Navigate / search

Жук в муравейнике by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

%d0%b6%d1%83%d0%ba-%d0%b2-%d0%bc%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%b5%d0%b9%d0%bd%d0%b8%d0%ba%d0%b5

Kad plašos vilcienos (un mazos vagoniņos) plānoju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tad viena lieta man bija skaidra no sākta gala. Tieši šo grāmatu es izvēlējos kā pēdējo lasāmu. Nav jau nekāds noslēpums, ka Strugacku grāmatas ir fantastiskas gan izpildījumā, gan ideju ziņā. Pārmaiņas pēc man bija prieks ķerties tai klāt.

Grāmata sastāv no četriem īsiem stāstiņiem un diviem garākiem. Visus viņus vieno cilvēces nākotnes redzējums un zvaigžņu iekarošana. Cilvēces nākotne rādās ir visnotaļ spoža. Komunisms ir uzvarējis, tomēr autori pārāk bieži to nepiesauc, par to runā epizodiski tiki vienā stāstā. Tādēļ nav jāuztraucas, ka varoņi tur nākotnē vienā laidā piesauks Ļeņina dižos darbus. Tik pat labi visa pārticība varētu būt ļoti attīstīts sociālisms vai pat pēcautomatizācijas kapitālisms, kur naudai un resursiem vairs nav nekādas nozīmes. Sabiedrības modelis un indivīda vieta tajā ir ļoti būtisks šajos stāstos. Jo visi šie stāsti pēc būtības nav futuroloģiju, bet par to, vai cilvēkam ejot uz priekšu viņiem izdosies palikt par cilvēkiem. Vai viņi neatkārtos savas senču kļūdas, un cik ļoti cilvēks vispār ir spējīgs izmainīties?

Pirmie divi stāsti ir veltīti kosmosa iekarošanai un upuriem, kas tiek prasīti no kosmosa kuģu komandām. Tādi tipiski varoņstāsti par stiprajiem cilvēkiem, kas izsit ceļu uz zvaigznēm, veltot tam visu savu dzīvi. Šis stils ir laikmetam raksturīgs un jāatzīst, kad stāsts ir par agrīno kosmosa izpēti žanrā nekas nav mainījies arī mūsdienās. Ekstrēmi apstākļi pieprasa cilvēkus – izdzīvotājus.

“Nakts tuksnesī” – ir neliela aina no Marsa iekarotāju dzīves, šeit ir jāpiedzimst pirmajam bērnam, taču dakteriem salūzt transportieris, un viņiem pat tuksnesi jāiet ar kājām. Autoru Marss nebūt nav mirusi planētu, te sastopami šādi tādi dzīvnieki, tiek doti mājieni par senu civilizāciju, un Foboss ar Deimosu, izrādās, ir mākslīgas izcelsmes. Marsā naktī tuksnesī atrasties nav prāta darbs, bet pienākums sauc, un nekas jau neatliek. Stāstiņš par mazajiem ikdienas varoņdarbiem un neliels (pelnīts) ārstu profesijas slavinājums.

“Ārkārtas notikums” – nanotehnoloģijas! Kosmosa kuģa kabīnē pēkšņi parādās muša, un apkalpei sākas nopietnas problēmas. Šis ir citās zinātniskā fantastika. Par draudiem un iespējām, ko cilvēcei var radīt dzīvība, kas piemērojusies dzīvei kosmosā.

“Bēgšanas mēģinājums” – viens no garajiem stāstiem par to, vai ir iespējams ar varu uzspiest citu sociālo iekārtu. Autori diezgan trāpīgi ilustrējuši pagājušā gadsimta autoritātoros režīmus, kas iedzīvotājus sadzinuši darba nometnēs un atņēmuši tiem jebkādas cerības. Var jau līksmot, cik trāpīgi uzrakstīts par fašismu, taču tikpat labi tas attiecas uz padomju lēģeriem, pat vairāk. Tīrais brīnums, ka autoriem kāds vispār ļāva publicēt. Sižets ir vienkāršs – ceļotāji nejauši nonāk uz kādas aukstas un sniegiem bagātas planētas. Netālu no sava kosmosa kuģa viņi atrod piecus mirušos, kas ietērpti tikai džutas maisos. Uz planētas izrādās atrodami arī “Klejotāju” artefakti. Nometnes izveidotas, lai tos izpētītu ar visprimitīvāko iespējamo metodi. Stāsts izraisa pārdomas par cilvēka patieso dabu, egoismu un vēlmi neredzēt tālāk par savu degungalu. Spēcīgs stāsts, aktuālas joprojām.

“Жук в муравейнике” pēc savas oriģinalitātes neatpaliek no “Piknika ceļa malā”. Nez kādēļ visā anotācijās šī stāsta būtība uzreiz tiek nomaitekļota, lai ar tas kā stāsts tiek pasniegts nudien to neparedz. Komkona-2 darbiniekam Maksimam Kammereram tiek uzdots uz Zemes atrast kādu Ļevu Abalkinu. Atrast un novērot, kādēļ tas vajadzīgs priekšniecība nepaskaidro. Stāstam attīstoties autori atklāj Maksima pasauli, cilvēci, kas iekarojusi daudzas planētas, citas civilizācijas, tādas, kuras draudzējas ar cilvēkiem un tādas, kuras nekontaktē. Abalkins ir daudz nodarbojies planētu izpētē, jo pieder pie Progresoriem, tādēļ jautājums, kādēļ viņu vispār meklē, neizbēgami sāks nodarbināt lasītāju. Kammerers ir labs meklētājs, viņš atradīs, bet tikai pēc tam, kad lasītājs būs sapratis cilvēci tajā tālajā nākotnē. Brīdī, kad tiks sniegta atbilde uz jautājumiem – kādēļ? Atklāsme būs kā naglai uz galvas. Un tas, kā patiesībā būtu pareizi, paliks katra lasītāja ziņā. Izcils darbs, kuru raksturo paša Abalkina vārdi.

«Стояли звери около двери, в них стреляли, они умирали!»

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Iespējams, ka tādēļ, ka esmu sajūsmā par šiem autoriem no bērnu kājas un arī stāstu “Жук в муравейнике” es pārlasīju jau trešo reizi. Nenoliedzami, joprojām ļoti spēcīgs gabals. Ar to arī beidzu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu, kas ilga nedaudz ilgāk par diviem gadiem.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Par to, ka man vajadzētu izlasīt šo grāmatu, es uzzināju salīdzinoši nesen, kad izlasīju Ievas Melgalves atsauksmi par to. Pati atsauksme mani uz lasīšanu diez vai pamudinātu, jo rindā stāv nebeidzami triviālliteratūras darbi. Mani pārliecināja pats autors, iesaistoties diskusijā ar saviem recenzentiem, asi aizstāvot savu darbu un, protams, neslēpjot savas paša domas, ka viņa darbs ir kaut kas vairāk par sadzīves romānu. Man vienmēr ir patikuši autori, kas nekaunas reklamēt savu uzrakstīto, tādēļ devos vien uz veikalu, lai nopirktu savu eksemplāru. Jā, es varētu no Zvaigznes to dabūt arī apmaiņā pret atsauksmi, taču vietējie autori ir jāatbalsta, balsojot ar savu naudas maku.

Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Augstāk citētais ir no grāmatas anotācijas uz aizmugurējā vāka, un lai ar’ tajā viss pieminētais ir patiesība, tas nudien nepalīdzēs grāmatas lasīšanā. Atverot grāmatu es nemaz nezināju, kas mani sagaidīs. Biju drošs tikai par vienu – šis noteikti nebūs kaut kas radniecīgs manam iemīļotajam fantāzijas žanram. Biju arī sabaidīts ar to, ka šī ir grāmata, kurā nekas nenotiek. Tas gan bija samelots, jo grāmatā kā reiz notiek, un notiekošais ir dzīve. Galvenie tēli Sofija, Villijs un Pepiņš dzīvo uz pilnu klapi, jo viņi taču ir jauni.

Grāmatā ir, iespējams, gaumīgākais melnais humors, kuru es esmu latviešu literatūrā sastapis. Man pašam no bērna kājas ir diezgan pamelna humora uztvere, un te nu autoram pienākas uzslavas, man ļoti patika.

“No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums.”

Tas krematorijas kontekstā, Villijs taču ir krematorijas darbinieks, un viņš ir atbildīgs par krāsni. Darbs nav diez ko labi atalgots, ja vien netrāpas pa haltūrai. Jautāsiet – kādas ir haltūras krematorijā? Tas jālasa pašiem. Vispār Villijs man nez kādēļ asociējās ar vienu bērnu dienās redzētu seriālu, kur pamelnā britu komēdijā figurēja kapracis Billijs. Villijs gan bija nosvērtāks puisis, taču nevarēju izbēgt no paralēļu vilkšanas. Villijs ir pragmatiķis, viņš dzīvē redz iespējas. Viņš stingri ar abām kājām turas pie zemes, lai ar’ reizēm ikdienā nākas pieredzēt lietas, kas nemaz nav tik ikdienišķas.

Pepiņš ir vēl neatzīts mākslinieks, kurš somā nēsā līdzi četras nepabeigtas acis. Villijs un Sofija ir viņa vienīgie draugi. Viņam ar to dzīvi ir tā, kā ir – mirstošs tēvs, Sofija, kurai viņš īsti nemāk piesist kanti, un neskaidra mākslinieka karjera. Kā jau visiem cilvēkiem, kuriem pašiem dzīvē lāga nevedas, viņš labprāt cenšas mācīt visus pareizi dzīvot, neskopojas ar nosodījumiem un viedām pamācībām. Nav jau tā, ka viņš būtu galīgs nūģis, nē, kā jau māksliniekam pienākas, viņam piemīt suicidālas tieksmes un neizmērojams optimisms, kas mijas ar tikpat neizmērojamu depresiju. Taču ar viņu kopā varēsim uzzināt, kā ar Volgas un piena separatora palīdzību var pa tiešo no Piena ceļa galaktikas izmalt enerģiju. Vispār jau ar šādiem mēģinājumiem daudzi no mums nodarbojas ikdienā, tikai kautrējamies to atzīt.

Sofija ir administratore masāžas salonā, vismaz Pepiņam un lasītājam tas tiek apgalvots. Nav jau tā, ka būtu samelots, vēl viņai ir mamma, kuras dzīve nav pārāk izdevusies un Pepiņš, kuru uzmundrināt un mierināt. Viņas skatījums uz dzīvi ir visnotaļ ass, un viņa nemaz nekautrējas graut Pepiņa un Villija gaisa pilis, lai uz to drupām būvētu savējās. Vispār par Sofiju es uzzināju ļoti maz, iespējams nebiju cītīgs lasītājs un pārāk aizrāvos ar Pepiņa un Villija dialogiem.

Tad par ko īsti ir šī grāmata? Manuprāt, tā ir par vienu neatņemamu dzīves daļu, kuru mēs labprāt iebāžam vistumšākajā kaktā un izliekamies nemanām. Reizēm mēs to nemanām tik ļoti, ka runāšana par to kļūst bezmaz vai par tabu. Tā ir nāve, kas var būt bezjēdzīga, smieklīga, traģiska bezpersoniska, tuva utml., bet tai pat laikā tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas piemeklē pilnīgi visus. Arī grāmatas varoņi nav izņēmums, tiem nākas to piedzīvot katram savā veidā. Šajā darbā caur humoru un vārdu spēlēm viņai diezgan bieži tiek dota galvenā loma, lai ļautu varoņiem un lasītājam izvērtēt savu dzīvi.

Lasot grāmatu diezgan ātri var saprast, ka te nebūs nekāda ļaunā tēla un sižeta uzminēšanas, tāpat kā no rīta aizejot uz darbu tu nekad lāga nevari būt drošs par to, kas dienas laikā notiks, tā arī grāmatas varoņu dzīves nav nokļūšana no punkta A uz punkta B. Kā jau tas realitātei pienākas, šādi punkti vienkārši neeksistē nedz laikā, nedz telpā. Grāmatā šo nenoteiktību vislabāk ilustrē Osvalds, kurš aizgāja uz bibliotēku. Šādam neprognozējamam stāstam ir daudzi plusi. Vislielākais no tiem ir, ka vari atslābt, netēlot detektīvu, nemeklēt līdzības ar citiem žanra darbiem un izbaudīt tekstu.

Šis ir no tiem tekstiem, kur daudz atkarīgs no katra paša lasītāja. Cik daudz viņš būs gatavs emocionāli investēties tajā, cik daudz viņš ir lasījis iepriekš, un kāda ir viņa humora uztvere. Domāju, ka pašā grāmatas struktūrā ir iešifrētas diezgan daudz jaukas lietas. Piemēram, pirmās grāmatas nodaļas, kur pirmā par kapiem, otrā par bērēm un trešā par mirstošajiem. Tālāk gan man neizdevās izsekot, iespējams, tā ir tikai sakritība, bet dikti jau nu loģiska. Un pāri visam, man grāmata šķita laba iesmiešana par Koelju tipa grāmatām, kur izteiktajiem prātuļojumiem lielākoties ir tikai pareizi sastādīta teikuma īpašības, kas absolūti netiek balstītas dzīvē. Te katrai dzīves mācībai ir reāls stāsta varoņa dzīves notikums.

“Tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis. Ir tomēr kaut kādas pieklājības robežas.”

Lieku 10 no 10 ballēm, šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

%d bloggers like this: