Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Rensoms Rigss

Pilsēta bez dvēselesGandrīz divarpus gadus atpakaļ es izlasīju grāmatu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tajā Kairnholmas salā dzīvoja kāda Miss Peregrīne un desmit brīnumbērnu, grāmata man patika, un tādēļ, redzot tās turpinājumu iztulkotu latviski, es ļoti gribēju uzzināt Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

1940. gada septembrī Miss Peregrīnes brīnumbērnu pasaule ir sagruvusi, viņiem nākas bēgt no savas salas un atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pasauli plosa parastam cilvēkiem neredzams karš, kurā vienā pusē cīnās imbrīnes un brīnumbērni, bet otrā tukšpauri un slepkavnieciskas nebūtnes. Bērniem ir tikai viena iespēja doties uz Londonu, lai atrastu veidu kā atgriezt savu direktori cilvēku ādā. Kara laika Londona viņus nesagaida ar vieglu pastaigu, te viņiem uz pēdām min gan tukšpauri, gan kara ikdiena.

Ja tā godīgi, tad pēc šī salīdzinoši ilgā laika sprīža pēc pirmās grāmatas izlasīšanas maz ko atcerējos. Pilnīgi vēlējos, lai autors kaut kur sākumā būtu uzrakstījis nelielu sinopsi ar iepriekšējiem notikumiem. Tādas nebija, taču, ja jums ar atmiņu ir tikpat švaki kā man, nesatraucaties, izlasiet pirmās piecdesmit lapaspuses, un viss atnāks atpakaļ. Tā kā esmu redzējis angliski jau izdotu visu triloģiju, zinu, ka šī ir otrā grāmata, un arī sagaidīju no tās otrajai grāmatai raksturīgus notikumus.

Šeit varoņi vairs dīki nesēž uz vietas un neiepazīstina ar alternatīvo pasauli, viņiem ir jāizdzīvo līdz beigu lielajai konfrontācijai ar visa ļaunuma sakni. Taču neviens jau nav dzimis varonis, pat ne Džeikobs -tukšpauru un nebūtņu bieds, viņiem ir jānorūda raksturs. Tādēļ autors viņiem liek iet grūtu ceļu, sagrauj ilūzijas un aprok sapņus. Bērni, ja par tādiem var saukt cilvēkus, kuri tuvojas jau astotajam gadu desmitam, taču izskatās kā bērni, mācās saprast cits citu, pielāgoties jaunajai pasaulei un mēģina atbildēt uz galveno jautājumu – slēpties vai cīnīties.

No tēliem joprojām izstrādāts ir tikai Džeikobs, pārējie bērni lielākoties izmet pa kādai deklaratīvai fāzei, un lasītājam īsti nav ar ko identificēties. Pat Emma, Džeikoba lielā mīlestība, piedalās tikai dialogos, un godīgi sakot, mēs par viņu uzzinām tikai bērnības biogrāfiju. Grāmatas sižetam tas gan daudz netraucē, jo te galvenais varonis tomēr ir piedzīvojums. Un šīs mantas te ir atliku likām.

Piedzīvojumu sadaļā Hjū ar savām bitēm ir mans varonis, tas puika ir īsts netradicionālo slepkavību meistars. Bez bitēm te vēl ir pakaļdzīšanās vilcienā, nonākšana gūsta, bēgšana pa kanalizāciju, cīņa pussagruvušā mājā, cīņa ledus cietoksnī, nokāpšana katakombās un, protams, baložu ķeršana. Runājošs suns visā šajā pasaulē šķiet tik iederīgs, ka pat neizraisa izbrīnu. Piedzīvojumi izvēlē mūsu varoņi ir pasīvi dalībnieki. Ļaunie tēli ir tie, kas diktē savus noteikumus, labajiem atliek tikai mukt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Galvenais ļaundaris ir tipisks savas sugas pārstāvis. Ja mūsu pasaulē ļaundari parasti ir tādi, kuri nemāk apstāties vai kuriem nav viss kārtībā ar galvu, tad te ļaundaris ir visa sliktākā iemiesojums. Varaskārs psihopāts, kura dienas lielāko daļu paņem eksperimenti ar brīnumbērniem, ļauna smiešanās un savas varenības sasniegšanas plānošana. Ļoti gaidu viņa beigu monologu trešās grāmatas beigās. Šajā grāmatā viņš radīja nudien baisu iespaidu, un cerams, ka turpinās savu melno darbu pasaules iekarošanā. Te varētu parunāt par to, cik ļoti autori un lasītāji nenovērtē antivaroņu plānošanas spējas. Pasaules sagrābšana nudien nav pastaiga ziedošā pļavā, tā palasa rūpīgu plānošanu, cilvēku, nebūtņu un tukšpauru rīcības koordināciju, resursu sadalīšanu. Lasītājs reti kad iedomājas, no kurienes pēkšņi parādās ļaunā pakalpiņi, lai kārtējo reizi mēģinātu nožmiegt Džeikobu un viņa draugus. Neviens aiz ļaunajiem smiekliem neredz ļaunuļa pārgurumu, jo viņa diena un nakts ir piebāzta ar darāmajiem darbiem.

Grāmatā atrodamās fotogrāfijas joprojām ir izcils stāsta papildināšanas veids. Mēs katrs ieejot antikvariātā esam redzējuši to cilvēku, kurš rakņājas pa vecām pastkartēm un fotogrāfijām, tad, lūk, autors arī ir no tās šlakas. Viņa izlasītās fotogrāfijas tik organiski ievijas stāstā, ka ir grūti noticēt, ka tās nav speciāli uzņemtas šim stāstam. Fotogrāfijas nedaudz nogludina arī augstākminēto tēlu neizstrādātību, jo katram no tiem grāmatā ir atrodama bilde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanti un aizraujoši sarakstīta, stāstam pievienotās fotogrāfijas palīdz lasītājam iedzīvoties notiekošajā. Noteikti iesaku izlasīt gan šo, gan iepriekšējo grāmatu. Uzzināsiet, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Jo mēs citādo lielākoties esam gatavi nostumt malā un pie izdevības aizmirst pavisam.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейсIzvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre[dc]P[/dc]ar to, ka man vajadzētu izlasīt šo grāmatu, es uzzināju salīdzinoši nesen, kad izlasīju Ievas Melgalves atsauksmi par to. Pati atsauksme mani uz lasīšanu diez vai pamudinātu, jo rindā stāv nebeidzami triviālliteratūras darbi. Mani pārliecināja pats autors, iesaistoties diskusijā ar saviem recenzentiem, asi aizstāvot savu darbu un, protams, neslēpjot savas paša domas, ka viņa darbs ir kaut kas vairāk par sadzīves romānu. Man vienmēr ir patikuši autori, kas nekaunas reklamēt savu uzrakstīto, tādēļ devos vien uz veikalu, lai nopirktu savu eksemplāru. Jā, es varētu no Zvaigznes to dabūt arī apmaiņā pret atsauksmi, taču vietējie autori ir jāatbalsta, balsojot ar savu naudas maku.

Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Augstāk citētais ir no grāmatas anotācijas uz aizmugurējā vāka, un lai ar’ tajā viss pieminētais ir patiesība, tas nudien nepalīdzēs grāmatas lasīšanā. Atverot grāmatu es nemaz nezināju, kas mani sagaidīs. Biju drošs tikai par vienu – šis noteikti nebūs kaut kas radniecīgs manam iemīļotajam fantāzijas žanram. Biju arī sabaidīts ar to, ka šī ir grāmata, kurā nekas nenotiek. Tas gan bija samelots, jo grāmatā kā reiz notiek, un notiekošais ir dzīve. Galvenie tēli Sofija, Villijs un Pepiņš dzīvo uz pilnu klapi, jo viņi taču ir jauni.

Grāmatā ir, iespējams, gaumīgākais melnais humors, kuru es esmu latviešu literatūrā sastapis. Man pašam no bērna kājas ir diezgan pamelna humora uztvere, un te nu autoram pienākas uzslavas, man ļoti patika.

“No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums.”

Tas krematorijas kontekstā, Villijs taču ir krematorijas darbinieks, un viņš ir atbildīgs par krāsni. Darbs nav diez ko labi atalgots, ja vien netrāpas pa haltūrai. Jautāsiet – kādas ir haltūras krematorijā? Tas jālasa pašiem. Vispār Villijs man nez kādēļ asociējās ar vienu bērnu dienās redzētu seriālu, kur pamelnā britu komēdijā figurēja kapracis Billijs. Villijs gan bija nosvērtāks puisis, taču nevarēju izbēgt no paralēļu vilkšanas. Villijs ir pragmatiķis, viņš dzīvē redz iespējas. Viņš stingri ar abām kājām turas pie zemes, lai ar’ reizēm ikdienā nākas pieredzēt lietas, kas nemaz nav tik ikdienišķas.

Pepiņš ir vēl neatzīts mākslinieks, kurš somā nēsā līdzi četras nepabeigtas acis. Villijs un Sofija ir viņa vienīgie draugi. Viņam ar to dzīvi ir tā, kā ir – mirstošs tēvs, Sofija, kurai viņš īsti nemāk piesist kanti, un neskaidra mākslinieka karjera. Kā jau visiem cilvēkiem, kuriem pašiem dzīvē lāga nevedas, viņš labprāt cenšas mācīt visus pareizi dzīvot, neskopojas ar nosodījumiem un viedām pamācībām. Nav jau tā, ka viņš būtu galīgs nūģis, nē, kā jau māksliniekam pienākas, viņam piemīt suicidālas tieksmes un neizmērojams optimisms, kas mijas ar tikpat neizmērojamu depresiju. Taču ar viņu kopā varēsim uzzināt, kā ar Volgas un piena separatora palīdzību var pa tiešo no Piena ceļa galaktikas izmalt enerģiju. Vispār jau ar šādiem mēģinājumiem daudzi no mums nodarbojas ikdienā, tikai kautrējamies to atzīt.

Sofija ir administratore masāžas salonā, vismaz Pepiņam un lasītājam tas tiek apgalvots. Nav jau tā, ka būtu samelots, vēl viņai ir mamma, kuras dzīve nav pārāk izdevusies un Pepiņš, kuru uzmundrināt un mierināt. Viņas skatījums uz dzīvi ir visnotaļ ass, un viņa nemaz nekautrējas graut Pepiņa un Villija gaisa pilis, lai uz to drupām būvētu savējās. Vispār par Sofiju es uzzināju ļoti maz, iespējams nebiju cītīgs lasītājs un pārāk aizrāvos ar Pepiņa un Villija dialogiem.

Tad par ko īsti ir šī grāmata? Manuprāt, tā ir par vienu neatņemamu dzīves daļu, kuru mēs labprāt iebāžam vistumšākajā kaktā un izliekamies nemanām. Reizēm mēs to nemanām tik ļoti, ka runāšana par to kļūst bezmaz vai par tabu. Tā ir nāve, kas var būt bezjēdzīga, smieklīga, traģiska bezpersoniska, tuva utml., bet tai pat laikā tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas piemeklē pilnīgi visus. Arī grāmatas varoņi nav izņēmums, tiem nākas to piedzīvot katram savā veidā. Šajā darbā caur humoru un vārdu spēlēm viņai diezgan bieži tiek dota galvenā loma, lai ļautu varoņiem un lasītājam izvērtēt savu dzīvi.

Lasot grāmatu diezgan ātri var saprast, ka te nebūs nekāda ļaunā tēla un sižeta uzminēšanas, tāpat kā no rīta aizejot uz darbu tu nekad lāga nevari būt drošs par to, kas dienas laikā notiks, tā arī grāmatas varoņu dzīves nav nokļūšana no punkta A uz punkta B. Kā jau tas realitātei pienākas, šādi punkti vienkārši neeksistē nedz laikā, nedz telpā. Grāmatā šo nenoteiktību vislabāk ilustrē Osvalds, kurš aizgāja uz bibliotēku. Šādam neprognozējamam stāstam ir daudzi plusi. Vislielākais no tiem ir, ka vari atslābt, netēlot detektīvu, nemeklēt līdzības ar citiem žanra darbiem un izbaudīt tekstu.

Šis ir no tiem tekstiem, kur daudz atkarīgs no katra paša lasītāja. Cik daudz viņš būs gatavs emocionāli investēties tajā, cik daudz viņš ir lasījis iepriekš, un kāda ir viņa humora uztvere. Domāju, ka pašā grāmatas struktūrā ir iešifrētas diezgan daudz jaukas lietas. Piemēram, pirmās grāmatas nodaļas, kur pirmā par kapiem, otrā par bērēm un trešā par mirstošajiem. Tālāk gan man neizdevās izsekot, iespējams, tā ir tikai sakritība, bet dikti jau nu loģiska. Un pāri visam, man grāmata šķita laba iesmiešana par Koelju tipa grāmatām, kur izteiktajiem prātuļojumiem lielākoties ir tikai pareizi sastādīta teikuma īpašības, kas absolūti netiek balstītas dzīvē. Te katrai dzīves mācībai ir reāls stāsta varoņa dzīves notikums.

“Tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis. Ir tomēr kaut kādas pieklājības robežas.”

Lieku 10 no 10 ballēm, šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

Spoku sala. Libānas pils by Pjērs Benuā

Spoku pilsArī šī grāmata iederas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šajā brīdī sērija jau bija uz savas fināla taisnes. Deviņdesmito gadu sākumā sērijas izdošanas stafeti bija pārņēmusi izdevniecība “Sprīdītis”, bet 1993. gadā to atkal atsāka izdot “Liesma”. Tā arī vēl neesmu ticis skaidrībā, kādēļ tas tā notika. Bet ja neskaita Deivija kopu un Spoku salu, tad pārējie sērijas pēdējo gadu darbi bija mēģinājumi pavilkt tautu ar veco labo klasiku.

Romānā «Spoku sala» darbība norisinās uz kādas tropiskas Jaunhebridu salas, kur no Sidnejas ierodas daudzsološais zinātnieks Fabrs, lai realizētu savas dzīves mērķi. Taču viņš vēl lāgā nav nokāpis krastā, kad to pārņem līdz šim nepazītas jūtas — bailes. Romānā «Libānas pils» franču pretizlūkošanas dienesta kapteinis Domevrs ir pārliecināts, ka viņu sagaida spoža karjera un laimīga laulības dzīve. Tā arī būtu noticis, ja vien… ja vien viņš nesatiktu kādas vecas pils burvīgo īpašnieci, kura strādā gan Francijas, gan Anglijas pretizlūkošanas dienestu labā.

Sākšu uzreiz ar atzīšanos – autors raksta labi un rūpīgi. Viņa varoņi ir neprecēti vīrieši, kurus neceļos aizved kaislība pret sievieti. Spokus salā izcils aitkopis lēnā garā saiet sviestā, jo pārāk ir ieciklējies uz kādu jaunkundzi, kurai viņš nezina pat vārdu. Tik vien, ka kādu laiku pirms daudziem gadiem pavadījuši kopā Sidnejā. Un kad tu, cilvēks, esi viens pats cilvēkēdāju vidū uz Eromangas, tad sāc baidīties pats no savas ēnas. Kaimiņi arī nav diez ko viesmīlīgi un kanaki – slinki. Vienu vārdu sakot, atliek tikai atmiņas, gramofons un pudele. Ja paskatās Fabra nojūgšanās iemeslus, tad tos nāktos atzīt par visnotaļ dīvainiem, viss sākas ar atrastu kvīti, un tad lēnām viss uzkrājas, un no normāla aitkopja ar mērķi ieviest Jaunhebridu salās aitas kļūst par alkānu, kas baidās no visiem un paša izdomātas realitātes. Ja es teiktu, ka lasītu aizgūtnēm, es mānītos, bet bija tīri lasāms gabals, centrā varonis apkārt eksotisks fons, dzīve, kas piespēlē dīvainas sakritības, ko tad cilvēkam vairāk vajag.

Libānas pils Domrevs ir pavisam cits putns, viņš ar savu kamieļu kavalēriju varonīgi cīnās pret arābiem Sīrijas teritorijā, saņem vienu paaugstinājumu pēc otra, un viss dzīvē būs labi, jo risks un briesmas viņu nebaida. Taču tad viņš nokļūst pilsētā, un viss aiziet pa pieskari. Kā pretizlūkošanas aģents viņš ir labs, jo zina vietējos un saprot, kā jākārto lietas. Puisis pat gatavojas precēties līdz sapinas grāfienes Orlovas tīklos. Un tad arī viņa dzīve aiziet par pieskari; no daudzsološā armijnieka pāri paliek tikai lupata, kas ir apsēsts tikai ar vienu sievieti. Var jau būt ka cilvēkiem dzīvē tā gadās, ka mīlestība un kaislība ir tik liela, ka nākas vēlāk kādu laiku pavadīt trako mājā, bet cilvēki jau ir dažādi.

Abu romānu centrālā mācība ir – vīrietis, kamēr vien nav sapinies ar sievišķiem, ir visnotaļ racionāls un par sevi pārliecināts radījums, kurš spēs tikt gala ar visām dzīves grūtībām bez problēmām. Taču, ja pie apvāršņa parādīsies sieviete, pat visrūdītākais aitkopis vai franču karavīrs Sīrijā aizies pa pieskari. Nelīdzēs nedz gramofons, nedz trakonams. Ja redzi sievieti, tad bēdz, vīrietis savā dzīvē var uzticēties tikai saviem draugiem un paša kamielim (ja tāds ir).

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Neskatoties uz to, ka nepiekrītu tam, kā autors meklē izskaidrojumus savu varoņu rīcībai, daudz iepinot stāstā psiholoģiskus momentus. Viņa trumpis ir spēja radīt dzīvus un izstrādātus varoņus. Lasīt var, ja patīk romāni par mīlestību un lielām kaislībām, kas, vēlams, beidzas letāli.

Без смягчающих обстоятельств by Леонид Медведовский

Без смягчающих обстоятельствUz pāris nedēļām biju pametis novārtā savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” megaprojektu. Kaut kā biju vienmēr atradis iemeslu izlasīt citu grāmatu, nevis to, kuru man dators izvēlējies no saraksta. Taču pēc “Policijas” izlasīšanas es sapratu, ka atzīmēt apkuras sezonas sākšanos vajag ar PSRS laika detektīvu. Nolēmu uzspļaut rudens lasīšanas tradīcijām un lasīju grāmatu vilcienā ietērpies savā čekista jakā bez tējas un prjaņikiem.

Taksists Mihails Nosikovs sestdienu pavada kā vienmēr remontējot darba volgu Pārdaugavā savā daudzstāvu pagalmā. Viss ir kārtībā, vakars, vietējā jaunatne par kaut ko plēšas. Taču, kad runas kļūst skaļākas, Mihails nolemj iejaukties un par to dabū nazi vēderā. Svētdienas rīts nozieguma vietā ierodas izmeklētājs Dmitrijs Agejevs, viņa uzdevums atrast bīstamo noziedznieku, kas sadūris taksistu. Stāsta gaitā autors piedāvā ne tikai piedalīties izmeklēšanās, bet arī uzzināt par to kā sabiedrībā, kura paceltu galvu dodas pretī komunismam, vispār var rasties noziedznieki.

Izmeklētājs Dmitrijs ir tikko no skolas, un darba pieredzes viņam vēl nav. Sevišķi tik smagu noziegumu izmeklēšanā. Skaidra lieta – rūdīts izmeklētājs visu atklātu laika sprīdī, kādā vidēji tiek izsmēķēta Elita markas smēķis. Taču jaunajiem ir jāmācās. Agejevam ir labs priekšnieks Ivars Bundulis, kas tēvišķi pamāca jauno fruktu un neļauj visu salaist grīstē. Ir arī padotie miliči, kas saprot rajona specifiku.

Valērijs ir nesen iznācis no kolonijas un nemaz nav pāraudzinājies, viņš visur meklē vieglo rubli. Un kas var būt vēl vieglāk, kā uzlauzt kiosku vai apzagt dzīvokli. Viņa dzīves moto ir vienkāršs:  “Noķer tikai muļķus”. Sevi par muļķi viņš neuzskata un noved no ceļa ne vienu vien viegli ietekmējamu jaunieti. Valērijs ir arī pirmais aizdomās turamais saduršanas lietā.

Tātad, kur LPSR teritorijā var rasties noziedzība? Atcerēsimies citātu no Bagātību salas:

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”.

Arī šajā stāstā noziedzība sākas no bērna kājas. Vecāki nepievērš uzmanību, skola laikus neredz problēmas un skat, mazais rezgalis jau klopē pagrabā kaimiņu sālījuma burkas. Vēlāk zog velosipēdu, kuru pārdod pa trīs rubļiem. Skaidra lieta, ka vēlāk viņš apzags šnabja bodi un nonāks kolonijā. Var būt arī citādi – puika aug ģimenē, bet vecāki neļauj turēt mājās kaķēnu. Puika ieļaunojas un kļūst par meistaru dzīvnieku spīdzināšanā. Un tur jau vairs sētnieces kāviens nelīdzēs. Taču vistrakākais ir tas, ka bērnā tiek ieaudzināta nevērība pret kopīpašumu. Uzbūvē māju, bet betona paneļus pamet sētā, māja nodota, ko vēl vajag? Šāda nevīžība no bērna kājas rada maldīgu priekšstatu, ka valsts īpašums nepieder nevienam. Bet ir jau vēl vecāki, kas izlaupa valsts īpašumu, nes mājās materiālus no rūpnīcām, lai iedzīvotos uz to rēķina. Tāds piemērs rada maldīgu nesodāmības sajūtu. Bērnu ir jāizmanto mājas darbos civillikumā noteiktajā kārtībā, bez atlīdzības. Tad atvase neizaugs kā kapitālists, bet gan kā prātīgs sociālists. Tas īsumā būtu viss par noziedzības cēloņiem.

Šāds mazais ķipars paaudzies vairs nespīdzinās kaķi un nesitīs burkas, nē, viņš ķersies pie lielām lietām. Viņi ielauzīsies veikalos un rūpnīcu noliktavās. Dzīvos dīku dzīvi, vēl trakāk būs bez noteiktas darba vietas, mēnesi pastrādās un tad trīs mēnešus gurķosies, meklēs darba vietu. Milicija tādam slīpētam zellim neko nepadarīs, nepalīdzēs pat komjauniešu aktīvistu aģitācija, tādiem Vaļerām tas būs kā pīlei ūdens. Pa dienu dzer, pa nakti zog.

Ne visi, protams, kļūs tik slīpēti, daļa vienkārši nodzersies. Sēdēs pēc darba pie Magnēta (vietējās alus mucas), un dzīve tā arī paies sutā. Taču viss šis augstākminētais liecinātu, ka cietumu un pāraudzināšanas sistēma ir neefektīva, taču nē, pat visrūdītākais noziedznieks padodas pāraudzināšanai, ir vienkārši jāstrādā.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīšanas noskaņu iesaku radīt izņemot grāmatu no daudzkārt mazgāta importa plastmasas maisiņa. Ieslēdzot japāņu kasešu magnetafonu un uzliekot Maikla Džeksona Triller. Lasīšanas laikā apēsts no botāniskā dārza nočiepts ābols radīs neaizmirstamu grāmatas pēcgaršu, sevišķi, ja paralēli tiks tukšots Stoļičnaja degvīna puslitrs.