Navigate / search

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Turpinot lasīt Fantastikas pasaulē ciklu, nolēmu pieķerties kādam stāstu krājumam, kurš man no bērnu dienām bija palicis labā atmiņā. Lielākoties ar to, ka autori, kas sarakstījuši šos stāstus, nebūt man neasociējas ar fantastikas žanru. Taču labs rakstnieks spēs uzrakstīt labu stāstu arī ne savā ikdienas žanrā. Nav gan izslēgts, ka es par šiem autoriem nemaz tik daudz nezinu, lai beigās neizrādītos, ka viņiem šādu stāstu ir atliku likām. Bet nu par katru stāstu.

“Mašīna apstājas” by E. M. Forsters – nākotnes distopija, kurā cilvēki ir radījuši mašīnu un uzticējuši tai visas raizes. Mehānisms rūpējas, lai visi būtu laimīgi. Nelaimīgos eitanizē, un katrs dzīvo savā burbulī, neizejot no istabas. Pasaule jau visur ir vienāda, un visi dzīvo vienādi, citādi gan cilvēki nespētu būt laimīgi. Galvenās varones dēls gan ir nemiera cēlājs, un viņa problēmas ar laiku sagandē mātes dzīvi. Šī ir grāmata par paļāvību un pakļaušanos sistēmai, par dzīvošanu inkubatorā un nespēju pašam veidot savu dzīvi; traģisks un skumjš stāsts, ceru, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks. 7 no 10 ballēm.

“Dejas partneris” by Dž. K. Džeroms – tipisks autora stāsts ar ļoti dziļu ironiju. Varētu teikt par to, kas notiek, ja satiec savu sapņu deju partneri. Visas lietas var algoritmizēt, problēmas ir ar kontroles mehānismiem. Tipisks trakā zinātnieka stāsts. 7 no 10 ballēm.

“Stāsts par korķa kāju” by A. Moruā – šis vairāk ir tāds pekstiņstāsts, ar smagu ironiju pašās stāsta beigās. Viegla izklaide, ne vairāk. 6 no 10 ballēm.

“Tūkstoš nāvju” by Džeks Londons – labs gabals autora stilā. Par dzīvības un nāves noslēpumiem, par tam laikmetam raksturīgo vivisekciju. Arī te ir traks zinātnieks, kuram ir svešas jebkādas sabiedrības morāles normas, viņu interesē tikai tīrā zinātne. Iespējams, viens no pirmajiem reanimācijas aparāta aprakstiem. Šis man bija palicis atmiņā no bērnu dienām. 10 no 10 ballēm.

“Domu lasāmā mašīna” by O’Henrijs – par domu lasīšanas postu attiecībā uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Bieži vien pašam rakņāšanās savās domās nav diez ko uzmundrinoša nodarbe, kur nu vēl uzzināt, ko par tevi domā tuvinieki. Cilvēkam kā sabiedriskam radījumam smadzenēs ir tik daudz filtru, ka paši ticam, tam ko sakām. Te autors tēmu nedaudz izvērš un mēģina sašķirot domas, kuras mēs domājam tāpat, un domas, kuras domājam pa īstam. 7 no 10 ballēm.

“Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?” by Dž. Hanters – par kādām neapdomīgām derībām ceļojumu uz Mēnesi un avīžniekiem. Jautrs stāsts. 7 no 10 ballēm.

Ļaunais Gars by T. Kapote – par kādu sapņu uzpircēju un cilvēku kapitālistiskajā pasaulē, kuri iedomājas, ka kaut ko netveramu pārdodot viņi zaudē daļu no sevis. Tāds psiholoģiskais stāsts par to, ka vieglāk visā ir vainot citus, nekā meklēt vainu sevī. Nabaga psihologs tiek padarīts par briesmekli, un jaunā meitene sapņu pārdevēja par cietēju. 8 no 10 ballēm.

Sava gadsimta dēls by F. Karinti – mēsls, kur autors uz ātru roku ieskicējis, kas cilvēks bez tehnoloģijām ir nulle. Vispār jau viņa varonis ir nulle. 2 no 10 ballēm. +1 ieliku par īsumu.

«Dzejdaris» by P. Levi – mūsdienās teiktu vēstījums par ekspertsistēmu, kas raksta dzeju. Man bija dikti garlaicīgi, nemaz neaizrāva. 4 no 10 ballēm.

Sudraba krūze by T. Kapote – problēmas risināšana ar netiešiem novērojumiem. Ideja laba un izpildījumam ar nebūtu ne vainas, ja stāstā netiktu iepīts neparasti apdāvināts nabadzīgs zēns. Tēli izveidoti ļoti labi, neskatoties uz stāsta īsumu, bet dikensiskā spiešana uz lasītāju žēlumu man negāja pie sirds. 7 no 10 ballēm.

Vēstules uz kosmosu by F. Karinti – Marss iekaro Zemi, ne pirmais un pēdējais stāsts par šo tēmu, un pat izpildījums ir redzēts ne reizi vien. Patiesībā pārtaisīta studenta vēstule par tēmu: sūtiet vēl naudu! 5 no 10 ballēm.

Viņā Pusē by Dž. B. Pristlijs – šo ar’ mierīgi var saukt par tipisku Bimini zemes meklējumu stāstu. Par pasauli, kas ir tepat, tepat aiz stūra, kura ir perfekta un neaizmirstama. Diemžēl tāda pastāv tikai fantāzijās, vai arī nē? Stāsta varonim izdodas tikt viņā pusē, bet laimīgāku tas viņu nepadara. 8 no 10 ballēm.

Bendžamina Batona neparastais dzīves stāsts by S. Ficdžeralds – ja nu kāds šo stāstu nav lasījis un nav pat redzējis filmu, tad pateikšu, autors apspēlē absurdu tēmu, kā būtu, ja dzīvi nodzīvotu no vecuma uz jaunību. Iespējams, ka tā būtu pat labāk. 10 no 10 ballēm.

Vidējā temperatūra slimnīcā 8 no 10 ballēm. Labā stāstu kvalitāte nepārsteidza, jo autori nav nekādi iesācēji, domas, lai ar mūsdienās vairs nešķistu oriģinālas, ir kalpojušas par pamatu daudziem citu autoru fantastikas stāstiem. Iesaku izlasīt.

Nogrimušo Kuģu sala. Profesora Dovela galva by Alexander Romanovich Belyaev

Dovels

Šīs grāmatas lasīšanu vilku, cik ilgi vien varēju. Jau no bērnības man par viņu nav diez ko labas atmiņas, un es šaubījos, ka gadiem ritot grāmata kļūs labāka. Ja nebūtu apņēmies izlasīt visu Fantastikas pasaulē sēriju, šī grāmata tiktu atlikta malā jau pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm. Taču saņēmos un turpināju lasīt.

“Nogrimušo Kuģu Sala” – par kādiem liela lainera pasažieriem, kuri pēc avārijas, straumes nesti, nonāk salā, kas izveidojusies no Sargasu jūrā strandētiem kuģiem. Uz salas valda diktatūra, un jaunpienācējiem nekāda medusmaize nav sagaidāma.

Pozitīvais stāstā ir ideja, kuru autors tā arī nav pamanījies attīstīt tālāk par trešās šķiras lubu romāna līmeņa. Te ir vesela kaudze ar kartona personāžiem, kuru emocionālā dzīve parasti aprobežojas ar vienu vai diviem predikātiem. Viviana – bagāta, neprecēta jaunkundze. Gatlings, jauns cilvēks, kurš nepatiesi apvainots slepkavībā. Simpkinss – privātdetektīvs, kurš noķēris Gatlingu un ved viņu nodot tiesai. Sleitons – kuģu salas despots, kurš labi kaujas un kuram patīk jauni sievišķi. Floress – oportūnists, kuram ir laba PR sajūta. Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko autors mums pavēsta. Pārējais grāmatas apjoms ir piebāzts ar tik neticamiem piedzīvojumiem, ka taisni vai jābrīnās.

Kā jau novēroju autora citos darbos, viņa lielākā problēma ir mazās pasaules sindroms. Visu stāsta likteņi ir sapīti kopā ne vien šī stāsta apjomos, bet jau sen, sen atpakaļ. Te vienkopus ir gan seni noziegumu upuri, gan visu pasaules noslēpumu atminējumi. Vietām autors aizraujas ar pilnīga “treša” rakstīšanu par asinskāriem astoņkājiem un haizivju bariem, kas nudien būtu interesanta ekosistēma. Netiek aizmirstas arī zelta tonnas. Par beigām nerunāšu, tām autoram vairs nav pieticis spēka un redzot, ka loģiski visus stāsta pavedienus un personāžus viņš kopā nesasies, autors ir izšķīries par radikālu soli. Kartons jau labi deg.

Profesora Dovela Galva – Dovela asistents un māceklis izmanto profesora izstrādāto metodi, lai atdzīvinātu miruša cilvēka galvu. Tipisks slavu alkstoša trakā zinātnieka stāsts. Kerns ir talantīgs ķirurgs, taču pārāk paviršs, kad runa ir par zinātnisko izpētes procesu. Tādēļ pēc sava mentora nāves viņš atdzīvina Dovela galvu, un izmantojot tās potenciālu, sāk veidot savu karjeru. Puisim ir svešas jebkādas ētiskās un morālās normas. Te varētu rasties labs pamats diskusijām par eksperimentu ētisko pusi un citām lietām. Bet tā arī paliek tikai fons, kur personāži vairāk satraucas par iespējamu slepkavību un līķu zagšanu, nevis par pašiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Toties pastulbu piedzīvojumu ķeksīša pēc ir atliku likām.

Tā kā autors rakstīja grāmatu gandrīz pirms simts gadiem, tad viņa nespēju uzrakstīt kaut ko mūsdienu prātam patīkamu varētu piedot. Var teikt – tajos laikos fantastiku tā rakstīja un tur neko nevar darīt, un tagad ar daži autori neraksta labāk. Taču pat tēlu un stāsta struktūras izveidošanā autoram nav ķēriena, vienkārši nav talanta, un viss. 4 no 10 ballēm.

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Es šaubos, vai jelkad līdz šim šo stāstu krājumu maz biju lasījis. Lasot grāmatu man nekas neatsaucās atmiņā. Lasīju kā pirmo reizi, un tādēļ lasīšanas procesā netika sabradāta neviena gaišā bērnības atmiņa.

Šis stāstu krājums ir Japānas spogulis laikmetam pēc Otrā pasaules kara. Japāna tika sakauta, bet ir izaugusi jauna paaudze, kas karā nepiedalījās, viņai nav saprotama Japānas nevēlēšanās lemt pašai, sadraudzības līgums ar ASV un daudzas citas lietas. Var jau pasmīkņāt par autoru un teikt, ka korupcija, bruņošanās sacensība, bezdarbs un patērētāju kultūra ir raksturīgs ikkatram laikmetam. Taču domāju, ka autora uzdevums, rakstot šo krājumu, ir bijis ierāmēt šīs problēmas tā, lai tās būtu pieejamākas viņa tiešajam lasītājam, līdzcilvēkam.

Grāmatas sākumā ir divpadsmit īsstāsti, kuros apskatīta korupcija, bankrots, kā teiktu grāmatas izdošanas laikā –kapitālistu ikdiena. Stāstiņi lielākoties ir humora pilni, un tikai dažiem ironija ir ar rūgtuma piegaršu. No tādiem, kurus noteikti ir vērts izlasīt varu minēt “Pamestos” – par paaudžu konfliktu un par to, kādu gan mēs atstājam savu pasauli bērniem. “Nezvēru iznīcināšana” – pamācoši par to, cik neprātīgi ir paļauties uz acumirklīgu situācijas novērtējumu.

“Rītdienas nolaupītāji” – stāsts vērsts pret imperiālismu, bruņošanos un kapitālismu. Nevajag domāt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur viss ir tik sačakarēts, ka tauta vairs nezina, kur meklēt glābiņu. Tas ir katras valsts tautas permamentais stāvoklis. Šeit glābējs un bijušās spozmes atjaunotājs Goemons uzrodas gluži nejauši. Galvenais varonis Toda sastrīdējies ar līgavu dodas izbraucienā ārpus pilsētas un tur iepazīstas ar Goemonu. (Goemons, tas ir tāds japāņu Robins Huds. Šis gan nav tiešs tēls no leģendas, tikai pēc izskata līdzīgs. Viņš ir savādi ģērbies, savādi runā, uzreiz redzam, ka iebraucējs. Stāsta gaitā atklājas Goemona neparastās spējas klusuma zona un sasaldēšana. Politiķi vienkārši nespēj šādu debesu dāvanu neizmantot, un visā pasaulē sākas juceklis.

Šīs ir tādas kā pārdomas par to, kas notiktu, ja Japāna mēģinātu atkal kļūt valstiski neatkarīga, jeb kā mūsdienu propagandā saka – “Piecelties kājās”. Japānas alianse ar ASV paredzēja, ka tās armijas virspavēlniecība pieder ASV ģenerāļiem,  un tas nozīmētu, ka japāņiem, lai atkratītos no neizdevīgā līguma, nāktos karot pašiem pret savu armiju. Par to, ka arī pašas Japānas imperiālistiskās idejas vecajā gvardē vēl nav mirušas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors tradicionāli neatskatās uz pagātni un slimo ar amnēziju, aizmirstot kādēļ Japāna vispār nonāca šādā ASV “aizgādniecībā”. Neba jau šī situācija bija ASV vainas dēļ.

Otra pamattēma ir cilvēka daba, cilvēki atradīs veidu kā karot, pat ja kodolieroči nestrādās un degviela neaizdegsies. Kamēr vien būs koki un akmeņi, viņi būs ideju un naudas vārdā gatavi šķaidīt viens otra paurus. Grāmatas beigās autors ar Goemona muti uzdod savu lielo jautājumu, kas vijas cauri visam stāstam. Kādēļ Zemes cilvēki nevar dzīvot mierīgi, bez kariem, taupot resursus un nekur nesteidzoties. Tā kā atbildi pats dot nevarēja, tad atstāj jautājumu atvērtu.

8 no 10 ballēm, mūžsenas problēmas ieliktas noteikta laikmeta problemātikā, kas skar visglobālāko no globālajiem jautājumiem – kādēļ cilvēki tā raujas pielikt sev un savai planētai punktu? Šo nav kauns ieteikt izlasīt.

Neredzamās pilsētas by Italo Kalvīno

Pilsētas

Pat nezinu, kam pateikties par šīs grāmatas izlasīšanu, ieraksts, uz kuru gatavojos atsaukties, acīmredzami ir lasīts kādā paralēlā realitātē, bet bez tā es šai grāmatai tā arī nekad nepieķertos. Kurš gan pirktu grāmatu ar kaut kādu džeku uz vāka, kuram rokās nav pat zobena, vai vismaz pusplika sievišķa? Speciāli aizgāju uz izdevniecības bodi, pāris minūtes meklēju, jo zināju tikai nosaukumu, un atradis neticēju, ka grāmatai par pilsētām var būt tāds vāks.

Pasaule ir brīnumu pilna, bet ne visiem ir lemts šos brīnumus skatīt savām acīm. Arī varenajam Hubilajam valsts lietas aizņem pārāk daudz laika, lai aplūkotu savu impēriju, tādēļ viņš klausās ievērojamā ceļotāja Marko Polo stāstus par tām vietām, kuras tas apmeklējis, par kurām dzirdējis, un iespējams, izdomājis. Šeit lasītājam ir iespēja iepazīties ar šīm Marko Polo aprakstītajām pilsētām, un kas zina, varbūt atrast ko pazīstamu.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzo slāņos, katram pēc vajadzībām un katram pēc spējām. To var lasīt kā fantastisku pilsētu tūrisma aprakstu. Sapņot arī pašam kādreiz aizbraukt uz pilsētu, kas atspulgā kopē pati sevi vai to, kura balstās uz zirnekļa pavedieniem. Autors šādiem lasītājiem palīdz, ļoti bieži aprakstā tiek pastāstīts, kā līdz konkrētai pilsētai nokļūt, trīs dienas pāri tuksnesim, vai ejot pret austrumu vēju. Tiek doti pat pilsētu nosaukumi ,un nekas nepadara pilsētu reālāku kā tās vārds.

Var aizdomāties par pilsētām kā tādām, jo katra cilvēka apziņā eksistē tikai viena vienīgā pilnīgā pilsēta. Tā, pret kuru tiek salīdzināts viss redzētais un sajustais. Visas pārējās pilsētas ir tikai šīs prātā konstruētās pilsētas atspulgi, jeb kā moderni būtu teikt, daudzdimensionāla objekta četrdimensiju ēnas. Man grāmata lika padomāt par saviem ceļojumiem un pilsētām, kuras esmu apmeklējis. Pēc kā es tās esmu vērtējis, ko no katras esmu paņēmis līdzi. No kuras man atmiņā palikuši baznīcu torņi, kura pamanījusies aizķerties ar vecpilsētas mūri, gadās jau arī pa kādai, no kuras atmiņā palikuši vien garāmejot noklausīti dialogi vai futūristiska tualete. Jo vairāk pilsētas tu apmeklē, jo vairāk vari tuvoties savas ideālās pilsētas rekonstrukcijai.

No otras puses, iespējams, nekur nemaz nevajag nedz braukt, nedz meklēt, viņa pilsētas jēdziens jau katram pašam ir galvā, un jauni iespaidi to var aizmālēt un pazudināt. Hubilajs ir varens vīrs, un viņam nemaz nebūtu iespējams apmeklēt kādu pilsētu, jo viņa paša svīta ir pilsēta par sevi. Šajā ziņā viņam nemaz nav iespējas redzēt citu perspektīvu un atliek vien paļauties uz citu stāstiem. Agrāk tas bija dikti modīgi, ja paskatāmies, kaut vai viduslaiku atlantus ar pilsētu ainavu grafikām un tās siluetiem. Pat sēžot uz vietas cilvēks, ja pacenšas var saprast un atrast vietu pasaulē. Galu galā, mēs katrs esam savas pasaules centrs, mērs un atskaites punkts. Arī pats Hubilajs, kad ir noklausījies pietiekoši daudz stāstus, apgūst stāstīšanas mākslu.

Urķīgākam prātam noteikti nepatiks visas šīs gaisīgās atsauces uz ideālo pilsētu un gribēsies saprast, kas tad ir autora pilsēta. Nevajag satraukties, atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem te mierīgi var atrast. Ja vien grāmata ir pietiekami bieza un pietiekami poētiski uzrakstīta, tajā var atrast visu, ko vien vēlies.

Šī ir no tām, kuru nebūtu ieteicams raut cauri no vāka līdz vākam. Citēšu Vili Kasimu: “Ideāla tualetes lasāmviela, jo citādi vari ievilkties un izšauties cauri visām nedaudzajām lappusēm, paliekot ar caurvēja sajūtu.” Pilnībā piekrītu viņa novērojumiem. Te ir vērts piebremzēt, izlasīt pa vienam vai diviem stāstiem. Var lasīt pēc kārtas, var arī atšķirt jebkuru uz laimi. Liela būs vilšanās tiem, kas sagaida no šīs grāmatas Marko Polo ceļojumu turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

451grads

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.

Lilita by Lidija Obuhova

Lilita by Lidija Obuhova

Šo grāmatu arī reiz biju lasījis bērnībā. Atmiņas par viņu pirms pārlasīšanas bija nekādas. Droši vien, ka bija tik švaka, ka nespēja mani paraut pat bērnībā. Tādēļ nekādas lielās atklāsmes no šīs grāmatas nemaz nesagaidīju. Domāju plāna, kā reiz pietiekama, lai aizpildītu stundu lietainā dienā.

Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa planēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksistences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ikvienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu mantojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, kurai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzimušajā galaktikā. Uz Zemes nolaižas Laolas-Lialas planētas kosmosa kuģis un sastop šeit saprātīgas būtnes akmens laikmeta attīstības līmenī.

Tā ir rakstīts grāmatas aprakstā, un ņemot vērā sarakstīšanas gadu, nemaz neizklausās slikti. Patiesība gan ir daudz skarbāka. Lilita ir akmens laikmeta cilts biedre, kurai nav palaimējies iemīlēties pareizajā vīrietī. Arī pati cilts ir īsti loši, sen, sen atpakaļ viņu senči iegāja mežā medību ekspedīcijā, un nu jau daudzu paaudžu garumā nav spējuši tikt ārā no tā. Tā nu cilts klaiņo un sapņo par klajumiem. Cilts nav diez ko daudzskaitlīga, tādēļ arī smieklīga lietas autores radītā problēma, ka Lilita ar savu mīļoto nevar dzīvot kopā, jo esot par tuvu radniecība. Nez kā viņa iedomājas, cik šī vienīgā cilts, paaudzēm slamstoties pa mežu, ir saglabājusi neradniecību!

Tad sākas Laola-Liala planētas būtnes stāsts, tādu poētisku sviestu man sen nebija nācies lasīt. Autore lieto dažnedažādas galaktiskās krāsas, lai stāstītu par kosmiskajiem ceļojumiem un ko tik vēl ne. Es esmu visnotaļ norūdījies lasot dažādus tehnoloģijas aprakstus, kas pamato stāsta darbību. Bet te autore pat nebija centusies, Laola-Lialas pārstāvis nebija pat komunists. Vispār viņš radīja priekšstatu kā džeks, kas gatavs ”kāpt” virsū visam, kas kustas. Nu nemaz neatstāja nopietnu galaktikas pētītāja iespaidu, lai gan uz planētām ņemt nost skafandra ķiveri viņš ir tikpat nasks kā “Prometeja” filmas varoņi.

Grāmata ir pietiekami plāna, lai izbeigtos kopā ar lasītāja pacietību, tādēļ nekāda lielā filozofēšana par izniekoto dzīvi nesanāk. Ir pietiekami garlaicīga, lai neradītu kāri pēc pārlasīšanas, sižets ir pietiekami neizteiksmīgs, lai izlasīto pēc pāris gadiem droši būtu aizmirsis. Grāmata ir droši pelnījusi 4 no 10 ballēm. Protams, ja ņem vērā sarakstīšanas laika posmu, un runājam par fantastikas celmlaužiem, par autoru ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grāmata būtu pelnījusi visas 7 no 10 ballēm. Tik daudz no sākuma ieliku Goodrīdos, bet tad sanāktu, ka man viņa patika, bet man viņa nudien nepatika.

Norse Mythology by Neil Gaiman

Norse Mythology by Neil Gaiman

Grāmatu nopirku, jo Geimens. Šķiet, ka pirms Amerikāņu dievi seriāla sākuma, viņš nav paspējis uzrakstīt grāmatas otro daļu un nolēmis kompensēt to ar Skandināvu mitoloģijas pārstāstu. Cik var spriest, plāns viņam ir izdevies, grāmata gūdrīdos ir ieguvusi lielu lasītāju atzinību.

Grāmatā nav nekas vairāk kā Odina, Tora un Loki piedzīvojumu pārstāsts, bonusā ir visa pasaules vēsture no radīšanas līdz Ragnarokam. Literārajā ziņā šī grāmata neatšķiras no desmitiem citām, kas veltītas šai tēmai. Ne kurš katrs var izlasīt Eddas dziesmas un no tās informācijas gūzmas izvilkt sakarīgu teiksmu. Tādēļ jau kopš seniem laikiem eksistē grāmatas, kuru uzdevums ir, atmetot visu poēziju un pantmēru, visu pasniegt lasītājam jau sagremotu.

Tas nav teikts ar nicinājumu, jo pats esmu liels šo sagremoto grāmatu cienītājs, man nudien nav tik daudz laika, lai lasītu visas teiksmas oriģinālajā izklāstā. Savulaik izlasīju atdzejoto Odiseju, plašie iestarpinātie vairogu un kuģu apraksti, šķita tik garlaicīgi, ka pazaudēju stāsta pavedienu. Zelta aunāda bija viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru ar entuziasmu pārlasīju vismaz reizi gadā. Ko es ar to visu gribēju pateikt? Ja esi iesācējs mītos un mitoloģijā, tad bieži vien mešanās uz oriģinālu bez priekšzināšanām var piebeigt interesi.

Lasīt var un, iespējams, arī vajag, mūsdienu popkultūrā skandināvu dieviem ir atvēlēta īpaša vieta un tādēļ tie ir paglābti no aizmirstības. Domājams, ka dievu kategorijā daļa no viņiem pēc šī rebrendinga ir kļuvuši pat varenāki nekā agrāk, kad viņus pielūdza labi ja miljons cilvēku. Tagad šis skaits ir tik liels, ka tas noteikti kompensē visus cilvēku un dzīvnieku upuru trūkumus.

Ja vēlies izlasīt kaut ko par šo tēmu, bet tādu, kur autors ir ielicis sirdi un dvēseli, iesaku paņemt The Gospel of Loki by Joanne M. Harris. Tur visi notikumi atainoti no Loki perspektīvas un autors, lai ar pielicis daudz no sevis, tomēr ir saglabājis mītu pamatlīniju.

Ja jau esi apsildījis degunu skandināvu mītos un dievu darbos, tad šo grāmatu var lasīt tikai, lai kārtējo reizi izlasītu to, ko jau sen zini. Ja meklē kaut ko pieliktu no autora, tad te autora radītais saturs aprobežojas ar pāris dievu dialogiem. Viss pārējais ir kā standartā pieņemts, īss un saprotams pārstāsts. Grāmata izlasījās vienā rāvienā, zināmi varoņi, lieli burti un pusotra atstarpe starp rindām. Lieku 8 no 10 ballēm, labs ievads mitoloģijā, bet ne vairāk.

She Who Waits (Low Town #3) by Daniel Polansky

She Who Waits (Low Town #3) by Daniel Polansky

Pēc otrās grāmatas izlasīšanas gumiju vairs nestiepu un ķēros klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai. Pats grāmatas nosaukums šajā drūmajā sērijā neko labu nevēstīja, un jau pirms lasīšanas uzsākšanas bija skaidrs, ka nu tikai viss ies uz galu.

Low Town saimnieks ir pārliecināts, ka pasaules dienas ir skaitītas. Agrāk stabilā monarhija ir zudusi, jaunais karalis ir pamuļķis, kur rausta ne tikai specdienesti. Melnais nams ir zaudējis savu asumu, Vecajam vīram no rokām vadības groži ir izslīdējuši, un agrāk monolītais drošības dienests ir pārvērties par dažādu frakciju apkopojumu. Tas viss atsaucas uz Impēriju un tikai muļķis neredz iespējamo pilsoņu karu. Papildus tam visam tirgū parādās jauna narkotiska viela, kura reizēm liek tās lietotājam veikt briesmu darbus. Tieši šis pavediens ļauj Saimniekam atgriezties pie savas pagātnes.

Grāmatas nosaukums ir ņemts no Trīspadsmit zemju folkloras. Tā, Kas gaida, gaida aiz pēdējām durvīm, kuras cilvēks savā dzīvē atver. Ar viņu nāksies sastapties katram cilvēkam, citam agrāk, citam vēlāk. Var teikt, ka šī ir Saimnieka dzīvē trešā un pēdējā sieviete. Pirmā bija burve psihopāte, otrā viņu pievīla un padarīja par to, kas viņš ir, trešā viņu vēl gaida. Tikšanos ar trešo Saimnieks vēlētos attālināt, cik vien tas iespējams, taču jebkura veiksme ar laiku beidzas.

Ja skatāmies no literārā viedokļa, tad sižets ir vienkāršs detektīvs, bez nekādiem izsmalcinājumiem. Tāds, kur viena fakta atrašana pilnībā izmaina notikušā interpretāciju, pārsteidzot lasītāju nesagatavotu. Saimnieks gan visu vienmēr ir ņēmis vērā, un to tik viegli prom no mērķa neaizvedīsi. Viņš pin intrigas, sanaido konkurējošus grupējumus, taču arī viņu ir pārņēmis fatālisms, šoreiz cerības izkulties sveikā ir visai minimālas. Vienkāršo sižetu kompensē bagātā autora valoda, spēja ielikt tekstā emocijas un lasītāja identificēšanās ar galvenā varoņa likstām un priekiem.

Šajā grāmatā autors ir nolēmis atlīdzināt visus parādus, lasītājs uzzina to, kādēļ Saimnieku savulaik izmeta no Melnā nama, par to kā sen atpakaļ pieņemti lēmumi ietekmē esošo situāciju. Atklāj daudzas konspirācijas, un nažu duršana mugurās pieņem globālus apmērus. Kā jau juku laikos pierasts, no alām izlien dažnedažādi indivīdi, kas saredz iespēju mainīt savu likteni. Lielākoties viņa būs gala briestošajā krīzē, bet dažs labs atraus palielāku kumosu, un tādēļ ir vērts riskēt. Galvenajam varonim gan šajā ķīviņā nebūs nekā iegūstama, viņam būs tikai zaudējumi.

Lasījās dikti lēni, pirmkārt grāmata ir visnotaļ depresīva un sliktās lietas, kas notiek ar iemīļotu varoni, diez ko negribējās lasīt. Ik pa pāris nodaļām atliku malā, lai nedaudz pavilcinātu neizbēgamo finālu. Noslēgums bija tieši tāds, kādu no šīs grāmatas sagaidīju – vienkāršs un elegants. Par to 10 no 10 ballēm. Ja patīk padrūmāki stāsti par privātdetektīviem, kuri nav likumpaklausīgi pilsoņi, un ja nebaida ceļojums izdomātā pasaulē, tad noteikti iesaku izlasīt Low Town sēriju.

Shadow & Claw (The Book of the New Sun #1-2 ) by Gene Wolfe

Sword & Citadel

Sen, sen atpakaļ es nolēmu kļūt mazliet gudrāks un izlasīju grāmatu par fantastikas un fantāzijas žanra kritiku. Tā bija visgudru kritiķu darbu apkopojums, kurš lasītājam dotu teorētisku un stabilu pamatu darbu interpretācijai. Izrādījās, ka esmu gudrāks, nekā pats biju domājis, lai gan tik smuki savas domas par grāmatām es nekad nespēšu uzrakstīt. Tur tad arī izlasīju – ja cilvēks nav izlasījis šī autora šo darbu, tad viņu nemaz par īstu fantastikas cienītāju nemaz nevar uzskatīt, kur nu vēl kritiķi! Tas būtu tas pats, kas aklam runāt par krāsām. Mani šādi teksti nedaudz aizķēra, bet nolēmu, ka varu vēl laboties un izkļūt no sava nezināšanas purva, un, kas zina, pienāks brīdis, kad arī es varēšu teikt: “Bet Jaunās Saules grāmatā autors šo aspektu jau ir apskatījis tik pamatīgi, ka diez vai šajā darbā, kas vairāk par plaģiātu ir ronams.” Skaidra lieta, ka neviens nesaprastu, ko es ar to būtu gribējis pateikt, bet tas jau ir pārmērīgu zināšanu lāsts.

“The child, as I said, in time discovers The Book of Gold. Then the librarians come—like vampires, some say, but others say like the fairy godparents at a christening. They speak to the child, and the child joins them.”

Spīdzinātāju ģildes māceklis iekuļas nepatikšanās, tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš palīdz Klientam izbēgt no piespriestā soda. Tagad viņš pats ir Klients, bet situācija ir tik piņķerīga un neslavu nesoša, ka ģilde nolemj savu mācekli nosūtīt uz pasaules malu par Spīdzinātāju kādā attālā ciematā. Tā sākas Severiāna ceļš Urth pasaulē, kura laikā viņam ir jāatrod savs liktenis.

Sākšu uzreiz ar to, ka neskatoties uz to, ka šajā grāmatā izlasīju tetraloģijas divas daļas, kuras uz papīra acīmredzot ir ļoti sīkā drukā, jo nebūt nelasījās kā nieka četrsimts lapaspuses, es beigu beigās tā arī sižetu kopumā nesapratu. Man radās sajūta, ka laikam man kaut kas nav kārtībā ar galvu un tādēļ nekautrējos nakts vidū pārdomāt abas izlasītās grāmatas, atsaukdams atmiņā katru notikumu. Atmiņa izrādījās visai laba, ja neskaita varoņu vārdus. Tas daudz ko nelīdzēja, tāds tipisks varoņa ceļš, kur visu notikušo otrādi apgriezīs, visticamāk, ceturtā grāmata. Tādēļ, godīgi sakot, savu atsauksmi patlaban varu balstīt tikai uz savu pieredzi kā pirmā līmeņa lasītājs, kas izlasījis tikai vārdus bet jēgu vēl nav uztvēris. (Nedod dievs, ka visa tā runāšana, ka šajā grāmatā neviena stāstījuma nianse nav lieka, ka visam ir sava dziļāka jēga, ka iegrimt vienkārša simbolismā ir autora viltus taka, lai pasmietos par lasītāju un gudrākam likt smieties kopā ar viņu, izrādītos tukša muldēšana.)

“… don’t you know better than to ask that question of a librarian? Our concern, young man, is with the books themselves, not with their contents.”

Pasaule ir episka, es pat nevaru atrast piemērotu vārdu, lai to aprakstītu, jau tādēļ vien grāmata ir manās acīs pelnījusi visaugstāko iespējamo vērtējumu. Tā ir tik bagātīga un fantāziju rosinoša, ka ne aprakstīt. Urth ir Zeme, kura pārdzīvojusi ne vienu vien miljardu gadu kopš mūsu dienām. Tā savulaik ir bijusi varena, vēlāk zaudējusi savu spozmi, šādi cikli ir bijuši tik daudz, ka augsne vairs nav minerāli kā mūsdienās, bet smalkas iepriekšējo civilizāciju tehnoloģiju paliekas. Taču līdz ar Sauli izdzisusi visa Urth varenība, parastie ļaudis dzīvo viduslaiku līmenī, lai ar’ viņu mājokļi ir no tērauda, un daža laba ierīce izmanto elektrību. Augstmaņi joprojām lieto supertehnoloģijas, bet jūtams, ka visa pasaule iet uz grunti. Cilvēki un citas radības šeit sastopamas no dažnedažādiem laikmetiem, jo ceļošana laikā nav nekas grūts, (sevišķi, ja tu esi zaļais cilvēks) savukārt kosmosa iekarošanas relativitātes efekts ļauj uz Urth atgriezties cilvēkiem no pagātnes. Tas nav nekas jauns vairumam planētas iedzīvotāju, bet Serveriāns jau nav no šīs pasaules. Viņš visu mūžu ir pavadījis Citadelē, un ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem viņu nekas cits nav interesējis. Kur atrast vēl labāku ceļabiedru nepazīstamā pasaulē. Ja ir lasīts Jack Vance Mirstošās zemes cikls, tad te būs tāda kā jauka atkalredzēšanās, tikai daudz krāšņāka un niansētāka.

Urth apceļošana notiek kopā ar teātra trupu, kuras dalībnieki katrs ir pelnījis savu stāstu. Severiāns raksta savas atmiņas un viņš apgalvo, ka tās viņam ir absolūtas. Nekas nav aizmirsts, un viss ir noticis, kā viņš stāsta. Mēs jau zinām, ko šādi apgalvojumi nozīmē. Vismaz pirmās divas grāmatas sastāv no daudzām ļoti skaisti uzrakstītām epizodēm. Man sen nebija gadījusies grāmata ar tik daudz nezināmiem vārdiem. Tās visas it kā iekļaujas kopējā stāsta pavedienā, taču tas nav monolīts stāstījums, drīzāk saraustītas atmiņas, kurās daudz kas izlaists, la “nenogurdinātu” dārgo lasītāju. Tā vien šķiet, ka viss tas lineārais notikumu izklāsts patiesībā ir viena vienīga ilūzija, un patiesībā katra stāsta daļa notiek pavisam citā laikmetā, un nav zvanīts, ka stāstīts tiek pēc kārtas. Katram no varoņiem ir savs plāns un mērķis ko tie vēlas sasniegt, un tas nekas, ka ne visi no viņiem to atceras tādu vai citādu apstākļu dēļ. Grāmata ir pilna ar alūzijām un mīklā, kā suns ar blusām un prasa no lasītāja īpašu pacietību to izlasīt līdz galam.

“The would-be sorcerer alone has faith in the efficacy of pure knowledge; rational people know that things act of themselves or not at all.”

Mani visvairāk mulsināja stāsti, kuri bija ielikti grāmatā tā starp citu, atstāstīti pēc atmiņas no kādas grāmatas. Es šaubos, ka tie ir Severiāna mīļstāstiņi, tiem noteikti ir daudz dziļāka jēga, kuru es vēl neesmu atkodis, taču tās jau ir manas problēmas.

Lieku 10 no 10 ballēm, izcila pasaule, episki varoņi, katra epizode ir sarakstīta ar mīlestību, varoņu sarunas par filosofiju ir virs standarta fantāzijas darba līmeņa. Es vēl neko neesmu sapratis, bet ceru pēc trešās un ceturtās iegūt atbildes uz visiem jautājumiem. Pagaidām man ir tikai jautājumi.

%d bloggers like this: