiem.

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

just-city

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami.  Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu dzīvnieku dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Rensoms Rigss

Pilsēta bez dvēseles

Gandrīz divarpus gadus atpakaļ es izlasīju grāmatu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tajā Kairnholmas salā dzīvoja kāda Miss Peregrīne un desmit brīnumbērnu, grāmata man patika, un tādēļ, redzot tās turpinājumu iztulkotu latviski, es ļoti gribēju uzzināt Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

1940. gada septembrī Miss Peregrīnes brīnumbērnu pasaule ir sagruvusi, viņiem nākas bēgt no savas salas un atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pasauli plosa parastam cilvēkiem neredzams karš, kurā vienā pusē cīnās imbrīnes un brīnumbērni, bet otrā tukšpauri un slepkavnieciskas nebūtnes. Bērniem ir tikai viena iespēja doties uz Londonu, lai atrastu veidu kā atgriezt savu direktori cilvēku ādā. Kara laika Londona viņus nesagaida ar vieglu pastaigu, te viņiem uz pēdām min gan tukšpauri, gan kara ikdiena.

Ja tā godīgi, tad pēc šī salīdzinoši ilgā laika sprīža pēc pirmās grāmatas izlasīšanas maz ko atcerējos. Pilnīgi vēlējos, lai autors kaut kur sākumā būtu uzrakstījis nelielu sinopsi ar iepriekšējiem notikumiem. Tādas nebija, taču, ja jums ar atmiņu ir tikpat švaki kā man, nesatraucaties, izlasiet pirmās piecdesmit lapaspuses, un viss atnāks atpakaļ. Tā kā esmu redzējis angliski jau izdotu visu triloģiju, zinu, ka šī ir otrā grāmata, un arī sagaidīju no tās otrajai grāmatai raksturīgus notikumus.

Šeit varoņi vairs dīki nesēž uz vietas un neiepazīstina ar alternatīvo pasauli, viņiem ir jāizdzīvo līdz beigu lielajai konfrontācijai ar visa ļaunuma sakni. Taču neviens jau nav dzimis varonis, pat ne Džeikobs -tukšpauru un nebūtņu bieds, viņiem ir jānorūda raksturs. Tādēļ autors viņiem liek iet grūtu ceļu, sagrauj ilūzijas un aprok sapņus. Bērni, ja par tādiem var saukt cilvēkus, kuri tuvojas jau astotajam gadu desmitam, taču izskatās kā bērni, mācās saprast cits citu, pielāgoties jaunajai pasaulei un mēģina atbildēt uz galveno jautājumu – slēpties vai cīnīties.

No tēliem joprojām izstrādāts ir tikai Džeikobs, pārējie bērni lielākoties izmet pa kādai deklaratīvai fāzei, un lasītājam īsti nav ar ko identificēties. Pat Emma, Džeikoba lielā mīlestība, piedalās tikai dialogos, un godīgi sakot, mēs par viņu uzzinām tikai bērnības biogrāfiju. Grāmatas sižetam tas gan daudz netraucē, jo te galvenais varonis tomēr ir piedzīvojums. Un šīs mantas te ir atliku likām.

Piedzīvojumu sadaļā Hjū ar savām bitēm ir mans varonis, tas puika ir īsts netradicionālo slepkavību meistars. Bez bitēm te vēl ir pakaļdzīšanās vilcienā, nonākšana gūsta, bēgšana pa kanalizāciju, cīņa pussagruvušā mājā, cīņa ledus cietoksnī, nokāpšana katakombās un, protams, baložu ķeršana. Runājošs suns visā šajā pasaulē šķiet tik iederīgs, ka pat neizraisa izbrīnu. Piedzīvojumi izvēlē mūsu varoņi ir pasīvi dalībnieki. Ļaunie tēli ir tie, kas diktē savus noteikumus, labajiem atliek tikai mukt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Galvenais ļaundaris ir tipisks savas sugas pārstāvis. Ja mūsu pasaulē ļaundari parasti ir tādi, kuri nemāk apstāties vai kuriem nav viss kārtībā ar galvu, tad te ļaundaris ir visa sliktākā iemiesojums. Varaskārs psihopāts, kura dienas lielāko daļu paņem eksperimenti ar brīnumbērniem, ļauna smiešanās un savas varenības sasniegšanas plānošana. Ļoti gaidu viņa beigu monologu trešās grāmatas beigās. Šajā grāmatā viņš radīja nudien baisu iespaidu, un cerams, ka turpinās savu melno darbu pasaules iekarošanā. Te varētu parunāt par to, cik ļoti autori un lasītāji nenovērtē antivaroņu plānošanas spējas. Pasaules sagrābšana nudien nav pastaiga ziedošā pļavā, tā palasa rūpīgu plānošanu, cilvēku, nebūtņu un tukšpauru rīcības koordināciju, resursu sadalīšanu. Lasītājs reti kad iedomājas, no kurienes pēkšņi parādās ļaunā pakalpiņi, lai kārtējo reizi mēģinātu nožmiegt Džeikobu un viņa draugus. Neviens aiz ļaunajiem smiekliem neredz ļaunuļa pārgurumu, jo viņa diena un nakts ir piebāzta ar darāmajiem darbiem.

Grāmatā atrodamās fotogrāfijas joprojām ir izcils stāsta papildināšanas veids. Mēs katrs ieejot antikvariātā esam redzējuši to cilvēku, kurš rakņājas pa vecām pastkartēm un fotogrāfijām, tad, lūk, autors arī ir no tās šlakas. Viņa izlasītās fotogrāfijas tik organiski ievijas stāstā, ka ir grūti noticēt, ka tās nav speciāli uzņemtas šim stāstam. Fotogrāfijas nedaudz nogludina arī augstākminēto tēlu neizstrādātību, jo katram no tiem grāmatā ir atrodama bilde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanti un aizraujoši sarakstīta, stāstam pievienotās fotogrāfijas palīdz lasītājam iedzīvoties notiekošajā. Noteikti iesaku izlasīt gan šo, gan iepriekšējo grāmatu. Uzzināsiet, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Jo mēs citādo lielākoties esam gatavi nostumt malā un pie izdevības aizmirst pavisam.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Par to, ka man vajadzētu izlasīt šo grāmatu, es uzzināju salīdzinoši nesen, kad izlasīju Ievas Melgalves atsauksmi par to. Pati atsauksme mani uz lasīšanu diez vai pamudinātu, jo rindā stāv nebeidzami triviālliteratūras darbi. Mani pārliecināja pats autors, iesaistoties diskusijā ar saviem recenzentiem, asi aizstāvot savu darbu un, protams, neslēpjot savas paša domas, ka viņa darbs ir kaut kas vairāk par sadzīves romānu. Man vienmēr ir patikuši autori, kas nekaunas reklamēt savu uzrakstīto, tādēļ devos vien uz veikalu, lai nopirktu savu eksemplāru. Jā, es varētu no Zvaigznes to dabūt arī apmaiņā pret atsauksmi, taču vietējie autori ir jāatbalsta, balsojot ar savu naudas maku.

Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Augstāk citētais ir no grāmatas anotācijas uz aizmugurējā vāka, un lai ar’ tajā viss pieminētais ir patiesība, tas nudien nepalīdzēs grāmatas lasīšanā. Atverot grāmatu es nemaz nezināju, kas mani sagaidīs. Biju drošs tikai par vienu – šis noteikti nebūs kaut kas radniecīgs manam iemīļotajam fantāzijas žanram. Biju arī sabaidīts ar to, ka šī ir grāmata, kurā nekas nenotiek. Tas gan bija samelots, jo grāmatā kā reiz notiek, un notiekošais ir dzīve. Galvenie tēli Sofija, Villijs un Pepiņš dzīvo uz pilnu klapi, jo viņi taču ir jauni.

Grāmatā ir, iespējams, gaumīgākais melnais humors, kuru es esmu latviešu literatūrā sastapis. Man pašam no bērna kājas ir diezgan pamelna humora uztvere, un te nu autoram pienākas uzslavas, man ļoti patika.

“No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums.”

Tas krematorijas kontekstā, Villijs taču ir krematorijas darbinieks, un viņš ir atbildīgs par krāsni. Darbs nav diez ko labi atalgots, ja vien netrāpas pa haltūrai. Jautāsiet – kādas ir haltūras krematorijā? Tas jālasa pašiem. Vispār Villijs man nez kādēļ asociējās ar vienu bērnu dienās redzētu seriālu, kur pamelnā britu komēdijā figurēja kapracis Billijs. Villijs gan bija nosvērtāks puisis, taču nevarēju izbēgt no paralēļu vilkšanas. Villijs ir pragmatiķis, viņš dzīvē redz iespējas. Viņš stingri ar abām kājām turas pie zemes, lai ar’ reizēm ikdienā nākas pieredzēt lietas, kas nemaz nav tik ikdienišķas.

Pepiņš ir vēl neatzīts mākslinieks, kurš somā nēsā līdzi četras nepabeigtas acis. Villijs un Sofija ir viņa vienīgie draugi. Viņam ar to dzīvi ir tā, kā ir – mirstošs tēvs, Sofija, kurai viņš īsti nemāk piesist kanti, un neskaidra mākslinieka karjera. Kā jau visiem cilvēkiem, kuriem pašiem dzīvē lāga nevedas, viņš labprāt cenšas mācīt visus pareizi dzīvot, neskopojas ar nosodījumiem un viedām pamācībām. Nav jau tā, ka viņš būtu galīgs nūģis, nē, kā jau māksliniekam pienākas, viņam piemīt suicidālas tieksmes un neizmērojams optimisms, kas mijas ar tikpat neizmērojamu depresiju. Taču ar viņu kopā varēsim uzzināt, kā ar Volgas un piena separatora palīdzību var pa tiešo no Piena ceļa galaktikas izmalt enerģiju. Vispār jau ar šādiem mēģinājumiem daudzi no mums nodarbojas ikdienā, tikai kautrējamies to atzīt.

Sofija ir administratore masāžas salonā, vismaz Pepiņam un lasītājam tas tiek apgalvots. Nav jau tā, ka būtu samelots, vēl viņai ir mamma, kuras dzīve nav pārāk izdevusies un Pepiņš, kuru uzmundrināt un mierināt. Viņas skatījums uz dzīvi ir visnotaļ ass, un viņa nemaz nekautrējas graut Pepiņa un Villija gaisa pilis, lai uz to drupām būvētu savējās. Vispār par Sofiju es uzzināju ļoti maz, iespējams nebiju cītīgs lasītājs un pārāk aizrāvos ar Pepiņa un Villija dialogiem.

Tad par ko īsti ir šī grāmata? Manuprāt, tā ir par vienu neatņemamu dzīves daļu, kuru mēs labprāt iebāžam vistumšākajā kaktā un izliekamies nemanām. Reizēm mēs to nemanām tik ļoti, ka runāšana par to kļūst bezmaz vai par tabu. Tā ir nāve, kas var būt bezjēdzīga, smieklīga, traģiska bezpersoniska, tuva utml., bet tai pat laikā tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas piemeklē pilnīgi visus. Arī grāmatas varoņi nav izņēmums, tiem nākas to piedzīvot katram savā veidā. Šajā darbā caur humoru un vārdu spēlēm viņai diezgan bieži tiek dota galvenā loma, lai ļautu varoņiem un lasītājam izvērtēt savu dzīvi.

Lasot grāmatu diezgan ātri var saprast, ka te nebūs nekāda ļaunā tēla un sižeta uzminēšanas, tāpat kā no rīta aizejot uz darbu tu nekad lāga nevari būt drošs par to, kas dienas laikā notiks, tā arī grāmatas varoņu dzīves nav nokļūšana no punkta A uz punkta B. Kā jau tas realitātei pienākas, šādi punkti vienkārši neeksistē nedz laikā, nedz telpā. Grāmatā šo nenoteiktību vislabāk ilustrē Osvalds, kurš aizgāja uz bibliotēku. Šādam neprognozējamam stāstam ir daudzi plusi. Vislielākais no tiem ir, ka vari atslābt, netēlot detektīvu, nemeklēt līdzības ar citiem žanra darbiem un izbaudīt tekstu.

Šis ir no tiem tekstiem, kur daudz atkarīgs no katra paša lasītāja. Cik daudz viņš būs gatavs emocionāli investēties tajā, cik daudz viņš ir lasījis iepriekš, un kāda ir viņa humora uztvere. Domāju, ka pašā grāmatas struktūrā ir iešifrētas diezgan daudz jaukas lietas. Piemēram, pirmās grāmatas nodaļas, kur pirmā par kapiem, otrā par bērēm un trešā par mirstošajiem. Tālāk gan man neizdevās izsekot, iespējams, tā ir tikai sakritība, bet dikti jau nu loģiska. Un pāri visam, man grāmata šķita laba iesmiešana par Koelju tipa grāmatām, kur izteiktajiem prātuļojumiem lielākoties ir tikai pareizi sastādīta teikuma īpašības, kas absolūti netiek balstītas dzīvē. Te katrai dzīves mācībai ir reāls stāsta varoņa dzīves notikums.

“Tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis. Ir tomēr kaut kādas pieklājības robežas.”

Lieku 10 no 10 ballēm, šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

Spoku sala. Libānas pils by Pjērs Benuā

Spoku pils

Arī šī grāmata iederas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šajā brīdī sērija jau bija uz savas fināla taisnes. Deviņdesmito gadu sākumā sērijas izdošanas stafeti bija pārņēmusi izdevniecība “Sprīdītis”, bet 1993. gadā to atkal atsāka izdot “Liesma”. Tā arī vēl neesmu ticis skaidrībā, kādēļ tas tā notika. Bet ja neskaita Deivija kopu un Spoku salu, tad pārējie sērijas pēdējo gadu darbi bija mēģinājumi pavilkt tautu ar veco labo klasiku.

Romānā «Spoku sala» darbība norisinās uz kādas tropiskas Jaunhebridu salas, kur no Sidnejas ierodas daudzsološais zinātnieks Fabrs, lai realizētu savas dzīves mērķi. Taču viņš vēl lāgā nav nokāpis krastā, kad to pārņem līdz šim nepazītas jūtas — bailes. Romānā «Libānas pils» franču pretizlūkošanas dienesta kapteinis Domevrs ir pārliecināts, ka viņu sagaida spoža karjera un laimīga laulības dzīve. Tā arī būtu noticis, ja vien… ja vien viņš nesatiktu kādas vecas pils burvīgo īpašnieci, kura strādā gan Francijas, gan Anglijas pretizlūkošanas dienestu labā.

Sākšu uzreiz ar atzīšanos – autors raksta labi un rūpīgi. Viņa varoņi ir neprecēti vīrieši, kurus neceļos aizved kaislība pret sievieti. Spokus salā izcils aitkopis lēnā garā saiet sviestā, jo pārāk ir ieciklējies uz kādu jaunkundzi, kurai viņš nezina pat vārdu. Tik vien, ka kādu laiku pirms daudziem gadiem pavadījuši kopā Sidnejā. Un kad tu, cilvēks, esi viens pats cilvēkēdāju vidū uz Eromangas, tad sāc baidīties pats no savas ēnas. Kaimiņi arī nav diez ko viesmīlīgi un kanaki – slinki. Vienu vārdu sakot, atliek tikai atmiņas, gramofons un pudele. Ja paskatās Fabra nojūgšanās iemeslus, tad tos nāktos atzīt par visnotaļ dīvainiem, viss sākas ar atrastu kvīti, un tad lēnām viss uzkrājas, un no normāla aitkopja ar mērķi ieviest Jaunhebridu salās aitas kļūst par alkānu, kas baidās no visiem un paša izdomātas realitātes. Ja es teiktu, ka lasītu aizgūtnēm, es mānītos, bet bija tīri lasāms gabals, centrā varonis apkārt eksotisks fons, dzīve, kas piespēlē dīvainas sakritības, ko tad cilvēkam vairāk vajag.

Libānas pils Domrevs ir pavisam cits putns, viņš ar savu kamieļu kavalēriju varonīgi cīnās pret arābiem Sīrijas teritorijā, saņem vienu paaugstinājumu pēc otra, un viss dzīvē būs labi, jo risks un briesmas viņu nebaida. Taču tad viņš nokļūst pilsētā, un viss aiziet pa pieskari. Kā pretizlūkošanas aģents viņš ir labs, jo zina vietējos un saprot, kā jākārto lietas. Puisis pat gatavojas precēties līdz sapinas grāfienes Orlovas tīklos. Un tad arī viņa dzīve aiziet par pieskari; no daudzsološā armijnieka pāri paliek tikai lupata, kas ir apsēsts tikai ar vienu sievieti. Var jau būt ka cilvēkiem dzīvē tā gadās, ka mīlestība un kaislība ir tik liela, ka nākas vēlāk kādu laiku pavadīt trako mājā, bet cilvēki jau ir dažādi.

Abu romānu centrālā mācība ir – vīrietis, kamēr vien nav sapinies ar sievišķiem, ir visnotaļ racionāls un par sevi pārliecināts radījums, kurš spēs tikt gala ar visām dzīves grūtībām bez problēmām. Taču, ja pie apvāršņa parādīsies sieviete, pat visrūdītākais aitkopis vai franču karavīrs Sīrijā aizies pa pieskari. Nelīdzēs nedz gramofons, nedz trakonams. Ja redzi sievieti, tad bēdz, vīrietis savā dzīvē var uzticēties tikai saviem draugiem un paša kamielim (ja tāds ir).

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Neskatoties uz to, ka nepiekrītu tam, kā autors meklē izskaidrojumus savu varoņu rīcībai, daudz iepinot stāstā psiholoģiskus momentus. Viņa trumpis ir spēja radīt dzīvus un izstrādātus varoņus. Lasīt var, ja patīk romāni par mīlestību un lielām kaislībām, kas, vēlams, beidzas letāli.

Без смягчающих обстоятельств by Леонид Медведовский

Без смягчающих обстоятельств

Uz pāris nedēļām biju pametis novārtā savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” megaprojektu. Kaut kā biju vienmēr atradis iemeslu izlasīt citu grāmatu, nevis to, kuru man dators izvēlējies no saraksta. Taču pēc “Policijas” izlasīšanas es sapratu, ka atzīmēt apkuras sezonas sākšanos vajag ar PSRS laika detektīvu. Nolēmu uzspļaut rudens lasīšanas tradīcijām un lasīju grāmatu vilcienā ietērpies savā čekista jakā bez tējas un prjaņikiem.

Taksists Mihails Nosikovs sestdienu pavada kā vienmēr remontējot darba volgu Pārdaugavā savā daudzstāvu pagalmā. Viss ir kārtībā, vakars, vietējā jaunatne par kaut ko plēšas. Taču, kad runas kļūst skaļākas, Mihails nolemj iejaukties un par to dabū nazi vēderā. Svētdienas rīts nozieguma vietā ierodas izmeklētājs Dmitrijs Agejevs, viņa uzdevums atrast bīstamo noziedznieku, kas sadūris taksistu. Stāsta gaitā autors piedāvā ne tikai piedalīties izmeklēšanās, bet arī uzzināt par to kā sabiedrībā, kura paceltu galvu dodas pretī komunismam, vispār var rasties noziedznieki.

Izmeklētājs Dmitrijs ir tikko no skolas, un darba pieredzes viņam vēl nav. Sevišķi tik smagu noziegumu izmeklēšanā. Skaidra lieta – rūdīts izmeklētājs visu atklātu laika sprīdī, kādā vidēji tiek izsmēķēta Elita markas smēķis. Taču jaunajiem ir jāmācās. Agejevam ir labs priekšnieks Ivars Bundulis, kas tēvišķi pamāca jauno fruktu un neļauj visu salaist grīstē. Ir arī padotie miliči, kas saprot rajona specifiku.

Valērijs ir nesen iznācis no kolonijas un nemaz nav pāraudzinājies, viņš visur meklē vieglo rubli. Un kas var būt vēl vieglāk, kā uzlauzt kiosku vai apzagt dzīvokli. Viņa dzīves moto ir vienkāršs:  “Noķer tikai muļķus”. Sevi par muļķi viņš neuzskata un noved no ceļa ne vienu vien viegli ietekmējamu jaunieti. Valērijs ir arī pirmais aizdomās turamais saduršanas lietā.

Tātad, kur LPSR teritorijā var rasties noziedzība? Atcerēsimies citātu no Bagātību salas:

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”.

Arī šajā stāstā noziedzība sākas no bērna kājas. Vecāki nepievērš uzmanību, skola laikus neredz problēmas un skat, mazais rezgalis jau klopē pagrabā kaimiņu sālījuma burkas. Vēlāk zog velosipēdu, kuru pārdod pa trīs rubļiem. Skaidra lieta, ka vēlāk viņš apzags šnabja bodi un nonāks kolonijā. Var būt arī citādi – puika aug ģimenē, bet vecāki neļauj turēt mājās kaķēnu. Puika ieļaunojas un kļūst par meistaru dzīvnieku spīdzināšanā. Un tur jau vairs sētnieces kāviens nelīdzēs. Taču vistrakākais ir tas, ka bērnā tiek ieaudzināta nevērība pret kopīpašumu. Uzbūvē māju, bet betona paneļus pamet sētā, māja nodota, ko vēl vajag? Šāda nevīžība no bērna kājas rada maldīgu priekšstatu, ka valsts īpašums nepieder nevienam. Bet ir jau vēl vecāki, kas izlaupa valsts īpašumu, nes mājās materiālus no rūpnīcām, lai iedzīvotos uz to rēķina. Tāds piemērs rada maldīgu nesodāmības sajūtu. Bērnu ir jāizmanto mājas darbos civillikumā noteiktajā kārtībā, bez atlīdzības. Tad atvase neizaugs kā kapitālists, bet gan kā prātīgs sociālists. Tas īsumā būtu viss par noziedzības cēloņiem.

Šāds mazais ķipars paaudzies vairs nespīdzinās kaķi un nesitīs burkas, nē, viņš ķersies pie lielām lietām. Viņi ielauzīsies veikalos un rūpnīcu noliktavās. Dzīvos dīku dzīvi, vēl trakāk būs bez noteiktas darba vietas, mēnesi pastrādās un tad trīs mēnešus gurķosies, meklēs darba vietu. Milicija tādam slīpētam zellim neko nepadarīs, nepalīdzēs pat komjauniešu aktīvistu aģitācija, tādiem Vaļerām tas būs kā pīlei ūdens. Pa dienu dzer, pa nakti zog.

Ne visi, protams, kļūs tik slīpēti, daļa vienkārši nodzersies. Sēdēs pēc darba pie Magnēta (vietējās alus mucas), un dzīve tā arī paies sutā. Taču viss šis augstākminētais liecinātu, ka cietumu un pāraudzināšanas sistēma ir neefektīva, taču nē, pat visrūdītākais noziedznieks padodas pāraudzināšanai, ir vienkārši jāstrādā.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīšanas noskaņu iesaku radīt izņemot grāmatu no daudzkārt mazgāta importa plastmasas maisiņa. Ieslēdzot japāņu kasešu magnetafonu un uzliekot Maikla Džeksona Triller. Lasīšanas laikā apēsts no botāniskā dārza nočiepts ābols radīs neaizmirstamu grāmatas pēcgaršu, sevišķi, ja paralēli tiks tukšots Stoļičnaja degvīna puslitrs.

“Magnolija” cīruļputenī by Gunārs Cīrulis

Magnolija cīruļputenī

Turpinu savu pildīt pašam sev nosprausto apņemšanos, izlasīt visas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Izlasot labu grāmatu, man šķiet, ka projektam nav ne vainas, un es esmu tikai ieguvējs. Taču izlasot pašvaku grāmatu, reizēm māc šaubas par idejas pareizumu. Gunārs Cīrulis savulaik sarakstīji pāris grāmatas detektīva žanrā. Cik var noprast no līdzšinējās pieredzes, diez cik izcili viņam tie nav sanākuši.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezonā» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades namā, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā kārtā pazūd mape ar nozīmīgu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni». Skaidra lieta, ka viņi ķeras pie atgadījuma risināšanas.

Visa darbība notiek vienas dienas laikā, jaunie miliči katrs pa sevi un visi kopā mēģina atrisināt šo atgadījumu. Autora rakstīšanas stils ir diezgan saraustīts. Viņš ļoti mīl pārslēgties no viena personāža uz citu. Tā kā grāmatas maketētāji rindkopas starp šīm pārslēgšanās fāzēm nav īpaši atdalījuši, tad reizēm lasot rodas viegls mulsums, kas te atkal notiek. Galvenie personāži ir akadēmiķis Kundziņš, miliči Alksne, Voitkuss, Priedītis, Murjāns, Zaicis un kinokritiķe Rūta. Izmeklēšanas darbības raksturīgas padomju literatūrā bieži sastopamajam pionieru pulciņam, kurā mazi puišeļi un meitenes aktīvi izmeklē noziegumus. Lai arī te darbinieki ir miliči, tas neglābj no šī sindroma. Izmeklēšana aprobežojas ar vietējo atpūtnieku un personāla iztaujāšanu. Laiku pa laikam kāds milicis uzbur sazvērestības teoriju, kas netur nekādu kritiku. šur tur autors dod mājienus uz atvaļinājuma romāna iespējām, sadzīves lietas vienu vārdu sakot.

Ja ļoti gribētu atrast pozitīvo, tad varētu apgalvot, ka autors vēršas pret padomju cilvēku „tikumiem”. Viesnīca Magnolija uzcelta nomaļā piejūrmalas zvejniekciemā. Līdz ar viesnīcu uzcelta arī daļa no ciematiņa, materiālus ir zaguši visi. Tāpat viesnīcā ir pieejamas dažādas delikateses viesiem, un uz ēdināšanas sektora vien prasmīgs sagādnieks var uzvārīt veselu kapitālu. Un no kurienes bārmenei Džozefīnei ir tik liela māja un sētā Fords? Pie tam padomju ļaudis šīs lietas uzskata par normālām, pat miliči necenšas neko apkarot, tā nu viņš te notiek. Labi to ilustrē darbinieku kopsapulce, kuras gaitā visi ātri pazaudē sanāksmes centrālo tēmu disertācijas meklēšanu, bet ar aizrautību viens otru lamā par valsts mantas izsaimniekošanu. Bonusam autors pastāsta, kas ir ekstrasenss (pasniedzot to ar pseidozinātnisku mērci) un reizēm apraksta sieviešu apakšveļu vai apģērbtības pakāpi.

Otra pozitīvā lieta ir grāmatas īsums – 120 ar kapeikām lapaspuses ir droša garantija, ka daļa lasītāju grāmatu izlasīs līdz beigām.

Grāmatai varu ielikt 4 no 10 ballēm, kādēļ viņa ir nonākusi šajā sērijā nezinu, tā nav ne piedzīvojums, ne fantastika, nedz ceļojums. Lasīt ieteiktu tikai cilvēkiem, kurus interesē Padomju Latvijas detektīva žanra attīstība. Autors pats šo darbu nosaucis par ironisko detektīvu, laikam jau pats sapratis, ka sanācis ne šis, ne tas.

%d bloggers like this: