Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVII

2007. gada 9. jūlijs (Alice Springs -> Tennant Creek)

No rīta guļam maksimāli ilgi, dienas programmā nav pārslogota un arī jau reiz brauktais ceļš 439 kilometru garumā pēc Austrālijas mērogiem nekāds gaisa gabals nelikās. Tā nu paēduši un nobumbulējuši līdz pat 10:00 viesnīcā, devāmies uz School of the Air.

School of the Air ir interesants veidojums. Kaut kur pēc Otrā pasaules kara austrālieši saskārās ar problēmu, ka attālo fermu bērni nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību, jo līdz tuvākajai skolai viņiem jāmēro pat pustūkstotis kilometri pa granteni. Tā nu viņi izdomāja tālmācības kursus pa radio. Šo brīnumu tad arī devāmies aplūkot.

Foajē nopērkam biļetes un esam spiesti nedaudz uzgaidīt līdz sāksies ekskursijas laiks. Turpat ir suvenīru bodīte un fermas bērnu daiļdarbu izstāde, nu katrs izklaidējas kā māk, cits sataisījis kompja modeli no kartona kastēm, cits salodējis vēja ģeneratorus. Protams, tiek spiests bišķīt uz ziedojumiem. Piemēram, stāsts par kādu lauku puiku, kurš atbraucot uz Alice Springs kedā glabājis 5 Austrālijas dolārus, un bija apņēmies to cienīgi iztērēt, beigu beigās ziedojis School of Air, lai citiem nabadzīgākiem bērniem varētu iegādāt grāmatas. Jāatzīst, ka kedā glabātais piecdolārnieks izskatījās smagi palietots, bet tas nekas, galvenais jau, ka no sirds.

Foajē pa lielu stikla logu var redzēt arī mācību pārraides norises telpu. Tad nu visu izpētījuši dodamies uz ekskursiju. Ekskursija izpaužas sekojoši visi sasēžas zālē un viena no pedagoģēm īsumā iepazīstina ar sevi, paprasa no kurienes esam mēs, ir ļaudis no Austrālijas, Latvijas un Grenlandes (šitas mani šokēja). Tad nopriecājusies, ka nav kā vakar, kad visi bijuši no Sidnejas un Melburnas, uzliek mums 10 minūšu garu filmu par skolu un tās bērniem. Bērniem izrādās, lai mācītos, mūsdienās nepieciešams interneta pieslēgums izmantojot satelītu, to piegādās skola uz līzinga un, protams, mājskolotājs vai vecāks, kas ar viņiem papildus ņemsies. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ tikai 20 procenti no aborigēnu bērniem šajā skolā iesaistās. Pēc filmiņas seko daži jautājumi, visi nedaudz vēl pasnaikstās pa skoliņu dodas prom.

Arī mēs sākam savu ceļu uz Tennant Creek. Tā kā laiks jau ir ap pusdienas laiku, nolemjam ne ar kādu ēšanu neaizrauties un uzdzīvot Tennant Creek restorānā, jo Lonely Planet piedāvā izvēli starp trijiem. Pa ceļam pafotografējamies pie ceļa zīmēm, kurās redzami lieli cipari.

Te man izdodas izcīnīt tiesības pabraukt ar mašīnu arī pašam, paspēju nobraukt kādus 150 kilometrus, līdz manu ceļabiedru pacietības mērs bija pilns un viņi piedāvāja apstāties Ti Tree. To arī darīju, visu laiku mēs auto bijām klausījušies U2 best of the best, tas bija nedaudz piegriezies un iegādājāmies Moby Hotel albumu. Tad nu klausoties to devāmies tālāk.

Protams, vēlreiz apstājāmies pie Devils Marbles, tāpat atvadu pastaigai, kas zina, kad vēl tur atgriezīsimies.

Tur tad arī redzam savvaļas krūmu suni dingo. Šamais laikam pārtiek no vietējo tūristu laipnībām, jo īpaši bailīgs nav, tikai slapstās apkārt nenolaižot ne acu. Tā kā nevar zināt, kas un kā drošības pēc dingo tiek pabaidīts ar akmeni, pēc šuneļa reakcijas var redzēt, ka šāda štelle viņam neatgadās pirmo reizi.

Dodamies tālāk un ieraugām ceļa malā īstu krūmāju ugunsgrēku. Cilvēkam, kam pavasaris asociējas ar dūmu smaku, sērkokiem un sausu zāle, šāds skats silda sirdi. Man ir aizdomas, ka Austrālijā visi ir nedaudz piromāni, arī šo ugunsgrēku neviens nedzēš, vietējie vienaldzīgi kapā garām, mēs gan kādas desmit minūtes pastāvam un pavērojam.

Tennant Creek apmetamies jau zināmajā motelī „Desert Sands”, kur jau prombraucot bijām rezervējuši istabiņu. Ātri noliekam mantiņas un dodamies uzdzīvot. Pilsēta pārsteidz, visur logiem priekšā restes, gan humpalu bodēm, gan baznīcai. Aborigēnu vīrieši virs 20 gadiem visi izskatās, ka jau ir pālī, pie tam pamatīgā. Viņu otrās pusītes nodarbojas ar veču lamāšanu un dzīšanu uz mājām. Izskatās pēc savdabīga sporta veida. Redzam arī vienu kolorītu personu, kas kursē ap benzīntanku, Šamais mīl skaļi bļaut uz saviem ciltsbrāļiem un izskatās, ka otrās puses, kas viņu dzītu mājās, nav. Pati pilsēta ir pēc būtības gara iela ar mājām ceļmalā.

Iespaidīgākā būve – aborigēnu kultūras centrs, kas arī pilsētas ietvaros laikam ir galvenais tūristu objekts, izņemot zelta raktuves, taču uz tām mēs dosimies rīt. Vēl ievērtējam ceļazīmju stabu, kas rādu attālumu līdz pasaules pilsētām, tāpat kā Rīgas Zoodārzā, tikai šim vairāk norādes un visas jūdzēs.

Visi nolūkotie restorāni, izskatās ir slēgti jau pāris gadus, vismaz pēc durvīm un aiznaglotiem logiem spriežot. Viens grill bārs atrodas atvērts, taču tajā valdošā atmosfēra liek izlemt par labu citām vēl neredzētām un iespējams neesošām vietām. Solis pa solim un pilsēta beidzas, ēstūža nav – var iet atpakaļ. Nolemjam iepirkties supermārketā un paēst viesnīcas numurā, kurā ir arī virtuve. Tā arī darām. Vienīgi škrobe bija, nākot atpakaļ ieraudzīt pāri ceļam pretī savai viesnīcai uzrakstu Restaurant, kas izskatījās atvērts un pieklājīgs.

Nedaudz paskatījušies televizoru devāmies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – četrpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

The Cold War: A New History by John Lewis Gaddis

Nolēmu nedaudz palasīt jauno laiku vēsturi. Kā tematu izvēlējos Auksto karu no buržuju viedokļa. Rakstienks pasniedz vēsturi kādā no amerikas augstskolām un redz specializējies šajā tēmā. Nedaudz no rīta palasījos, it kā viss likās okei, pagaidām nekādas dumības vai imperiālistu aizspriedumus neesmu izlasījis, bet ticis gan esmu tikai līdz 20 lpp.. Pagaidām lieku 7 no 10 ballēm, lasīšana ir visnotaļ garlaicīga un ievads vērsts uz padomju sistēmas izskaidrošanu amerikānim.

Witches Abroad by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes cikla grāmata. Nomirst labā feja, bet kam lai atstāj burvju nūjiņu? Vienai no trīs raganām. Tām savukārt ir jādodas uz ārzemēm (viss kās tālāk par 50 jūdzēm no mājas), lai neļautu nodibināt pasaku karavalsti un ļaunā feja netiktu pie burvju nūjiņas. Īstenībā ironizēšana par dažādām valstīm un to paražām (Rumānijas vampīri, Pampalonas skrējiens Spānijā). Uzzināja ka rūķu maize ir delikatese, tā nekad nebojājas un der visam kam, tikai ne ēšanai. Pagaidām lieku 8 no 10 ballēm.

ТЕМНЫЙ СТРАННИК by Сергей Семенов

Grāmatiņā tiek attīstīta paralēlo pasauļu teorija, kurās kārtību uztur viena organizācija. Savukārt ir arī lielas koorporācijas, kurām nepatīk paralēlo pasauļu kontrole. Vārds pa vārdam, sistēmā kaut kas noklājās, paralēlās pasaules sāk saplūst, radot katastrofas. Tad nu protams situācijas glābšanai tiek izmantota saujiņa supercilvēku, ar tādām spējām, kas spaidermanam liek ielīst stūrī un žēli smilkstēt. Pagaidām grāmatas varoņi nezin, kur iekūlušies, bet es jau zinu. Pagaidām dodu 7 no 10 ballēm.

Riding the Iron Rooster By Train Through China by P.Theroux

Grāmata stāsta par Ķīnu 1988. gadā. Autors ir nolēmis apbraukāt lielo komunisma cēlāju valsti ar vilcienu. Grāmata domājams labi apraksta tā laika Ķīnu, kas lēnām virzās uz kapitālismu. Dikti jau nu daudz autors spiež uz tā saucamo Kultūras revolūciju, gandrīz katram, ko šamais satiek tiek apjautāts: “Kā tev tai laikā gāja”. Bet visumā jauks ceļojuma apraksts, māk nodot tālāk satikto cilvēku personības. Dodu 9 no 10 ballēm.

ТЕНЬ ВЛАСТИ by Николай Степанов.

Galvenais grāmatas varonis Miķelis ir puika, kas nonāk burvju valstībā, un ne jau pirmo reizi. Tur viņam ir dažādi paziņa un ienaidnieki un valstība atrodas, kaut kādā paralēlā pasaule. Šī ir otrā cikla grāmatā un kā jau pierasts, lai puika varētu risināt globālākas problēmas, viņam iedotas dažas papildus superspējas un garantēts pačots no bijušajiem ienaidniekiem. Tagad uz viņa personību uzbrauc viens sirms večuks, kas izskatās kūrē visu rajonu un ir kā minimums dievelis. Nu meitene Miķelim jau ir nozagta, šis jau ir pusceļā uz tas atgūšanu savā valdījumā. Dodu 7 no 10 ballēm, patīk man Stepanovs, labi raksta.

Blink: The Power of Thinking Without Thinking by M.Gladwell

Grāmatiņu nopirku Singapūrā. bet līdz lasīšanai tiku tikai tagad. Pērkot nezināju, kāds ir grāmatas saturs, bija it kā dzirdēta, bet nekā konkrēta. Sāku lasīt un izrādās, ka runa ir par intuīciju un tās nozīmi lēmumu pieņemšanas procesā. Grāmatā tiek aprakstīti visādi psiholoģijas eksperimenti, secinājumi, kas no tiem izriet. Pagaidām izskatās, ka grāmatas autors uzskata, ka lēmumi nemaz racionāli netiek pieņemti, bet visu kruķī zemapziņa. Dodu 9 no 10 ballēm, sen nekas tik jauks nav lasīts par cilvēka saprāta darbību.

МЕСТЬ КОЛДУНА by Юрий Иванович

Grāmata ir turpinājums grāmatai НЕВМЕНЯЕМЫЙ КОЛДУН. Galvenais grāmatas varonis Kremons, burvis ar superspējām, adepts visos burvestību veidos, tiek nosūtīts slepenā misijā uz kolabu galvaspilsētu Kihonu. Enormijas, Kremona pārstāvētā valsts, virspavēlniecībai ir aizdomas, ka kolabi un drakoni plāno uzbrukum.

Kremona uzdevums ir vienkāršs noskaidrot, kas notiek un nozagt grāmatu par Nāves Purvu. Pēc tam ir jāiestājas algotņos un jānoskaidro kādi ir kolabu plāni. Protams, ka spējīgam burvim šis pasākums izdodas, grāmata tiek nozagta un ar bolaru (viena no rasēm lidojoši augi) palīdzību nogādāta uz Enormiju.

Otrais plāna punkts izvēršas par ekspedīciju Nāves purvā, tāds kā reliktu maģisku dzīvnieku rezervāts, caur kuru tad kolabi plāno uzbrukt Enormijai. Plāns vienkāršs Kremons uzsaldē mākslīgu ledu, viņu piesedz ar maģiskiem kupoliem un daudzu tūkstošu armija dodas ceļā. Protams Kremons ir īsts Susaņins, kolabi tiek ievesti purvā un tur galvenajam varonim notinoties visi arī iet bojā. Purva apraksts man personīgi likās spēcīgs un atsauca bērnības atmiņas par Zudušo pasauli.

Grāmata izskatās, ka būs ar turpinājumu, jo paliek dažas nepabeigtas sižeta līnijas, kuras prasās pēc atrisinājuma. Vietām “besī” vieglums ar kādu visas lietas notiek, bet tas diemžēl ir šim žanram raksturīgs. Saturā toties nav jāiedziļinās, notikumi risinās spraigi un interese neatslābst. Autora radītā pasaule ir izcila, kamēr vien tu pieņem, ka tā ir maģiska. Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm.

Equal Rites by Terry Pratchett

Šī ir Diskzemes cikla grāmata, ar kuru sākas Raganu noveļu cikls. Šo grāmatu var mierīgi lasīt pirmo. Visu šo noveļu galvenais personāžs ir ragana Granny Weatherwax.

Tātad astotajam dēlam piedzimst astotais dēls? Nē, meita! Tieši šajā brīdī kāds burvis, jūtot savu pēdējo stundiņu, meklē kādu, kuram nodot savu zizli. Burvji jau daudz neko no meiteņu un puiku lietām nesaprot. Tā nu mazā Eskarina no Bad Ass ciematiņa tiek pie burvju zižļa. Protams, ciemā nevienam nav ne jausmas, ko darīt. Un visi gaida cerot – gan jau pāries.

Tomēr nepārgāja, Eskarinai augot, kļuva skaidrs, ka meitene jānodod lielākās ciema speciālistes, raganas Weatherwax, rokās, lai audzina šo ja ne pa burvi, tad vismaz par raganu. Izrādās, ka starp burvjiem un raganām ir būtiskas atšķirības. Weatherwax nekas cits neatliek kā vien vest Eskarinu uz Ankh-Morpork pilsētas Neredzamo Universitāti.

Pa ceļam noris daudz piedzīvojumu, Eskarīna satiek topošo burvi Simon, kurš vēlāk nejaušības dēļ gandrīz pazudinās pasauli (lasi Diskzemi). Iepazīstam Diskzemi no Ramtop kalniem līdz pašai Ankh-Morpork pilsētai.

Grāmata ir viegli ironiska par feminismu Diskzemē. Burvji ir vīrieši, sievietes raganas un nekad nav bijis citādāk. Tāds ir likums! Kur tas rakstīts? Nekur, bet tradīcijas ir jāievēro. Šo grāmatu var uzskatīt kā sievietes cīņu Diskzemes sabiedrībā pēc vienādām tiesībām. Tā arī ir grāmatas centrālā doma.

Otra galvenā ideja, cik nu man likās, ir par krāmēšanos ar nesaprotamām lietām. Topošais burvis Simon, prot izskaidrot pašu maģijas dabu. Viegli un saprotami, kamēr vien tas nav kādam citam jāatstāsta. Viņam patīk visu ietērpt skaitļos un formulās, tieši šo lietu tad arī mēģina izmantot Dungeon Dimensions iemītnieki, lai iekļūtu Diskzemē.

Visu grāmatu caurvij Terry Pratchett humors un gudrības, kuru galvenā izpausme notiek caur neortodoksālo Granny Weatherwax (baidās no lidošanas ar slotām, galveno uzsvaru liek nevis uz buršanos, bet uz headology). Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, bet tas tikai Diskzemes grāmatu skalā.

Citāts:

“For animals, the entire universe has been neatly divided into things to (a) mate with, (b) eat, (c) run away from, and (d) rocks.” 

КРЫЛО АНГЕЛА by Роман Злотников, Олег Маркелов

Grāmatas varonis, kā jau šim autoram pierasts, ir parasts zemes iedzīvotājs, kas beigās izrādās krutais pusdievs tikai ar amnēziju. Tad nu šīs atmiņas šamais lasa ceļojot pa dažādām paralēlām pasaulēm ar saviem korišiem, kurus arī šamais neatceras. Tāda veigla lasāmviela var mierīgi kapāt 100 lpp stundā, sižets pilns ar “laimīgām sakritībām” kā seriālos. Dodu 7 no 10 ballēm. Izlasīju un tagad dodu 5 no 10 ballēm, beigas reāli debīlas, un filosofija ko propogandē reāli jocīga.

%d bloggers like this: