Navigate / search

Hazāru vārdnīca by Milorad Pavić, Milorads Pavičs

Hazāru vārdnīca

Šo grāmatu man grāmatblogeru ZIemassvētkos iedāvināja Sibilla ar vārdiem:

“Asmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sākuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija, un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).”

Šī bija viena no tām grāmatām, par kurām es nemaz nebiju dzirdējis. Jau pēc pāris dienām es devos šīs vārdnīcas meklējumos. Latviski viņu atrast ir tikpat nereāli kā Daubmana 1691. gadā izdoto oriģinālu. Apstaigāju visas zināmās lietoto grāmatu pārdotuves. Pārdevējas saprata, par ko es runāju, bet šādas grāmatas uz vietas nebija. Nolēmu padoties un nopirkt krievu mēlē, ar to nebija nekādas problēmas. Pēc šādas ņemšanās biju tā nosvīdis, ka varēju padusēs sālīt zivi, un grāmatas lasīšana atlikās līdz augustam

Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, reiz nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas ticības priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamās versijas par hazāru pievēršanos jaunajai reliģijai ir pretrunīgas. Ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Arī Hazāru vārdnīcas lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

Lasīju paralēli citām grāmatām un, citējot hazāru vārdnīcu “šāda lasīšana robežojas ar daudzsievību”. Es gan nelasīju kājās stāvot pie loga grāmatu zemē nolicis, kā to būtu vislabāk darīt. Līdz ar to izlasot grāmatu krievu valodā es sapratu, ka neko nesaprotu. Mana nesapratne bija tik liela, ka baidījos, ka paša kamielis man neiespļauj acīs, redzot tādu stulbumu. Tādēļ nolēmu izlasīt vēlreiz un latviski. Šoreiz grāmata atradās uzreiz (acīmredzot viņu ir grūti atrast tam, kurš to gatavojas lasīt pirmo reizi) un pārlasīju atkal.

Lasīju kā grāmatu no viena vāka līdz otram. Jā, labāk būtu laiku pa laikam apgriezt to otrādi un lasīt tā, vai vēl labāk iedot kādam, lai tas skaļā balsī lasot ietu no tevis projām, tā uztverot tikai svarīgāko. Taču esmu pārāk slinks, lai būtu tik apņēmīgs lasītājs. Izlasot otru reizi un dzimtajā valodā, man daudzas lietas salikās pa plauktiņiem.

Šeit nav lineāra stāstījuma, te stāstu ir daudz, un visi viņi ir juku jukām. Ne velti grāmata saucas vārdnīca. Teorētiski no medicīnas terminu vārdnīcas var iegūt kopainu par cilvēka ķermeni, bet tas būs dikti piņķerīgs darbs. Šeit ir tas pats centrālās sižeta līnijas ir hazāru polemika, nāve, sapņu mednieki, tautu izzušana, demokrātijas kritika, nelabā darbi pasaules vēsturē, kabalas nianses un daudzas citas tikpat aizraujošas lietas. Šeit viss notiekošais ir maģiskais reālisms, caur kuru autors pauž savus uzskatus, kuri nenoliedzami ir ļoti nacionālistiski.

Хазарский словарь

Centrālais jautājums ir tautu izzušanu, grozies kā gribi, hazāri reiz bija vareni, bet kur viņi ir tagad? Viņus pazudinājusi vēlme pielīst pārējai pasaulei, nevēlēšanās palikt ārpus visām trīs lielo reliģiju ellēm, zaudējot savu identitāti un izkūstot apkārtējās tautās. Tagad hazāru dzejas vārsmas zina vien papagaiļi Kaspijas jūras krastos. Grāmatas pielikumā ne velti viens no velniem jautā, kas ir demokrātija? Stiprākas tautas pakļaušanās vājākajām? Iespējams, ka esmu vienkārši ieciklējies uz nacionālisma tēmu, taču šķiet, ka katrs ieraksts to atbalso.

Taču ir vēl pāris stāsta līmeņi. Pirmkārt šī ir vārdnīca, kas sastāv no trijām vārdnīcām – kristiešu, arābu un ebreju. Katrai no tām ir savs skatījums uz hazāru polemiku. Un ne uzreiz ir redzams, ka diezgan daudz no teksta tiek veltīts kādas citas daudz lielākas vārdnīcas sastādīšanai. Tās mērķis ir aprakstīt Ādamu, radību no kuras cēlies cilvēks un kurš beigās nomirs savu bērnu nāvē. Šis process kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemams nevienai no ellēm, un to sūtņi dara visu, lai Hazāru vārdnīca, atslēga uz pirmo Ādamu, nekad netiktu sastādīta.

Papildus te ir vēl daudz labu stāstu, kas skar tādas nopietnas lietas, kā golemi un nāve, krūkas bez dibena, mīlestību, garos un īsos gadus, ebreju kopienas nianses septiņpadsmitajā gadsimtā. Fascinēja sīkumi, kas pieminēti vienkārši tāpat garāmejot, bet nez kādēļ radot autentiskuma sajūtu.

Man pat nav īsti kur piesieties, jo tas tikai lieku reizi parādītu manu neaptēstību un, iespējams, to, ka man labāk grāmatas lapas būtu bijis izmantot, lai nosusinātu zupai tauku plēvi. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt, ja patīk samezgloti daudzslāņaini darbi, kuri saliekas kopā tikai pēc izlasīšanas. Ja esi no tiem, tad šī grāmata būs no tām, kuru lasīsi un pārlasīsi visa mūža garumā.

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile

DG_STikli_vaki3

Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris

DG_GailuKalnaEna_final

Gads jau tuvojas beigām, bet vienu lielu apņemšanos vēl neesmu izpildījis. Gada sākumā man bija optimistisks plāns izlasīt visas iznākušās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas. Citādi sanāk dīvaini – es viņas pērku, bet nelasu. Grāmatu izdevēji tak priecājas par to popularitāti, bet es pat nezinu, kas tur iekšā! Izlasīju Sarkano dzīvsudrabu un pēkšņi sapratu, ka varēšu vēl paspēt. Man patīk kārtība, un nolēmu vēl nelasītās sērijas grāmatas lasīt pēc kārtas. Bereļa un Jundzes grāmatas bija izcilas, kas gan varētu noiet greizi?

“Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais darbs — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.”

Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.

Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.

Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma – kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.

How to Pass as Human by Nic Kelman

How to Pass as Human by Nic Kelman

Šo grāmatu man reiz vārdadienā iedāvināja Andris, un pērnā gada Ziemassvētku blogeru grāmatu dāvināšanas pasākumā es šo saņēmu arī no Spīganas. Teikšu kā ir – grāmata man ir vairāk nekā gadu, un vienreiz pat sāku lasīt, bet atradās kas svarīgāks darāms, un grāmata atlikās malā. Taču nu, tuvojoties gada beigām, saņēmos un pabeidzu.

Grāmata ir pasaules pirmā androīda Zero mēģinājums saviem sekotājiem sniegt padomu, kā izlikties par cilvēku. Racionālai būtnei izlikties par cilvēku ir daudz grūtāk, nekā tas šķiet. Tādēļ nepieciešami daudzi paskaidrojumi, grafiki un atsauces. Zero sastādītais materiāls noteikti noderēs nākotnes androīdiem. Paralēli faktoloģiskajam materiālam Zero ir atstājis vēstījumu par to, kā viņš mēģinājis atrast savu radītāju un atklāt savas eksistences mērķi.

Pašam androīda stāstam nav ne vainas, grūti racionālai būtnei dzīvot cilvēku pasaulē un izlikties par vienu no tiem. Viņam trūkst daudzas cilvēkiem raksturīgās iezīmes –neefektivitāte, melošana, prasme nosist laiku, taču tas nav nekas tāds, ko nevarētu apgūt. Daudz vairāk viņu uztrauc sava radītāja atrašana. Īsti nav saprotama arī viņa eksistences jēga, jo prasība kļūt kā cilvēkam ir diezgan izplūdis jēdziens. Puse grāmata ir nedaudz virs vidējā sarakstīti androīda piedzīvojumi, kuri beigās nedaudz sāk vilkt uz farsu. Taču jāatceras, ka grāmata ir sarakstīta izklaidei nevis dziļi filozofiskām pārdomām. Ir jau viņā arī ambīcijas uz tām, taču formāts nav šeit pateicīgs šim pasākumam. Jo atziņa, ka cilvēks sevī neietver tikai visas sliktās īpašības, ir diezgan primitīvs.

Faktoloģiskā daļa izklāsta cilvēka dzīves un pasaules uztveres dažādus aspektus. Ja pirmās pāris sadaļas spēj ieinteresēt ar savu ironiju, atrautību no standarta izklāsta un ļaut paskatīties uz cilvēka ikdienu no malas skaitļu un grafiku valodā. Tad ar laiku nāk atklāsme, ka visi tie skaitļu un grafiki ir tikpat atbilstoši realitātei kā paša androīda stāsts. Kādu laiku ir smieklīgi, bet cik ilgi var smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem. Ja sākotnēji fakti un stāsts bija savstarpēji saistīti, tad beigās faktu sadaļa bija pati par sevi atrauta no visa, tikai lai būtu.

Grāmatas ideja ir pa pirmo, un nosaukums – intriģējošs, diemžēl autoram nav izdevies realizēt savu spožo ideju. Līdzko lasītājam izbeidzas novitātes sajūta, un tas ir pēc trīsdesmit lapaspusēm, sāk parādīties stāsta primitīvisms un faktu gadījuma raksturs. Pie tam neapzinoties sāc piesieties faktiem un beigās vēl dusmoties, ka autors tik banāli mēģina uzbāzties lasītājam ar paša sadomātiem faktiem un neapstiprinātiem pieņēmumiem. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, bet neattaisno cerības.

Hanija. Gaismas Bruņinieks (Hania #1) by Silvana de Mari

Hanija

Šo grāmatu gaidīju jau no pērnā gada sākuma. Nevaru teikt ka esmu autores fans, jo neesmu lasījis nevienu viņas grāmatu, bet atsauksmes bija dzirdētas labas. Tā kā iepriekšējās latviski var atrast tikai antikvariātos un ar’ ne vienmēr, nolēmu izlaist viņas iepriekšējo bibliogrāfisko sarakstu un ķerties klāt jaunākajam. Izdevniecības mājas lapā izlasīju, ka izdots, aizgāju uz bodi un nevarēju atrast! Prasīt palīdzību bija nedaudz neērti, tādēļ aizgāju uz citu bodi un tur atradās. Ilgi gumiju nestiepu, sāku lasīt praktiski tūlīt.

Tumšais Kungs nolemj pazudināt cilvēci, liekot pasaulē dzimt savam bērnam, bet par māti tam izraugās Septiņu Virsotņu karalistes princesi Haksenu. Princeses vectēvs ar burvju mākslu palīdzību paredz vēl nedzimušā bērna ļauno spēku un atstāj pirmsnāves vēsti, piekodinot jaundzimušo nekavējoties nogalināt. Taču, kad Hanija piedzimst, viņas māte nolemj kopā ar zīdaini aizbēgt tuksnesī, cerēdama, ka tur mazulītes ļaunais spēks mazāk kaitēs ļaudīm.

Es šo darbu klasificētu kā pāreju no pasakas uz fantāziju, vērstu uz lasītāju, kas labu laiku ir lasījis pasakas, nu ir gatavs kaut kam nopietnākam. Pasaule, salīdzinot ar pasaku, ir izvērstāka un varoņi no likteņa bīdītiem darītājiem kļūst paši par saviem likteņa lēmējiem. Pasaules koncepts joprojām ir melnbalts, un pelēko toņu pāreja ir visnotaļ epizodiska. Galvenā varone Hanija ir īsts Tumsas valdnieka bērns, viņai ir dots viens uzdevums – samaitāt pasaules dvēseli. Tā tāda abstrakcija, kas ļauj dažiem cilvēkiem sevi uzskatīt par pasaules sirdsapziņu un ar savu piemēru darīt labāku pasauli. Kā jau pasakās ierasts, pat Tumsa nespēj pretoties Gaismai, sevišķi, ja ietekme ir nepārtraukta. Taču Hanija no visas sirds cenšas izpildīt Tēva gribu.

Hanijas māte princese Haksena, Hanijasprāt, ir pamuļķis radījums, taču ir pietiekoši naudīga un lemtspējīga, lai viņām kādu laiku būtu pa ceļam. Viss ceļojums patiesībā ir autores mēģinājums satuvināt pretpolus, jo Hanijai Tēvs kopš dzimšanas brīža ir ielicis naidu pret māti. Tādas savdabīgas mātes un meitas attiecības, kuras katrs lasītājs var ekstrapolēt pēc sirds patikas uz savu dzīvi vai citiem literatūras varoņiem.

Neko labāku par to, cik labi būt labam, autore īsti nav spējusi izdomāt, taču viņas izvēlētais formāts uz neko vairāk arī nepretendēja. Ja pavisam aizdomājas, vai tad tādēļ atziņa ir slikta? Nē. Patika, ka neaizgāja galējībās, un te labie labā vārdā nevairījās mērkt zobenu asinīs. Grāmatas valoda ir ļoti viegla, un arī sliktās lietas nenotiek tik daudz, lai grāmatu nevarētu lasīt pilngadību nesasniedzis lasītājs. Viss ir ar mēru, un ļaunums, gribam to vai ne, tomēr ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Protams, tas nebūtu es, kas labā un ļaunā attiecību izpausmēs autores nepamanītu alegorisku Pareto efektivitātes aprakstu, kura Hanijai ļauj saprast bezkompromisa ļaunuma vājo vietu.

Diemžēl es pats pie šīs lasītāju iesācēju kategorijas pats vairs nepiederu un tādēļ daļa no stāsta burvības man pagāja secen. Visu laiku vēlējos kaut ko vairāk, iespējams drūmāk, ļauno tēlu slīpētāku, bet godīgi, tad man labāk būtu domāt pašam savu stāstu, nevis apvainoties, ka kāds nav izdomājis tā kā man vajag. Stāsts ir labs un lasās raiti, taču pieredzējušam lasītājam šī vairāk varētu būt mēģinājums atgriezties bērnībā, nevis kaut kā jauna atklāšana. Šeit grūti runāt par interesantas pasaules uzbūvi, standarta dekorācijas un visnotaļ standarta varoņa ceļš, kur varonim nemaz nav tik daudz no kā izvēlēties. Viņš drīzāk ir kā māls, kuru mīca pasaule un pavadoņi. Stāstā ir divi skatupunkti, taču Hanijas stāsts mani pievilka vairāk, izskatījās, ka autore bija vairāk pie viņas piestrādājusi. Varbūt vienkārši tādēļ, ka man patīk racionālie varoņi, un Hanija nudien bija racionāla pēc velna.

Grāmatai savā kategorijā lieku 8 no 10 ballēm, es varu saprast, kādēļ autore ir guvusi popularitāti, viņai padodas varoņu pasaules uztveres un emociju apraksti, taču pasaulē man bija pārāk maz dimensiju, lai spētu tajā pa īstam iedzīvoties un aizmirst, ka tā ir pasaka. Šķiet esmu izaudzis no mērķauditorijas un zaudējis kaut ko, kas palīdz saprast pasaku burvību. Ja patīk pasakas, un labu stāstu ar labiem varoņiem vērtē vairāk par smalki uzrakstītu pasaules dekorāciju, tad noteikti izlasi, nenožēlosi!

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology

All These Shiny Worlds The 2016 ImmerseOrDie Anthology

Šo grāmatu saņēmu no Lasītājas pagājušajos Ziemassvētkos, kad notika ikgadējā grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās. Man grāmata iekrita e-pastā, un savā blogā Lasītāja ierakstīja: “Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.” Jāsaka, ka viņa nekļūdījās, šajā grāmatā patiesībā ir diezgan daudzi labi stāsti, un par nevienu no autoriem es neko nebiju dzirdējis.

Antoloģijas sastādītāju ideja ir bijusi sekojoša: piedāvāt 34 vadošajiem indie autoriem fantastikas un fantāzijas žanrā iedot viņiem savu labāko stāstu, paciest to rediģēšanu un beigās publicēties antoloģijā. Beigu beigās palika vien piecpadsmit, kuriem būtu jāparāda autoru labākais sniegums. Man patīk antoloģijas, kuras nav šauri specializētas, jo tad pēc ceturtā stāsta sāk likties, ka lasi vienu un to pašu. Lai gan reizēm man patīk lasīt vienu par un to pašu. Vienu vārdu sakot, iedodiet man izlasīt SSF antoloģiju!

The First Man in the World – Misha Burnett – agrākos laikos šo sauktu par Hard SF, bet mūsdienām pārāk vienkāršs stāstījums. Galvenais varonis ir tehnoloģiju sasniegumu iemiesojums un vienatnē terraformē veselu planētu. Tas aizņem gadu tūkstošus. Tehnoloģijas ir aprakstītas labi, taču pietrūkst paša varoņa. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Demon Gambit – J.S. Morin – arī topošajam demonologam ir jāliek eksāmeni, viņam ir svarīgi būt pirmajam kursā, un nevar aizmirst sociālas lietas. Vispār jau slēgt darījumus ar dēmoniem nav prātīgi, taču šī stāsta varonim ir sistēma, kas ļaus viņam iegūt visu, nemaksājot neko. Taču katram plānam ir atrodama vājā vieta. 7 no 10 ballēm.

Rolling the Bones – Richard Levesque – karalis vecs, mantinieku nav. Karaļa padomdevējs – burvis ir pārāk piesaistīts valdošajai dzimtai, lai pieļautu varas maiņu. Nākas improvizēt, par laimi viņam ir jauns māceklis, kurš saprot, ka dzīvē ar uzcītību vien daudz nepanāksi, vajag izmantot veiksmi. Standarta stāsts 6 no 10 ballēm.

All the Way – Graham Storrs – nedaudz transhumānisma, pasaulē, kurā cilvēks var izvairīties no nāves. Aizved nostaļģijā uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Mūsdienās prasās kaut kas nedaudz vairāk. Taču 7 no 10 ballēm ir pelnītas.

The Ant Tower – Christopher Ruz – burvji, karavīri un ļaunās burvestības. Skudrupūznis ir nosaukums kaut kam, ko reiz ir radījuši divi burvji, tas lēnām pārņem apkārtni un ir nepieciešams ko darīt. Problēmas risināšanai tiek nosūtīta karavīru rota ar magu priekšgalā. Visnotaļ melns stāsts, kurš tā vien prasās tikt izvērsts 8 no 10 ballēm.

Heft – Brett Adams – spiegu stāsts, kas it kā beidzas negaidīti un ar morāli, bet mani nemaz nepavilka. 6 no 10 ballēm

The First Acolyte of the Upshan Berenthal – Bryce Anderson – šis man patika, noslēpumains artefakts, nedaudz reliģijas dogmatism kritikas un visnotaļ interesanti varoņi, kuriem tiek piedāvātas interesantas izvēles. 9 no 10 ballēm.

Bronwen’s Dowry – Belinda Mellor – par mazā cilvēka vēlmi sasniegt kaut ko lielu, labo amatnieku un viņa gudro sievu. Praktiski pasaku pārstāstījums, bez pārāk lielas piepūles. Lasās jau labi, bet nekas tāds, kas liktu lasītājam sajūsmā aplaudēt. 6 no 10 ballēm.

The Spider and the Darkness – Russ Linton – šeit ir interesanta pasaule, nedaudz padrūma, bet kāda gan var tā būt pazemē. Galvenā varone ir pārkāpusi daudzus kopienas aizliegumus un vēlas redzēt ko vairāk kā tumšās pazemes alas. Viņas sapņu piepildījums ir tikai viņas pašas rokās. 9 no 10 ballēm.

The Dowager’s Largesse – Jefferson Smith – par šo stāstu man ir pretrunīgi iespaidi, no vienas puses zaļais un zelta alus nav slikta ideja, pasaule ir interesanta, taču globālais stāstījuma ritums ir nepārliecinošs, grūti saprast svarīgās lietas un beigas ir sasteigtas. 8 no 10 ballēm – par pasauli un lamu.

Theriac – Becca Mills – par cilvēkiem, kas redz dēmonus, par to, ka dēmons ir tikai aizspriedums un ka nesaprotamais ne vienmēr ir ļauns vai slikts. Galvenajai varonei to nākas atklāt uz savas ādas. Šī atklāšana, lai ar aizkustinoša, nebija pārāk pārliecinoša. 7 no 10 ballēm.

The Red Flame of Death – Van Allen Plexico – veco laiku stilā izstāstīts piedzīvojums. Galvenais varonis atstājis Salemu, lai pieliktu punktu dēmonam, kurš ir pie vainas Raganu prāvai. Dēmonu viņš vajā pa visu pasauli un, iespējams, reiz tas tiks sakauts, taču cīņa ar nelabo nav viegla. 10 no 10 ballēm.

The Blue Breeze – Regina Richards – mīlastāsts, kas pamatīgi piebāzts ar piedzīvojumiem. Var jau teikt, ka standarta pasākums, divas pasaules, divas kultūras, kuras viena otru ienīst, bet mīlestība ir stiprāka par visu. Pasaule labi izveidota un cīņu apraksti līmenī. 9 no 10 ballēm.

The Rakam – Karpov Kinrade – patiesībā šis ir sensenais mīlas stāsts, par pienākumu pret ģimeni un savu mīlestību. Tas viss ietērpts fantastiskā pasaulē, kurā ir lidojoši vaļi, pirāti un cilvēkēdāji rakami, netrūkst maģijas. Tā vien prasās izlasīt vēl kaut ko par šo pasauli uzzināt kā viss beidzās, vai kā viss sākās. 10 no 10 ballēm.

Ja vēlies izlasīt kaut ko jaunu un nepazīstamu, tad ķeries vien klāt. Stāsti ir lielākoties labi un atradīsies kaut kas katram.

Головоломка by Franck Thilliez

Головоломка by Franck Thilliez

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja Doronike no Burtkokiem, viņa esot redzējusi intriģējošas atsauksmes par šo grāmatu un tādēļ nolēmusi, ka man kas tāds varētu patikt. Es ar’ palasīju atsauksmes un sapratu, ka man nudien kaut kas tāds varētu patikt. Nopirku tūlīt pēc Ziemassvētkiem, bet izlasīju tikai oktobrī. Tā kā franciski es lāga neprotu, man nācās izvēlēties tulkojumu krievu valodā.

Ilans uz Hloe ir profesionāli dārgumu meklētāji, viņiem tiek dota iespēja piedalīties spēlē, kuras balva ir trīs simts tūkstoši eiro, bet likme – dzīvība. Spēles “Paranoja” noteikumi nevienam nav zināmi, taču tās slava ir leģendāra. Lai kļūtu par spēles dalībnieku, ir jāpārvar daudzi pārbaudījumi, bet balva ir tā vērta. Lai iegūtu naudas seifa atslēgu, pamestā psihiatriskā klīnikā spēles dalībniekiem ir jāizaicina savas apslēptākās bailes.

Par šo trilleri ar šausmu stāsta elementiem ir grūti uzrakstīt nesamaitekļojot pilnībā. Mūsdienās virtuālā realitāte maz pamazām saplūst ar īsto realitāti, un ir mainījies cilvēku skats uz pasauli. Autors, ievietojot standarta sižetu, – noslēpumaina spēle, astoņi svešinieki un pasaule, kura, iespējams, nav reāla, mēģina reanimēt standarta psihenes šausmu stāstu. Nevar noliegt – viņam izdodas lasītāju pielipināt pie grāmatas no sākuma līdz beigām, patiesais šeit ir tik netverams, ka reizēm galva iet riņķī. Tad nu tu lasi un ceri, ka puzles gabaliņi beidzot sakārtosies arī tavā galvā, un viss kļūs skaidrs.

Varoņi trilleriem cienīgi tiek turēti stresa un nāves briesmu gaisotnē, izvelkot no tiem to tumšākās puses, un dzīve katram ir tikai viena. Iespējams, ka mana vērtības sistēma ir izkropļota, taču es īsti nesapratu viņu motivāciju un plānus. Sevišķi brīžos, kad viņi sāka runāt par to kā tērēs 300’000 eiro, šķita, ka autoram nav īsti sapratnes, cik kas īsti maksā. Iespējams, autors arī zina, bet to varbūt nezina viņa gīkiskie varoņi. Grāmatai ir tikai viens varonis Ilans, visi pārējie ir tikai viņa slēptāko aizdomu atklājēji.

Ilans jau no paša sākuma rada neuzticamā stāstītāja iespaidu, un tas nozīmē, ka grāmatā nevienam un nekam nevar ticēt. Patiesībā, šī ir no tām lietām, kas mani kaitina, man patīk lasot mēģināt uzminēt notiekošā turpinājumu un salīdzināt ar autora realizāciju. Šajā gadījumā nekas tāds nav iespējams, un var mēģināt tikai aptvert kopējo darba ideju ar citām līdzīgām idejām. Šoreiz man izdevās visai labi, zināju ļaundari no paša sākuma, bet nespēju atkost notikuma vietas nozīmi. Beigās, kad viss atklājas, tad acīmredzami kļūst slēptie mājieni un norādes, kas čum un mudž katrā lapaspusē.

Grāmatas sākums ir nedaudz iestiepts un paiet bezmaz vai puse no lasāmā, līdz beidzot nokļūstam “Paranojā”. Pati spēle ar atstāj tādu Fort Bojard iespaidu un neizceļas ar īpašu izdomu, varbūt tādēļ, ka autors spiež uz galveno varoni, bet psihene, tā arī nekļūst par ko vairāk kā standarta dekorāciju. Arī pašās beigās autors nenoturas un pāris lapaspuses moralizē par noteiktu mūsdienu dzīves aspektu kaitīgumu un slikto ietekmi. Bez tā varēja iztikt, un arī pēdējās trīs rindas varēja nerakstīt. Katram jokam un piedzīvojumam ir jāprot pielikt punkts, nevajag mēģināt no kaut kā iztaisīt vairāk nekā tas ir.

Paldies Doronikei par foršu trilleri, lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas palasīties kaut ko nestandarta, kur viss atklājas tikai beigās, droši var grābt ciet un lasīt. Nebūs nekas dziļi intelektuāls, taču kādas trīs četras stundas garantēti pavadīsi pavisam citā pasaulē.

Zivju gripa Šmitostā by Jānis Valks

Zivju gripa

Šo grāmatu iepirku pirms veseliem trīs ar pus gadiem. Tikko biju izlasījis Rakstu vācēja ceļu un nodomāju iepazīties ar autora daiļradi pamatīgāk. Jau tad Lata romāni vairs nemaksāja tikai latu, bet daudz dārgāk. Taču visu laiku kaut kā nesanāca, zināju, ka grāmata ir no ironiski nenopietnajām, un visu laiku atliku uz brīdi, kad vajadzēs ko izklaidējošu, par Latviju ar vietējā kolorīta tematiku. Šī gada februārī es gandrīz pieķēros pie grāmatas, grāmatu izstādē redzēju, kā ļaudis gāž riņķī stendu, kur tirgoja Lata romānus, atcerējos man tak ar tāds ir! Sanāca kā sanāca, nomuļļāju lasīšanas sākšanu līdz oktobrim.

Pazudis kāds vietējais zvejnieks un kuģu mehāniķis, kurš līdz vēlai naktij labojis kuģa dzinēju. Darbnīcā ieradies no rīta, bet vakarā nav atgriezies…

Šmitostas pazemes bunkuri vecajam jūras vilkam ir ruma paradīze un iztikas avots gan padomju, gan brīvās Latvijas laikos. Ieeja zināma tikai viņam, taču, kad ostā ierodas izmeklētāji Gvido un Gustavs, vecais vilks saprot, ka taisnības vārdā ir jāsadarbojas.

Anotācija šoreiz ir izdevusies laba un patiešām atklāj visa stāsta būtību. Ja ķersies klāt pie grāmatas, gaidot kaut ko Ulissam līdzīgu, tad met krustu un liec grāmatu atpakaļ plauktā. Arī īsti Volless šis nebūs, jo sižets ar varoņiem ir izstrādāti daudz rūpīgāk. Šī grāmata ir domāta tam, lai, cilvēkam ļaujot izklaidēties no sirds patikas, pie reizes ļautu apsmadzeņot mūsu ikdienas slēptās puses.

Autors ir uzkonstruējis kādu ostas mazpilsētu Šmitostu, pilnīga miera osta, mērs, šķiet, ir saprātīgi korumpēts, cilvēki viens otra biznesu respektē, un tumšās šeptes, ja tādas gadās, nelec ārā no pieņemamā rāmjiem. Galvaspilsētas nomale, kurā vismaz ārēji nekas nenotiek. Tipiski mazpilsētai, arī šī izrādās īstas sūdu kaudzes analogs, jo vairāk biksta, jo vairāk smird. Katrs, kas dzīvojis mazpilsētiņā spēs atrast saskares punktu ar savu realitāti un tādēļ vien būs gatavs teikt labus vārdus par grāmatu.

Pēc sižeta īsts detektīvs ar bojevika elementiem, konstruēts kā kinematogrāfam domāts, ar nopietnu kauju pašās grāmatas beigās. Tīri vai nobrīnījos, ka netika izdzīti pļavā tanki. Autoram ir humora izjūta, tā šajā grāmatā tiek lietota ar apdomu, un stāsts netiek pārvērsts feļetonā. Vietām, iespējams, nedaudz parupji, bet kurš gan nekad nav lietojis parupjus jokus stresa situācijā?

Konspirācijas teorija ir šīs grāmatas kodols, lielākās sazvērestības literatūrā iekrīt nevis uz to, ka tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku, kuri mīl komunicēt ar sazvērestībā neiesaistītiem projektiem, bet ar to, ka novāc no ceļa kādu nevienam nezināmu cilvēku. Šeit ar viss sākas ar pazušanu, bet beigās atklājas īstena globāla konspirācija. Konspirācija ir absurda, kā jau tas īstenai konspirācijai pienākas, bet tai pat laikā tik vienkārša savā konstrukcijā, ka grūti nenoticēt. Tā sevī ietver bailes no globalizācijas, nezināšanu un iespēju tikt pie piķa.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labi uzrakstīta un, ja rodas vēlme pēc viegla izklaidējoša detektīva, kas nedaudz uzjundīs vēstures atmiņas, nešaubies ne mirkli, ņem šo ciet! Ja dzīvo zvejniekciemā vai ostas pilsētā un jau no bērna kājas esi klausījies vecu vīru stāstus, par to, ko krievu armija darījusi tepat pie šitās piestātnes, tad šis ir obligāta lasāmviela.

Cilvēcīgais dzīvnieks by Robērs Merls

cilvecigais-dzivnieks

Ar šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu tad arī tiek noslēgts mans daudzgadu projekts, kas veltīts šīs sērijas izlasīšanai. Nudien nezinu, kādēļ šis pasākums aizņēma tik ilgu laiku – piecdesmit grāmatu izlasīšanai nudien nevajadzēja patērēt gandrīz gadu. Projektu iesāku pērnā gada decembrī, nu jau ir oktobris. Biju cerējis tikt galā līdz jūnijam. Šī grāmata palika uz pašām beigām, jo neko lāga no viņas neatminējos, un Malvilas pils atļāva cerēt, ka būs kaut kas labs.

ASV ir izvērsusi antikomunisma pasākumus, Vjetnamas karš rit uz pilnu klapi, bet kādā delfinārijā profesors Sevilja māca delfīniem runāt. Delfīni nepadodas dresūrai, un tādēļ atalgojums un sods ar viņiem nestrādā, tadēļ profesoram nākas lietot netriviālas metodes. Finansējums nāk no militārā resora, un tas delfīnus redz tikai kā vēl vienu ieroču veidu, nenomokot sevi ar ētikas jautājumiem. Arī pētnieku kolektīvs nav entuziastiski zinātnieki vien, katram ir savi uzskati un mērķi.

Grāmatas vēstījums ir pavisam vienkāršs – kurš maksā, tas pasūta mūziku. Reizēm, lai piepildītu savu mūža darbu, var nākties upurēt savu sirdsapziņu, reizēm ņemt rokās ložmetēju. Ja godīgi, biju gaidījis no autora ko vairāk, taču jau grāmatas sākumā nācās nedaudz vilties. Sapratu kādēļ bērnības dienās šo grāmatu nebiju lasījis, pāris pirmās lapaspuses ir kaut kādas bagātas dāmas apziņas plūsma, un pat tagad ir diezgan nesakarīgs lasāmais. Mēs visi tāpat zinām, ka bagātnieki ir sapuvuši kapitālistu dekadenti, kādēļ tas vēl ir tik plaši jāizvērš? Tas bija ironiski, autors par visu varu cenšas izcelt cilvēku tumšās krāsas un nemaz nesadala varoņus labajos un sliktajos, katram ir savas tumšās puses. Un pat visrūdītākais izlūkošanas darbinieks var reizēm izdarīt labas lietas.

Par pašiem delfīniem ir ļoti maz, lai gan labi, ka tā, jo pat tas, kas bija, ir tāds mēsls, ka izraisa vairāk smieklus nekā sapratni. Divkājainie dievi un doties nomirt uz zemes izklausījās visnotaļ nepamatoti. Tāpat autors acīmredzot nenojauš, ka visi šie viņa apgalvojumi neizbēgami konfrontētu ar jūrās novērojamo realitāti, jo prezumē vismaz 50 miljonu gadu senu delfīnu degundobumvārdu kultūru. Nebūšu tik skarbs, lai teiktu, ka tas nokāva manu lasītvēlmi, bet varēja nedaudz pacensties. Fa un Bi kā delfīni bija tīri labi un kā personības pamatīgāk nobrieduši kā dažs labs otrā plāna varonis, viņus uzmeta, un viņi to apzinās.

Lasīšana bija visnotaļ garlaicīga, un kaut kā nespēju sevi pamudināt just līdzi nedz cilvēkiem, nedz delfīniem. Šķiet, ka arī autors pats nojauta, ka kaut kas neštimmē un mēģināja to kompensēt ar seksu, bet tas neko daudz nelīdz. Vietām teksts vairāk ir domāts lapaspušu aizpildīšanai nevis lasīšanai. Brīdī, kad kārtējā sakarīgā grāmatas daļa tiek pārtraukta ar nejēdzīgu iespraudumu, es sāku vēlēties, lai grāmata pēc iespējas ātrāk beigtos. Arī ar pašu nobeigumu autoram, manuprāt, nav iznācis, pasaule jau nav loģiska vieta, bet ar šādu nobeigumu grāmatu varēja arī nerakstīt. 

Lieku 7 no 10 ballēm, neiesaku īpaši rauties uz šīs grāmatas lasīšanu, autoram ir daudz labāki darbi, labāk pamēģini Malvilas pili! Šī arī nemaz nav zinātniskā fantastika, bet antimilitāristisks politiskais romāns ar zinātniskās fantastikas elementiem.

%d bloggers like this: